Treneris, tēvs, prezidents
Viņš rīkojās izšķiroši — pēc Talsu novada sporta skolas direktora krēslā pavadītiem 13 gadiem piecēlās un to pameta, lai turpmāk strādātu tikai par šķēpmešanas treneri. Gints turpina trenēt valsts rekordisti, savu meitu Madaru Palameiku un jauno šķēpmešanas cerību Rolandu Štrobinderu.
Maijā Gintu Palameiku ievēlēja par Latvijas Šķēpmetēju kluba prezidentu.
Ar Gintu interviju centos sarunāt vairākkārt, taču citādi mutīgais gulbenietis, kurš dzīves lielāko daļu nodzīvojis Valdemārpilī, jokodamies atrunājās: „Ko nu es, vēl jau nekā nav. Ja ir bijis, tas notika sen, kad 1992. gada olimpiskajās spēlēs Barselonā startēja mans puika Mārcis Štrobinders…”
Tagad, kad olimpiskajām spēlēm pošas Madara, arvien tālāk met Mārča Štrobindera dēls Rolands, laikam tas laiks pienācis, jo Gints laipni piekrita parunāt ne tikai par vēja zivju ķeršanu, brienot jūrā līdz vidum, bet arī par šķēpa mešanu, kura zīmē rit viņa dzīve.
— Vai latvieši ir sevišķi piemēroti šķēpmešanai?
— Nedomāju gan, ka mūsu tautai būtu kādas īpašas anatomiskas īpašības. Tā izveidojies, ka mums ir tradīcijas, spoži panākumi un laba treneru skola, kuras pamatus veidojuši un sirsnīgi būvējuši gan Oto Jurģis, gan Valentīns Mazzālītis un citi. Pēdējās desmitgadēs nav bijis sezonas, kad mēs kādos visaugstākās raudzes mačos pieaugušo, junioru un jauniešu sacensībās būtu palikuši bez medaļām. Mums ir laba šķēpmetēju skola. Neteikšu, ka mums būtu kāds speciāls stils, jo jebkurš mūsu izcilnieks ir citāds, nav tā, ka pa gabalu kāds varētu teikt, jā, tur met latvietis.
Šķēpmešana būtībā ir ļoti vienkārša — ieskrējiens, krustsolis, kārtīgs štoperis(vislielākā slodze jātur kājai, kura izmetiena brīdī ir priekšā) un metiens. Vienīgais knifiņš, ka viss, lai to aparātu iedarbinātu, jādara lielā ātrumā un izšķirošajā fāzē pat sekundes simtdaļās. Daudzi domā, ka šķēpu met baigie spēka mitriķi. Spēks šķēpmešanā nav noteicošais, tas tikai jāizmanto, lai to rīku raidītu tālāk. Muskuļus uzaudzēt jau ir visvieglāk, bet salikt visu kopā ir daudz grūtāk.
Tagad pat — Madarai spēka ir vairāk, nekā viņa šobrīd spēj izmantot. Salīdzinot ar pasaules pirmo divpadsmitu, kuram es atļaujos Madaru pieskaitīt, viņa spēka ziņā gan ir saraksta apakšdaļā — visām varam pienest ūdeni. Tomēr šobrīd arī to visu mēs vēl nespējam izmantot. Kad Madara pirms diviem gadiem aizmeta 64,51metru, viņai spēka noteikti bija mazāk, tagad būtu jāmet trīs, četrus metrus tālāk, bet, redz, nesanāk. Tas mehānisms ir smalks, jo visam jādarbojas ar maksimālu precizitāti.
