Būt un nepadoties
Pirms 32 gadiem Maskavā Žoržs Tikmers kopā ar Artūru Garonski, brāļiem Dzintaru un Dimantu Krišjāņiem, kā arī Juri Bērziņu, kļuva par olimpisko vicečempionu akadēmiskajā airēšanā, bet izjūtas, kādas pārņem olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā, izejot visas pasaules acu priekšā, viņš pirmo reizi izbaudīja tikai 1994. gadā Lillehammerē, būdams Latvijas olimpiskās delegācijas vadītājs. Londonas spēlēs Žoržs Tikmers šādu pienākumu pildīs piekto reizi.
Septiņdesmito gadu beigās Žoržs Tikmers bija vadairētājs PSRS spēcīgākajā četriniekā ar stūrmani. Pieci latviešu vīri vienā laivā. Tas Maskavai šķita pārāk nacionāli un ekipāžu mēģināja internacionalizēt, spiežot komandu ar kādu stipru sveštautieti „uzlabot”. PSRS sporta funkcionāri jau bija pieredzējuši vēl trakākas latviešu airētāju ambīcijas. 1975. gadā PSRS labāko junioru astoņnieku Lielupē bija izaudzinājis Rolands Sproģis un uz dalību pasaules čempionātā Monreālā šajā vecuma grupā cerēja deviņi (kopā ar stūrmani) latviešu jaunekļi, Žoržu Tikmeru ieskaitot. Padomju sistēmas sargi rīkojās ierasti un vienkārši — triju jauno sportistu izbraukšana no PSRS tika aizliegta (Padomju Savienībā bija vieglāk iebraukt, nekā no tās izbraukt) un viņu vietas laivā ieņēma maskavieši. Ekipāža, kurā bija arī četri nākamie olimpiskie vicečempioni, izcīnīja bronzas medaļas, lai gan ierastajā sastāvā būtu spējusi ko vairāk.
80 KILOMETRI DIENĀ
1976. gada rudenī Rolanda Sproģa astoņnieka puiši tika iekļauti PSRS pieaugušo izlasē, un viņu ziemas treniņu process krasi atšķīrās no iepriekšējiem. Airētāji tika sasēdināti divniekos, un Azerbaidžānā notika ne tikai smagi treniņi, bet arī nemitīgi testi un pārbaudes. Galarezultātā pavasarī tika paziņots, ka latviešiem jāspecializējas četriniekā ar stūrmani.
Jau 1977. gada sezonā divdesmitgadīgā latviešu ekipāža visās regatēs kā līdzīga spēkojās ar līderiem, pasaules pieaugušo čempionātā ļoti sarežģītos laikapstākļos debitējot ar ceturto vietu.
1978. gadā PČ notika pārāk tālu —Jaunzēlandē,un četrinieku klasē PSRS netika pārstāvēta. Nākamais bija pirmsolimpiskais šķirtnes gads, kurā vajadzēja uzvarēt visos mačos pēc kārtas. Komandas sastāvā notika liktenīgas pārmaiņas. Andra Stiģa vietā nāca Jānis Sālījums, kurš… saslima ar dzelteno kaiti, un ziemā četrinieks palika trijatā. Rolands Sproģis atcerējās par Dzintara Krišjāņa jaunāko brāli Dimantu, kuram savos astoņpadsmit gados pēkšņi vajadzēja izturēt PSRS pieaugušo izlases slodzi. „Mēs airējām pa 50, 60 un pat 80 kilometriem dienā,” atceras Tikmers. „Dimantam visas rokas bija tulznās un asinīs, bet viņš bija puisis ar raksturu. Komanda pat it kā ieguva jaunu elpu, un mēs sākām vinnēt visus pēc kārtas.”
Latvieši pirmo reizi pārspēja arī pasaules čempiona Dīsnera astrumvācu jeb VDR četrinieku, uzvarēja arī to laiku visprestižākajā Lucernas regatē Šveicē. Vēl principiālāka cīņa risinājās PSRS Tautu spartakiādē, kurā vajadzēja apsteigt sīvākos konkurentus uz vietu PSRS izlasē — ļeņingradiešu četrinieku, ko arī izdevās izdarīt.
