Sapņa piesaukts lidojums
Elvijs Misāns neapšaubāmi ir viens no šībrīža talantīgākajiem Latvijas vieglatlētiem. Slaids, ātrs, spēcīgs — līderis 100 un 200 m sprintos, prasmīgākais trīssoļlēcējs (kaut arī lec reti) un, protams, labākais tāllēcējs, tiesa, pēdējos gados spraigi cīnoties ar Jāni Leiti, kas ir par piecām dienām jaunāks.
Sezona vēl pusē, un Elvijs nopietni turpina uzbrukumu 31 gadu vecajam Jura Tones Latvijas rekordam tāllēkšanā (8,07 m — 1983. gadā), Eiropas komandu sacensībās Rīgā sasniedzot 8,05 metrus. Vienmēr priecīgais, uz jokiem īpaši neskubināmais puisis gan nelikās sevišķi bēdīgs, jo tas, viņaprāt, ir tikai lidojuma sākums, ko šoreiz gandarīja arī krietni pārsniegtā Eiropas čempionāta kvalifikācijas norma (7,95 m).
Uz sarunu Elvijs Misāns ierodas pa ceļam uz treniņu, taču, kad tā ievelkas, zvana trenerei un lūdz atļauju nedaudz aizkavēties. Trenerīte, pirmā un vienīgā, Elvijam joprojām ir autoritāte.
— Kāpēc tieši vieglatlētika?
— Ne es to izdomāju. Mamma nedaudz pazina treneri Mārīti Lūsi un, lai mājās būtu miers, lai nevazātos apkārt, aizveda mani uz stadionu. Mēs esam pieci bērni (trīs māsas, divi brāļi). Vieglatlētikā gan esmu tikai es un māsa Elfa. Pārējie paklīduši, daži arī Anglijā un Īrijā.
Trenerīte mani nemaz negribēja ņemt, jo biju vien deviņus gadus vecs, tomēr pieņēma. Sākumā darīju visu, ko lika, jo trenerīte uzskata, ka tikai tā var pamanīt katra bērna spējas kādā disciplīnā. Neteikšu, ka sevišķi par tām domāju. Man galvenais bija tusiņš, jauni draugi, par rezultātiem un nākotni domāju mazāk. Ar lielu prieku visus vingrinājumus gan nedarīju, man galvenais bija parunāties.
— Kad par tavu galveno nodarbi kļuva tāllēkšana?
— Pamazām. Joprojām skrienu sprintu, ļoti gribas lēkt trīssoli, taču, ja tajā visu nedari tehniski pareizi, tas var beigties ar traumu. Tā 16 gados aizlēcu 15,61 m, kas jaunietim ir ļoti labs rezultāts, taču savainoju muguru. Toreiz pie LOV ārstiem vēl netiku un atradās kāds no sporta patālu stāvošs dakteris, kas teica, ka es sportot vairs nevaru, jo man esot… caurumi kaulos. Nezinu, kā ar tiem caurumiem, bet sportoju joprojām un tādu diagnozi vairs neesmu dzirdējis.
Tāllēkšana man ļoti patīk. Tas ieskrējiens, atspēriens, lidojums! Atceros, ka pirms vairākiem gadiem vairākkārt redzēju sapni, ka atsperos un kaut kā nereāli lidoju, lidoju… katrā ziņā tālu aiz astoņiem metriem. Ceru to lidojumu reiz dabūt dzīvē.
Pēdējos četrus gadus tāllēkšana man ir galvenā. Kad pirms trim gadiem ziemā aizlēcu astoņus metrus, likās kur nu tālāk, ko tur var vēl pielikt! Tagad, kad redzu savus lēcienus, atliek vien saķert galvu, jo katru kustību var darīt daudz labāk un pareizāk. Arī tie 8,05 metri nebija nekāds tehnikas piemērs, pleci bija galīgi sagāzušies uz priekšu, līdz ar to piezemējums neiznāca visracionālākais.
— Vai trenere, pati savulaik būdama teicama sprintere (100 m — 11,61), tik labi izprot tāllēkšanu?
