Nepārspētais rīdzinieka Ginesa rekords

Vieni cenšas Ginesa rekordu grāmatā iekļūt,
audzējot garus matus, citi mēģina minūtes laikā aprīt pēc iespējas vairāk varžu
kājiņu, vēl citi gatavi darīt visekstrēmākās lietas. Arī Latvijas vārds minēts
šajā grāmatā. Lai tā notiktu, papūlējies mūsu vingrotāju valstsvienības
dalībnieks Vitālijs Šnikers.

Šogad viņš var svinēt
piecu gadu jubileju, jo rekords joprojām nav pārspēts. Kāpēc gan lauzties svešā
dārzā, ja iespējams rekordu labot sev tik pazīstamā jomā, kāda ir vingrošana.
Tiesa gan, par to nav domāts dienām un naktīm, nav atņemtas ģimenei veltāmās
stundas. Toreiz viss, varētu
šķist, bija pavisam vienkārši. Tāpat kā vairāki Latvijas vingrotāji, arī
Vitālijs startēja Ķelnes klubā Vācijas čempionātā. Kādā no treniņiem ieradās
filmēšanas grupa, meklējot cilvēkus, kuri varētu piedalīties kastingā.

„Treneris Tomass
Kolns pavaicāja, vai negribu pamēģināt labot Ginesa rekordu," atceras Vitālijs
Šnikers. „Prasīju – par kādu
tēmu. Vajagot izpildīt izpildīt manus iecienītos Tomasa apļus. Teicu – bez
problēmām, veiksim, cik nepieciešams. Tiku galā ar 45. Tolaik spētu arī 60,
varbūt arī vairāk. Kādreiz tiku galā pat ar 200, bet ne jau minūtes laikā.
Rēķināju minūtē pieveikt 60 apļus, jo vienu, uzturot tempu, var paspēt
sekundē."

Tomasa apļu griešanā
rekords piederēja Valērija Beļeņķija audzēknim Rolandam Vakenhudam ar rezultātu
45 apļi. Svētku šovs notika Minhenē, bijušajā vagonrūpnīcas teritorijā, kur
tagad ir kinostudija. Vingrotājiem tika dotas desmit minūtes, lai iesildītos.
Zāles attālākajā galā tikmēr uzstājās mūziķu grupa, kuras fonā notika grandioza
uguņošana. Taču nelaime tā, ka pulvera smarža palika.

Tā kā rekords
piederēja Rolandam, pirmajam bija jāsāk Vitālijam: „Pēc divdesmit apļiem domāju, ka zaudēšu
samaņu. Trūka gaisa. Sagriezu 48 apļus."

Nu pie vārda tika
konkurents. Viņam neizdevās pārspēt rīdzinieku vingrotāja sasniegto. Un tā jau
piecus gadus Ginesa rekordu grāmatā ierakstīts Vitālija Šnikera vārds.

„Rolands divas reizes
pēc tam esot mēģinājis mani pārspēt," saka Vitālijs, „taču – neveiksmīgi. Nav nekādas
nepieciešamības vairs domāt par rekordiem, ja man piederošais joprojām nav
pārspēts. Pieļauju, ka to varētu izdarīt ķīniešu vingrotāji, gan jau vēl kāds.
Katram ir savi mērķi un plāni, kas varbūt nesakrīt ar Ginesa rekordu grāmatas
koncepciju."

Tikmēr Vitālijs
Šnikers turpina darbu ar Latvijas vingrotāju izlases juniorēm, atkal dodas uz
Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas auditorijām, lai pavasara pusē saņemtu
augstskolas diplomu. Kad Vācijā nesen notika pasaules vingrošanas čempionāts,
pēc komandu cīņas viņš teica, ka atguvis lielo sacensību izjūtas un atkal vēlas
nopietni trenēties. Nebrīnīsimies, ja atkal, Latvijas izlasei nonākot bezcerīgā
situācijā, talkā tiks aicināts Vitālijs. Sportiskās formas uzturēšanai kalpos
starts Vācijas klubu čempionātā. Un Vitālijs ar vārdiem nekad nemētājas.

Māra JURŠEVICA