Līdz asarām laimīga

Šāgada 26. maijā pussešos no rīta Olga Kotova kļuva par pirmo Latvijas un arī visas Baltijas alpīnisti, kas sasniegusi zemeslodes augstāko punktu — Everesta virsotni (8848 m virs jūras līmeņa). Šo panākumu viņa guva kopā ar vēl vienu mūsu kāpēju Vadimu Prudņikovu.

Everests sasniegts, piedaloties starptautiskajā International Mountain Guides (IMG) ekspedīcijā, kuru vadīja Gregs Vernovičs (ASV). Olga un Vadims arī iepriekš sekmīgi kāpuši kalnos, starp citu, jau pabūts sešu kontinentu — abu Ameriku, Eiropas, Āzijas, Āfrikas un Austrālijas augstākajās virsotnēs.

Olga Kotova, kuru uz ielas drīzāk var noturēt par balerīnu, nevis rūdītu kalnos kāpēju, pieklājīgas virsotnes sasniegusi arī ar savu maģistra grādu ekonomikā. Piemēram, pēc septiņu gadu pieredzes komercdirektores amatā nacionālā uzņēmumā Sāga, viņa vadījusi Tetra Pak biznesa attīstību 12 Eiropas valstīs. Tagadējais Olgas Kotovas privātbizness saistīts ar komerclidotāju apmācību, un Olga priecājas, ka tas viņai ļauj izkārtot divus mēnešus garu atvaļinājumu, kuru var veltīt kāpšanai kalnos. Savukārt Vadims Prudņikovs ir Air Baltic pilots.

Jāpiebilst, ka interviju Sportam Olga Kotova sniedz perfektā latviešu valodā. Viņa gan brīdina: „Es nekad neesmu vēlējusies kļūt par publisku personu un visai pasaulei stāstīt par savu dzīvi. Par kalniem esmu gatava runāt labprāt. Man liekas, jo vairāk cilvēku tajos kāps, jo pasaule kļūs labāka.”

— Jūs Everestā kāpāt pa dienvidu maršrutu no Nepālas puses…

— Ziemeļu maršruta (no Tibetas puses) bāzes nometne atrodas augstāk — 5600 m virs jūras līmeņa, bet līdz tai var nokļūt ar apvidus auto. Uz dienvidu maršruta bāzes nometni, kas atrodas zemāk, vismaz nedēļu jāiet kājām. Kartē bāzes nometne iezīmēta 5334 m augstumā virs jūras līmeņa. Reāli tā atradās 5200 m. To iekārto uz morēnas — ar akmeņiem pārklāta ledāja. Naktī guli teltī un klausies, kā zem tevis krakšķ ledājs, lēnām kūstot un šļūcot lejup. Tad dzirdi, ka apakšā burbuļo ūdens, tātad sācis tecēt strauts. Vēlāk tas iznāca virspusē jau kā divus metrus plata straume, pa kuru varētu ekstrēmi braukt ar kajaku. Tiesa, tālāk tā atkal pazūd pazemē. Ļoti skaisti un interesanti.

Pusstundas gājiena attālumā atrodas Humbu leduskritums. Virs tā, aptuveni 6000 m augstumā, iekārto pirmo nometni, kuru galvenokārt izmanto aklimatizācijai. Pāris reizes uzkāpj no bāzes nometnes, pārnakšņo un nāk atpakaļ.

Pēc tam ir plakans posms — ļoti, ļoti pretīgs. Tur ir dažas plaisas, bet būtībā tas ir visvienkāršākais — futbola laukums sešu kilometru garumā. Bet tik riebīgs! Tu jau sākumā redzi otro nometni, kurā jānokļūst, bet stundu ej un tuvāk tai neesi ticis. Viena lieta ir kāpt, cita — stundām ilgi brist, lai tiktu tikai par 400 metriem augstāk.

Trešās nometnes bija vairākas. Pamatnometne atradās 7000 m augstumā, mūsējā saucās augšējā nometne un bija vēl 200 m augstāk. 7900 m augstumā tika iekārtota pēdējā — ceturtā — nometne. Uz katru nometni pakāpeniski sanes visas nepieciešamās mantas, šos kāpienus izmantojot arī aklimatizācijai. Lielāko ekspedīciju kopējiem spēkiem tiek izliktas virves.