SŪRAIS SUDRABA CEĻŠ
„Sezonas atbildīgākajām sacensībām parasti gatavojāmies mājās — Jelgavā, šāda taktika vienmēr bija attaisnojusies, bet pirms 1979. gada pasaules čempionāta visa PSRS izlase bezierunu kārtībā tika aizsūtīta uz gandrīz mēnesi ilgu treniņnometni Dienvidslāvijā. Strādājām nevis pēc savas, bet centralizētās programmas. Viss beidzās ar to, ka pasaules čempionātā, kurā togad varējām uzvarēt, zaudējām vāciešiem, izcīnot sudrabu.” Sezonas bilance gan bija neizšķirts — pa divām uzvarām latviešiem, pa divām vāciešiem.
„Olimpiskais 1980. gads sākās ar pompu un jaunām programmām,” turpina Žoržs Tikmers. „Nācās izturēt tādas slodzes, kādas iepriekš bija grūti iedomāties. Piemēram, vajadzēja airēt piecdesmit reizes pa vienam kilometram, katru reizi citā tempā. Iesildies, nostājies uz starta un airē kilometru ar pulsu 140 sitieni minūtē, apgriezies un atpakaļ ar pulsu 150… Tā 50 reizes pa vienam kilometram. Un tas bija tikai dienas pirmais treniņš!
Tuvojoties sezonai, airēt mēs sākām jau rīta rosmē, pa desmit divpadsmit kilometriem. Otrajā treniņā fiziskās sagatavotības vingrinājumi, no kuriem daudzi, šķiet, bija nokopēti no VDR treneru metodikas. Pēkšņi ārkārtīgi nozīmīgs kļuva vingrinājums, kurā guļus uz sola no zemes septiņas minūtes no vietas vajadzēja vilkt klāt 55 kg svaru stieni. Izlases treneris stāvēja blakus ar hronometru un skaitīja, cik reizes tu to izdari. Pie sienas karājās milzīga tabula, kurā tūlīt ierakstīja katra rezultātu. Psiholoģiski nebija viegli. Mēs ar Artūru Garonski vienmēr bijām tās tabulas pēdējā trešdaļā, bet centāmies par to neuztraukties, jo testos uz ūdens, kuros piedalījās kādas 60 (!) divnieku ekipāžas, nekad zemāk par piekto vietu nebijām.
Treniņos vairs neņēma vērā nekādas individuālās īpatnības, visiem bija jāstrādā centralizēti pēc vienas programmas, nekādu demokrātijas pazīmju. Ziema pagāja Azerbaidžānas Mingečaurā, vasarā mūs iespundēja Traķos. Diendienā vienas un tās pašas simts sejas. Ik mēnesi trīs nedēļas treniņnometnē. Katra nākamā sākās ar kontroltestiem.
Slodzes bija milzīgas. Pēc pirmā treniņa spējām tikai gulēt, neko vairāk. Kad cēla augšā uz otro treniņu, tu vispār kādu laiciņu nesaprati, kur atrodies, kas esi, kur jāiet, kāpēc jāiet? Bet jāiet bija airēt kārtējie divdesmit kilometri, vienalga, vai lija lietus, spīdēja saule vai sniga slapjš sniegs.”
Amerikāņu aktivizētais Maskavas olimpisko spēļu boikots airēšanas sacensību sastāva kvalitāti būtiski neietekmēja. Piedalījās visi iepriekšējo gadu pasaules čempionātu laureāti. Latviešu „mūžīgie” pretinieki bija VDR vācieši, vēl bīstami šajā laivu klasē bija poļi. Bet, sezonai sākoties, padomju airētājiem tika pavēlēts rādīt politiskus zobus, liedzot piedalīties dažās nozīmīgās starptautiskās regatēs. Tie gan bija zobi pašiem sev, jo pirms olimpiskajām spēlēm mūsējiem ar saviem galvenajiem konkurentiem sacensībās neizdevās tikties ne reizi. Toties diendienā PSRS izlasē par vietu olimpiskajā komandā nācās konkurēt ar vēl trim četriniekiem. Par laimi vismaz noteikumi bija skaidri — par olimpiešiem kļūs tie, kas uzvarēs valsts meistarsacīkstēs. To spēja Tikmera četrinieks.
