Gan būšu princese!
1987. gada 22. maijā Cahkadzori (Armēnijā) Vineta Ikauniece pēdējo reizi laboja savu Latvijas rekordu 100 m sprintā ar rezultātu 11,34. 10 gadus vēlāk Ogrē piedzima Sindija Bukša, pagāja vēl nepilns 21 gads, un Rīgas kausu izcīņā 30. maijā Sindija par 0,05 sekundēm laboja Vinetas rekordu, kurš bija noturējies 31 gadu un astoņas dienas. Savu labotāju joprojām gaida Ikaunieces rekordi 60, 200 un 400 m distancēs, kā arī sprintā telpās un stafetēs, kas gandrīz visi pārkāpuši 30 gadu slieksni. Starp citu, abas rekordistes dzimušas Strēlnieka zvaigznājā…
Ar Sindiju jūnijā nav viegli sarunāt tikšanos, jo universitātē ir eksāmenu laiks, bet treniņi tādēļ netiek atlikti. Viņas jaunais rekords labi skan arī Eiropas mērogā, dodot iespēju startēt plašākās sacensībās.
PRIEKA VĒSTS AR APMULSUMU
Sindija labi atceras dienu, kad Daugavas stadionā tika labots viens no senākajiem Latvijas rekordiem. Sakarā ar iekavētajiem eksāmeniem universitātē gulējusi bija vien sešas stundas, rīts pagājis vienā skriešanā, tad steigšus uz stadionu. Sindija zvanījusi mammai un atzinusies, ka jūtoties nogurusi un diez vai izdošoties 100 m izpildīt kāroto normatīvu Eiropas čempionātam (11,50). Kā būs, tā būs — sezona gana gara. Bija gan viena laba izjūta — nebija pirmsstarta uztraukuma, kas dažkārt sasprindzina muskuļus un atņem enerģiju.
Sindija iekāpa blokos, iesildoties vairākkārt viegli izskrēja startu un bija gatava starta šāvienam. Viss notika raiti, labs starts, pirmie 30 m ar nodurtu galvu (kā mācīts), un tad neticami viegls, bet reizē spēcīgs un pārliecinošs skrējiens. Pirmā!
Rezultāts parādās, bet vairākas komentētāju paaudzes acīmredzot nav domājušas par misiju izziņot jaunu rekordu sieviešu 100 m skrējienā, un prieka vēsts kavējas. Pati Sindija izskatās priecīga, bet nedaudz apjukusi. Tad arī viss stadions uzzina — labots Latvijas rekords 100 m, turklāt pārliecinoši — par 0,05 sekundēm!
Sindijai vispirms bijis prieks par uzvaru, pēc tam gaidījusi vēja mērītāju ziņojumu, jo pavējš bijis jūtams. Tomēr, lai labotu rekordu, tas izrādījies pieņemams — 1,1 m/s (rekorda reģistrācijai atļauts maksimums — 2 m/s). Pilntiesīgs rekords!
100 VAI 200 m
Līdz šim Sindija domājusi, ka galvenā uzmanība jāvelta 200 m distancei, bet nu ir, par ko galvu palauzīt, — varbūt tomēr 100 m? Statistika gan vēsi ziņo, ka Sindijas Latvijas rekords 100 m maija beigās bija piecpadsmitais labākais rezultāts Eiropā, bet viņas valsts junioru rekords 200 m (23,02) — astotais pieaugušo konkurencē. Tas gan vēl krietni atpaliek no Vinetas Ikaunieces 22,49 rekordsekundēm. Laiks domāt, bet jebkurā gadījumā ātrāk jāskrien abas sprinta disciplīnas.
Sprintere uzskata, ka abas distances tik ļoti nemaz neatšķiroties. 100 m gan nedrīkst pieļaut nevienu kļūdu, sevišķi startā un pirmajos metros, kur katrs misēklis liek aizmirst par labu rezultātu. Kaut arī Sindijai licies, ka viņas auguma rādītāji nav ļoti piemēroti eksplozīvam startam, kopā ar treneri daudz strādāts pie maksimālas visu savu iespēju izmantošanas un arī starts sāk izdoties.
SKRĒJU VISĀM PA PRIEKŠU
Sindija agros bērnības gadus aizvadīja Ķeipenē pie vecmāmiņas, vēlāk pārcēlās uz Ķekavu. Skrēja, lēca, auga kopā ar brālēniem, tāpēc Bārbiju vietā rokās vairāk bija bumba, ar puikām kopā spēlēja ķerenes, rāpās kokos, pāri žogiem.
Vispirms Sindija sāka trenēties basketbolā, taču, gadu klausoties trenera aizrādījumus, ka basketbols vispirms ir komandas spēle, nevis skriešana pāri laukumam vienai uz grozu, meta mieru. Tad turpat Ķekavā sāka trenēties vieglatlētikā, par kuru īsta priekšstata nemaz nebija. Paldies draudzenes mammai, kura Sindijas auguma aprisēs nekļūdīgi sazīmēja vieglatlēti un ieteica trenēties tieši šajā sporta veidā. Sākumā gan tas īsti neaizrāva, taču vēlāk, pārceļoties uz Rīgu pie slavenās treneres un bijušās sprinteres Mārītes Lūses, gāja raitāk. Kad parādījās pirmie rezultāti, arī uzvaras, tad skrejceļš kļuva par otrajām mājām. Sākumā trenere gan izmēģināja meitēnu arī tāllēkšanā, taču tad saprata, ka viņas īstā vieta ir īsajā sprintā.
Tagad, apcerot savas sporta gaitas, Sindijai skaidrs, ka komandu cīņa neatbilst viņas raksturam. Sprintere atzīst, ka vienmēr un visur paļaujas uz saviem spēkiem. Ja neveicas, tad vaino sevi, nevis komandas biedrus. Vieglatlētika ir viņas sports, cerams, ka uz ilgu laiku.
TRENIŅI PUIŠU KOMPĀNIJĀ
Lai sasniegtu jau starptautiski atzītu līmeni, treniņu slodze kļūst arvien lielāka un pārdomātāka. Nerunājot par nometnēm, kurās treniņi ir vairākas reizes dienā, ikdienā tie ir vismaz pieci seši nedēļā, katrs ilgst 2,5—3 stundas. Sindija nevēlas cilāt apnikušo tēmu par vieglatlētikai piemērotu sporta bāzu trūkumu Rīgā, jo jātrenējas tur, kur iespējams. To vietu nav daudz, bet, ja ik pa brīdim parādās pa kādam labam sportistam, tas tikai liecina par mūsu iespējām, par vieglatlētikas mīlestību. Ir tikai ļoti jāgrib un jācenšas savus mērķus piepildīt.
Sindija Latvijā jūt spēcīgu sāncenšu trūkumu, it sevišķi 100 m distancē, tāpēc uz augstiem rezultātiem var cerēt vienīgi starptautiskās sacensībās. Treniņos Sindija darbojas kopā ar puišiem, no kuriem tikai daži skrien ātrāk par viņu. Tāpat ceļ svaru stieni, kopā iesildās. Sindijai tas patīk, jo viņa vienmēr jūtas uzmanības centrā.
Ne viss, kas treniņos jādara, Sindijai iet pie sirds. Viņa atzīst, ka bez lielas aizrautības skrien garos gabalus (400, 500 m), tāpat krosus, arī intensīvos vingrinājumus, kuros daudzas reizes pēc kārtas no visa spēka jāskrien 60 m ar vienu minūti atelpai. Taču to viņa uztver nekurnēdama, jo tā ir treniņu sastāvdaļa.
Sindija uzteic treneri Mārīti Lūsi, kura vienmēr uzklausa audzēkni un, vadoties pēc Sindijas pašsajūtas, dažkārt maina treniņu intensitāti.
Tiesa, pašā sākumā bijis lūzuma punkts, kad Sindija nolēmusi beigt sportot, un tikai Mārītes Lūses neatlaidība, daudzkārtējie telefona zvani, apelēšana pie sportistes talanta likuši plānus mainīt un palikt vieglatlētikā. Turpmāk tādas domas pa galvu nav maisījušās un apzināti treniņu kavējumi vispār nav bijuši.