— To dara šerpas?

— Šogad no otrās līdz trešajai nometnei uz Lodzes sejas, ko dēvē arī par Lodzes sienu, šajā darbā nepiedalījās neviens šerpa.

— Bet tā taču bija komercekspedīcija…

— Katram jāparakstās, ka no bāzes nometnes uz augšu spēj kāpt viens pats. IMG uz virsotnēm, ne tikai Everestu, organizē trīs dažādu līmeņu ekspedīcijas atbilstoši kāpēju meistarībai. Arī cilvēkiem, kam nav alpīnistu pieredzes, bet, kas ir fiziski ļoti labi sagatavoti — noskrējuši kādus piecus maratonus, veikuši Ironman triatlona distanci u.tml. Viņiem katram liek klāt gidu, iepriekš rīko apmācības… Mūsējā bija klasiskā programma pieredzējušiem kāpējiem. Lai tajā iekļūtu, bija iepriekš jāpierāda, ko esi paveicis, kādos kalnos kāpis.

Mūsu ekspedīcijā bija 17 kāpēju. Katrs no bāzes nometnes uz augšu kāpj kopā ar šerpu. Tiek izveidoti šādi tandēmi, kā minikomandas. Daži šerpas Everesta virsotnē bijuši vairākkārt, daži tāpat kā mēs turp devās pirmo reizi.

— Ja šerpa nekad nav kāpis Everestā, ko viņš var palīdzēt? Tikai nest jūsu mantas?

— Mēs ar Vadimu saviem pavadoņiem nelikām nest mūsu mantas. Mums tas šķita neētiski. Viņam ir arī savas mantas. Šerpas, kas kopā ar mums devās augšup no bāzes nometnes, bija ar augstkalnu kāpēju pieredzi.

Ja uz kalna neizveidojas ārkārtas situācija, šādu pavadoņu funkcija nav izteikta. Tā aktivizējas, ja notiek kas ļauns. Sākas vētra, notiek nelaimes gadījums, cieš kāds kāpējs, tad organizācijā parādās papildspēks, cilvēki, kas var palīdzēt. Zināmā mērā tāds plāns B. Mans šerpa Dava vienmēr gāja aiz manis un neko citu nedarīja.

— Cik no jūsu septiņpadsmitnieka sasniedza virsotni?

— 10 vai 11.

— Kāpēc tāda nenoteiktība?

— Mums bija 14 kāpēju kodols. Par to zinu visu. Daži ekspedīcijai pievienojās vēlāk.

— Vai augstkalnu kāpšana vispār nav izteikti individuāls process, kurā apstākļi spiež vairāk domāt tikai par sevi?

— Es redzēju šādus pārsteidzošus gadījumus. Cilvēki nodzīvo kopā divus mēnešus, uzkāpj virsotnē, pa vienam nonāk lejā un, nesagaidot savus komandas biedrus, pat neatsveicinoties no pārējiem, iekāpj helikopterā un aizlido. Bet mūsējā bija fantastiska komanda, ļoti internacionāla un tajā pašā laikā ļoti saliedēta.

— Kādas valstis bija pārstāvētas jūsu IMG ekspedīcijā?

— ASV, Austrālija, Vācija, Norvēģija, Meksika un mēs divi no Latvijas. It kā jau Everestā sapulcējas ambiciozas personības, bet mūsu ekspedīcijā egoistu nebija. Katrs saprata un pieņēma, ka komandas intereses ir svarīgākas par personiskajām.

Protams, Everestā katram jāatbild par sevi. Bet eksistē arī atbildība komandas priekšā. Piemēram, tu sāc justies slikti, bet to slēp no pārējiem un tomēr nolem virzīties uz virsotni. Tas var beigties ne tikai ar katastrofu pašam. Kādam nāksies tev palīdzēt, varbūt pat daudziem vajadzēs iesaistīties glābšanā. Egoisms var pārvilkt svītru citu sapņiem par virsotni.