„Tomēr neziņa par to, kādi izskatās galvenie konkurenti, uztrauca,” atceras vadairētājs. „Treneris Rolands Sproģis centās sagatavot kādu pārsteigumu. Vāciešu taktika bija zināma — izrauties jau startā, lai pēc tam varētu ērti kontrolēt visus pretiniekus. Mēs airējam atmuguriski, līderiem pārējie ir acu priekšā. Sproģa nodoms bija atņemt vāciešiem šo privilēģiju, sagatavoties startam tā, lai mēs jau sākumā izvirzītos vadībā un varētu kontrolēt viņus, tādējādi pretiniekus nostādot neierastā situācijā. Diemžēl iepriekš šādu taktiku izmēģināt nebija iespējams, tikai olimpisko spēļu finālā, kur mēs tā arī rīkojāmies. Tomēr līdz finišam vadību nenoturējām. Pietrūka spēka.”
Nākamajā sezonā komanda mainīja treneri, savstarpējās attiecībās bija iestājies nogurums, šķita, ka jaunu mērķu sasniegšanai nepieciešamas pārmaiņas.
CITĀS LAIVĀS
„Mums bija tikai 23 gadi, pirmās spēles beigušās, tuvojās nākamās un likās, ka tagad tikai airēt un airēt,” atceras Žoržs. „Bet sākās grūti laiki. Diemžēl saslima mans pārinieks Artūrs Garonskis. Ar jaunu treneri — ļeņingradieti Pjotru Černovu sākās jauna komandas biedra meklējumi…” Uz pasaules čempionātu laivā iesēdināja kādu maskavieti, un bronzas medaļas četrinieks izcīnīja.
1982. gadā Černovs izdomāja, ka jāveido jauns PSRS izlases astoņnieks, tajā iekļaujot arī trīs latviešus. Nākamajā pirmsolimpiskajā sezonā Žoržs Tikmers atkal nonāca četriniekā, tikai bezstūrmaņa un kopā ar trim krievu airētājiem. Vasara sanāca itin veiksmīga, tika gūta vēl viena uzvara Tautu spartakiādē, pasaules čempionātā tikai 13 sekundes simtdaļas zaudētas vāciešiem, šajā laivu klasē no VFR, bet rudenī kļuva skaidrs, ka 1984. gadā PSRS savukārt boikotēs Losandželosas olimpiskās spēles.
„Tas izsita ķebli. Ja nav iespējas cīnīties par olimpisko zeltu, tad vairs nebija stimula,” atceras Žoržs Tikmers. „26 gadu vecumā pieņēmu lēmumu izcelt airus sausumā.” Tādējādi olimpiskā vicečempiona lielāko sasniegumu rēķinā palika arī pa diviem sudrabiem un bronzām pasaules čempionātos.
Pēc sportista gaitām Žoržs Tikmers strādājis sporta biedrībā Dinamo, bijis republikas Augstākās Sporta meistarības skolas (RASMS) direktors, Sporta departamenta vadītājs (1992. – 1994.), četrus gadus Valsts kancelejas direktors.
Kopš 1992. gada Žoržs Tikmers ir Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) viceprezidents, patlaban vada LOK Sporta spēļu un Reģionālās komisijas.
Žoržs TIKMERS
Olimpiskais vicečempions (1980.), Latvijas Olimpiskās komitejas viceprezidents, Latvijas Futbola federācijas viceprezidents, Latvijas Basketbola savienības valdes loceklis
Dzimis
1957. gada 22. janvārī Tukumā.
STATUSS
Toreiz: Profesionāls sportists. Kopš 1975. gada kā PSRS izlases dalībnieks saņēmu stipendiju — 170 rubļus mēnesī, pēc olimpiskās medaļas izcīnīšanas to paaugstināja līdz 250 rubļiem. Tiem laikiem tā bija liela nauda.
Tagad: Latvijas Olimpiskās komitejas viceprezidents
AUGUMS
192 cm.
SVARS
Toreiz: 92 kg.
Tagad: 105 kg.
FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI
Toreiz: Spēju vienā treniņā divniekā noairēt 80 kilometrus.
