Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Ceturtdaļgadsimts uzplaukuma brīdī

Latvijas skeitbords
svin 25. dzimšanas dienu, iekarojot arvien lielāku popularitāti ne tikai lielajās
pilsētās. Lai arī daudziem skeitošana ir tikai dzīvesstila sastāvdaļa, tomēr
pašmāju skeitborda pārstāvji var lepoties ar pasaules un Eiropas čempionu
slalomā Jāni Kuzminu, kā arī meistarīgo strītstailistu Madaru Apsi. Skeitborda
sabiedrības redzamākā daļa ir uz ielām, skolās un skeitparkos, taču tajā pašā
laikā šis ir arī sporta veids, kurā notiek cīņa par sekundēm un centimetriem. 21.
gadsimtā skeitbords piedzīvojis vērienīgu atdzimšanu gan Eiropā, gan visu
iespēju zemē ASV, ar kuru saistās daudzas šā sporta veida novitātes. Šobrīd skeitbords
Latvijā ir populārs, taču tas dalās divās nometnēs – sportistos un izklaides
cienītājos, – spriež Gints Gailītis, kurš
ir viens no skeitborda pionieriem Latvijā. – Diemžēl sportiski noskaņoto
skeitbordistu pašlaik Latvijā ir krietni vien mazāk. Lai arī strītstails
noteikti ir populārākā disciplīna, taču tikai Madars Apse un vēl daži puiši šo
nodarbošanos uzskata par sportošanu un ar skeitbordu saista nākotnes ieceres. Apse
šoruden veicis kārtējo soli pretim profesionāļiem, aizbraucot uz Spāniju
mācīties un skeitot. Madars drīzumā varētu kļūt par vienu no Element atbalstītājiem braucējiem. – Kādā attīstības stadijā pašlaik ir
skeitbords Latvijā?
– Ja salīdzina ar
notiekošo pirms 10 gadiem, tad skeitbords noteikti piedzīvo uzplaukuma laikus. Tas
gan vairāk attiecināms nevis uz skeitbordu kā sporta veidu, bet gan kā sociālu
parādību. Ja savulaik bērnu dārzos likvidēja šūpoles kā bīstamu izklaidi, tad
skeitparku būvētājiem izdevies izvairīties no šāda novērtējuma. Nav šaubu, ka
skeitparki piesaista jauniešus kā laba tusiņu vieta ar salīdzinoši mazāku pieaugušo kontroli par notiekošo. Iespējams,
citās valstīs skeitparkos problēmas sagādā zālītes pīpētāji vai citi
sabiedrības uzvedības normu pārkāpēji, bet Latvijā šajos gados nav novērots
daudz pārkāpumu. Pat pīpēšana notiek ārpus skeitparkiem. – Iespējams, ka tu kā Latvijas Skeitborda
federācijas vadības pārstāvis vēlētos skeitparkos daudz vairāk sportisku
aktivitāšu?
– Regulāri notiek ne
tikai slaloma, bet arī strītstaila sacensības. Lielāko popularitāti ir ieguvuši
Converse Sk8 attack mači, kuros
sacenšas ne tikai skeitbordisti, bet arī BMX braucēji un skrituļslidotāji,
notiek arī dažās citas sportiskas un mākslinieciskas aktivitātes. Šīm
sacensībām par godu pat Jūrmalā īpaši tika izveidots pasaules līmeņa skeitparks.
Pat ieejas maksa nemazināja skatītāju interesi par sacensībām. Šādi mači
nedrīkst būt ikdiena. Tie notiek pa reizei vasarā un ziemā.

 

Ārpus dzelzs priekškara

– Pirms 25 gadiem
pirmo informāciju par skeitbordu ieguvām no Čehoslovākijas žurnāliem Start un Stadion. Tad vēl citu valstu žurnāli nebija pieejami. Daudziem
pašreizējiem skeitborda aktīvistiem grūti izprast, kā varēja būt laiki, kad
nebija interneta un mobilo telefonu. Tad ne uz ko vairāk kā uz lielās dzimtenes
apceļošanu nevarēja pretendēt. Taču skeitbords bija attīstījies no Rīgas līdz
pat Kamčatkai. Padomju laikā esam startējuši vairākās republikās. Šobrīd
skeiteri var piedalīties sacensībās visā pasaulē. Nepieciešami tikai līdzekļi
un vēlēšanās. Savukārt strītstaila trikus var apgūt mājās, pētot žurnālus un
skatoties pamācības DVD formātā.

Pirms ceturtdaļgadsimta
par panākumu uzskatījām to, ka gadu pēc iepazīšanās ar skeitbordu jau devāmies
uz Igauniju, lai kuplā skaitā piedalītos Zelta
rulas
sacensībās. Igauņi pat bija sašutuši par tik meistarīgi viesu
ierašanos. Jau pēc pāris gadiem devāmies uz starptautiskajiem mačiem
Čehoslovākijā, bet 1989. gadā, pateicoties Minsteres latviešiem, jau debitējām
pasaules čempionātā Vācijā. Latvijā tika veidotas treniņu grupas, kurās
skeitbordu apguva daudz jauniešu. Pašreiz gan potenciālie skeitbordisti kļuvuši
daudz grūtāk vadāmi, jo grūti ir iedomāties skeitborda skolu noteiktās dienās
konkrētā laikā. Meistarība drīzāk tiek nodrošināta pašmācības ceļā.

Tā gan tas bijis arī
iepriekš. Par pirmo paraugu jaunajiem kļuva Artūrs Ratfelders, tad Gints
Zommers, bet pašreiz par tādu kļuvis Jānis Kuzmins. Uzmanīgi tiek pētīts, ar
kādu dēli Kuzmins brauc sacensībās, kādā stilā tiek veikti pagriezieni. Nav
šaubu par minēto braucēju meistarību, tādēļ šādu meistaru atdarināšana noteikti
var nest tikai labu.

– Kāpēc skeitbords pēc pāris gadu izmēģināšanas
netika atmests, netika izsmēlis interesi?

– Joprojām varu
apgalvot, ka skeitbords ir tīņu nodarbošanās, kur aktīvāko braucēju vecums ir
no 12 līdz pat 18 gadiem. Pēc skolas beigšanas rodas citas intereses un
prioritātes. Par spīti tam pēdējo divu gadu laikā ne tikai Latvijā, bet arī
citās valstīs skeitbordā pēc liela pārtraukuma atgriezušies daudz pazīstamu
meistaru. Par to varējām pārliecināties skeitborda jubilejai par godu
sarīkotajās sacensībās Ripo pret rulu, uz
kurām Rīgā sabrauca daudz sen aizmirstu braucēju no dažādām pilsētām. Pamazām
atjaunojas interese ne tikai par slalomu, bet arī par tik aizmirstu disciplīnu
kā frīstails. Oktobrī Brazīlijā pat notika pasaules čempionāts.

Par prieku sev

– Svarīgākais katrā
hobijā ir gūtais prieks no darāmā. Nobrāzumi un sasitumi ar laiku jau
aizmirstas, un atmiņā paliek vienīgi spilgtie iespaidi par notikušo. Arī
skeitbords nav iedomājams bez traumām. Tieši ceļgalu savainojumi ir vainojami
situācijā, ka mūsu pašreiz labākais slalomists Jānis Kuzmins šogad guvis mazāk
nozīmīgu panākumu nekā 2007. gada vasarā.

Protams, spilgtākie piedzīvojumi
saistās ar pārejas laiku, kad bija iespēja braukt startēt un  trenēties uz ārzemēm, taču ierobežotā rocība
gandrīz ne vienmēr ļāva izvēlēties vienkāršākos maršrutus. Ja apkopotu
piedzīvojumus, kas saistīti ar dažādu robežu šķērsošanu vai inventāra
nogādāšanu galapunktā, tad jau varētu domāt grāmatas izdošanu.

Skeitborda attīstība
gan Latvijā, gan pasaulē notikusu pa spirāli. 90. gadu otrajā pusē bija
vērojams apsīkums, bet kopš 2000. gada skeitborda dzīve kļuvusi dažādiem
notikumiem bagātāka. Ja 80. gadu beigās varējām tikai sapņot par oriģinālā
ārzemju firmu inventāra iegādi, tad pēdējos gados šīs preces kļuvušas daudz
pieejamākas.

