Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā
Žurnāls: Nr. 225 Personība

Sapnis par piramīdu

Igors Vihrovs ir pirmais sportists, kurš izcīnījis olimpisko zelta medaļu, pārstāvot neatkarīgo Latviju. Pagājuši desmit gadi, un Igors joprojām ir vingrošanā. Kopā ar otru mūsu medaļnieku Jevgeņiju Saproņenko (sudrabs 2004. gadā Atēnās) viņš jau gadus četrus vada Vingrošanas olimpisko centru olimpiskajā sporta centrā Rīga. Igors trenē gan bērnus, gan arī Jevgeņiju, kurš joprojām veiksmīgi startē sacensībās.

Ceremonijā Latvijas Gada balva sportā Igors Vihrovs saņēma titulu Paraugs sportā.
— Tavs vienaudzis Jevgeņijs vēl startē un cer piedalīties olimpiskajās spēlēs Londonā. Vai reizēm neiedomājies, ka varēji arī šobrīd būt viņa konkurents?
— Tā ir tēma, kura izsāpēta jau pirms gadiem sešiem. Pēc spēlēm Sidnejā man bija septiņas kājas operācijas. Vairākas reizes vēl centos atgriezties, bet tās bija veltīgas pūles. Kad Atēnās paliku otrajā desmitā, diemžēl neko vairāk kā nopēlumu par neveiksmīgu startu nedzirdēju. Izlases interesēs vingroju vēl pāris mačos, bet tas gandarījumu nedeva. Sāpes gan.
Pirms gadiem četriem beidzu vingrot un ar sasniegto kopumā esmu apmierināts.
— Kā jums ienāca prātā dibināt olimpisko vingrošanas centru?
— Kad prātoju par sporta gaitu beigšanu, man bija skaidrs, ka vingrošanā gribu palikt. Vēl trenējos, bet jau braucu uz Ameriku. Sākumā vairāk darbojos pats, vēlāk palīdzēju treneriem, trenēju bērnus. Guvu daudzpusīgu pieredzi, iepazinos ar citu vingrošanas skolu, kas lieti noder tagad.
Kad mums piedāvāja Olimpiskajā centrā īrēt plašas, modernas telpas vingrošanai, abi ar Jevgeņiju sapratām, ka tā ir mūsu iespēja turpināt dzīvi vingrošanā. Sākumā tur trenējamies kā izlases dalībnieki, vēlāk zāli īrējām, inventāru nopirkām, pateicoties veiksmīgajiem startiem olimpiskajās spēlēs, jo Starptautiskā Vingrošanas federācija naudu mums piešķīra ar norunu, ka sporta rīkus drīkst izvietot tikai tiem piemērotā zālē. Pēc Sidnejas pagāja labs laiciņš, līdz mēs varējām šo iespēju izmantot.
— Kāds ir jūsu kluba pamatprincips?
— Kad tikko sākām, mūsu galvenais uzdevums bija piepildīt zāli, savākt pietiekami daudz interesentu, kuri gribētu nodarboties ar vispār attīstošo vingrošanu, kas paredzēta jebkura vecuma cilvēkiem. Arī tagad pie mums nāk pusmūža un pat vecāki cilvēki, kuri grib nodarbināt savu ķermeni. Vingrošana ir visu sporta veidu pamatā, jo bez kustības nav iedomājams neviens sporta veids. Žēl, ka skolā vingrošanai pašreiz tiek piegriezta tik maza vērība.
Tagad, kad pie mums strādā jau piecpadsmit treneri, darbojas bērni, pieaugušie, uz nodarbībām nāk aptuveni 15 citu sporta veidu pārstāvji (pirms Pekinas sudraba pie mums pusgadu trenējās arī šķēpmetējs Ainārs Kovals), varam teikt, ka pirmais uzdevums ir paveikts.
Pat vairāk — tikko Daugavpils Olimpiskajā centrā mēs atvērām sava kluba filiāli, kur strādā mūsu Rīgas treneris Aivars Plāte. Pavērosim, kāda ir daugavpiliešu atsaucība. Ceram, ka vingrošana šajā otrajā lielākajā Latvijas pilsētā attīstīsies.
— Ja ir tik lieliska zāle, bet augstā sportiskā līmenī cīnās tikai viens sportists, nerodas domas par kluba sportiskāku ievirzi?
— Protams, ka domājam par to, bet vajadzīgs laiks, jo visa saimnieciskā darbība galvenokārt gulstas uz mūsu pleciem, nedaudz palīdz Latvijas Olimpiskā komiteja. Nebūs vispārējo maksas grupu, nebūs naudas ne telpu īrei, ne treniņiem, ne treneru algām. Tagad esam visu daudzmaz sakārtojuši, un šogad rudenī es izveidoju pirmo grupiņu bērniem vecumā no 6 līdz 11 gadiem, kuri sāks trenēties un piedalīties sacensībās. Sāksim ar vienkāršiem vingrojumiem un turpināsim ar sarežģītākiem. Pagaidām viss vēl notiek ar vecāku un mūsu atbalstu, jo tas nav un nevar būt biznesa projekts.
— Vai tu vari uzreiz pateikt, ar kuriem bērniem vērts nodarboties?