Būtībā kāpšana un gatavošanās tai ir diezgan atklāts process. Visiem ir rācijas, kas darbojas vienā frekvencē, un visi dzird katru sarunu. Ekspedīcijas vadītājs procesu koordinē no bāzes nometnes. Ir noteikti atskaites punkti, no kuriem jāziņo par to, kas notiek, par savu pašsajūtu. Aklimatizējoties, iekārtojot augšējās nometnes, kļūst zināms katra optimālais kāpšanas ātrums. Ja tas mainās, tiek uzdots jautājums, kāpēc?

Visi cits citu uzmana, un tas vairo drošības sajūtu.

Tikai viena nianse. Retinātajā gaisā, kur pārāk ilgi gluži fizioloģiski uzturēties nav iespējams un kur cilvēks brīžiem darbojas jau gandrīz vai aiz savu spēju robežas, nereti palīdzību gluži vienkārši fiziski nav iespējams sniegt. Arī ar tehniskiem līdzekļiem ne, jo helikopters tik augstu pacelties nespēj.

— Jūs minējāt ātrumu. Kāds tas ir pašā augšā, pievārot pēdējo vertikāles kilometru no 4. nometnes līdz virsotnei?

— Ja priekšā nav sastrēgumu, virsotni var sasniegt sešās stundās.

— Lai pieveiktu šo vertikāles kilometru, cik kilometri jānoiet?

— Ar GPS nenomērīju, bet tur ir samērā stāvs.

— Divi trīs kilometri?

— Drīzāk divi nekā trīs.

— Kāpēc pasaules visnomaļākajā vietā, kā arī varētu dēvēt Everesta virsotni, pēkšņi veidojas drūzma kā pie lielveikala kases Līgo dienas priekšvakarā?

— Pāri Himalajiem un Everestam visu gadu pūš jet stream—vēja straume, kuras ātrums ir vismaz 150 jūdzes stundā, tātad nemitīga vētra. Kad Indijā līdz ar maiju sākas musona periods, gaiss sasilst, un šo vēju straumi uz īsu brīdi nedaudz nobīda sāņus uz Tibetas plato.

Ekspedīciju organizētāji nemitīgi pēta jaunākās ziņas, ko viņiem sūta divi izcili meteorologi, kas Šveicē un Sietlā nodarbojas ar laikapstākļumodelēšanu astoņtūkstošnieku reģioniem, kā arī publiskos internetameteoportālus. Vismaz 200 kāpēju bāzes nometnē gaida šīs, iespējams, vienīgās dažas dienas gadā. Šogad musona periods sākās vēlu. Visi to gaida, gaida, bet tas nenāk! Saule jau cepina, leduskritums kūst, uz morēnas jau veidojas upes… Ilgāk par maija beigām gaidīt nav iespējams. Ne tikai meteoroloģiskā, bet arī visādā citādā ziņā. Galu galā mūsu ekspedīcija bāzes nometnē ieradās aprīļa sākumā. Maršrutā izveidotas pirmās trīs nometnes un līdz tām, kur nepieciešams, izliktas virves. Ceturto nometni var iekārtot un virves no tās uz augšu var izlikt tikai tad, kad atveras logs kāpšanai uz pašu virsotni.

Šajā sezonā virsotnes sasniegšanai bija tikai divi īsi brīži — 18. un 19. maijā un nākamais mūsu logs — 25. un 26. maijā. Tas drusku atgādina distanci ar kopējo startu. Kā parasti daži, kas sākumā ir ļoti ātri, vēlāk kļūst negaidīti lēni.

Augšējā maršrutā ir maz vietu, kurās iespējams kādu apdzīt. Turklāt tad jāatkabinās no fiksētās drošības virves, ko nudien bez sevišķas vajadzības nav ieteicams darīt. Šis Everestā bijis sauss gads, un tur augšā ir ļoti maz sniega. Tas maršrutu vairākās vietās padarīja negaidīti sarežģītu. Parastā sniega un ledus vietā pēkšņi bija milzīgi klinšu bluķi. Tu esi gatavs rāpties pa ledus sienu, bet, ko tu ar dzelkšņiem iesāksi uz klints?!

— Kāpēc neizmantojāt pirmo logu?

