Radoša cilvēka solospēle

Pārlaidis
apaļo 66 gadu dzimšanas dienu, arhitekts Andris Vītols turpina vindsērfingā
konkurēt ar Latvijas spēcīgākajiem meistariem, rīko savas leģendārās un radošās
Vītolregates, pirms diviem gadiem latviešu burātājus aizvedot uz sērfotāju Meku
– Gardas ezeru Itālijā -, šogad ar sevi pārējiem liekot cīnīties igauņu
Virtsjervē, kā arī turpina projektēt mājas un skolot topošos arhitektus.

Ar Andri
Vītolu sarunājas ilggadējais viņa cīņu biedrs dažādos vējos un sniegos žurnāla
Sports galvenais redaktors Dainis Caune.

– Ja es
kā Svētais Pēteris tev prasītu, Vītol, ko tu šajā pasaulē meklē?

–
Kustību, lai ilgāk eksistētu. Tāpēc jau esam sportā ielīduši. Ja nekustēsies,
tad ir vakars.

– Tātad
kustība tevi notur rīta pusē?

– Jā,
kustība modina. Dod spēku noturēt veselību, lai var labāk domāt un ciešāk
mīlēt.

– Teiksi
vēl, ka rīta rosmes izpildi!

– Tepat
pa mežu (pamāj uz Garupes kāpu priedēm aiz mājas žoga) aizskrienu līdz
Langas galam, pavingroju, pakarinos priedes zarā, tas muguru stiprina, un
skrienu atpakaļ, te atkal izvingrojos un eju aukstā dušā. Vienalga, kāds laiks.

– Tu
tagad runā kā tāds didaktisks un garlaicīgs vingrošanas skolotājs. Kustības
taču var būt arī priecīgākas!

–
Protams! Bet tad jau tas ir sports. Šī ir tāda zobu tīrīšana veselībai.
Ķermenis jau arī ir regulāri jāapkopj. Zobus tāpat sākumā tīrīt nepatīk. Bet
tie, kas pierod, zobārstam nemaksā.

Sports
jau ir citādāka kustība, tas dod emocijas, azartu, kas man ir ļoti svarīgs.
Kāpēc patīk vējdēlis? Tāpēc, ka tas, lai arī ārēji pilnīgi atšķirīgs, ir ļoti
līdzīgs orientēšanās sportam. Abos vajadzīgs prāts, viss balstīts uz konkurentu
apspēlēšanu. Turklāt vindsērfinga regatē atšķirībā no orientēšanās distances tu
vēl visus naidniekus redzi! Te tu esi priekšā, te atkal kāds cits. Tur tas
medus!

– Kādas
bija tavas pirmās kustības?

– Karš
vēl nebija beidzies, man vēl nebija trīs gadi… Laukos, Dzeņos, es tā
kustējos, ka izvēlos pa logu un iekritu pagrabā. Par laimi, uz žagaru čupas.
Lai vēlreiz kaut kur nepareizā virzienā neaizkustētos, mamma mani ielika lielā,
tukšā vannā. Esot visu dienu pa to vannu uz priekšu un atpakaļ dragājis un vēl
kaut ko zem deguna nemitīgi murmulējis. Lielie gājuši garām, teikuši: „Šitais būs advokāts, visu dienu vāvuļo!"

– Bet
iznāca arhitekts…

–
Nezinu, kāpēc. Tēvs bija mūziķis, vēlāk mežsargs, māte – grāmatvede, bet
man patika zīmēt. Kad govis ganīju, visas pļavas bija pilnas maniem zīmējumiem.
Sākumā zīmēju kariņu, pēc tam sievietes…

– Pirmā
lielā kustēšanās tev bija orientēšanās sports?

– Nē, nē,
vispirms es biju vidusdistančnieks, pie Imanta Gaiļa trenējos. Jauniešiem,
junioriem 3000 m krosus es jau skrēju republikas izlasē, pat starptautiskajā Pravdas
krosā Maskavā.

Es tagad
lielīšos, bet pirmā lielā kustēšanās bija, kad mans skolotājs, pazīstamais 50
km soļotājs Sīļu Jānis, noskatījis, ka man ir pareizā kāja vidējām distancēm,
aizveda mani uz republikas čempionātu krosā. Šmerlī pirmajā skrējienā milzīgs
bars, septiņdesmit rumpīši… Es tik ķešīju, acis pārgriezis, prom. Pēc laiciņa
neviena blakus nav, atskatos – aiz muguras arī nav! Domāju, nav pieklājīgi.
Varbūt jāpagaida, lai tie rīdzinieki ar' pieskrien klāt. Tā es atskrēju
pirmais, visi priecīgi, bet tas jau nebija vienīgais skrējiens. Tomēr
desmitniekā paliku, un Gailis mani uzaicināja pie sevis trenēties.