— Šķēpmešana ir visai traumatiska…
— Nē, ja visu izdara pareizi, bet to vienmēr nevar pat pasaules lielākās zvaigznes. Katra neprecizitāte pie tās milzīgās slodzes sit pat to vietu, kur nevajadzētu, tāpēc stiepjas un plīst muskuļi, rodas visdažādākās traumas. Ļoti sarežģīta ir tā kopbilde. Ja visu izdarām pareizi, tas rīks smuki aizlido, un varam teikt, ka esam trāpījuši šķēpā. Žēl, ka tas notiek tikai zvaigžņu brīžos un ne katru sezonu. Ir jāsakrīt desmitiem priekšnoteikumu, lai tādu mirkļu katra sportista dzīvē būtu pēc iespējas vairāk. Daudz kas atkarīgs no sportista psiholoģijas, no veselīgas dzīves uztveres. Madara arī savulaik gāja pa gaisu, ja kaut kas neizdevās, tagad kļuvusi apdomīgāka un vairāk cenšas saprast, kas tajā smalkajā mehānismā nogāja greizi.
Nedrīkst gan arī pārlieku visu apcerēt — eh, šodien neiet, tad nu citu reizi. Spēkam un gribasspēkam jābūt visu laiku uzvilktam, lai īstajā brīdī izšautu. Ir reizes, kad sportisti brīnās — es taču neko tādu neizdarīju, bet tas šķēps aizlidoja. Izdarīji, visu pareizi izdarīji, tāpēc arī lido un negrib piezemēties.
— Kā pats nonāci šķēpmešanā — bērnības sapnis?
— Galīgi nē. Pats jau nekāds dižais sportists nekad neesmu bijis, kaut gan sports man vienmēr ir bijis tuvs. Ļoti patika volejbols, uz Murjāņiem devos ar bumbu padusē, taču treneris Jānis Labuckis pašūpoja galvu un novilka — par īsu, puis… Tiku metēju grupā pie trenera Jēkaba Rudzīša. Neko tālu gan nemetu.
Kādu laiku trenējos sporta biedrībā Darba rezerves pie Sofijas Kantānes. Tā bija laba skola, jo toreiz bijušajā hipodromā trenējās vesela virkne labu sportistu, kur daudz smēlos no tā, kas man vēlāk noderēja trenera gaitās. Metu šķēpu ap sešdesmit, sešus tūkstošus punktu savācu arī desmitcīņā. Varbūt būtu ticis nedaudz augstāk, taču apsaldēju plecu, un tas man traucēja visu darīt ar pilnu atdevi.
Laba skola bija mācības Fizkultūras institūtā, kur toreiz strādāja visaugstākā kaluma meistari — tādi kā Imants Liepiņš, Valentīns Mazzālītis. Viņi man arī iedeva to sapratni, kādam vajag būt trenerim.
— Kā nonāci Valdemārpilī?
— Paveicās, ka mani pēc mācībām nosūtīja uz Talsiem. Interesanti, ka es nāku no Gulbenes, mana sieva no Liepājas, bet visa mūsu dzīvē aizrit Talsu pusē — Valdemārpilī.
Paveicās arī, ka pie manis pēc astotās klases sāka trenēties tāds talantīgs puika kā Mārcis Štrobinders, kas drusku ar šķēpu jau bija sasējies pie Broņislava Ļaksas.
Augām abi. Vēlāk, kad Mārcis jau beidza sportot, sapratu, ka viņa starts pirmajās olimpiskajās spēlēs pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1992. gadā Barselonā nepavisam nebija spēju kalngals, taču dažādu iemeslu dēļ, kuri ne vienmēr bija saistīti ar sportu, mums visu neizdevās īstenot.
Daudz iemācījos, arī sapratu, ko man kā trenerim nevajag darīt. Esmu priecīgs, ka tagad pie manis trenējas viņa dēls Rolands, kurš ilgi nevarēja izšķirties starp daudzām savām aizrautībām, florbolu ieskaitot, līdz beidzot nolēma nopietni iet tēva pēdās. Es ceru, ka viņš tiks tālāk, jo viņa dotības man šķiet vēl lielākas nekā Mārcim. Dod, Dievs, noturīgu raksturu!
