Kas ceļ spārnos
Jau deviņpadsmit gadus pēc kārtas Ērgļi uz divām dienām kļūst par Latvijas jaunatnes ziemas galvaspilsētu. Vidusskola pārvēršas par štābu, akreditācijas sekretariātu, tiesnešu birojiem un jauno olimpiešu guļamistabām, arodvidusskola — par viesu namu, visi ērglēnieši kopā kļūst par saimniekiem, starp kuriem ir gan lieli darītāji, gan arī tikai vērotāji. Ko Ērgļi no šā pasākuma iegūst?
PIEDZĪVOJUMA EFEKTS
„Ieguvumi ir nenovērtējami un neizsverami,” uzskata Ērgļu novada domes priekšsēdētājs Guntars Velcis. „Kad olimpiāde notiek, viss liekas dabiski. Tikai tad, kad tā beigusies, mēs aptveram, kas īsti te bijis, kādus notikumus esam palīdzējuši veidot. Pie mums ierodas ne tikai sportiski skolēni no gandrīz visas Latvijas, bet arī jaunās sporta zvaigznes, kas jau cīnās par medaļām Latvijas pieaugušo čempionātos, un kopā ar viņiem Ērgļos viesojas arī īsteni olimpieši. Tas veido milzīgu piedzīvojumu, kas palielina Ērgļu atpazīstamību.
Mēs esam iemācījušies rīkot šādu pasākumu. Sākumā viss vairāk balstījās uz entuziastisku urrā. Tagad ar katru gadu olimpiāde tiek organizēta arvien gludāk un profesionālāk. Vienīgi pašiem skolā šobrīd maz ziemas sportistu. Bet iedzīvotājiem ziemas sports kļūst jūtami populārāks. Mūsu apgaismotā distanču slēpošanas trase vakaros ir arvien pilnāka. Tā jau ir paaudze, kuras bērni noteikti gribēs slēpot.
Ja olimpiādes pie mums nenotiktu, diezin vai Ērgļos būtu tik kvalitatīva slēpošanas trase un hokeju droši vien mēs joprojām spēlētu uz dambja ledus. Arī raksturos būtu drūmāki un noslēgtāki. Esam kļuvuši atvērtāki, labāki un gudrāki. Esam iemācījušies uzņemt ciemiņus, izrotāt Ērgļus, uz kuriem ne tikai no Pļaviņām un Madonas, bet, sākot ar 1. jūliju, arī no Rīgas varēs atbraukt pa asfaltu. Mēs tiešām sākam just, ka dzīvojam pašā Latvijas viducī.”
ARĪ SIRDĪ — BRĪVPRĀTĪGIE
„Lielākais ieguvums ir bērnu līdzdarbošanās,” saka Ērgļu vidusskolas direktore Inese Šaudiņa. „Brīvprātīgo pienākumi, darbojoties par tiesnešu palīgiem, gidiem, strādājot sekretariātā, tiek veikti ar lielu aizrautību. Ne tāpēc, ka kāds to liek darīt. Bet ar sajūtu, ka viņi ir citiem vajadzīgi. Iepriekšējā dienā bērni skolā strādā pat līdz desmitiem vakarā — laminē akreditācijas kartes, dala numurus… Viņos jūtama svarīga apziņa, ka šajā darbā bez viņiem iztikt nevar. Skolēni sadarbojas ne tikai ar skolotājiem, bet arī ar svešiem cilvēkiem, piemēram, no Olimpisko sacensību aģentūras, kas viņus uztver kā līdzīgus. Tā viņiem ir svarīga sajūta. Mūsu skola nav liela, un katram, sākot no 6. klases, ir kāds darbiņš. Brīvprātīgo kustībā tikpat aktīvi piedalās arī arodskolas audzēkņi.”
Patlaban Ērgļu vidusskolā mācās tikai 233 skolēni. „Esam viszemākajā punktā,” atzīst direktore. „Šopavasar būs 60. izlaidums, tikai vienpadsmit abiturientu. 10. klasē gan ir par desmit vairāk. Mums ir svarīgi, lai bērni turpinātu mācīties Ērgļu vidusskolā. Manuprāt, ir grūti izvēlēties profesiju piecpadsmit gadu vecumā. Tāpēc ir vērts mācīties vidusskolā, iegūt pamatīgu izglītību, kas dāvā daudz lielākas izvēles iespējas. 1. klasē pēdējos gados ir 18—20 bērnu, 2. klasē šobrīd pat 31 skolēns. Tātad vēl vairāk mazumā neejam.”
Jādomā, kā tikt uz augšu. „Ērgļi ir tik perspektīva vieta. Kur varētu būt vēl labāk?! Mums ir apgaismota distanču slēpošanas trase un hokeja laukums, kā arī jauna sporta zāle. Turklāt vasarā trīs mēnešus atklāti peldbaseini pēc izvēles!” šķelmīgi iesaucas Inese Šaudiņa. Paši gan olimpiādē palikuši bez medaļām… „Bet mums būs!” atsaucas direktore. „Slēpošana ir mūsu skolas sporta stundu programmā. Turklāt ļoti daudzi mūsu absolventi mācās Sporta pedagoģijas akadēmijā.”
