Krieviem patīk Siguldā
Zili krekliņi ar uzrakstiem RUSIA, ātrākajam
braucējam galvā ķivere ar uzrakstu Latvia. Viss, kā ierasts, – Siguldā notiek
kārtējais Krievijas čempionāts skeletonā.Galarezultāts tāds
pats kā šīssezonas Pasaules kausu izcīņā – uzvar Aleksandrs Tretjakovs!Ar Aleksandru
tikāmies turpat Siguldas kamaniņu trasē, jo uzreiz pēc čempionāta viņš beidzot dodas
mājās – uz tik tālo Krasnojarsku.– Kāda ir tava sezonas dienaskārtība?– No marta beigām
līdz oktobrim pa mājām, ar retām treniņnometnēm Sočos vai kur citur. Tad
Sigulda, tālāk Eiropas, Ziemeļamerikas trases, ar īsu paciemošanos mājās
Ziemassvētkos un Jaunajā gadā– Nav grūti pusgadu pavadīt tik tālu prom no
dzimtajām vietām?– Pats to esmu
izvēlējies, tāpēc nesūdzos. Pie visa jau pierod. Galu galā man par to maksā
algu.– Kad pirmo reizi iepazinies ar skeletonu?– Trenējos
vieglatlētikā – simtiņu skrēju 10,90 (ar rokas hronometru 10,6), bet ātri
sapratu, ka melnos man nekad nenoķert. Kad mūsu valsts izdomāja, ka jāattīsta
arī tāds tolaik eksotisks sporta veids kā skeletons, tad ātri pārorientējos un
nu jau astoņus gadus esmu šajā sporta veidā.Par skeletonu neko
nezināju, dzirdēts bija tikai par kamaniņu braukšanu un bobsleju, jo mums
Krasnojarskā ir dabīgā ledus trase, protams, ka šobrīd piemērota tikai
apmācībai.– Kāpēc Krievijas čempionāts notiek Siguldā,
ja reiz jums Maskavas apkārtnē uzbūvēta jauna trase?– Jā, Paramonovā
trase ir uzcelta. Moderna, vizuāli nedaudz līdzīga Siguldas trasei, bet nevienu
reizi tur neesmu braucis. Kā stāsta tie, kas tur braukuši ar kamaniņām, tad
līdz galam nav izdomāts ar virāžām – viss radīts tā, lai nevarētu izvairīties
no kritieniem. Trases veidotāji gan saka, ka gribējuši kā labāk… Nezinu, vai
kaut tur ko var labot. Bet nesūkstos, mums Siguldā patīk.– Kas tieši?– Vispirms jau trase,
kur es pirmo reizi braucu 2002. gadā. Siguldas trase nav no tām vienkāršākajām,
un tā ir ļoti laba treniņu vieta. Ja šeit vari tikt ar visu galā, tad citās
trasēs jau ir daudz vieglāk.Otrkārt, man patīk arī
sadzīves apstākļi – laba dzīvošana, garšīgs un ne pārāk dārgs ēdiens (Maskavā
viss būtu vairākas reizes dārgāk), izpalīdzīgi un mierīgi cilvēki.Brīvajos brīžos
labprāt aizbraucam uz Rīgu, kas ir ļoti jauka pilsēta. Vecrīgu esam
izstaigājuši krustu šķērsu. Žēl, ka nekad nav iznācis atbraukt vasarā, tad te
noteikti ir vēl jaukāk.
– Ja reiz jūs varat izvēlēties treniņvietas,
tad varbūt labāk būtu braukt uz Vāciju, Austriju?
– Kāpēc? Te mēs
jūtamies kā mājās, viss mūs apmierina, labi varam saprasties krieviski. Te mūs
neuztver kā konkurentus, kaut gan ar brāļiem Dukuriem mēs trasē cīnāmies
pamatīgi. Tā kā es un vairāki mūsējie brauc ar Daiņa Dukura taisītajiem
skeletoniem, tad bieži konsultējamies un Dainis nekad neatsaka, kaut viņa
dēliem tas varbūt nemaz nav izdevīgi. Jūs esat ļoti lādzīgi.