Man prieks, ka Madarai vairs nav jātrenējas vienai un kopā ar Rolandu treniņos parādījusies cita dzirkstelīte.
— Kā ir trenēt meitu?
— Smagi, jo ļoti smalka ir tā līnija, kas šķir treneri un tēvu. Viņa, starp citu, mani arī sacensībās sauc tikai par tēti.
Mums ir trīs meitas, Madara ir jaunākā. Šķēpu meta arī vecākās, Eva tika pat līdz 43 metriem, vidējā — Baiba — bumbiņu meta pat Ungārijā. Madara jau arī visur bija klāt, kaut arī īpaši netrenējās, bet bija sportiska meitene, skolā darīja visu, tautas bumbā pretinieces muka, kad blieza Madara. Reiz deviņu gadu vecumā kādos skolēnu mačos Rojā nolēmu, lai pastarīte arī pamēģina. Turpat uz vietas parādīju kā šķēps jātur, kā jāliek krustsoļi, un rezultāts sanāca tīri iespaidīgs — pāri divdesmit metriem. Redzēju, ka tajā bērnā kaut kas ir. Augums arī viņai padevies — Madara ir garākā no māsām — 1,85 metri.
Vēl neko nopietnu nesākām, jo pa īstam trenēties Madara uzsāka tikai pēc devītās klases. Patika viņai tā mešana, un, ja bērnam patīk un izdodas, tad nekāda piespiešana nav vajadzīga.
Meitu savā ziņā trenēt ir forši, jo tu dzīvo kopā (Madara gan tagad dzīvo jau atsevišķi, īrē dzīvoklīti Mundingciemā) un redzi visas garastāvokļa un veselības nianses, tad vari saplānot piemērotu treniņu slodzi. Reizē no tādas kopā berzēšanās rodas arī konfliktsituācijas, jo raksturi mums abiem paasi. Ātri gan tiekam galā. Reizēm tomēr pajautāju — vai tu pret citu treneri arī tā izturētos?
Pieķeru sevi pie domas, ka pirmām kārtām es tomēr izturos kā tētis un tikai tad kā treneris, bet nezinu, vai viņa mestu tālāk (un vai vispār trenētos), ja viss būtu veidojies citādi.
Tagad ir vieglāk, jo Madara sportā jau iegājusi tik tālu, ka tas šobrīd ir viņas darbs, un savus mērķus meita labi zina. Par sportisko režīmu mums domstarpību nav, jo augstskolu viņa pabeidza, par ģimenes dzīvi vēl nedomā un sports viņai šobrīd ir galvenais.
Vēl jau mēs esam ceļa vidū, abi saprotam, ka jāmet tālāk, jo tie paši 70 metri nav nekas nesasniedzams. Teicu jau, ka tam spēka ir gana, šobrīd jāstrādā pie tehnikas, vienlaikus jāuztur pareiza psiholoģiskā kondīcija. Katrā startā jābūt motivācijai, jo konkurence ir nepārtraukta gan pasaulē, gan Latvijā. Tādas ir mūsu domas, varbūt cits treneris spriestu citādi — kaut arī šķēps visiem vienāds, katrs ar to apietas atšķirīgi.
— Tagad gan tev jāzina arī citu domas, jo esi Latvijas Šķēpmetēju kluba prezidents. Ilgi tevi pierunāja kļūt par prezidentu?
— Neviens jau nespieda, bet vecais sporta skolas direktora rūdījums man ļāva tai lietai pieiet vieglāk. Klubā vienojāmies par prezidenta un katra valdes locekļa pienākumiem, tā ka darbs kaulus nelauzīs. Vienīgi, cik benzīna sadegs maršrutā Valdemārpils—Rīga (135 km).
Mūsu galvenais pienākums ir noturēt klubu tajā līmenī, kurā atrodamies, jo šobrīd klubs dara ļoti svētīgu darbu. Ja tā nebūtu, diez vai mēs runātu par Latvijas šķēpmetējiem kā par spilgtu parādību mūsu vieglatlētikā.
