Prieka skrējiens ar 35 barjerām
Pārsteigti bija visi, kas to redzēja (tie, kuri zina katras sekundes vērtību, — pat šokēti), izņemot pašu augumā nelielo liepājnieci Poļinu Jeļizarovu, kas deviņās minūtēs un 33,53 sekundēs Prezidenta balvas izcīņā Valmierā aizmēza visas šaubas par savu līdzdalību olimpiskajās spēlēs Londonā 3000 m šķēršļu skrējienā. Laimīgi smaidošā trenera Viktora Lāča audzēkne finišēja ar Latvijas rekordu, kurš par 15 sekundēm pārsniedza olimpisko A normatīvu. Valsts rekords (arī tas piederēja Poļinai) labots par 18 sekundēm. Tas tobrīd bija pirmā pasaules divdesmitnieka cienīgs sasniegums.
3000 m šķēršļu skrējiens ir viena no smagākajām vieglās atlētikas distancēm. Sportistiem skrejceļā 28 reizes jāpārvar barjeras (augstums sievietēm — 76,2 cm) un 7 reizes — barjera ar ūdens šķērsli, kuram jābūt vismaz 3,66 m garam, 3,92 m platam un 50—70 cm dziļam.
Olimpiskajā programmā šī distance iekļauta kopš 2008. gada spēlēm Pekinā, kad mūsu valsti pārstāvēja toreizējā valsts rekordiste Inna Poluškina (9:51,56).
PIRMS STARTA. BEZ MELNIEM KAĶIEM
Poļina par rezultātu ir priecīga, taču ne pārsteigta, jo ieguldītajam darbam reiz jānes augļi, kā nekā garo šķēršļu distanci viņa skrien jau septīto gadu. Iepriekšējos šīgada startos uz izcilu sniegumu bija grūti pretendēt (kaut Latvijas rekords tika labots), jo abas reizes nācās startēt pēc nelielām slimībām. Valmierā viss bija teicami, kaut pašmāju sacensībās vienmēr varētu vēlēties lielāku konkurenci (iepriekšējā šīs distances olimpiete Inna Poluškina pārgājusi uz garākām distancēm), un jau distances vidū Poļina, kā Latvijā ierasts, skrēja lepnā vientulībā.
Liepājniecei pirms starta īpašu rituālu nav, jāpamostas ar pozitīvām domām, jākoncentrējas tam, kam esi gatava, tad rezultāts un pienācīga vieta būs. Poļina nav māņticīga, kaut gan melnu kaķi pirms starta vēl nav sastapusi.
Iesildoties viņa klausās mūziku, koncentrējas, neko īpašu nedomā, par pretinieču rezultātiem neinteresējas, arī domās distanci nemēro.
Startējot cenšas izvēlēties ērtu pozīciju, lai par vietu skrejceļā nav jāgrūstās. Gatavojoties šķēršļu pārvarēšanai, galvenais ir nesajaukt ritmu, metrus desmit pirms lēciena sakārtot soļus tā, lai iznāk atsperties ar pareizo — kreiso — kāju. Tiesa, reizēm iznāk, kā skrējēji saka, satipināt, ko meitene uzskata par labojamu kļūdu.
DISTANCĒ. SKRIET, ATSPERTIES, LIDOT…
Barjeru pārvarēšanas tehniku Poļina īpaši netrenē, jo tas neesot sarežģīti. Daudzām satraucoša liekas ūdens barjera. Cik sacensībās (fotogrāfiem par prieku) nav redzēti gan kritieni, gan ūdens šaltis lidojam pa gaisu, taču Poļinai princips ir vienkāršs — pienācīgi, ritmiski ieskrieties, atsperties un lidot tālu, lai ūdens neliktu zaudēt ātrumu. Ja būsi līdz ceļiem ūdenī, protams, ka sekundes daļas zudīs. Sarežģītāk ir distances sākumā, kad sportistes vēl nav izretojušās atbilstoši spēku samēram.
Poļinas tehnika ir pietiekami racionāla, tā īsti mitra paliekot tikai viena naglene. Tiesa, ūdens uzreiz pa speciāliem caurumiņiem no naglenes iztek, taču, ja tās daudz peldinās, naglu kurpes beigu daļā var būt pamatīgi samirkušas, un tas nozīmē lieku smagumu. Liepājniecei ūdens bedrē nav gadījies krist, uz barjerām skrejceļā gan. Parasti tas saistīts ar fizisko sagatavotību, jo mazāk strādāts ziemā, jo ātrāk zūd spēki un koncentrēšanās spēja.
