Dizainere skrejceļā

Gandrīz katru vasaru vieglatlēte Agata Strausa ciemojas Latvijā, Rīgas centrā pie vecvecākiem. Šogad viņa ceļā no Amerikas devās uz startu Daugavas stadionā, kur kopā ar citiem Latvijas vieglatlētiem Eiropas komandu čempionātā izcīnīja otro vietu un iekļuva 1. līgā, daudziem liekot jautāt, kas viņa ir un no kurienes… Amerikas latviete?

Satikāmies Vecrīgā, dzērām kafiju un runājām. Agata Strausa brīvi pārvalda latviešu valodu, kas ir viena no piecām viņas arsenālā, daudz smaida, smejas un zina savu mērķi: “Būt vienai no Latvijas komandas, kura startē Rio olimpiskajās spēlēs!”

— Tavi rezultāti vidējās distancēs Latvijas vieglatlētikas statistikā pēdējo gadu sezonās bieži ir augstvērtīgākie. Taču, tā kā reti startē Latvijā, tad maz dzirdēts par tavām saknēm…

— Esmu dzimusi un līdz astoņu gadu vecumam arī dzīvojusi un mācījusies Rīgā. Kad mamma apprecējās ar austrieti, pārcēlāmies uz Austriju, Zalcburgu. Tur sāku apgūt vācu valodu un apmeklēt vietējo skolu. Pirmo klasi vēl pabeidzu Rīgas 49. vidusskolā, vasaras pavadīju Latgalē, netālu no Varakļāniem. Man ir tikai viena pilsonība — Latvijas. Nekad nav bijusi doma to mainīt, tāds jautājums nekad nav apspriests. Latvija ir mana identitāte.

— Kur sākās tavas sportistes gaitas?

— Esot vēl Latvijā, par sportu vispār nedomāju. Taču manam patēvam skriešana bija vaļasprieks, viņš piedalījās dažādās sacensībās. Dažkārt mani ņēma līdzi uz šiem skrējieniem, kuros startēju bērnu distancēs. Te vienu nedēļas nogali, te otru…. līdz man skriešana iepatikās un sapratu, ka arī padodas. Trenēties vieglatlētikā gan sāku vēlāk. Divas reizes nedēļā apmeklēju daudzcīņas treniņus. Taču daudzcīņas sacensībās man nepadevās lodes grūšana. Vienmēr pēdējā disciplīnā — 800 metru skrējienā centos atgūt punktus. Noteikti nenožēloju, ka treniņos veltīju laiku dažādām vieglatlētikas disciplīnām, tas attīstīja daudzpusību.

Mans patēvs ir Austrijas armijas virsnieks. Viņa darba dēļ 2005. gadā mums bija jāpārceļas no Austrijas uz Vāciju — Potsdamu (netālu no Berlīnes), tad atkal atpakaļ. Pārcelšanās uz Vāciju, manuprāt, bija nozīmīga manai sportiskajai karjerai. Tur man ļoti paveicās, jo aptuveni 10 minūšu attālumā no mājām bija sporta klubs, kurā satiku Vācijas sieviešu vidusdistanču izlases treneri Beāti Konrādi. Pie viņas sāku trenēties divām distancēm — 400 un 800 metriem, vēlāk arī 1500. Tad sapratu, ko nozīmē nopietni trenēties. Šai trenerei bija augstas klases atlēti, kuri jau bija startējuši un guvuši labus panākumus olimpiskajās spēlēs, ar viņiem trenējos vienā grupā. Trenere mani ņēma līdzi arī kopā ar pieaugušajiem uz treniņnometnēm, piemēram, Šveici. Man bija iespēja klātienē redzēt, kā trenējas profesionāli skrējēji, vēroju un mācījos no viņiem. Lai gan vēlāk trenere saņēma pārmetumus, ka viņa nevar trenēt ārzemnieci un vāciešus vienlaicīgi. Radās nelabvēlīga treniņu atmosfēra.