– Cik tu pats Volgas esi nobraucis skeitbordā?

– Visbiežāk dēļi lūst
strītstailistiem, bet es priekšroku esmu devis slalomam un frīstailam. Lielākie
izdevumi saistījušies ar nokļūšanu sacensību vietās ārzemēs. Vienmēr esam
meklējuši lētākos variantus. No šādas pieredzes neesam atteikušies arī pašreiz,
jo aviobiļetes uz nozīmīgām sacensībām tiek pirktas jau gadu iepriekš.

Sadarbība ar pašvaldībām

– Cik sekmīgi norit Latvijas Skeitborda
federācijas darbība?

– Vairums sporta veidos
ierasts, ka federāciju veido sporta klubi. Skeitbordā nav vērojama milzu
interese par šādu organizāciju veidošanu. Daudzi jaunieši nevēlas iekļauties
kādos rāmjos, taču nav daudz citu iespēju, kā veidot skeitborda dzīvi Latvijā. Līdz
ar to nozīmīgi sadarbības partneri ir pašvaldību pārstāvji. Ja pilsētā tiek
uzbūvēts labs skeitparks, tad drīz vien strauji palielinās vietējo skeiteru
meistarība. Tieši tādēļ Latvijā labāko skeiteru pulkā ir ne tikai rīdzinieki,
bet arī ventspilnieki un jūrmalnieki.

Protams, skeitborda
preču tirdzniecība Latvijā nav tik ienesīgs bizness, lai cerētu vienīgi uz
veikalnieku sniegto atbalstu jaunajiem talantiem, tādēļ noteiktas cerības
saistām ar pilsētu pašvaldībām. Arī pasaulē nav daudz skeiteru, kuri var dēvēt
sevi par profesionāļiem tieši ienākumu ziņā. Daudzi sportisti saņem atbalstu
inventāra jomā, taču viņiem netiek maksāta regulāra alga. Protams, ir iespēja
tikt pie balvu fonda, saņemt arī honorārus par līdzdalību reklāmās, filmās,
taču tie ir tikai epizodiski ienākumi.

Konstruktori nekļūst bagāti

– Vai pēc Sarkanās
zvaigznes
un Ripo dēļiem ir
bijuši mēģinājumi uzsākt šāda veida biznesu?

– Kapitālisma laikā
ir nepieciešams tikai starta kapitāls un oriģinālas idejas, lai uzsāktu savu
biznesu. Skeitborda dēļu ražošanā izmantojamās tehnoloģijas nav tik kosmiskas,
lai nebūtu mēģinājumi izdomāt kaut ko jaunu. Vēl salīdzinoši nesen pastāvēja
pašmāju entuziastu izveidotā firma Treesounds,
kuras paspārnē uzņēmīgi puiši mēģināja ražot savus dēļus, tika atvērts arī
savs veikals, taču eksperiments beidzās neveiksmīgi. Pasaulē gan ir ne mazums
piemēru, ka dažu aktīvistu reiz aizsāktais bizness kļuvis par sākumu slavenām
firmām.

Skeiteri kamaniņu trasē

Gailītis par savu
spilgtāko piedzīvojumu saistībā ar skeitbordu nosauc Siguldas bobsleja un
kamaniņu trasē esošā asfaltētā nobrauciena izmēģinājumu, cenšoties sasniegt
ātrumrekordu.

– Latvijā nav daudz
kalnu, no kuriem lejā vestu pietiekamas kvalitātes asfalta ceļš. Vienā no
šādiem kopīgajiem nobraucieniem Siguldā pēkšņi pretī izbrauca mikroautobuss Latvija. Lejup traucošo skeiteru ātrums
sasniedza apmēram 30 kilometrus stundā, bet asfaltētā celiņa platums tikai
nedaudz pārsniedza Latvijas gabarītus.
Bija tikai nedaudz iespēju – vai lēkt no dēļa zālājā vai arī mēģināt tomēr
izspraukties garām pretimbraucošajai mašīnai. Lieki piebilst, ka izbīli
piedzīvoja ne tikai skeiteri, bet arī Latvijas
šoferis.

Renārs BUIVIDS