Sindija atzīst, ka ļoti vēlas sasniegt ko nozīmīgu. Vispirms pierādīt sev, ka ne velti izvēlējusies vieglatlētiku, ka spēj atstāt savā sporta veidā ko paliekošu. Rekords 100 m esot tikai pirmais solis, to Sindija neslēpj.
Protams, ka tas prasa ne tikai atdevi treniņos, koncentrēšanos un milzu sasprindzinājumu sacensībās, bet atbildību arī ikdienā. Sindija stāsta — agrāk par ēšanu īsti neesot domājusi, ēdusi, kad un ko gribējusi. Tagad Sindija pret to izturas daudz atbildīgāk. Tas gan nenozīmē, ka meitene savu reizi atteiktos no kūkām (ļoti garšo), saldumiem, taču tas nedrīkst kļūt par ieradumu. Turklāt katra maza izlaidība atsaucas uz pašsajūtu, tikai pareizs un sabalansēts uzturs ļauj justies vieglai un spēcīgai.
Sindija atzīst, ka dažkārt pietrūkstot kopēju vaļasbrīžu ar kursabiedriem, studentu tusiņu. Taču sevišķi to nepārdzīvo, jo apzinās savus mērķus un to, ka to sasniegšanai nepieciešams attiecīgs dzīves modelis.
Sindija ar smaidu atzīst, ka ne tik bieži izdodas uzvilkt kleitu, jo ikdiena to neprasa, arī atlētiskam ķermenim tā šobrīd īsti nepiestāv. Kad beigsies sporta gaitas, tad arī pienāks laiks princešu kleitām.
PĀRCILVĒKU NAV
Tas nav mīts, ka sprintā tumšādainajiem atlētiem ir dabas dotas priekšrocības un balto sportistu panākumi drīzāk ir izņēmums nekā likumsakarība. Arī Rīgas kausu sacensībās ne visas bija ar mums ierasto ādas krāsu, tāpēc Sindijai šī uzvara likās īpašs savu spēju apliecinājums. Ādas krāsa vien nav caurlaide uz lielo sprintu. To, ko daba tev pietaupījusi un atdevusi kādam citam, jāprot kompensēt ar lielāku darbu, uzņēmību. Labs piemērs ir nīderlandiete Dafne Shipersa, kas kļuvusi gan par divkārtēju pasaules čempioni, gan Rio olimpisko spēļu vicečempioni 200 m distancē.
Sindija labi apzinās savus trūkumus, kas jānovērš. Vispirms tā ir tehnika, kas vēl tālu no izcilas. Vispirms jāuzlabo starts, solim jābūt garākam un atbrīvotākam. Ja sper soli vai izdari kustību ar rokām, tām lejup jāiet pašām, bez lieka spēka pielietojuma, tas nav mehānisks vingrinājums, bet pareizas tehnikas pielietojums.
Sindija atzīst, ka sākot saprast jēgu tam, ka sportistam viss ir galvā. Kad fiziskie dotumi ir gandrīz izmantoti pilnībā, tehnika maksimāli pilnveidota, daudz ko izšķir tas, ar kādām domām tu izej uz starta un cīnies skrejceļā. Viņa atzīst, ka nekad startus nedala svarīgākos un mazāk nopietnos. Viņa vienmēr grib būt pirmā vai vismaz cīnīties par augstāko vietu. Noderīga pieredze tika iegūta pērn Londonā, debitējot pasaules čempionātā, kur vienkopus pulcējās pasaules labākās skrējējas. Kaut 200 m izcīnītā 29. vieta nelikās izcila, tomēr svarīgāka bija atziņa, ka pārcilvēku blakus nav un var cīnīties. Jāprot sevi noskaņot un darīt visu, pat vairāk nekā spēj.
Sindija atzīst, ka dažs varbūt domā, ka viņa ir nedaudz iedomīga, taču pati to noliedz, jo, pirmkārt, īsti nav, par ko, otrkārt, viņa pret visu izturas ļoti atbildīgi, maksimāli koncentrējusies un jautrai čalošanai laiku neveltī. No malas varbūt izskatās, ka viņa ir atturīga, taču starts ir svarīgāks, liekas domas un rīcības tikai traucē, turklāt viņa pēc dabas nekad neesot bijusies sevišķi čomiska.