— Izklausās patiešām pēc veiksmes stāsta — trenēties pie tik augstas klases treneres…

— Tā bija mana pirmā saskarsme ar profesionālo sportu, vēl mācoties vidusskolā. 2009. gadā absolvēju skolu Potsdamā, pēc tam iestājos augstskolā Berlīnē, kur studēju dizainu. Mani vecāki jau bija devušies atpakaļ uz Austriju, bet es paliku Vācijā turpināt mācīties un trenēties. Taču tad sākās sarežģījumi. Vidusskolā vēl varēju savienot skolu ar sportu. Studiju laikā nebija vairs tādas iespējas — eksāmeni, projekti, lekcijas, tie aizņēma ļoti daudz laika. Bija dienas, kad no rīta līdz vakaram pavadīju tikai mācoties. Pirmajā studiju gadā vēl bija labi rezultāti, uzvarēju Vācijas junioru čempionātā 1500 metru distancē, bet otrajā studiju gadā rezultāti sportā jau bija tālu no personīgajiem rekordiem, mana enerģija palika studiju solā. Ļoti to pārdzīvoju.

— Kā tu nokļuvi Amerikā?

—Skriešana man bija iepatikusies un padevās. Sāku domāt, kā varētu mainīt situāciju. Biju dzirdējusi par studijām un trenēšanās iespējām Amerikā. Pēc sešiem Vācijā pavadītiem gadiem 2012. gadā aizbraucu studēt uz Floridas universitāti, kuru šogad arī absolvēju un ieguvu bakalaura grādu mākslas vēsturē. Noteikti nenožēloju to, ka pametu studijas Berlīnē. Lai gan sākumā bija nedaudz žēl, jo esmu vienmēr gribējusi kļūt par dizaineri. Taču sports ir mana sirdslieta, tas man nebūs uz visiem laikiem, bet strādāt to, kas man patīk, varēšu arī pēc aktīvām sporta gaitām.

— Kā tur iejuties?

—Sākumā Amerikā bija grūti, neliels kultūršoks. Cilvēki ir tik ļoti dažādi. Amerikā jau iepriekš biju bijusi četru nedēļu treniņnometnē Arizonas štatā kopā ar Vācijas izlasi. Martā tur var sastapt ļoti daudz sportistu no dažādām valstīm, zvaigznes ieskaitot. Piemēram, skrienot pa meža taciņām, sastapu titulēto skrējēju Bernardu Lagatu.

Manā komandā Amerikā bija sportiste no Kenijas. Ar viņu labi sapratos, un bija interesanti kopā trenēties. Viņa sacensības salīdzināja ar medībām, jo ģimenei nepieciešams nest mājās gaļu. Kad viņai jautāja, vai ir gatava skriet sacensībās, tad viņa atbildēja: “Protams! Vienu kāju mājās neatstāju!”

— Kā Tevi ietekmēja trenera maiņa?

— Amerikā man ļoti pietrūka Vācijas treneres, kura bija kļuvusi par manu draudzeni. Es viņai ļoti uzticējos. Tāda ir arī mana pārliecība, ka sportistam pilnībā ir jāuzticas trenerim. Ja rodas šubas par to, vai trenerim ir taisnība, tad nav drosmes skriet. Ja uzticas trenerim un viņa darbam, tad nav jāuztraucas, bet jātrenējas — jāizdara darbs. Sākumā Amerikā man bija grūti uzticēties citam trenerim, bija jānotic, ka viņš grib tikai to labāko. Pirmajā sezonā mani rezultāti bija viļņveidīgi. Kad vairs neapšaubīju trenera darbu un nejautāju, vai treniņplāns ir pareizs, tad arī rezultāti stabilizējās. Uzticība trenerim — tas ir būtiski!

— Trenēšanās apstākļi Amerikā bija atšķirīgi?

— Trenēšanas filozofija un apstākļi Amerikā ir citādāki nekā Vācijā. Lai arī vieglatlētika ir individuāls sporta veids, Amerikā ir svarīgs komandas darbs. Labs rezultāts sacensībās veido arī labu reputāciju skolai, jo sacensībās ir jāpārstāv augstskolas sporta klubs un jādomā par komandas interesēm. Tur iemāca to, ka sportists necīnās tikai par sevi, bet par saviem brāļiem un māsām, kuri ir blakus. Komanda ir kā ģimene. Augstskolas studenti pārsvarā ir sabraukuši no dažādām pasaules valstīm, līdz ar to visi mēģina sadraudzēties cits ar citu, jo visi esam svešā vidē.