Tagad: Nekādus īpašus testus neveicu. Vismaz divreiz nedēļā nodarbojos ar vispārējo un speciālo fizisko sagatavotību, lai justos labi un mani netraucētu sporta laiku traumas, vēl spēlēju basketbolu. Ja mana komanda uzvar, tas ir galvenais rādītājs. Spēju būt laukumā visu spēles laiku.
ĢIMENES STĀVOKLIS
Toreiz: Precējies.
Tagad: Precējies. Man ir četri bērni un viens mazbērns.
INVENTĀRS
Toreiz: Izvēles praktiski nebija. Tikai reiz junioru gados mums uz sacensībām iedeva vācu Empacher astoņnieku. Mēs airējām Jūrmalas Dzintara ražotajās laivās. Tiesa, mums bija pieejami eksperimentālie modeļi. Tās bija laivas, kuras izgatavoja vienai sezonai, mūsu olimpisko četrinieku faktiski būvēja tikai vienām sacensībām. Tas bija maksimāli viegls (iekļaujoties atļautajos 50 kg) un līdz ar to neizturīgs. Gandrīz astoņus metrus garo un šauro korpusu ar dažādiem spēka pielikšanas punktiem būvēja no aviācijas finiera, kas ar laiku uzsūca ūdeni un kļuva smagāks. Spēcīgāko konkurentu laivas bija izgatavotas, jau izmantojot oglekļa šķiedras bišu šūnu tehnoloģiju. Tās neuzsūca mitrumu, nemainīja formu, un ar tām droši varēja airēt arī treniņos.
Protams, arī Dzintara speciālisti centās. Laiva bija speciāli konstruēta atbilstoši mūsu augumiem, bet to nevarēja izmantot treniņos, vadāt no mačiem uz mačiem. To vajadzēja glabāt kā acuraugu. Trenējāmies ar līdzīgām iepriekšējo gadu laivām. Paradoksālākais, ka šīs laivas saglabājušās līdz šodienai, jaunie sportisti joprojām ar tām airējot.
Lietojām koka airus. Pamēģinājām arī plastikāta, bet to izgatavošana vēl nebija pilnībā apgūta. Katram airim svarīga tā cietība, un uz koku mēs varējām paļauties.
Tagad: Sporta tērps, basketbola bumba. Ziemā Atomic slaloma slēpes.
MĒRĶI
Toreiz: Piedalīties olimpiskajās spēlēs, izcīnīt tajās medaļu. Pēc tam iegūt labu izglītību, strādāt interesantu, radošu darbu, izaudzināt labus bērnus.
Tagad: Viens mērķis ir saglabājies — turpināt audzināt bērnus. Tā sanācis, ka kopš 1980. gada līdz šim brīdim varu ar to nodarboties, un tas man ļoti patīk. Manam vecākajam dēlam ir 33 gadi, jaunākajam Jānim — astoņi, bet meitiņai Anitai trīsarpus gadiņi.
Darbā mans mērķis un pienākums ir palīdzēt Latvijas sportistiem viņu ceļā uz olimpiskajām spēlēm.
PRINCIPI
Toreiz un tagad: Lai kaut ko sasniegtu, vispirms jāizvirza mērķis. Jāiegūst ticība savām spējām, un tad atliek tikai neatlaidīgs un mērķtiecīgs darbs par spīti visam.
PROBLĒMU RISINĀŠANAS METODES
Toreiz: Problēmas vairāk bija sadzīviskas, īpašas metodes to risināšanai nebija.
Tagad: Šķiet, kopš astoņdesmito gadu beigām dzīvojam nemitīgā revolucionārā procesā. Jāņem vērā, ka ir problēmas, kuru risināšanā tu tieši piedalīties nevari, bet tās tevi iespaido. Piemēram, pasaules ekonomiskā krīze. Par tām nav ko daudz lauzīt galvu. Labāk izslēgt televizoru, lai negācijas nepiepilda visu tavu dzīvi.
Darbā, it sevišķi radošā, kāds tas ir Latvijas Olimpiskajā komitejā, problēmas ir ikdiena. Tās ir darba sastāvdaļa. Ja neaptver, kā tās risināt, nekad nevajag kautrēties lūgt padomu. Neviens nav tāds guru, kas spēj orientēties visās jomās.