— Aplēsām, ka tajā augšup dosies aptuveni 70 procenti no visiem kāpējiem. Turklāt laika prognoze tām dienām bija laba, bet ne perfekta. Būtu bijis aukstāks un vējaināks. Varētu kāpt, ja mēs būtu vieni paši un varētu to darīt savā tempā. Bet bija skaidrs, ka kaut kur nāksies gaidīt. Un tas jau draud ar apsaldētiem locekļiem. Kāpēc pašiem uzprasīties uz nepatikšanām?!

— Kāds, tuvojoties virsotnei, ir kāpšanas temps?

— Man parasti bija: ieelpa — solis, ieelpa — nākamais solis. Ja nācās kādu brīdi pastrādāt saspringtāk, piemēram, pārvarot kādu klinti, tad soli spēru tikai pēc divām ieelpām.

Temps atkarīgs arī no tā, cik daudz lieto papildskābekli. Atgriez balonu vairāk vaļā un vari kļūt ātrāks. No pēdējās nometnes uz virsotni mēs kāpām ar skābekļa baloniem.

— Cik balonus līdz ņem?

— Katram bija divi baloni. Lai labāk atpūstos, minimālā režīmā papildskābekli sāk lietot jau iepriekšējā dienā ceturtajā nometnē. Mūsu grafiks bija tāds. 25. maijā četros un divdesmit minūtēs no rīta sākām iet no trešās nometnes uz ceturto. Šos 700 vertikāles metrus pievarējām līdz pusdeviņiem.

Tad pa dienu jācenšas atgūt spēkus, lai astoņos vakarā startētu uz virsotni. Kāpšanas tempam ir vēl viens aspekts. Sākumā īpaši nav jāsteidzas ne tikai, lai racionālāk taupītu spēkus. Ja virsotni sasniegsi sešās stundās, tur nonāksi divos naktī un neko citu, izņemot zvaigznes, apkārt neredzēsi. Melna zupa ar zvaigznēm. Forši! Bet, ja netaisies Everestā kāpt pārāk bieži, tad gribas tomēr redzēt arī, kā no turienes uz leju izskatās.

Daži no mūsu komandas augšā uzskrēja sešās stundās un pēc tam saprata, ka saules lēktu virsotnē viņi tomēr nespēs sagaidīt. Lai arī laikapstākļi bija ļoti labi — vējš pūta tikai uz kores un gaisa temperatūra bija mīnus 25, ilgstoši tur uzturēties nav iespējams. Mēs, kāpjot nonākuši uz Balkona, kur apmēram 8300 m augstumā iespējams atpūsties, izkalkulējām, ka esam pārāk ātri. Pasēdējām ilgāk, padzērām tēju un palaidām garām pāris komandas. Otra iespēja mazliet pasēdēt ir uz Dienvidu virsotnes. Tur vismaz ir divi reiz divi metri laukumiņš, kur nolikt mugursomu.

— Un tad virsotne… Kā jūs tur jutāties?

— Es biju ļoti nogurusi no laimes. Kāpiens ir stāvs, bet priekšējo temps bija lēnāks par manējo, un man bija daudz laika visu izjust un padomāt. Apkārt vēl nakts, zvaigznes tik lielas un tik tuvu, un tu prāto, ko tik labu dzīvē esmu izdarījusi, ka Dievs man atļāvis šeit būt. Viņš ne tikai ļāva sapņot, bet arī ļauj šo sapni piepildīt! Esmu sveika un vesela, aiz manis ir vīrietis, kas šo pasākumu atbalsta un jūtas līdzīgi. Virsotne tepat priekšā, tūlīt mēs to sasniegsim… Stāvi un prāto, kā tas var būt, ka tāda laime eksistē?! Tā ir ļoti taustāma sajūta, tu esi līdz asarām laimīgs.

Es jau iepriekš pāris stundas peldēju šādā svētlaimē, ka pašā virsotnē tās jau bija par daudz. Neko sevišķi jaunu, izņemot to, ka zeme ir apaļa, es vairs nesajutu. To no Everesta tiešām var redzēt.