— Šajā disciplīnā, man liekas, līdz galam visu nesaprot neviens, tomēr mēs abi augam. Domāju, ka pirms gadiem sešiem trenerīte nemaz tik daudz par tālumu nezināja. Taču tagad man ir pilnīgs respekts par to, ko viņa apguvusi žurnālos, video, pētot labāko sportistu lēcienus, viņa daudz domājusi un mēģinājusi atrast.
Man piemērs tāllēkšanā ir panamietis olimpiskais un pasaules čempions Saladīno (8,73 m). Varētu teikt, ka lecu viņā stilā. Man tā ir visracionālāk — ieskrējiens, atspēriens, divi soļi gaisā un piezemējums. Redzu, ka citi atsperas un turpina it kā skrējienu gaisā, bet tas vairāk, lai noturētu plecus taisnus. Daži pat vispār neturpina soļus gaisā. Katrs lec tā, kā viņam vislabāk.
— Kuras trīs lietas var vēl uzlabot?
— Trīs? 33 var uzlabot! Ilgus gadus mocījos ar ieskrējienu — te pirms, te pāri dēlītim, bieži vien, lai trāpītu, nedaudz pietipināju. Tagad, liekas, esmu to atradis. Ieskrējiena attālums mačos gan mainās. Nekad nevaru precīzi trāpīt uz dēlīša no pilna ieskrējiena, tāpēc tagad sāku ar vienu attālumu, bet tad pirms katra nākošā lēciena ņemu pa pēdai atpakaļ, jo iesilstu pamazām. Tiesa, arī laikapstākļi — temperatūra, vējš — ienes savas korekcijas. Kļūstu stabilāks savā līdz šim vājākajā punktā — ieskrējiena precizitātē.
Ja es katrā svarīgajā elementā visu vienlaikus vienā lēcienā izpildītu kaut vai uz septiņnieku, astoņnieku (pēc 10 ballu sistēmas) vismaz puspēdai klāt jābūt. Eh, dabūtu desmitnieku!..
— Vai tavs ātrums ir pietiekams tālākiem lēcieniem?
— Domāju, ka jā. Rīgas kausos runāju ar kādu krievu tāllēcēju, kuram labākais rezultāts arī ir 8,05 metri. Viņš teica, ka, skrienot tik ātri kā es (10,37), viņš lēktu 8,50, jo 100 metrus veic vien 11,10.
— Vai tu redzi savu rezultātu tādā tālumā?
— Negribas neko sasteigt. Labi, ka varu vēl būt sportā. Paldies Latvijas Olimpiskajai vienībai, kur atrodos, pateicoties Eiropas ziemas meistarsacīkšu finālam, jo citādi neizdzīvotu. Kaut neliels, bet tas tomēr ir materiāls atspaids. Nedaudz piestrādāju arī par sporta metodiķi bērnu un jaunatnes centrā Auseklis. Tam veltu ceturtdienas, kad netrenējos. Brīva ir vien svētdiena, ja nav sacensību. Ja reiz tik daudz ielieku, tad gribas kaut ko arī saņemt atpakaļ.
Savu laiku paņem arī mācības LSPA. Sāku gan Latvijas Universitātē, ģeologos, šī profesija mani ļoti interesē joprojām, taču ātri sapratu, ka tādas nopietnas studijas ar sportu apvienot nevarēšu. Tagad mācos par treneri, kaut gan šajā profesijā nākotnē sevi pagaidām neredzu.
— Vai ko gūsti arī no komercmačiem?
— Pagaidām tā ir vien kabatasnauda. Ja būs stabilitāte, tālāki lēcieni, tad summas varētu būt lielākas. Krietni sapurināju arī savu igauņu menedžeri, kuram jāmeklē piemērotas un izdevīgas sacensības. Komercmači nav vien naudas pelnīšanas vieta, tie dod pieredzi, iepazīstu starptautisku maču atmosfēru. Labi, ka tagad ir konkrēts plāns — kur un kad es startēšu, jo citādi trenerītei grūti plānot treniņus.
— Cik reizes nedēļā tu trenējies?