Arī Amerikā bija iespēja trenēties kopā ar augstas klases sportistiem, arī olimpisko spēļu medaļniekiem. Komandā jutos drīzāk kā fane, lai gan mani uztvēra kā līdzvērtīgu pārējiem. Atšķirībā no augstskolas Berlīnē šeit laiks bija sakārtots tā, lai var paspēt gan mācīties, gan trenēties. Nekad pasniedzējam nebija jālūdz, vai varētu tikt uz kādām sacensībām. Taču jāmācās bija daudz, ceļā uz sacensībām bieži vien sēdējām visi ar grāmatām vai datoriem rokā — lasījām vai pildījām mājas darbus.

Arī pats treniņu process Amerikā atšķīrās. Treniņi bija smagāki — ar mazāku kilometrāžu, bet intensīvāki. Par studijām Amerikā saņēmu stipendiju, tādēļ studijas un treniņi man bija kā darba līgums — ar nosacījumu, ka jāpiedalās visās sacensībās, kurās liek. Vācijā varēju izlaist kādas sacensības, ja ar treneri vienojos, Amerikā tādas iespējas nebija. Pašai bija jāsaprot, ka, skrienot tik daudz sacensībās, ne visi starti izdodas. Sākumā man bija grūti to pārdzīvot. Taču sapratu, ja tik bieži startē, tad tā notiek. Uz treniņiem bija jāiet ar pozitīvām domām, neskatoties uz to, ka kādas sacensības nebija izdevušās.

— Vai karjeras laikā ir bijušas arī kādas būtiskas traumas?

— Pērn guvu nopietnu traumu. No Amerikas devos uz sacensībām Zalcburgā, kur skrēju 1500 metrus, pēdējā aplī jutu, ka iesāpas pēda, taču finišēju. Sezona beidzās ar pēdas traumu. Tas notika ļoti pēkšņi, jo iepriekš nejutu nekādas sāpes pēdā. Astoņas nedēļas netrenējos. Taču šāda piespiedu atpūta noteikti bija nepieciešama. Nekas nenotiek tāpat vien. Pēc tam krosa sezona Amerikā bija izdevusies, sasniedzu labus rezultātus.

Amerikā izbaudīju, ko nozīmē regulāras masāžas, kas sportistam noteikti ir nepieciešamas. Reizi divās nedēļās izmantoju arī aukstuma vannas. Ceļojumos ņēmu līdzi masāžas rulli, tas palīdz atslābināt muskuļus.

— Vecāki vienmēr tevi ir atbalstījuši un mudinājuši sportot?

— Kad skriešana jau mani bija aizrāvusi, dažkārt vecāki mudināja, lai mācos, nevis tik daudz ar sportu nodarbojos. Man bija grūti dažkārt klausīties, ka nekad nebūšu skriešanas sacensībās pirmā, jo esmu meitene no Latvijas, nevis Kenijas. Tādēļ vienmēr skolā esmu labi mācījusies, tikai Amerikā beidzot varēju savienot sportu ar mācībām, līdz tam sportam atvēlēju tikai brīvo laiku.

Tā kā ģimenē esmu vecākā no bērniem (man ir divus gadus jaunāks brālis, pusbrālis un pusmāsa ir piecpadsmit un trīspadsmit gadus veci), tad vienmēr esmu bijusi ļoti patstāvīga. Vecāki man ļāvuši brīvi darīt to, ko esmu vēlējusies. Neuzspieda arī studiju izvēli.

Mamma savulaik arī nedaudz ir sportojusi — startējusi augstlēkšanas un tāllēkšanas disciplīnās, tādēļ viņa saprot, ko nozīmē treniņi. Pat gribētos, lai man no mammas būtu vairāk iedzimtu sprinta īpašību. Man ir ļoti smagi jāstrādā, lai ātri skrietu īsākās distances.

Tagad vecāki mani ļoti atbalsta. Kad biju Amerikā, viņi cēlās četros no rīta, lai skatītos tiešraidi no sacensībām, kurās startēju. Amerikā ir ļoti populāri, ka vecāki un vecvecāki klātienē vēro sacensības. Biju ļoti priecīga, ka arī mani vecāki atbrauca uz Ameriku un bija ar mani kopā nozīmīgā brīdī.

— Kas tevi motivē trenēties?