Visā ieeju pamazām, bet saprotu, ka neko kardinālu mainīt mēs šobrīd negrasāmies. Galvenais ir joprojām meklēt jaunos talantus, kuri ir visās Latvijas malās. Tos apzināt un dot iespēju pilnveidoties — pēc tā mums jācenšas.
Mūsu mazās nometnītes, kur ik pa brīdim sabrauc cerību raisošie — tas ļauj viņus nepazaudēt. Aicinām līdzi arī trenerus, bieži vien arī sporta skolotājus, kuriem interesē šķēps, lai viņi ir klāt nodarbībās. Daudz gan viņu mums nav, jo niecīgs ir gan atalgojums, gan štata vietas. Tas pagaidām ir tikai iedomu līmenī, bet būtu lieliski, ja mums rastos kāda internāta tipa skola, kur talantiem dzīvot un trenēties, jo vieni Murjāņi nespēj visu aptvert.
Vispār šķēpmešana Latvijā joprojām ir fanātiķu padarīšana, un, ja tagad mums Eiropas čempionātā (tas risinās žurnāla izdošanas dienās — red.) ir pa maksimāli atļautajiem trim vīriem un trim sievām (ceru uz to pašu arī olimpiskajās spēlēs), tas liecina, ka mēs esam šķēpa mešanas lielvalsts arī šādos apstākļos, bet cik ilgi?
Nepelnīti skolās ir aizmirsta bumbiņas mešana, jo tā nekļūdīgi parāda, cik bērns ir piemērots šķēpa mešanai. Tūlīt mest šķēpu, kuram gals velkas pa zemi, daudzus atbaida. Gribam novados rīkot sacensības tieši bumbiņas mešanā, lai redzam gan koordināciju, kustību kultūru, to pašu rāvienu, kas dažam ir gluži vai iedzimts. Tad redzēsim, kuram ir vērts domāt par šķēpu.
Ar talantiem gan cita bēda, jo — kam viegli un ātri viss uzreiz nāk, tam arī tikpat ātri var zust interese, kad jāsāk nopietni strādāt. Cik talantu nav zuduši… Labi, ka viņu mums ir daudz, un kāds jau arī aizkārpās līdz virsotnēm, par spīti visam.
— Vēl mirklis un olimpiskās spēles. Uz ko ceri?
— Ja runājam par šķēpmešanu, tad nostartēt tā, kā spējam, un drusku labāk. Tad jābūt gan labām vietām, gan rezultātam. Atēnas un Pekina to pierādīja.
Zinu, ka katram sportistam, kas nopietni trenējas, tikt uz olimpiskajām spēlēm ir sapnis. Tām kvalificēties jau ir vismaz puse no uzvaras, jo tur tiekas visas pasaules labākie. Protams, ka visi nekļūs par čempioniem, arī par finālistiem ne, bet godam nostartēt, darīt visu, kam ilgus gadus esi gatavojies, tā ir goda lieta mūsu valstij. Mūsu jau tā paliek aizvien mazāk, tad priecāsimies par to, ko varam vēl izdarīt!
Gints PALAMEIKS
Šķēpmešanas treneris
Dzimis: 1958. gada17. martā Gulbenē
Izglītība: mācījies Stāmerienas un Rankas pamatskolās, Lizuma vidusskolā, beidzis Murjāņu sporta internātskolu, LVFKI
Sporta gaitas: spēlējis volejbolu, trenējies šķēpmešanā un desmitcīņā
Darba gaitas: bijis Talsu novada sporta skolas vieglatlētikas treneris un direktors, tagad šķēpmešanas treneris, Latvijas Šķēpmešanas kluba prezidents
Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Agnese, meitas Eva, Baiba, Madara
Vaļasprieki: makšķerēšana, medības, fotografēšana