TRENERES VIEDOKLIS
Trenerei Mārītei Lūsei par Sindijas rekordu bijis pārsteigums. Lai labotu rekordus, ne visu nosaka sportiskā forma. Jāsakrīt milzum daudz faktoriem. Šoreiz tā bijis, emocionāls pacēlums, ko veicināja tas, ka Sindija bija viena no Rīgas kausu reklāmas sejām, ka stadionā viņa svinīgi ievesta automašīnā, ka, startējot pūtis labs pavējš, ka bijis silts laiks, ka nebijuši konkrēti uzdevumi, vienkārši — skrien, cik ātri vari. Visu šo apstākļu kopums izvērties par rekorda skrējienu. Kad otrreiz sakritīs tādi apstākļi, grūti prognozēt.
Lai gan rekords 100 m ir gana augsts, lielākas Sindijas iespējas trenere saskata 200 m, jo fizioloģiski viņas audzēkne nav tik piemērota eksplozīvam startam, kas 100 m ir viens no galvenajiem faktoriem. Rekordu noteikti veicinājis milzu darbs, ko viņas paveikušas tieši pēdējā gadā. Tehnika uzlabota krietni, kaut arī tas ir nebeidzams darbs. Tagad galvenais — ātruma izturība.
REIZ OLIMPISKAJĀS SPĒLĒS
Sindija nenoliedz, ka šī brīža sasniegumi ir tikai sākums. Galvenais mērķis ir startēt olimpiskajās spēlēs, kas pēc diviem gadiem notiks Tokijā. Kaut arī kvalifikācija tām vēl nav sākusies, Sindijas rezultāts 100 m pārsniedz iepriekšējo Rio spēļu normu.
Šāgada galvenais uzdevums ir augustā godam startēt Eiropas meistarsacīkstēs Berlīnē. Līdzdalības normas izpildītas gan 200, gan 100 m skrējienos. Vienādi atbildīgi jāstartē abās distancēs. Laba iesildīšanās un pieredzes uzkrāšana būs starptautiskie starti ārzemēs, pašmāju Prezidenta balvas izcīņa, Latvijas meistarsacīkstes.
Par Latvijas rekordiem Sindija izsakās atturīgi — tie nav pašmērķis, bet pareizas un mērķtiecīgas darbības rezultāts. Ar daudzkārtējo Latvijas rekordisti Vinetu Ikaunieci Sindija nav pazīstama, taču daudz dzirdējusi par viņas sasniegumiem, mērķtiecību, veselīgo attieksmi pret sportiskās formas pilnveidošanu, labot viņas rekordu ir gods.
Par apstākļiem Sindija nesūdzas un savas aktīvās sportiskās dzīves laikā cer sagaidīt gan stadiona skrejceļa uzlabojumus, gan jaunu vieglatlētikas ziemas manēžu. Tiem, kas sūkstās, jaunā valsts rekordiste novēl tikai vienu — izvirzīt augstus mērķus un darīt visu, lai tos sasniegtu! Latvijā to var, Sindijas rezultāti 100 un 200 m to pierāda.
Sindija BUKŠA
Sprintere, LU studente
Dzimusi: 1997. gada 14. decembrī Ogrē
Augums, svars: 175 cm, 65 kg
Izglītība: Ķeipenes pamatskola, Ķekavas vidusskola, Rīgas 1. tālmācības vidusskola, studē LU Sociālo zinātņu fakultātē
Sporta gaitas: basketbols, no 14 vecuma trenējas vieglatlētikā
Treneri: pirmais treneris vieglatlētikā Edgars Zaharāns, tagad Mārīte Lūse
Lielākie sasniegumi sportā: Latvijas rekordiste 100 m — 11,29 (2018), Latvijas rekordiste U-23 200 m — 23,02 (2018), 6. vieta EČ U-23 (2017), 29. vieta PČ (2017), vairākkārtēja Latvijas čempione
Labākie rezultāti: 60 m — 7,43, 100 m — 11,29, 200 m — 23,02, 400 m — 57,64
Mērķis sportā: dalība olimpiskajās spēlēs
Ģimenes stāvoklis: neprecējusies, ir draugs
Vaļasprieki: ģitāras spēle, zīmēšana, gleznošana