— Piecas, treniņu nometnēs vairāk. Nedomāju, ka, divreiz dienā trenējoties, es sasniegtu vairāk, jo man galvenais ir kvalitāte, nevis kvantitāte. Kad neesi noguris, tad daudz precīzāk vari izpildīt visu ieplānoto.
Tagad man ir trīs gadu plāns — Eiropas čempionāts šogad, pasaules čempionāts nākamgad un, protams, olimpiskās spēles. Runāt tikai par Latvijas rekordu nav vērts, jo, lai olimpisko un pasaules čempionāta normu izpildītu, jāaizlec vismaz 8,10 metrus. Tas ir 3 centimetrus tālāk nekā sešus gadus pirms manas dzimšanas sasniegtais Latvijas rekords.
Būtu labi, ja šo normu (pasaules čempionāta, olimpiskā kvalifikācija sākas tikai nākamsezona) es izpildītu šogad, tad varētu vieglāk, bez liekas nervozēšanas gatavoties lielajiem startiem. Līdz šim tik lielās sacensībās neesmu piedalījies — te neizpildīju kvalifikāciju, te vajāja savainojumi. Astoņus metrus un padsmit centimetrus gribu aizlēkt jau šogad.
Vēl man ir mērķis kļūt par Latvijas rekordistu čempiona titulu skaita ziņā — tagad man laikam ir kādi 22. Prokopčukai gandrīz trīs reizes vairāk (50 — pēc statistiķa Andra Staģa datiem), bet viss vēl priekšā.
— Vai neesi kādreiz nožēlojis, ka darbojies ar nebūt ne komerciālu sporta veidu — vieglatlētiku?
— Nekad, paldies mammai, kas toreiz mani nolika īstajā vietā. Jā, zinu vairākus savus skolas draugus, kas tagad ir veiksmīgi biznesā, braukā ar biezām mašīnām, bet tās emocijas, ko gūstu sportā, laikam nekur citur negūtu.
Man vēl līdz šim nav pat automašīnas, bet beidzot tam briestu, kārtoju autovadītāja eksāmenus, prātoju, ko labu par lētu naudu nopirkt.
Es nevienu neapskaužu, drīzāk priecājos, ka kādam veicas. Žēl, ka satraumējies mans vienīgais pretinieks Latvijā Jānis Leitis. Bez viņa nav liela prieka uzvarēt ar 70—80 cm tālāku lēcienu. Citu pretinieku pagaidām Latvijā nav, bet gan jau treneri un puikas atkopsies un lēks tālāk.
Ne vienmēr esmu paraugzēns, vēl nesen dažādi kaitīgi ieradumi traucēja gan treniņos, gan sacensībās. Tagad, kad mērķi kļūst lielāki, esmu palicis mierīgāks, daudzas lietas vairs neinteresē. Bet uz paipuisīša titulu vēl nevelku.
Jūtu arī, ka individuālais sports ir mans, jo komandā būt es negribētu. Man patīk, ka jāvar tikai pašam — metri, centimetri, sekundes. Vaino tikai sevi, nevis Jāni, Pēteri vai Vaņu…
Sportā man joprojām ik pa brīdim piešķiļas uguntiņa, emocijas, kas spārno.
Elvijs MISĀNS
Vieglatlēts, students
Dzimis: 1989. gada 8. aprīlī Siguldā
Augums, svars: 192 cm, 77 kg
Izglītība: Rīgas 45. vidusskola, studē LSPA
Sportā: kopš 9 gadu vecuma trenējas vieglatlētikā,
Trenere: Mārīte Lūse
Lielākie sasniegumi: 4. vieta Eiropas jauniešu čempionātā 100 un 200 m (2007.), 6. vieta universiādē (2011.) trīssoļlēkšanā, Latvijas rekordists U-20 trīssoļlēkšanā (16,58 m), U-23 100 m (10,45), 22 reizes Latvijas čempions
Personiskie rekordi: 100 m — 10,37, 200 m — 20,91, tāllēkšanā — 8,05 m, trīssoļlēkšanā — 16,58 m
Ģimenes stāvoklis: neprecējies, ir draudzene Ieva
Vaļasprieks: aktīva atpūta, kādreiz nopietni nodarbojies ar loka šaušanu