Mēs gribējām virsotni sasniegt kopā ar Vadimu, un arī tas mums izdevās. Viņš ieradās tūlīt pēc manis. Vadims vienmēr kāpj aiz manis, tādējādi mani drošinot. Bet Everestā katram jākāpj savā tempā. Vadims ir ātrāks par mani. Baidījāmies, ka šoreiz mums kopā nesanāks. Vadims, kāpjot lēnāk, var nosalt, es, cenšoties viņam pielāgoties, nogurt. Tomēr tempu noteica citi priekšējie kāpēji, kas bija lēnāki par mani, bet aukstums nebija nežēlīgs.

Kalnos tu vairs nepiešķir sev kā indivīdam tik lielu nozīmi. Tu redzi apkārt dabas spēkus un sistēmas, kas to kalnus veidojušas. Jūti vētras, kas tur pūš, redzi ledājus, kas tur mūžīgi plūst, un saproti, ka tava dzīve nav pat mirklis, pat ne mirkļa tūkstošdaļa. Tavai gribai, protams, ir nozīme, bet ne tu šajā vietā esi noteicējs. Jārēķinās ar spēkiem, kas ar tevi ir nesamērojami.

— Kurš bija iniciators jūsu augstkalnu ekspedīcijām?

— Vadims. Viņš uzkāpa Monblānā. Man tajā laikā bija darīšanas citā pasaules malā. Atgriezies viņš tik jūsmīgi aprakstīja šo kāpienu, ka es kļuvu ziņkārīga. Pazīstamais alpīnists Atis Plakans man aizdeva savus ledus dzelkšņus, un pirmais kalns, kurā uzkāpām kopā, bija Islandes augstākā virsotne — Kvadnadalshnjugira, mazliet virs 2000 metriem. Skaists vulkāns ar ledāju. Kāpšana tajā sākas tieši no jūras. Viļņi šalc, paņem sniega kurpes, dzelkšņus, virves un dodies ceļā. Mēs to darījām februārī, kad tur vispār nav neviena cilvēka, ne taciņas, nekā. Nu ļoti skaisti, ārkārtīgi skaisti! No augšas var redzēt Reikjaviku, jūru, gandrīz vai Islandes otru galu… Fantastiski!

— Bet tas jau nav vienīgais kalns jūsu rēķinā pirms Everesta?

— Monblānā esam bijuši entās reizes. Ar slēpēm, bez slēpēm. No vienas puses, no otras puses. Monblānā parasti kāpjam, neizmantojot pacēlājus, bet kājām tieši no Šamonī divu dienu pārgājienā.

— No Monblāna esat nobraukusi pat ar sniegadēli!

— Oi, tā bija kļūda! Jau augšējā nometnē pamanīju, ka daudziem līdzi ir slēpes, bet dēlis tikai man. Jutu, kaut kas nav riktīgi. Mierināju sevi, ka varbūt tie gadījušies tādi vecmodīgi cilvēki… Nu ja, ir arī praktisks iemesls. Ar slēpju zābakiem var arī kāpt kalnā, nav jāstaipa līdzi otri apavi.

Pati augša sniegadēlim ļoti piemērota. Lēzena nogāze ar pūdersniegu. Bet zemāk sākas… pretnogāzes. Te nu es sapratu, kāpēc no Monblāna brauc lejā ar slēpēm. Viņi uzkāpj augšā skujiņā un laiž tālāk. Ko es? Ja nokāpšu no dēļa, būšu vismaz līdz viduklim sniegā! Tad nu, žonglējot uz dēļa, no mugursomas izņemu sniegakurpes un mēģinu tās kaut kā piešņorēt pie snovborda zābakiem. Turklāt tā jau ir kāda astotā stunda kopš esi ceļā, un tu jūties mazliet noguris… Es biju beigta! Pagāja kādas 18 stundas, kamēr tikām līdz lejai. Tas bija skaisti.

— Vēl kādās virsotnēs uzkāpts?

— Esam bijuši Elbrusā, Dienvidamerikas augstākajā virsotnē Akonkagvā un Ziemeļamerikas — Makinlijā. Kilimandžaro gan ir tāds paugurs, tā nav kāpšana, bet iešana pa takām.

— Kā jūs gatavojāties kāpšanai Everestā?

— Pirms tam ļoti svarīgi attīstīt sirds un asinsvadu sistēmu. Mēs skrējām pa 10—15 kilometriem. Centāmies to darīt katru dienu, bet izdevās sešas reizes nedēļā.

— Tas taču lieliski! Jūs varētu arī maratonu noskriet!

— Neesmu mēģinājusi, bet gribētu. Vienīgi nepatīk, ka maratoni notiek pa asfaltu.

Vēl slavenu alpīnistu mājaslapās atradām vingrinājumu kompleksus, kā attīstīt atsevišķas muskuļu grupas — kājām, pleciem, balsta muskuļus. Kalnos kāpējam nevajag lielus muskuļus, bet stiprus daudzus mazos muskulīšus. Kur tu kalnos dabūsi skābekli, ar ko lielos muskuļus barot?!

Reizi nedēļā centāmies paveikt kaut ko garāku. Noskriet 20 kilometrus. Bija viens ļoti vērtīgs vingrinājums. Aizbraukt uz Siguldu, kājās virs potītēm uzmaukt divkilogramīgus svaru maisiņus, mēs abi esam arī nirēji, un šāds ekipējums mums ir, un ar 20 kilogramus smagu mugursomu plecos pa kāpnēm pie Gūtmaņa alas 15 reizes kāpt augšā un lejā. Sevišķi svētīgi tas ir, ja līst lietus vai snieg slapjš sniegs un ir tumšs (Smejas). Var ļoti lielas domas izdomāt.

— Bet speciālā gatavošanās klinšu kāpšanā?

— Pakāpelēju arī pa mākslīgajām sienām, bet tā īsti to var apgūt tikai kalnos. Esam trenējušies speciālista vadībā uz klints sienām Monblāna apkaimē.

— Bez šādas prasmes Everestā uzkāpt taču nav iespējams?

— Galvenais, ka nevar nokāpt! Man liekas, ka daudzi cilvēki mirst tāpēc, ka izvirza mērķi — uzkāpt Everestā. Īstais mērķis ir uzkāpt virsotnē un nokāpt līdz otrajai nometnei. Virsotnē nav jādomā, ka mērķis ir sasniegts. Jāuzskata, ka esi tikai pusceļā. Nedrīksti ne ilgi priecāties, ne atslābt, ne domāt, ka tagad atlicis tikai nieks. Kāpšana uz leju prasa daudz lielāku prasmi. Turklāt tu vēl esi noguris. Kāpjot augšā, tumsā tev šķiet, ka rāpies pa stāvu sienu. Lejā nākot, tu ieraugi, ka tā patiesībā ir šaura, šaura korīte, kurai abās pusēs bezdibeņi. Drošībai ir tikai viena tieva virvīte, kurai var arī izrauties enkurs, un tad plāna B nav. Turklāt gadās vēl redzēt mirušus cilvēkus.

— Arī šis Everestā ir traģisks gads. Vismaz 10 bojāgājušie. Faktiski jūs kāpjat pa līķu lauku…

— Ne tik lielu kā agrāk. Ir organizētas vairākas ekspedīcijas bojā gājušo mirstīgo atlieku nonešanai. Bet tie četri, kas nomira 20. maijā pirms mūsu kāpiena tur gulēja joprojām. Viņi visi palika atpakaļceļā apmēram stundas gājiena attālumā pirms ceturtās nometnes. Mēs zinājām, ka viņus redzēsim, morāli tam gatavojāmies, bet negaidījām, ka tas būs tik zemu, kur lielais stāvums jau beidzies. Viņi bija aizgājuši bojā vienkārši no spēku izsīkuma.

Nevienu vien nogalina psiholoģiskais spiediens. Jūtot, ka nespēsi uzkāpt, pagriezt kalnam muguru ir gana smags lēmums, pat tad, ja tas attiecas tikai uz tevi un kalnu. Bet, ja klāt vēl sabiedrības uzmanība. Jūs internetā esat izveidojis blogu par savu kāpienu, vācis naudu no sponsoriem — šī atbildība viņu priekšā un vēl mediju uzmanība ir ļoti, ļoti liels risks. Daudzi kalnos kļūst par PR upuriem. Medijiem vajadzētu nevis kaunināt, bet slavināt tos, kas savlaicīgi atgriezušies atpakaļ, jo viņi pieņēmuši gudru lēmumu.

— Triviāls jautājums. Kāpēc jauna, skaista sieviete, kurai ir savs draugs un savs bizness, dodas uz vienu no bīstamākajām vietām pasaulē? Vidēji no Everestā kāpējiem katrs piecpadsmitais iet bojā!

— Es nāvi speciāli neizaicinu, kaut gan no tās sevišķu baiļu man nav. Bet katru gadu Monblānā bojā iet daudz vairāk cilvēku. Vienkārši par to skaļi nerunā. Elbrusā mirst, uz ielas mirst, lāstekas krīt… Vadīt automašīnu ir ļoti bīstami. Simtiem līķu katru gadu tepat Latvijā. Bet mēs to darām. Katrs uzskata, ka kļūdās citi, bet viņš jau nu spēj riskus aprēķināt. Kāpēji arī ir pārliecināti, ka spēj minimizēt riskus.

— Bet divus mēnešus dzīvot dūnu jakā puskilometru augstāk par Eiropas augstāko virsotni, gulēt teltī, iztikt bez iespējas kārtīgi nomazgāties… Kāpēc?

— Kalni nav taustāms jēdziens. To nevar izskaidrot. Var tikai pamēģināt. Tad, vai nu iepatīkas, vai arī tas liekas galīgi muļķīgs pasākums. Es cienu arī šādu viedokli. Uz jautājumu, kāpēc tu kāp kalnos, nav jācenšas atbildēt.

Esmu mēģinājusi skaidrot, ka tur pasaule ieraugāma no cita rakursa, ka tur atveras visas domas, tu vari pabūt ar sevi, pabūt kopā ar Dievu… Vienalga daudzi nav sapratuši, kāpēc tādēļ divi mēneši dūnu jakā jāsēž uz ledus. Tiem, kas grib atrast atbildi uz šo jautājumu — kāpēc, jāmēģina kāpt pašiem. Tikai tad viņi varēs novērtēt, vai fiziskās grūtības un pārpūle atsver gūtos labumus.

— Everests sasniegts. Kurp tagad?

— Oi, sapņu man ir ļoti daudz. Ļoti gribētu nokļūt Antarktīdā. Atceros, kā mani fascinēja neapdzīvotie sniegotie kalni Aļaskā. Ļoti skaisti. Turklāt tur ir ne tikai Vinsons. No vienas citas virsotnes varētu arī ar slēpēm nobraukt. Bet tas prasa lielu naudu, un tā pirms tam jānopelna.

Olga KOTOVA

Uzņēmēja, Baltic Commercial Aviation Training īpašniece un vadītāja

Dzimusi: 1977. gada 27. septembrī Rīgā

Augums, svars: 165 cm, svars 53 kg

Izglītība: Rīgas 40. vidusskola, Maskavas Industriālās universitātes Rīgas filiāle, 1998. gadā iegūts maģistra grāds ekonomikā

Darba pieredze: septiņus gadus uzņēmuma Sāga komercdirektore,Tetra Pak biznesa attīstības vadītāja Eiropas Ziemeļvalstīs, uzņēmuma Arkolat izpilddirektore, sava uzņēmuma Baltic Commercial Aviation Training dibinātāja un vadītāja

Ģimenes stāvoklis: neprecējusies, ir draugs

Vaļasprieki: slēpot, snovot, sērfot, nirt, kāpt kalnos

LATVIEŠI ASTOŅTŪKSTOŠNIEKOS

* 1990. gada 13. maijā zemeslodes augstāko punktu Everestu (8848 m) aizsniedz latviskas izcelsmes amerikānis Eds Viesturs. Vēl pēc trim dienām ASV dzimis latvietis Andris Lapkašs šajā virsotnē uznes mātes šūtu Latvijas karodziņu

* 1993. gada 10. oktobrī Latvijas ekspedīcijas dalībnieki Teodors Ķirsis, Imants Zauls un Ilgvars Pauls sasniedz Daulagiri (8167 m)

* 1995. gada 14. maijā Latvijas ekspedīcijas dalībnieki Teodors Ķirsis un Imants Zauls uzkāpj Everestā

* 1996. gada pavasarī Latvijas ekspedīcijas dalībnieki Juris Osis, Rolands Laveiķis un Aivars Rutkis sasniedz Čooiju (8201 m)

* 1996. gada rudenī Ilgvars Pauls uzkāpj Čooiju

* 1997. gada pavasarī Ilgvars Pauls sasniedz Everestu

* 1998. gadā Ilgvars Pauls uzkāpj Lodzē (8516 m) un Šišapangmas Centrālajā virsotnē (8008 m)

* 2000. gadā Ilgvars Pauls Karakorumā sasniedz Gašerbrumu II (8035 m)

* 2001. gadā Ilgvars Pauls Karakorumā sasniedz Nanga Parbatu (8126 m)

* 2001. gada maijā, atgriežoties no trešo reizi iekarotā Everesta, Andris Lapkašs glābj klientu un spiests pārnakšņot absolūtā nāves zonā vairāk nekā 8500 m augstumā. Guvis nopietnus apsaldējumus, latvietis tomēr izdzīvo. Lapkašs trīs reizes uzkāpis arī Čooiju

* 2005. gada maijā, uzkāpjot Anapurnā (8091 m) Eds Viesturs kļūst par divpadsmito alpīnistu pasaulē, kurš sasniedzis visas 14 virsotnes, kas augstākas par 8000 m. Turklāt Everestā viņš pabijis… sešas reizes

* 2006. gada maijā Atis Plakans sasniedz Šišapangmas Centrālo virsotni (8008 m)

* 2007. gada 31. jūlijā Valdis Puriņš Karakorumā uzkāpj Broda smailē (8047 m)

* 2007. gada 9. oktobrī Līga un Atis Plakani kopā ar Kasparu Klapkalnu sasniedz Čooiju virsotni (8201 m). Līga kļūst par pirmo Baltijas valstu sievieti, kas uzkāpusi kādā astoņtūkstošniekā

* 2011. gada rudenī Kristīne Kravcova un Voldemārs Sprūžs jaunzēlandieša Rasela Braisa ekspedīcijas sastāvā sasniedz Manaslu (8156 m) virsotni

* 2012. gada 26. maijā Olga Kotova un Vadims Prudņikovs Grega Vernoviča (ASV) IMG ekspedīcijas sastāvā sasniedz Everestu. Olga kļūst par pirmo Baltijas valstu sievieti, kas uzkāpusi pasaules augstākajā virsotnē

LATVIEŠU AUGSTUMA REKORDI

(Virs 7500 m)

1. Andris Lapkašs — 8848 m, Everests (1990.)

2. Teodors Ķirsis, Imants Zauls — 8848 m, Everests (1995.)

3. Ilgvars Pauls — 8848 m, Everests (1997.)

4. Olga Kotova – 8848 m, Everests (2012.)

4. Vadims Prudņikovs – 8848 m, Everests (2012.)

6. Ilmārs Bernāns, Vilnis Bušs — 8300 m, kāpjot Everestā (1995.)

7. Atis Plakans, 8250 m, kāpjot Makalu (2008.)

8. Juris Osis, Rolands Laveiķis, Aivars Rutkis — 8201 m, Čooiju (1996.)

8. Līga Plakane, Atis Plakans, Kaspars Klapkalns — 8201 m, Čooiju (2007.)

10. Kristīne Kravcova – 8156 m, Manaslu (2011.)

10. Voldemārs Sprūžs – 8156 m, Manaslu (2011.)

12. Valdis Puriņš — 8047 m, Broda smaile (2007.)

13. Līga Hartmane — 7800 m, kāpjot Čooiju (2006.), Jānis Busenbergs — 7800 m, kāpjot Everestā (1995.)

14. Oļegs Siļins — 7719 m, Kongurs (2004.)

15. Andris Malaševskis — 7600 m, kāpjot Šišapangmā (2006.)

* Savu daļēji latvisko izcelsmi nenoliedz arī ASV alpīnists Eds Viesturs, kam šajā sarakstā būtu piešķirama pirmā vieta. Viņš 2005. gadā kļuva par divpadsmito kāpēju pasaulē, kurš sasniedzis visas 14 virsotnes, kas augstākas par 8000 m