Interesanti, ka Poļinai īpaša apļu veikšanas grafika nav — viņa skrien maksimāli ātri, cenšoties pareizi sadalīt spēku trīs kilometru distancei. Sacenšoties ar līdzvērtīgām un spēcīgākām sportistēm, nedrīkst zaudēt uzmanību un jācenšas daudz neatpalikt no līderēm, tāpat neskriet grupiņā, kuras pārvietošanās ātrums neapmierina.
PĒC FINIŠA. TRENERA FAKTORS
Poļina atzīst, ka 3000 m šķēršļu skrējiens nav viņas mīļākā distance, tīkamāks esot 1500 m gludais skrējiens, taču lielākas iespējas ir šķēršļu distancē. Pēc finiša nekad nav viegli, taču gandarījums ir liels.
Liepājniece stāsta, ka pēdējā pusotrā gadā viņa kļuvusi iekšēji nosvērtāka, domas — sakārtotākas. Tas saistīts ar trenera maiņu. Poļina atceras, ka Liepājā pie pirmā trenera Vjačeslava Alonceva pa īstam iepazinusies ar skriešanu un kļuvusi par Eiropas jaunatnes čempioni. Skriešana bieži vien bijusi monotons darbs, un dažkārt viņa to darījusi vairāk trenera uzstājības dēļ nekā savam priekam. Arī slodzes padsmitniecei reizēm likušās pārmērīgas.
Rīgā viņa sāka trenēties pie trenera Andreja Saņņikova. Kaut viņš ir labs speciālists, Poļina atzīst, ka cilvēcisks kontakts, pilnīga savstarpējā sapratne un uzticēšanās nav izveidojusies. Reizēm licies, ka jādara obligāts pienākums. Pamazām pusotra gada laikā zudusi interese par sacensībām, rezultātiem. Poļina smej, ka labākais rādītājs bijis — pieci lieki svara kilogrami. Uzmākušās domas, ka varbūt gana skriets.
Tad Poļinu uzrunājis Latvijas izlases galvenais treneris Edvīns Krūms, ne tikai vērīgs sava amata meistars, bet arī labs cilvēku pazinējs — ieteicis pamēģināt sadarboties ar Viktoru Lāci. Viņam likās, ka tik talantīga, neatlaidīga un mērķtiecīga skrējēja mūsu vieglatlētikai nedrīkst zust. Viktors, joprojām Latvijas rekordists 400 m barjerskrējienā (2001), ikdienā gan šobrīd vairāk rūpējas par basketbolistu fizisko stāju, taču savu atbalstu apsolīja uzreiz.
Poļina atzīst, ka viņas modelis — treneris un audzēkne — nav tradicionāls, jo Viktors uzturas Rīgā, bet viņa dzīvo Liepājā. Klātienē iznāk tikties pāris reizes mēnesī. Viktors gatavo treniņu plānus, Poļina tos pilda un telefoniski sazinās ikdienu gan pirms, gan pēc treniņa. Stāsta par paveikto, dalās savās sajūtās. Atlēte ir priecīga, ka tagad var trenēties atbilstoši savām izjūtām un sportiskajai formai.
Liepāja viņai liekas ideāli piemērota skriešanai. Gan piejūras parks, gan cietā Liepājas pludmale ļauj aizmirsties — skriešana gar jūru un spirgtais gaiss, kaijas, ritmiska mūzika austiņās, un… rekordi ir krišanas gaidās.
Uz Londonu Poļina cieši apņēmusies nebraukt kā sporta tūriste. Kaut konkurence būs milzīga, viņa cer tikt tālāk par priekšskrējienu un pacīnīties par iespējami augstāku vietu. Prieks, kas beidzot ienācis Poļinas sportiskajā dzīvē, sola īstenoties 3000 m garajā 35 šķēršļu distancē.
Poļina JEĻIZAROVA
Vieglatlēte, vidējo un šķēršļu distanču skrējēja
Dzimusi: 1989. gada 1. maijā Liepājā
Izglītība: beigusi Liepājas 11. vidusskolu, mācījusies Latvijas Universitātē, gatavojas studijām Liepājas Universitātē
Sporta gaitas: vieglatlētikā trenējas kopš 11 gadu vecuma
Augums, svars: 155 cm, 45 kg
Treneri: pirmais treneris Vjačeslavs Aloncevs, vēlāk Andrejs Saņņikovs, pašreiz Viktors Lācis
Labākie rezultāti: 3000 m šķēršļu skrējienā — 9:33,53, 800 m — 2:06,84, 1500 m — 4:13,96, 3000 m — 9:22,8
Lielākie sasniegumi sportā: Eiropas jaunatnes čempione 3000 m šķēršļu skrējienā (2005), 4. vieta pasaules jaunatnes čempionātā (2006), olimpiskais A normatīvs (2012), desmitkārtēja Latvijas čempione, Latvijas rekordiste
Vaļasprieksi atpūta, mūzika, pastaigas
Ģimenes stāvoklis: neprecējusies