Bet
stadionā man nepatika. Knieb uz riņķi un tik skaiti tos apļus, briesmīgi tajā
karstumā! Viss beidzās gluži loģiski. Gailis, uzzinājis, ka esmu sācis studēt
arhitektūru, noprasīja skaidri un gaiši: „Vītol,
kas tu gribi būt – sportists vai arhitekts?" Skaidrs, ka arhitekts. „Nu tad mums jāšķiras," viņš atbildēja, paspieda man roku un sveiki! Tā es
aizgāju uz orientēšanās sportu.

– Bet
pat tagad – 66 gadu vecumā – tu esi gan arhitekts, gan sportists!

– Ja
vērtē pēc sacensībām, kurās regulāri piedalos, tad tā var teikt. Bet es
netrenējos kā sportists. Burāšanā jau ļoti daudz dod pieredze. Turklāt
vindsērfingā ienācu samērā vēlu, pirms kādiem 25 gadiem, toties ar visu savu
iepriekšējo sporta veidu pieredzi. Daudzi brīnījās, ka es tik ātri sāku labi
burāt. Bet man bija milzīgs azarts! Ir tādi sērfotāji un arī orientieristi, kas
visu mūžu turas vidējā līmenī, pirmās sporta klases robežās. Man tas nebija
prātā. Skrēju ar visu klapi, kamēr līdz meistaram. Tas niknums manī ir ieaudzis.
Arī tagad, lai gan vecs, eju uz startu un cīnos! Neatkāpšos ne par gramu! Es
dodos distancē, lai aizbrauktu visiem garām. Šis sportiskais niknums, azarts
palīdz visā dzīvē. Tie, kas nav sportojuši, dzīvē neko nemāk ātri izdarīt, viņi
nespēj laikus reaģēt.

–
Sērfings jau nav tas sports, kurā var vinnēt ar niknumu!

– Bet
niknums palīdz. Izturēt un uzturēt neatlaidību. Protams, būtiska ir taktika un
vējdēļa vadīšanas tehnika. Kad vējš riktīgi uzbliež, tas jau robežojas ar
cirku, tad spēj burāt tikai tie, kas tiešām ir sportisti un regulāri trenējas.
Bet arī mēs ar niknumu kādu brīdi viņiem vēl varam pavilkt līdzi.

–
Septiņdesmito gadu beigās pirmo PSRS kausu vinnēja tavs kolēģis arhitekts Egons
Bērziņš, viens no spēcīgākajiem Formula Windsurfing burātājiem Latvijā
tagad ir tavs dēls arhitekts Kristaps Vītols, par divkāršu olimpieti kļuvusi
Mākslas akadēmijas absolvente Vita Matīse – slaida un viegla dāma… Vai nav
tā, ka vindsērfingā, kurā būtiskākais komponents – kustības devējs – vējš nav
redzams, ļoti palīdz attīstīta iztēle, telpiskā domāšana?

– Varētu
tā būt. Reizēm es brīnos par dažiem konkurentiem, kas tiešām neredz
vēju, nepamana tā virziena maiņas, kas maina arī viņu pozīciju distances telpā.
Vējš ir radošs. Tāpēc esmu ar to draugos.

– Kāpēc
tu, savulaik būdams pat Latvijas čempions, vairs nepiedalies orientēšanās
sacensībās?

– Jā,
visi mani konkurenti joprojām skrien. Es vienkārši visu nevaru paspēt, darbi
jāpadara. Man vairs nav tik daudz laika atlicis, nevaru tikai sportot vien.

Ar
orientēšanās sportu attiecības pārtrūka redzes dēļ. Toreiz sportistiem vēl
nebija izdomātas tādas brilles kā tagad. Atceros Jūrmalas Kāpā spēka man
pietika ka bullim, bet es vairs neredzēju karti! Baigās dusmas, no pusdistances
vajadzēja nākt mājās. Tagad jau atkal varētu kādu Magnētu noskriet, bet
ar vienu dibenu uz diviem krēsliem grūti nosēdēt. Ja ir brīvs laiks, es tomēr
braucu trenēties uz ezeru.

– Ziemā
tavs dibens ir uz slēpēm…

– Pēc
ilga pārtraukuma atgriezos distanču slēpošanā. Oi, kā patīk! Daži draugi, kas
slēpo vēl vairāk par mani un ir jaunāki, saka – mačos nevajagot startēt.
Var jau būt. Ja sacensības, tad es sevi bremzēt nemāku. Jau daudz esmu
sagrēkojis startējot, kaut arī iepriekš nebiju trenējies nevienu dienu un
stundu. Toreiz, Alaukstam apkārt slēpojot, zilā ģīmī atnācu mājās. Skaitīju tos
kalnus un, kad no pēdējā bija jābrauc lejā, domāju, ka saļimšu. Tomēr izturēju.
Bet tas nebija gudri.

– Tad tu
nevienā tautas slēpojumā vairāk nepiedalīsies?

–
Gribētu piedalīties, bet man būs vairāk jātrenējas.

– Bet
regatēs?

– Katru
sestdienu un svētdienu. Tā man lielākā atpūta!

– Kad
iedots starts, tad visas krīzes un mūsu drūmā valdība ar šķērēm pilnībā
aizmirstas.

–
Protams. Tāpēc jau cilvēki ar sportu nodarbojas vai vismaz to skatās. Azarts
aizrauj līdzi ikdienas domas. Daži uz trenažieriem var darboties stundu, pat
divas no vietas. Es ilgāk par piecpadsmit minūtēm viens pats pavingrot nevaru.
Smadzenes sāk grozīties, idejas rasties un tūlīt man kaut kur jāskrien. Zīmēt,
būvēt vai darbus kārtot. Mačos cita lieta – tu esi iekšā spēlē, pilnīgi citā
pasaulē. Bet mājās divas stundas vingrot? Es nezinu… Varbūt tad, kad smiltis
birs no dibena, varēšu sevi piespiest, bet ne šobrīd.

– Vai
tāpēc, ka tu sērfo un slēpo, esi kādu māju labāk uzprojektējis?

–
Noteikti. Vispirms jau es savas spējas varu produktīvāk izmantot. Kad konkursos
jāpiedalās un laika vienmēr trūkst, es spēju divas diennaktis no vietas zīmēt.

Sports
māca dzīvot ar azartu. Arī arhitektūrā ir kolēģi, kam nevajag ne uzvaras
konkursos, ne slavu, ne vārdu. Tikai pieklājīgu aldziņu. Un tā viņi dzīvo. Man
jau tā nepatīk.

– Bet
vispār tu esi režīma cilvēks?

– Ne
mazākā mērā! Kad strādāju Pilsētu projektēšanas institūtā, es ne reizi darbā
neierados laikā, bet visu izdarīju. Tagad arī – jauks vakars, vajadzētu
aizskriet līdz jūrai, nopeldēties, bet tas televizors… Sāc skatīties ziņas un
ievelk dīvānā kā narkotika!

– Pārdod
televizoru!

– Bet es
gribu redzēt biatlonu! Skatīties pirmo formulu, tagad viens kanāls atkārto NBA
finālspēles… Nu, vecīt! Baigi dramatiski, kā tur viss iet punkts punktā.
Profesionālo boksu es regulāri skatos. Tas arī man patīk. Kādu laiku es pats
boksā trenējos pie Lavrinoviča. Man ir garas rokas, esmu izturīgs, biju
perspektīvs.

Beidzis
Stopiņu pamatskolu, tāpat kā brāļi, aizgāju mācīties uz Rīgas 1. vidusskolu.
Bet pienāk pavasaris, putniņi čivina, un es vairs nevaru Rīgā izturēt. Man
nepatīk! Braucu atpakaļ uz laukiem pie mammas un saku: „Tu tikai nebaries! Skolā es iešu, bet kādā citā. Smērē maizītes, iešu
meklēt skolu." Gāju pa sliedēm prom no Rīgas uz otru pusi un atradu Ropažu
vidusskolu. Vispirms es novērtēju vietu – mežs ir, upe ir, der! Savā Rīgas
pašpuiku mambo stila kreklā eju pie direktora. Viņš uz mani paskatās: „Šitādus mēs nepieņemam." Ielienu siena kaudzē, apēdu savu maizīti, visu
nakti kreņķējos, otrā dienā atkal eju pie direktora. Beigās pierunāju, ka
neesmu tik ļauns, kā izskatos. Pēc kāda laika mani Ropažos sameklēja
Lavrinovičs: „Tev jābrauc atpakaļ uz treniņiem!" Nē, es uz Rīgu vairs ne!
Tagad tikai šeit. Tā es paliku Ropažos, turpināju skriet un slēpot.

– Tevi
nupat RTU Arhitektūras fakultātē uz pieciem gadiem atkal ievēlēja par docentu.
Bet tu esi arī pensionārs un tātad mūsu valstī – nevajadzīgs cilvēks…

– Jā,
septiņdesmit procentus man nogrieza nost. Protams, es neatteikšos no
studentiem. Turklāt docenta alga man ir lielāka un esmu praktiķis, arhitekts,
kas nemitīgi projektē. Bet par politiku labāk nerunāsim.

Esmu
laimīgs cilvēks, jo dzimis 13. datumā. Strādāju darbu, kas man patīk, un par to
vēl naudu maksā!

–
Laimīgs cilvēks… Bet stafetēs tev parasti likuši skriet grūtākos – pirmos –
etapus!

– Tieši
tie man patika! Kad tev citi ar elkoņiem sit plaušas ciet, bet jātiek no tās
drūzmas ārā… Tad ir baigais azarts. Es pat pasaules čempionātā esmu atskrējis
pirmais! Reiz septiņdesmito gadu sākumā tas notika Čehoslovakijā, un es PSRS
otrās izlases sastāvā atskrēju pusstundu pirms kāda slavena krieva no pirmās
izlases. Distanču slēpošanā Latvijas čempionātu mēs reiz vinnējām četri Andri
un visi ar bārdām – Kreilis, Blanks, Ozols un es.

– Vecās
bildēs tu izskaties gandrīz tāpat kā tagad, tikai bārda balta…

–
Jaunībā, savā labākajā sportiskajā formā būdams, svēru 83 kilogramus. Tagad
kādus divus vairāk. Var teikt četrdesmit gadus turos vienā svarā!

– Ievēro
smalkas diētas, ļoti reglamentē ēšanu?

– Neko
nereglamentēju. Ēdu daudz un visu. Šodien arī pierijos kā traks. Organisms pats
visu saregulē, laikam laba iedzimtība. Tēvs arī ēda speķi, sāli un nodzīvoja
gandrīz 90 gadus.

Ja
kusties, vari ēst, ko gribi, viss izšķīst. Es kustos par maz, man jau nav
rakstura. Kaut gan esmu muskuļaināks par mūsu nepārspējamo burāšanas līderi
Rozenbergu. Bet, lai viņam parādītu, kur vēži ziemo, ir daudz un regulāri
jāburā. Sērfingā galvenokārt izšķirīgas ir citas lietas – kā proti slīdēt pa
vienmēr mainīgo ūdens virsmu, turēt buru, tās leņķis, regulējums, tūkstošiem
nianšu! Galu galā man jau tā uzvara nav nepieciešama kā apakšbikses. Galvenais
ir kustība.

Arhitektūrā
kvalitāte nāk tikai ar pieredzi. Visi lielie ģēniji ir vecāki par mani. Radoši
cilvēki savā dvēselē nenoveco. Lekorbizjē savos deviņdesmit gados okeāna krastā
pavadīja nakti ar kaildejotāju, pēc tam gāja peldēties, un ūdenī viņu ķēra
trieka. Varbūt vecajam zēnam vajadzēja mazliet vairāk sportot…

Dainis
CAUNE

Andris
Vītols

arhitekts,
RTU docents

Dzimis           1943. gada 13. jūlijā Dobeles rajona
Auru pagastā

Izglītība         Stopiņu pamatskola, Ropažu vidusskola,
RPI (tagad RTU) ieguvis arhitekta diplomu

Sportā           kopš pamatskolas laikiem. Trenējies
vieglatlētikā, boksā, distanču slēpošanā, orientēšanās sportā. Nodarbojas ar
vindsērfingu, distanču un kalnu slēpošanu

Lielākie
sasniegumi           Latvijas
PSR Valsts prēmija arhitektūrā, vairākkārtējs Latvijas čempions orientēšanās
sportā (stafetē), distanču slēpošanā, vicečempions vindsērfingā

Ģimenes
stāvoklis             precējies,
triju bērnu tēvs

Laimīgs,
jo dzimis 13. datumā. Tas Andrim Vītolam pat uz buras rakstīts

Foto:
Atis IEVIŅŠ