— Galvenais ir mērķi. Uzrakstu tos uz lapiņām un nolieku redzamā vietā. Kad man rodas jautājums, kāpēc cenšos, ir vieglāk, ja acu priekšā stāv tas, ko vēlos. Visgrūtākie ir intensīvie treniņi, lēnajos treniņos atpūšos. Katru otro dienu man ir lēnie treniņi 40—60 minūšu garumā, pārējie ir ātruma darbi. Treniņi man ir divas reizes dienā, dažkārt klāt vēl arī rīta rosme. Dienas ritms jau ir automatizēts. Ja kaut ko nesanāk izdarīt no tā, kas ir paredzēts, jūtos diezgan slikti. Protams, atliek maz laika, lai tiktos ar draugiem, bet brīvajos brīžos labprāt to daru. Vācijā dažkārt jutos vientuļa, jo draugiem treniņu dēļ bieži bija jāatsaka. Amerikā viss izmainījās, jo bijām līdzvērtīgā situācijā.

Atceros kādu daudzcīņnieci, kura sacensībās Berlīnē beidzamajā disciplīnā 800 m skrējienā nokrita. Viņa piecēlās un finišēja otrā. Toreiz viņas vārdu ierakstīju savā sporta dienasgrāmatā. Vienmēr ir jāpieceļas un jāturpina, jo nekad nevar zināt, kādi panākumi vēl var nākt, ja pieceļas, nevis apstājas un padodas.

Man patīk sportisti ar labu humora izjūtu un savu individuālo dzīves uztveri, viņiem pat nav jābūt pēc rezultātiem labākiem. Mani iedvesmo personības.

— Ar ko nodarbojies no sporta brīvajā laikā ?

— Patīk, ja sportistiem ārpus sporta ir vaļasprieki. Tas padara šos cilvēkus interesantākus. Man ļoti patīk slēpot, bet izvairos to darīt, jo var gūt traumas, ar skriešanu to ir grūti savienot. Šobrīd mans vaļasprieks ir interjera dizains. Bieži mājās mainu interjeru. Pa veikaliem bieži vien staigāju kā pa muzeju — skatos un pētu dažādas interjera lietas.

— Kādi ir tavi šīs sezonas plāni?

— Līdz Eiropas čempionātam Cīrihē būšu Austrijā, dzīvošu Zalcburgā. Startēšu sacensībās arī citviet Eiropā.

Pašai gan pagaidām nav skaidrs, ko darīšu pēc Eiropas čempionāta vieglatlētikā. Trijās valstīs — Amerikā, Latvijā un Austrijā jūtos kā mājās. Tādēļ pagaidām vēl nezinu, kur dzīvošu gada beigās. Arī šīs sezonas rezultāti dos vairāk skaidrību par nākotni. Pagaidām trenējos bez sponsoriem. Mērķis ir pāriet arī uz nedaudz garāku distanci — 5000 metriem. Šo distanci mēģināju skriet arī Amerikā. Taču tur bija grūti atrast sacensības, kurās varētu sasniegt labu rezultātu. Tur studiju laikā daudz jāskrien, lai izcīnītu labu vietu, bet rezultāts nav tik svarīgs.

Agata STRAUSA

Vieglatlēte

Dzimusi: 1989. gada 2. decembrī Rīgā

Izglītība: mācījusies Rīgas 49. vidusskolā, absolvējusi Hermann von Helmholtz ģimnāziju Vācijā, Potsdamā, divus gadus studējusi Berlīnes mākslas skolā Kunsthochschule Berlin Weissensee, 2014. gadā ieguvusi bakalaura grādu Floridas universitātē

Valodas: latviešu, angļu, vācu, astoņus gadus mācījusies franču valodu, divus gadus — krievu

Treneri: pirmā trenere Beāte Konrāde, ASV — Maiks Hollovejs un Pauls Spanglers

Personīgie rekordi: 400 m 57,86 (2007. gadā), 800 m 2:04,59 (2010.), 1500 m 4:11,27 (2013.), 3000 m 9:15,54 (2010.), 5000 m 15:58,15 (2014.)

Mērķis sportā: olimpiskās spēles

Ģimenes stāvoklis: neprecējusies

Vaļasprieki: telpu dizains, zīmēšana

Autori: Dace Lina