— Nē. Kad es sāku, mēs bijām kādi trīsdesmit puiši, pēc fiziskajām dotībām sākumā biju… trīsdesmitais (mani pat negribēja ņemt treniņu grupā), Jevgeņijs bija kaut kur pa vidu. 28 puiši sportu agrāk vai vēlāk pameta, nopietnā līmenī trenējāmies tikai mēs divi.
Vingrošana ir pietiekami daudzpusīga, lai daudzajās disciplīnās sevi varētu pierādīt visdažādākās kompleksijas un rakstura cilvēki. Uz atsevišķiem rīkiem pasaules līmenī vingro pat gara auguma cilvēki. Visa pamatā ir darbs un vēlme censties kļūt arvien stiprākam un meistarīgākam.
— Vai jaunu audzēkņu piesaistīšanā sava loma ir arī jūsu tituliem?
— Nedomāju, ka tas ir izšķirošais, bet sava nozīme tam ir. Vispirms tas ir pierādījums tam, ka arī Latvijā vingrošanā var izaugt čempioni. Zinu, ka, atvedot savus bērnus, daudzi mūs nepazīst un tikai vēlāk uzzina, kas ir kluba vadītāji. Nevar noliegt, ka vingrošana nav pats populārākais sporta veids un mūsu mērķis ir padarīt to pieejamāku un saprotamāku.
— Tikko televīzijā pamatīgu troksni sacēla un šovā Zelta talanti uzvarēja ielu vingrotāji. Tas jums palīdz?
— Vispirms tas palīdz tiem, kurus šis šovs aizrāva un kuri arī padomās par savām iespējām nodarboties ar ielu vingrošanu. Tas ir lieliski, ka jaunieši laika nosišanas vietā aizraujas ar sportiska rakstura nodarbēm.
Ar ielu vingrotājiem kontaktējamies, ziemā viņi trenējas mūsu zālē. Es esmu tikai par to, ka puiši paši spējuši ielikt lielu darbu, lai šova formā demonstrētu visai sarežģītus vingrojumus. Lai gan esmu klasiskās vingrošanas pārstāvis, ar lielu interesi vēroju viņu uzstāšanos, par dažiem vingrošanas elementiem pat nebiju iedomājies. Puiši bez trenera un bez priekšzināšanām vingrošanā spējuši sasniegt visai augstu fizisko līmeni.
— Vai kaut ko līdzīgu esi redzējis citur pasaulē?
— Atklāti sakot, ne. Amerikā speciālos laukumiņos, kur spēlē strītbolu, ir arī vingrošanas rīki, un tur esmu redzējis tādus spēka vingrojumus, kas pat lielajā sportā nav manīti, bet tā nav tradicionālā vingrošana.
Jebkurā gadījumā mani priecē ikviena sportiska aktivitāte, kas ir alternatīva bezdarbībai, dzeršanai, narkotikām un citām mūsdienu jaunatnes nelaimēm.
— Kādu tu redzi savu un Žeņas vingrošanas klubu pēc gadiem pieciem, desmit?
— Pamazām veidojam savu ideālo modeli, jo tādu esam redzējuši Amerikā, arī tepat Somijā un Nīderlandē.
Tas izskatās šādi: trenējas daudz bērnu, mēs nopelnām, maksājam labu algu labiem treneriem, iegādājamies inventāru.
No lielā bērnu pulka, ievērojot vecāku un pašu bērnu vēlmes, veidojam grupas, kas jau sāk specializēties sportiskajā vingrošanā. Līdz ar to viņiem jāmaksā mazāk, kas arī ir stimuls nokļūt šādā treniņu grupā.
Pēc tam no šī pulka veidojam meistarības grupu, kura jau piedalās sacensībās, aug par īstiem, starptautiskas klases vingrotājiem. Kad sasniegts pietiekami augsts līmenis un mēs redzam vēlmi trenēties ar maksimālu atdevi, klubs jau sākt segt viņu izdevumus — inventāra iegādi, braucienus, medicīnas pakalpojumus, skolas mācību maksu utt.
Mēs pagaidām neesam bagāta valsts, tāpēc valstisks atbalsts (Latvijas Olimpiskajā vienībā) ir tikai tiem sportistiem, kas jau brīnumainā kārtā sasnieguši pasaules klases virsotnes. Līdz tām nokļūt ir pašu sportistu un viņu audzinātāju ziņā. Ticu, ka pēc kāda laika arī mūsu klubā varētu būt šāda iespēja.
Mums jāveido piramīda, kuras virsotnē varētu būt medaļas, kādas reiz izdevās iegūt man un Jevgeņijam.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS

Igors VIHROVS
Vingrotājs, viens no Vingrošanas olimpiskā centra dibinātājiem
Dzimis: 1978. gada 6. jūnijā Rīgā
Izglītība: Rīgas 3. vidusskola, LSPA
Sporta gaitas: vingrošanā kopš 7 gadu vecuma
Lielākie sasniegumi: sportā olimpiskais čempions brīvajās kustībās Sidnejā (2000. g.), bronzas medaļa pasaules čempionātā brīvajās kustībās (2001. g.), vairākkārtējs Pasaules kausa izcīņas posmu godalgoto vietu ieguvējs
Ģimenes stāvoklis: precējies, ir sieva Inna, meitas Elīna (8 g.) un Milana (1 mēn. veca)
Vaļasprieks: snovbords, veikbords, pokers