Londonā būs viņa olimpiāde

Latvijas Sporta
federāciju padome pirmo reizi piešķīrusi stipendijas studējošajiem sportistiem
2007./2008. mācību gadā. 1000 latu
saņems arī Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas 2. kursa students Dmitrijs
Trefilovs.
Divi treniņi dienā un ikdienas lekcijas augstskolā – lielākoties tāds
režīms ir mūsu vingrotāju valstsvienības jaunākajam dalībniekam, 20 gadu
vecajam Dmitrijam Trefilovam. Piešķirtā stipendija ir kā kredīts nākotnei. Jau
tagad viņš gudro, kādas mācību grāmatas varēs nopirkt, kuras līdz šim šķita
neaizsniedzamas. Protams, atspaids būs arī, gatavojoties kārtējam atbildīgajam
startam. Augstskolā viņš vēl nav izvēlējies savu galveno specialitāti, taču
nopietni apsver iespēju nākotnē trenēt bērnus. Taču pagaidām domas saistās ar
mācībām un karjeru sportā.

„Vairāki draugi vingrotāji
mācās LSPA, tādēļ man bija pamatīga informācija par iespējamajām studijām,"
stāsta Dmitrijs. „Ikdienā viss, protams, ir
nedaudz citādāk. Pirms kļuvu par studentu, šķita, ka mācīties būs vieglāk.
Reizēm sarežģīti momenti ir biomehānikas un bioķīmijas lekcijās, ļoti būtiskas
ir nianses. Šos priekšmetus apgūt latviešu valodā nav vienkārši, taču es ļoti
cenšos. Toties praktiskās nodarbības vieglatlētikā, basketbolā, vingrošanā,
daudzos citos sporta veidos problēmas nesagādā. Neesmu cilvēks, kurš no
pasniedzējiem gaida kaut kādas atlaides. Esmu viens no simtiem studentu. Mācos
klātienē, gan – pēc individuālā plāna, lai arī cenšos visu apgūt kopā ar saviem
grupas biedriem, lai vēlāk vienatnē nevajadzētu cīnīties par ieskaiti vai labu
atzīmi eksāmenā. Protams, kad esmu prom sacensībās vai treniņnometnēs, iekavēto
nākas apgūt triecientempā. Negribu būt parādnieku vidū."

Dmitrija māmiņa ļoti gribēja, lai viņas dēls kļūtu par tenisistu. Taču viņš
jau… piecu gadu vecumā izvēlējās vingrošanu. Visa sākums bija treneres Irinas
Patruševas vērīgā acs, kas saskatīja zēnā lietaskoku. Izaugsme turpinājās
Aleksandra Dobroseļska vadībā, bet pēdējos pāris gadus tiek uzklausīti trenera
Artūra Mickeviča padomi.

„Savos divdesmit gados,"
turpina Dmitrijs, „par labāko uzskatu šā
gada pasaules čempionātu, kur izcīnīja Pekinas olimpisko spēļu ceļazīmes.
Daudzcīņā esmu trešais rezervists startam olimpiādē. Tiesa, neloloju īpašas
cerības nākamgad cīnīties Ķīnā, tomēr būšu labā sportiskajā formā, ja tomēr
pēdējā brīdī izrādīsies, ka esmu olimpietis. Daudzcīņa ir sarežģīta, taču
vingrotāju aprindās ir ļoti prestiži startēt visos sešos veidos. Man vislabāk
patīk un izdodas kombinācija uz zirga. Lai ar to pārliecinoši tiktu galā,
nepieciešams spēks, lokanība, koordinācija, laba tehnika, jābūt stiprām
plaukstu locītavām, elkoņiem. Svarīgi, ja ir garas rokas (man tādas esot…).
Ja no bērnu dienām pakāpeniski iemācies labu tehniku, viss notiek. Lai arī ir
lieliski atdarināšanas cienīgi paraugi – olimpiskais čempions Igors Vihrovs un
vicečempions Jevgeņijs Saproņenko, vissliktāk man izdodas lēciens un brīvās
kustības. Acīmredzot tie nav mani
veidi."

Augstas klases vingrotājam jādara savs darbs, nav jāskatās apkārt,
jākoncentrējas sevī, tad arī būs vēlamais rezultāts. Aizverot aiz sevis sporta
zāles durvis, Dmitrijs labprāt pavada laiku ar draugiem, kas ir svarīgi viņa
dzīvē. Vientulība nav patīkama. Bet, atgriezies kārtējā treniņā, viņš atkal ir
vienpatis.

„Var būt vislabākie piemēri,
taču, ja pats nestrādāsi sevis pilnveidošanā, nav iemesla gaidīt progresu,"
Dmitrijs ir pārliecināts. „Nākamgad Eiropas
čempionātā ceru sasniegt labu rezultātu. Protams, būtu pagodinoši, ja izdotos
kļūt par olimpieti jaunajā sezonā. Taču, reāli izvērtējot spēku samērus, esmu
pārliecināts, mana olimpiāde būs Londonā 2012. gadā."

Māra JURŠEVICA

Foto

Cerība. Latvijas daudzsološākais
jaunākās paaudzes vingrotājs Dmitrijs Trefilovs ir pārliecināts, ka reiz kļūs
par olimpieti

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports