Basketbolistu vasara. Par medaļām, prestižu un ceļazīmēm uz EuroBasket 2013
Kas kopīgs basketbolistiem Dāvim Bertānam, Edgaram Jeromanovam un Armandam Šķēlem? Pareizā atbilde — visi trīs tikko aizvadītajā sezonā kļuvuši par čempioniem savās mītnes un darba zemēs (attiecīgi Serbijā, Zviedrijā un Igaunijā). Trīskāršu zeltu ārzemēs Latvijas vīri izcīnījuši pirmo reizi, un, no optimista skatu torņa raugoties, to var traktēt kā apliecinājumu bāleliņu starptautiski konvertējamai meistarībai. Taču viens pozitīvs signāls basketbolā olimpisko zeltu nenes — ko mūsējie uz starptautisko standartu fona patlaban patiesībā vērti, to tuvāko divarpus mēnešu laikā parādīs veseli četri Eiropas čempionāti.
Turklāt zinātkārajiem latviešiem savos secinājumos nebūs jāpaļaujas nedz uz sauso statistiku, nedz jālūko atrast patiesības graudus treneru un spēlētāju komentāros. Trijos no četriem turnīriem Latvijas komandas cīnīsies savu skatītāju acu priekšā, dodot iespēju pašiem redzēt, saprast un novērtēt, ko īsti Starptautiskās Basketbola federācijas (FIBA) 80. jubilejas gadā spēj šīs varenās organizācijas pamatlicēju pēcteči (Latvijas Basketbola savienības pārstāvis Jāzeps Šadeiko bija viens no astoņiem vīriem, kuri 1932. gada 18. jūnijā parakstīja vēsturisko dokumentu)?
U-20. BRONZAS PAAUDZEI PĒDĒJAIS STARPFINIŠS
No vīriešu komandām pati pirmā starptautiskajās cīņās šovasar dosies U-20 izlase, kam Eiropas čempionāts Slovēnijā risināsies no 12. līdz 22. jūlijam. Šai komandai pat vislielāko neveiksmju gadījumā nebūs jāuztraucas par vietu Eiropas čempionāta A līgas 16 vienību skaitā. FIBA lēmusi, ka nākamgad U-20 grupā elitē cīnīsies 20 komandas, tāpēc šogad ārā neviena nekritīs.
Vietas nosargāšana Eiropas elitē ir kā piedziedājums, kas pavada ikvienas Latvijas jauniešu komandas startu sezonas svarīgākajās sacensībās, un uz šo faktu var palūkoties no divām pusēm. Labi, ka kopš 2004. gada, kad Eiropas jaunatnes basketbols pārgāja uz šādu sacensību formātu, puišu konkurencē vismaz minimālā programma visās trijās vecuma grupās izpildīta bez neviena izņēmuma (tas nav bijis pa spēkam tādām basketbola lielvarām kā Slovēnijai, Vācijai, Izraēlai un — neticēsiet! — pat Horvātijai). Slikti, ka šāds mērķu minimālisms latviešiem pamazām iezīdies asinīs kā ērce, viltīgi mudinot atslābt, tiklīdz zīle — neizkritām! — jau rokā. Ne velti lietuviešu jaunatnes treneri draudzīgi ironiski smej: sak’, kad mums, spāņiem, serbiem un vēl dažiem tradicionālajiem medaļu ieguvējiem čempionāts tikai sākas, latvieši izpildīta minimālā pienākuma apziņā jau sauļojas…
Tiesa, tas neattiecas uz pilnīgi visām Latvijas komandām, un viens tāds izņēmums bija deviņdesmit otrie — proti, 1992. gadā dzimušo puišu izlase, kas pirms diviem gadiem izcīnīja bronzas medaļas Eiropas U-18 čempionātā un pērn tepat Valmierā un Rīgā piedalījās pasaules U-19 čempionātā. Šai komandai vai vismaz tās līderiem netrūkst sportiskā pašlepnuma un veselīgas godkāres, tāpēc tās starts U-20 grupā tika gaidīts ar neslēptām cerībām uz augstāku vietu, nekā latviešiem jebkad izdevies sasniegt šajā vecuma grupā (pagaidām rekords — 7. vieta 2004. gadā). Taču dzīve šos plānus koriģējusi tik krasi, ka nudien vietā bija bronzas komandas galvenā trenera Ziedoņa Jansona emocionālais secinājums: „No 2010. gada sastāva šovasar trūks sešu vai septiņu spēlētāju. Ar tādu komandu doties uz Eiropas čempionātu — tas ir, kā atstāt priekšzobus kautiņā un tad sēsties pie Jāņu šašlika — kāds tur vairs prieks…”
Patiesībā ar deviņdesmit otrajiem notikušās metamorfozes iezīmē gan patīkamos, gan nepatīkamos aspektus Latvijas basketbola saimniecībā. Patīkamie: divi komandas līderi — uzbrucējs Dāvis Bertāns un saspēles vadītājs Kaspars Vecvagars — izpelnījušies vietu pieaugušo valstsvienības kandidātu sarakstā, turklāt ar reālām iespējām ne tikai piedalīties treniņos, bet arī cīnīties spēlēs. Ne velti valstsvienības galvenais treneris Ainars Bagatskis uzstājis uz to, lai Bertāns nespēlētu U-20 čempionātā. Diskutējamie — centra spēlētāji Edmunds Dukulis un Aleksejs Rostovs karjeras attīstīšanai izraudzījušies ceļu, kas ved caur Amerikas augstskolām, un pagaidām Latvijas izlasēm nebūs pieejami. Nepatīkamie — Andri Misteru un Renāru Magoni nobremzējušas traumas, Kārlis Apsītis apmaldījies pārejā starp jaunatnes un pieaugušo basketbolu.
Un vēl ir stāsts par Jāni Timmu un Artūru Brici — basketbolam nepieciešamo fizisko īpašību ziņā neapšaubāmi apdāvinātiem jaunekļiem, kuri pavadīja produktīvu sezonu U-20 izlases neoficiālajā bāzes klubā Liepājas Lauvas, taču pamatīgi aptraipīja mundieri ar līdzdalību totalizatorā. Pats Liepājas komandas un tābrīža U-20 izlases galvenais treneris Agris Galvanovskis vispirms asi iestājās par spēlmaņu diskvalifikāciju, tiesa, laikam ritot, mīkstināja pozīciju. Galu galā arī LBS valde giljotīnu virs abu brašuļu karjerām atstāja pakārtu gaisā — izlasē nosacīta diskvalifikācija uz gadu līdz pirmajam disciplīnas pārkāpumam. Runā, ka vismaz viens no abiem esot kaut ko sapratis un pārvērtējis…
Galu galā abi grēkāži palika U-20 izlases 19 kandidātu sarakstā, kurā ir seši 2010. gada bronzas puiši un septiņi 1993. gadā dzimušie spēlētāji, kuri šajā vecuma grupā varēs spēlēt arī nākamgad. Starp pēdējiem īpašu interesi izraisa divi — Ojārs Siliņš, kurš pēc diviem Itālijas jaunatnes čempionātā nospēlētajiem gadiem noslēdzis līgumu ar Itālijas virslīgas klubu Reggio Emilia, un valmierietis Jānis Bērziņš, kurš pēdējo sezonu pavadījis VEF Rīgas sastāvā. Interesanti, kurš attīstības ceļš būs izrādījies produktīvāks?
Šo visai raibo sabiedrību uz Eiropas čempionātu Slovēnijā vedīs galvenais treneris Roberts Štelmahers, kuram tā būs debija pie Latvijas komandas stūres. Iepriekš Lietuvā — Viļņas Lietuvos rytas fārmklubā un ambiciozajā Pasvāles komandā — iegūtā jauno talantu attīstītāja reputācija liek domāt, ka LBS izdevies veiksmīgi atrisināt krīzi, ko izraisīja Agra Galvanovska pēkšņā atkāpšanās no amata pēc līguma noslēgšanas Ukrainā. Diemžēl citus klubu un izlašu interešu konfliktus tik veiksmīgi atrisināt neizdodas.
U-20 izlasei veltīto nodaļu beigsim ar secinājumu, ka visas minētās un neminētās problēmas — optimālā sastāva trūkums, īsais sagatavošanās posms, šajā vecumā jau nepieciešamās īsta vīru basketbola pieredzes trūkums, pēkšņā trenera un — visticamāk — arī taktisko akcentu maiņa — nenāk par labu konkrētās komandas izredzēm uz augstu vietu, toties ir lietderīga pārbaude raksturiem un paver iespējas sevi parādīt spēlētājiem, kuri līdz šim bijuši līderu ēnā. Jebkurā gadījumā viens turnīrs neatkarīgi no veiksmes vai neveiksmes ir tikai epizode spēlētāja karjerā, kas —tiesa — spēj kļūt gan par karjeras bremzēm, gan paātrinātāju. Redzēs, ko bronzas puiši, pēdējo reizi spēlējot kopā, lai arī nepilnā sastāvā, spēs no tās izlobīt.
U-16. NESADEGT ATBILDĪBAS LIESMĀS
Uz šāgada U-16 izlasi nekādi nevar attiecināt latviešu tradicionālo stāstu par jauno basketbolistu nepietiekamo starptautisko rūdījumu. Deviņdesmit sestie pērn piedalījās Eiropas jaunatnes olimpiādē Trabzonā (5. vieta astoņu komandu konkurencē, uzvaras pār Krieviju un Melnkalni), bet šogad jau izspēlējušies pārbaudes turnīros Baltkrievijā (2. vieta), Igaunijā (1. vieta) un Turcijā (11. vieta ļoti respektējamā 12 vienību sabiedrībā). Starp uzveiktajām komandām ir arī Ukrainas kadetu izlase, kas, objektīvi vērtējot, būs mūsu galvenā pretiniece Eiropas čempionāta grupas turnīrā Ventspilī.
Jā, U-16 vienība Eiropas čempionāta pirmajās cīņās izbaudīs savas publikas atbalstu, kas — jācer — cels spārnos, nevis sapīs puikām rokas un kājas. Grupa trāpījusies sarežģīta — kadetu vecumā tradicionāli stiprie spāņi, jau minētā prestižā Turcijas turnīra otrā labākā komanda Krievija un ukraiņi, kas jaunos latviešus tradicionāli pārspēj augumu centimetros un plecu platuma decimetros. Tiesa, treneriem Gintam Fogelam un Ziedonim Jansonam nebūs jāatklāj Amerika, meklējot pretlīdzekļus sāncenšu fiziskajam pārspēkam — šim nolūkam tradicionāli labi noder dažādas taktiskās viltības aizsardzībā, kā arī ātrums un metienu precizitāte uzbrukumā. Ja pretinieku garos stāvus izdosies izvilkt no grozu apakšas, pavērsies itin labas iespējas pretspēlei. Minimālais uzdevums ir tradicionāls — izcīnīt vismaz trešo vietu, lai čempionāta turpinājumā varētu cīnīties par medaļām. Šoreiz turnīra stratēģijai būs īpašs fons, jo Ventspilī uz otro posmu paliks tikai trīs pirmo vietu ieguvēji, kamēr ceturtajai komandai vajadzēs pārcelties uz Panevēžu, kur risināsies cīņas par 13.—16. vietu. Eiropas čempionāts Ventspilī bez mājiniekiem — tas būtu emocionāls fiasko.
Paši Latvijas kadetu izlases treneri pirms darba cēliena noskaņoti piesardzīgi. Kā ikvienā jaunatnes izlasē, arī šajā komandā saskatāmi gan spēlētāji ar vērā ņemamu potenciālu pieaugušo basketbolā, gan tādi, kuri jau patlaban gatavi aizvadīt labākās spēles karjerā. Ir dotības, bet ir arī šim vecumam piedienīgie mīnusi — nestabilitāte laukumā un ārpus tā (šā iemesla dēļ pēdējā kandidātu lokā nav iekļuvis viens no līderiem pērnajā olimpiādē — jēkabpilietis Artis Arnītis). Savās komandās puikas, būdami līderi, iemantojuši tieksmi laukumā darīt pilnīgi visu, bet, tiklīdz jāspēlē nopietns starptautiskais basketbols, parādās neprasme iekļauties komandas darbības taktiskajos rāmjos. Ir arī Latvijas komandu tradicionālā liksta — mūsējie šķiet gari tikai tik ilgi, kamēr laukumā nav iznākuši pretinieki…
Atšķirībā no citiem gadugājumiem, deviņdesmit sesto izlasei nav izteiktas bāzes komandas, un vairākkārt vētītajā kandidātu sarakstā palikušie 16 puiši pārstāv astoņas sporta skolas. Iezīmējot kādu modernu tendenci, viens no viņiem — valmierietis Rinalds Mālmanis — gadu jau pavadījis Spānijas superkluba Caja Laboral jaunatnes komandā, bet dažādu kalibru aģentu piezīmju datoros ierakstīti arī citu latviešu talantu vārdi. Pārbaudes spēlēs daža neveiksme piedzīvota arī tādēļ, lai sastāvā atsijātu graudus no pelavām. Kad ierindā būs tikai paši labākie — būs labāk. Bet pagaidām augstākais orientieris U-16 izlašu konkurencē latviešiem ir pērn izcīnītā 6. vieta Eiropā.
U-18. OKARTES AKADĒMIJAS PIRMIE KUCĒNI
Eiropas U-18 čempionātā, kas no 9. līdz 19. augustam notiks Liepājā un Viļņā, spēlēs 1994. gadā dzimušie puiši. Līdz šim Latvijas basketbola aprindās šis gadugājums nekādu dižo optimismu nav izraisījis. Pirms diviem gadiem U-16 čempionātā knapi izdevās noturēties A līgā. Tās komandas individuāli pamanāmākais spēlētājs Oskars Reinfelds divas sezonas pavadījis Kanāriju basketbola akadēmijā un tuvāko nākotni saista ar studijām ASV, tāpēc šovasar izlasei nebūs pieejams. Viņa vienaudži turpinājuši spēlēt Jaunatnes līgā un LBL2, taču par uzlecošām zvaigznēm nav pieteikušies.
Ņemot vērā, ka Eiropas junioru čempionāts pēkšņi iekrita pašu mājās Liepājā (patiesībā LBS kopā ar Lietuvas Basketbola federāciju pieteicās rīkot U-20 čempionātu, taču FIBA to atdeva Slovēnijai, bet baltiešu sāpi remdēja ar komplimentu plūdiem un U-16/U-18 turnīru rīkošanas tiesībām), U-18 izlases kandidātu nenoslīpētais potenciāls un miglainās izredzes bija viens no pamudinājumiem, kas LBS lika ķerties pie sen nenotikuša eksperimenta. Proti, U-18 izlasei tika atrasta vieta LBL 1. divīzijas turnīrā, un kopš oktobra izlases kandidāti regulāri pulcējās uz koptreniņiem un spēlēm. Papildus zem OKartes Basketbola akadēmijas zīmola jaunajiem censoņiem tika sagādātas iespējas pieredzējušu treneru vadībā no rītiem trenēties individuāli, uzlabojot gan fizisko, gan tehnisko sagatavotību.
Kā visiem jaunievedumiem, arī šim projektam netrūka kritiķu. Vieni apelēja pie jaunekļu pārslodzes, citi — pie sporta skolu interešu ignorēšanas (U-18 izlases kandidātiem tika ierobežota līdzdalība Jaunatnes līgas spēlēs), vēl kādi sūkstījās par psiholoģiskajām traumām, ko nenobriedušajiem organismiem un prātiem sarūpēšot sāpīgie zaudējumi no vīru komandām.
U-18 izlases sportiskā bilance LBL patiesi nebija spīdoša (15 zaudējumi 16 spēlēs), taču komandas galvenais treneris Guntis Endzels ir pārliecināts par iegūtās pieredzes lietderību un gatavs apgāzt visus skeptiķu argumentus. „Uz LBL komandu fona puiši paši labi redzēja visus savus trūkumus, un tas jau bija mūsu — treneru — darbs: panākt, lai diagnozes uzzināšana mudina vairāk trenēties, nevis iedzen kompleksos. Kopš pirmās dienas uzstādījums bija vienkāršs — vairāk treniņu, mazāk spēļu. Jaunatnes līgā viņi ir kingi, taču ar skriešanu un mešanu vien lielajā basketbolā neko izdarīt nevar. Centāmies mācīties to, kas noderēs daudzus gadus. Nepiekrītu, ka šā vecuma puiši ir mazāk talantīgi par saviem priekštečiem. Labs potenciāls — talants, fiziskie dotumi — ir daudziem, tikai jāiegulda liels darbs, lai to visu attīstītu. Sezona visiem gājusi labumā, tiesa, vienam efekts jau redzams, bet citam tas izpaudīsies pēc gadiem. Ar nosacījumu, ka turpinās strādāt.”
Sezonas laikā Endzels pārmaiņus treniņos un spēlēs iesaistīja teju divus desmitus spēlētāju, starp kuriem ir arī basketbolā pazīstami uzvārdi — Edgars Štelmahers, Kārlis Muižnieks (abu piederība basketbola dzimtām komentārus neprasa), Toms Leimanis (tēva krekls karājas Ventspils halles goda vietā), Dmitrijs Brizgalovs (Cēsu trenera dēls), Elvis Endzels, Ivars Rihards Žvīgurs… Pēdējais — Latvijas vīriešu basketbola septiņdesmito gadu spožākās zvaigznes Ivara Žvīgura dēls — ir gadu jaunāks par komandas biedru lielāko daļu, un viņš kopā ar citiem deviņdesmit piektajiem veido tādu kā stratēģisko rezervi šāgada U-18 izlasei. Pērn Eiropas U-16 čempionātā šie puiši Eiropā aizcīnījās līdz sestajai vietai, un šogad VEF Kadeti sastāvā LBL 2. divīzijas čempionātā itin bieži apstrādāja gados vecākos konkurentus. Tiesa, Nikolaja Mazura vadītās komandas panākumu stipro pamatu veido stingra taktiskā disciplīna un saspēlētība, nevis līderu briedums un individuālā meistarība. Izrauti no ierastās vides, šie puiši nav tik spoži, lai treneris Endzels bez šaubīšanās pārceltu sastāva komplektēšanas akcentus uz jauniešiem, kuri U-18 čempionātā varēs spēlēt arī nākamsezon.
„Domāšu…” Guntis Endzels norāda, ka sezonas pieredze palīdzējusi saīsināt kandidātu sarakstu, taču dažas izšķiršanās vēl priekšā. „Talantu netrūkst nevienā postenī, ieskaitot centrus. Redzēs, kā izturēsim spriedzi, kurš pratīs visu iemācīto likt lietā tad, kad vajadzēs visvairāk. Prognožu nebūs — šajā vecumā tās ir bezjēdzīgas. Droši tikai tas, ka gads nav pavadīts velti.”
Arī U-18 izlasei pirmais posms paies zem Damokla zobena. Ja Francijas, Turcijas un Bulgārijas sabiedrībā tiks iegūta vismaz trešā vieta, turpinājumā turpat Liepājā latvieši varēs cīnīties par medaļām. Ja neveiksies, būs jādodas uz Viļņu sargāt vietu A līgā.
VALSTSVIENĪBA. LAIKS UZVARĒT!
2011. gads Latvijas sportā bija unikāls arī ar to, ka komanda, kas Eiropas čempionātā zaudēja visās piecās spēlēs, tika nominēta Gada balvai. Proti, vīriešu valstsvienība, kuras krasi atjauninātajam sastāvam (vidējais vecums 21,8 gadi) Eiropas čempionātā tika prognozētas piecas sagrāves, Šauļos negaidīti braši grieza zobus pretī Francijai, Serbijai, Itālijai, Izraēlai un Vācijai, četros mačos no pieciem vēl dažas minūtes pirms spēles beigām saglabājot izredzes uzvarēt. Pozitīvās emocijas, simpātiskais spēles stils un skandālu trūkums komandai nodrošināja pozitīvu publicitāti. Turklāt tas tomēr bija Eiropas čempionāta finālturnīrs, kam citās klasiskajās sporta spēlēs Latvijas komandas netiek ne tuvumā.
Taču skaisto zaudējumu ērai punkts tika pielikts 2011. gada septembrī — reizē ar Eiropas čempionāta pēdējo spēli. Šogad ar tādiem nepietiks. Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra grupu izloze pret latviešiem bija mēreni žēlīga, pēc diviem nāves grupās pavadītiem gadiem šoreiz pretiniekos atvēlot stipras, tomēr uzveicamas komandas — Bosniju, Gruziju, Nīderlandi un Rumāniju. Lai 2013. gada septembrī varētu doties uz finālturnīru Slovēnijā, jāiekļūst pirmajā divniekā vai vismaz ar labu bilanci jāfinišē trešajiem. Prognozes liecina, ka pietiks ar piecām uzvarām astoņās spēlēs.
Ziemā Latvijas valstsvienības izredzes izskatījās vairāk nekā cerīgas. Vairākums Eiropas čempionātā labas emocijas un pieredzi ieguvušo jauniešu veiksmīgi cīnījās savu klubu sastāvos, demonstrējot meistarības nobriešanu. Tas attiecās gan uz Latvijā spēlējošajiem Dairi Bertānu un Mārtiņu Meieru, gan pirmo ārzemju izaicinājumu baudošos Jāni Strēlnieku, Andreju Šeļakovu un Mareku Mejeri, gan rūdīto Jāni Blūmu, gan reputāciju nostabilizējošajiem Edgaru Jeromanovu, Mareku Jureviču un Rolandu Freimani. Taču pavasara salnas nokoda dažu cerību asnu, liekot allaž optimistiskajam galvenā trenera Ainara Bagatska vaigam saraukties rūpju rievās.
Pirmkārt, neattaisnojās cerības, ka pozitīvā aura mudinās valstsvienībā atgriezties pieredzējušos spēlētājus. Andris Biedriņš pēc katastrofāli sliktās sezonas NBA karjeras atliekas mēģināšot saglābt ar individuālajiem treniņiem viņpus okeāna. Kristaps Janičenoks it kā raidīja pozitīvus signālus, taču izšķirošā atbilde tomēr bija negatīva. Kristapam Valteram LBS valde atstāja spēkā diskvalifikāciju līdz termiņa beigām — 25. septembrim.
Otrkārt, grūti aizpildāmu robu sastāvā iecirta sezonu lieliski aizvadījušā Daira Bertāna trauma. Pēc aprīļa sākumā veiktās potītes operācijas rehabilitācijas laiks tiek prognozēts četru līdz sešu mēnešu garumā. Ja piepildās optimistiskā prognoze, uz Eiropas cīņām Dairis varētu atgriezties ierindā…
Treškārt, tikuši pie jaunām darba vietām, no pienākumiem valstsvienībā atteicās Bagatska palīgi Roberts Štelmahers un Agris Galvanovskis, liekot steigšus meklēt aizvietotājus.
„Netipiska situācija — garajā galā ir konkurence, bet pietrūkst tā dēvēto kreatīvo spēlētāju,” Bagatskis iezīmē problēmu loku. „Jānis Blūms brīdināja, lai lielas cerības uz viņu nelieku. Bijusi grūta sezona, vairākas it kā nejauši iegūtas traumas tiek saistītas ar papildu slodzes radītajiem riskiem, turklāt arī jauna līguma vēl nav… Daira Bertāna atgriešanās ierindā ir zem lielas jautājuma zīmes. Otrās izlases turnejā pa Ķīnu pārbaudīju Žani Peineru. Spilgts talants, milzīgs potenciāls, taču veselības problēmu dēļ viņš nevar kārtīgi trenēties, un pret atlētiskiem pretiniekiem tas uzreiz ir jūtams. Turklāt pietrūkst arī attiecīga līmeņa cīņu pieredzes. Šādos apstākļos izlases kandidātos atkal iekļāvu Armandu Šķēli, kurš pēc divām sezonām Igaunijā ir motivēts atgriezties augstākā līmenī. Skatīsimies, vai varēs. Vēl pēc Eiropas U-20 čempionāta mums varētu pievienoties 19 gadus vecais Kaspars Vecvagars. Cīnīsimies, protams, cīnīsimies…”
Jūnija vidū Ainars Bagatskis nosauca 19 valstsvienības kandidātus, iztikdams bez lieliem pārsteigumiem. Noslēpumainākā personība ir 21 gadu vecais uzbrucējs Minesotas universitātes students Oto Ošenieks, kuru Latvijā savulaik redzējuši tikai LJBL spēļu apmeklētāji. Kodolu veido 12 Šauļu cīņu dalībnieki, tiesa, pie Blūma un Daira Bertāna uzvārdiem iezīmētas jau minētās jautājuma zīmes. Vērā ņemams papildinājums varētu būt nu jau pieredzējušais centrs Kaspars Bērziņš, kurš jau divreiz palīdzējis komandai tikt uz Eiropas finālturnīru, taču dažādu iemeslu dēļ ne reizi tajā nav spēlējis. Zīmīgi, ka interneta vietnēs komentētāji atkal sadalījušies vairākās nometnēs — daļai gribas atpakaļ veterānus, citi priecājas, ka viņu nav, vēl citi uzskaita spēlētājus, kuri, pēc viņu domām, ir labāki par uzaicinātajiem.
Ainars Bagatskis vārdu cīņās neielaižas, uzsvērdams rīcības pēctecību: „Divus gadus esam gājuši komandas atjaunināšanas ceļu. Spēlētāji iekrājuši labu pieredzi, attīstījuši karjeru klubos. Nu pienācis laiks ne tikai spēlēt, bet arī uzvarēt. Kā tas jādara — to iepriekšējā Eiropas čempionātā nodemonstrēja Maķedonijas izlase. Mēs neesam sliktāki, tikai jānotic sev. Par tiem, kuri atteicās, negribu runāt, — lai iemeslus komentē paši. Savus kolēģus saprotu, taču pats jau trešo gadu esmu spējis savienot pienākumus klubos un valstsvienībā, lai arī no daža darba piedāvājuma tāpēc nācies atteikties. Esmu priecīgs, ka palīdzēt piekrita Arnis Vecvagars un Artūrs Štālbergs. Kandidātos neaicināju tos, kuriem kaut kādu iemeslu dēļ sezonas nebija tik labas, cik gribētos. Joprojām esam jauna komanda, taču pieredze jau uzkrāta, jāsāk krāt arī uzvaras. Nepieļauju, ka nekvalificēsimies finālturnīram, bet viegli nebūs. Bosnijas izlases kandidātos ir vairāki Eirolīgas spēlētāji, Gruzijas un Nīderlandes komandās — NBA centri. Jāgatavojas ļoti nopietni.”
Gatavošanās sāksies 2. Jūlijā, un lielākā daļa pārbaudes spēļu tiks aizvadītas izbraukumā. Latvijas publikas emocijas tiks pietaupītas oficiālajiem mačiem, kas sāksies 15. augustā
Interesanti, ka ap sastāva nosaukšanas laiku emocijas saasināja no ASV nākusī ziņa, ka 24 gadus vecais 202 cm garais Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) komandas Hjūstonas Rockets uzbrucējs Čeiss Badingers vēlētos starptautiskajā arēnā pārstāvēt sava vectēva dzimteni Latviju. Statistika nav peļama: NBA nospēlējis trīs sezonas, vidēji ik mačā guvis 9,4 punktus, izcīnījis 3,4 atlēkušās bumbas un izdarījis 1,4 rezultatīvas piespēles. Uzrunāts sociālajos tīklos, Badingers apstiprinājis interesi, tiesa, ar piebildi, ka viņa prioritāte tomēr esot iekļūt ASV izlasē….
Iespējams, arī tāds rezerves lidostas variants Latvijas valstsvienībai būtu noderīgs, taču, lai par to būtu vērts runāt nopietni, jāpiepildās diviem priekšnoteikumiem. Pirmkārt, Badingeram jāizkārto Latvijas pase, neatņemot ASV papīrus. Otrkārt, Latvijas komandai bez viņa palīdzības jāiekļūst Eiropas čempionāta finālā. Ja kordebalets būs gana labs, noderēs arī šāds premjers. Ja ne, pat vismeistarīgākais leģionārs Latvijas basketbolu saulītē neiecels. Par to, ka visi 19 valstsvienības kandidāti prot spēlēt basketbolu — šaubu nav. Taču prasmi uzvarēt — par spīti pašmāju skeptiķiem un ārzemju konkurentiem — vēl vajadzēs parādīt un pierādīt.
LATVIJAS VĪRIEŠU BASKETBOLA STARPTAUTISKĀ VASARA
Eiropas U-20 čempionāts
12.—22. jūlijs, Slovēnija
Eiropas U-16 čempionāts
19.—29. jūlijs — Ventspils un Panevēža
19. jūlijā ar Spāniju
20. jūlijā ar Ukrainu
21. jūlijā ar Krieviju
Eiropas U-18 čempionāts
9.—19. augusts — Liepāja un Viļņa
Latvijas komandas pirmās spēles:
9. augustā ar Franciju
10. augustā ar Turciju
11. augustā ar Bulgāriju
Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrs
15. augusts — 11. septembris
15. augustā Bosnija — Latvija
21. augustā Latvija — Nīderlande
24. augustā Gruzija — Latvija
27. augustā Latvija — Rumānija
30. augustā Latvija — Bosnija
5. septembrī Nīderlande — Latvija
8. septembrī Latvija — Gruzija
11. septembrī Rumānija — Latvija
LATVIJAS VALSTSVIENĪBAS KANDIDĀTI
Aizsargi:Jānis Blūms (Gescrap Bilbao, Spānija), Jānis Strēlnieks (Sanktpēterburgas Spartak, Krievija), Dairis Bertāns (VEF Rīga), Edgars Jeromanovs (Norčēpingas Dolphins, Zviedrija), Kaspars Vecvagars (KK Baltai, Lietuva), Žanis Peiners (Latvijas Universitāte), Armands Šķēle (Tallinas Kalev/Cramo, Igaunija).
Uzbrucēji:Rihards Kuksiks (Valencia, Spānija), Mareks Jurevičus (Assi Ostuna, Itālija), Mārtiņš Laksa (BK Ventspils), Oto Ošenieks (MinesotasUniversitāte, ASV), Dāvis Bertāns (Belgradas Partizan, Serbija), Mareks Mejeris (Knet&Eniac, Spānija), Artūrs Bērziņš (BK Ventspils).
Centri:Kaspars Bērziņš (VEF Rīga), Rolands Freimanis (Girona, Spānija), Andrejs Šeļakovs (Tarragona, Spānija), Mārtiņš Meiers (BK Ventspils), Pāvels Pastušeņa (Liepājas Lauvas).