Otrkārt, nevajag steigties. Kā strīdā, vispirms ievelc elpu, noskaiti līdz desmit, padomā… Ja tas ir vakars, pagaidi rītu. Uzausīs saule, iedzersi kafiju, un problēma vairs nebūs tik šausminoša.
LIELĀKĀ KĻŪDA
Toreiz: Pēc olimpiskās medaļas aiziešana no sava trenera Rolanda Sproģa. Mums vajadzēja būt gudrākiem, paņemt pauzi, nomierināties, katram panākt soli pretī, un kopā, iespējams, mēs būtu guvuši jaunus sasniegumus.
Tagad: Vienu būtisku kļūdu grūti nosaukt. Droši vien labāk vajadzēja strādāt, mīļāk izturēties ģimenē. Ne tik daudz uzmanības veltīt karjerai. Bet to jau saprot tikai ar gadiem.
LIELĀKAIS PIEDZĪVOJUMS
Toreiz:
Olimpisko spēļu finālairējums. Ir skaista, saulaina diena. Pēc pusdistances tribīnēs un skaļruņos gar visu Krilatskas kanāla malu komentētāja balss vēsta, ka vadībā atrodas mūsu ekipāža… Tāds zibsnis palicis atmiņā. Tu pēkšņi aptver, ka tās ir olimpiskās spēles, un mēs cīnāmies par uzvaru!
Joprojām atceros visas lielākās sacensības. Piemēram, 1979. gadā — Tautu spartakiādē, pa kuru celiņu startējām mēs, pa kuru galvenie konkurenti, kādi bija laikapstākļi, kā taktiski risinājās cīņa… Uzreiz izvilkām trīs ceturtdaļas korpusa priekšā, pēc kilometra pārsvaru palielinājām līdz korpusam. Pēc tam viņi pienāca mazliet klāt, mēs noturējām.
Tagad: Abu jaunāko bērnu dzimšana. Tas bija process, kurā varēju piedalīties. Ļoti emocionāli un pat liktenīgi brīži. Kad dēls bija piedzimis, mediķi uz kādu brīdi no dzemdību zāles izgāja. Bet mazais puika pēkšņi aizrijās un palika bez elpas. Metos ārstiem pakaļ. Bail pat iedomāties, kas varēja notikt, ja es tur nebūtu bijis.
LIELĀKĀ VEIKSME
Toreiz: Puikam no mazām, foršām lauku skolām, no Baldones, no Salaspils tikt uz olimpiskajām spēlēm! Tā ir neaprakstāma veiksme. Rudenī uz skolu atbrauc treneris ar fotogrāfijām. Lūk, šie četri mani audzēkņi airēšanā startēja Mehiko olimpiskajās spēlēs, jūs varat sasniegt ko līdzīgu. Tā neapšaubāmi bija veiksme, ka mēs ar Rolandu Sproģi toreiz Salaspils 1. vidusskolas 9. klasē satikāmies. Es tajā dienā varēju būt slims, viņš — aizbraukt uz kādu citu skolu…
Tagad: Veselība, laba ģimene, forši bērni, interesants darbs.
REŽĪMS
Toreiz: PSRS izlases standarts, kas līdzinājās militārai disciplīnai.
Tagad: Katru rītu ceļos septiņos. Stunda paiet, kamēr tieku ārā no mājas.
Darba pienākumi bieži liek strādāt brīvdienās un doties pailgos komandējumos. Tomēr pie trim fiziskās aktivitātes nodarbībām nedēļā es turos jebkuros apstākļos. Tās man gluži vienkārši vajadzīgas veselībai. Reizi nedēļā eju uz pirti, parasto, publisko – Tallinas ielā ir tāda Baltā pirts. Mēs tur apmēram četras stundas nodarbojamies ar pirts procedūrām. Tur ir slotas, tur ir cepures, cimdi, tur ir minerālūdens, tējas…
HOBIJI
Toreiz: Mūzika, vairāk gan klausoties draugu vāktus ierakstus.
Tagad: Ceļošana kopā ar ģimeni.