– Zinot mūsu valstu saspēlētās attiecības,
mājinieki neuztraucas par dzīvošanu Latvijā ?
– Muļķības! Mani
neinteresē, ko runā tur augšā vai presē. Manējie zina, ka te varbūt ir daudz
drošāk nekā kaut kur Krievijā. Nekad neesmu saskāries ar kaut kādām negācijām. Trenējamies,
atpūšamies un esam apmierināti
– Atgriežamies pie skeletona. Cik skeletonistu
Krievijā ir?
– Īsti nezinu,
domāju, ka trenējas (jauniešus ieskaitot) kādi 100. Augstā līmenī brauc ap 20,
kas lielāko tiesu tagad Siguldā arī cīnās.
– Jūsu zeme ir varen plaša, kad tad jūs
tiekaties?
– Vasarā trenējamies
savās pilsētās, pa reizei sabraucam treniņnometnēs, bet vispār satiekamies
Siguldā.
– Tu pirmo reizi uzvarēji Pasaules kausu
izcīņas kopvērtējumā. Pašam tas bija negaidīti?
– Neteiktu, ja reiz
trenējos un tik daudz ziedoju, tad par uzvarām domāju. Kā jau teicu, mūsu
sporta veidu atbalsta valsts, un par to tā cer arī kaut ko saņemt. Pasaules
meistarsacīkstēs, piemēram, es vienīgais no Krievijas skeletonistiem,
bobslejistiem un kamaniņu braucējiem izcīnīju medaļu – bronzas.
– Esi apmierināts?
– Ar medaļu esmu, bet
par savu startu ne sevišķi – pieļāvu pārāk daudz kļūdu. Saprotu, ka neviens nav
pilnība, tomēr man daudz jāstrādā.
– Kas ir tavs trumpis?
– Daudzi domā, ka
ātrais starts, tur es vienmēr esmu pirmais, kaut gan jūsu Martins šoziem pamatīgi
pielicis un min jau uz papēžiem. Novelt visu uz to, ka esmu bijis sprinteris,
manuprāt, nav pareizi. Tad jau paņem kādu nēģeri, kas skrien 9,9, un citiem
nebūs ko darīt. Skeletons tomēr ir specifisks sporta veids un ar ātrām kājām
vēl nepietiek. Turklāt tas ieskrējiens ir ļoti specifisks – ieskrējienā stumjam
ar vienu roku, pamatīgi salīkuši. Pēc ieskrējiena (ap piecām sekundēm) priekšā
visa trase un iekrātās desmitdaļas var sadeldēt viens divi. Zinu, ka pie virāžu
tehnikas man daudz jāstrādā, bet es jau esmu vēl jauns – man aprīlī būs tikai
24 gadi. Redz, kā šveicietis Štēli vinnē vēl 40 gados.
– Vai esi domājis par savu sporta gaitu
ilgumu?
– Pagaidām neesmu
aizdomājies, varu gan sportot, gan mācīties. Esmu beidzis Habarovskas
universitātes finanšu fakultāti, tagad mācos aspirantūrā (līdzvērtīga mūsu
maģistrantūrai – red.) un gribu vēl iegūt pedagoga izglītību. Kad beigšu
sportot, dzīvē nepazudīšu.
– Vai ar sportista algu Krievijā var iekrāt
kādu kapitālu?
– Neesmu futbolists,
bet žēloties negribu – cik varu, cenšos brīvos līdzekļus kaut kur ieguldīt.
Katrā ziņā Habarovska mani atbalsta, un savu dzimto pilsētu es pamest negribu.
Turklāt mājās mani gaida līgava Nastja.
– Kad sāksi gatavoties olimpiādei?
– Gatavojos visu
laiku, jo Turīnā man pavisam neveicās – paliku tikai otrajā desmitā. Tomēr
Vankūverā nebūs viegli, jo priekšrocības jaunajā trasē būs mājiniekiem, arī
amerikāņiem, kas tomēr Kanādai tuvāk
nekā mēs. Medaļu tomēr gribu izcīnīt, ceru, ka arī jums veiksies. Man prieks,
ka jums ir tikai divi skeletonisti un abi braši cīnās.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
