Neiespējamās misijas koda uzlauzējs
Liepājai atkal tuvojas tas laiks, kad vietējie rallija entuziasti saplūdīs draudzīgā masā ar pilsētas viesiem, lai kļūtu par rallija organizatoriem, dalībniekiem un aculieciniekiem. Viņi visi, protams, cer, ka arī šogad allaž enerģiskais Uldis Hmieļevskis spēs radīt īstus ātruma svētkus, kas atmiņā atstās jaukus mirkļus.
PIRMĀS SKAIDAS BACILIS
„Labākas pilsētas, kur dzīvot, uz pasaules nav,” par Liepāju saka šogad Jēzus vecumu sasniegušais Uldis Hmieļevskis. Šajā pilsētā viņa tēvs Māris un onkulis Jānis jaunībā lielu daļu sava brīvā laika bija pavadījuši kartinga trasēs, bet pēc tam kopīgi vagojuši rallija ceļus. Interesanti, ka tajā pašā moskvičā, ar ko iepriekš bija traucies Latvijas rallija un rallija Kurzeme tēvs Mārtiņš Sesks, kurš pirmo ralliju Kurzeme kā Liepājas Piena kombināta autosekcijas bīdītājs noorganizēja tālajā 1965. gadā.
Jau bērnībā Uldis šķirstīja autosacīkšu fotoalbumus, pētīja kausus un medaļas, bet garāžā brīnījās par no finiera izzāģētajiem starta numuriem, kurus izmantoja kā trafaretus krāsas uzpūšanai uz autiņu sāniem. Protams, bērnībā senčiem bija jāpalīdz skrūvēt un ķīlēt spēkratus — sanāca, ka Uldis autolietās tika ierauts iekšā bez papildu motivācijas. Loģiski, ka sešu gadu vecumā puika jau sēdēja pie auto stūres, kaut arī pedāļus vēl nespēja aizsniegt, bet sportiskā režīmā noņēma skaidu, krietni pirms oficiāli ieguva autovadītāja apliecību. „Tā tas notiek ar visiem autosportistu dēliem, un tā tam būs būt arī uz priekšu,” spriež pats Uldis, kura divus gadus vecais dēls Jēkabs jau praktizējas stūres rata griešanas mākslā.
„Jā, jums te ir rallija trase, bet mēs pa šo ceļu braucam uz mājām, uz darbu, uz skolu…” tie bija Vecpils pagasta padomes priekšsēdētāja Mārtiņa Bites vārdi Uldim Hmieļevskim, kad ceļa malā augšpēdus gulēja viņa automašīna.
„Biju vēl jauns, traks un vējā plīvojošiem matiem, ceļš no Liepājas uz Rīgu tad man parasti gāja pa taisnāko — caur Vecpils ātrumposmu… Sanāca, ka aizmirsu par vienu līkumu. Parasti grants ceļā nebraucu pa iekšmalu, jo nevar redzēt, kas nāk pretī. Auto bija uz jumta. Kopš tās reizes pa satiksmei neslēgtiem grants ceļiem ātri nebraucu un neiesaku to darīt arī citiem. Nē, nekādas psiholoģiskas barjeras braukšanas ziņā man nav, toreiz saskāros ar to, ka ātri braukt ir arī pietiekami dārgi — bija jāatjauno mašīna,” incidentu atceras Uldis.
DARBS PLUS HOBIJS
Tehniskie sporta veidi prasa daudz laika un arī līdzekļus, tādēļ Uldis jau jaunībā, kad mācījās uzņēmējdarbību Ventspils Augstskolā, saprata, ka autosports būs jāatstāj hobija līmenī. Taču — vai viņa pašreizējo profesionālo darbu rallija Kurzeme rīkošanā var uzskatīt par hobiju?
Studiju gados Uldis piestrādāja žurnālā Auto, iemēģinot spēkus žurnālistikā, testēja un aprakstīja jaunas mašīnas, vadīja preses centru starptautiskajā autoizstādē Rīgā laikā, kad sapratne par PR Latvijā vēl bija visai miglaina. Arī rallijam bija jālauž ceļš pie plašsaziņas līdzekļiem. Sākumā rallija čempionātu posmu rīkotāji paši algoja videooperatorus un skrēja ar kasetēm uz Zaķusalu vai LNT, līdz pamazām televīzijas pašas sarosījās — sāka interesēties par ralliju, pašas brauca, taujāja pēc labākajām filmēšanas vietām.
„Tas bija patīkami,” atceras Uldis Hmieļevskis, piebilstot, ka sākotnējais kontakts ar televīzijām bijis aptuveni šāds: „Labi jau labi, bet mums te ies daiļslidošana, futbols, hokejs, nu varbūt otrdien parādīsim.”
Kad rallija rīkošana nonāca līdz paša rokām, Uldis ilgi domājis, vai tiešām viņam to vajag? Taču vēlme pēc jauniem izaicinājumiem un vārdos neaprakstāmā bauda, ko cilvēks gūst, ja viss izdevies kā nākas, lika Uldim darboties. Īsts atradums — tā par Uldi teicis ne viens vien liepājnieks, runājot par viņa darbaspējām, nevīstošo optimismu, entuziasmu un radošo pieeju, kad viņš ķeras klāt jaunai lietai.
SAREŽĢĪTĀK PAR AMERIKĀŅU KĀZĀM
Rallija sagatavošanās posmā strādā kādi pieci seši cilvēki, bet sacensību dienās ir 200—300 drošības darbinieku, tiesneši, kā arī ēdinātāji, ceļu greiderētāji un citu darbu veicēji. Bez sportistiem ir aptuveni pustūkstotis cilvēku, kas nodrošina rallija norisi.
„Īsā laikā ir jāinstruē daudz cilvēku un jācer, ka viņi visu padarīs godam. Ja kaut kādā brīdī nav paveikts sagatavošanās darbs, tad problēmas sāk nākt virsū kā sniega bumba, kā lavīna. Ja atklājas kāda neparedzēta problēma, tā var paraut līdzi visu citu. Faktiski nav vairs laika kaut ko labot. Piemēram, Amerikā kāzām taisa ģenerālmēģinājumu, lūk, ja rallijam varētu uztaisīt tādu, tad droši vien būtu vieglāk, bet tas nav iespējams. Dažās dienās tu redzi, ir viss salicies kopā, vai nē,” stāsta Uldis Hmieļevskis. Interesanti, ka viņa kolēģis betona rūpnīcas vadītājs Andris Valters, kas pēdējos gados palīdzējis rīkot rallija pilsētas ātrumposmus, reiz teicis: „Kad es atgriežos darbā, viss liekas tik vienkārši, vispār nav problēmu!”
Uldis ralliju ir iepazinis gan kā braucējs, gan kā skatītājs, gan kā tiesnesis, gan kā rīkotājs. Pēc viņa domām, rallijs ir pats sarežģītākais autosporta veids, kas pulcē talantīgus cilvēkus, jo jāspēj samenedžēt brīvo laiku, finanses, jāsapulcina komandu, jādabū mašīna, no aizjūras valstīm jāgādā rezerves daļas… Tādēļ arī neesot nekāds brīnums, ka rallisti spilgti sevi piesaka arī jomās, kas dažkārt ir tālas no autosporta.
PANĀKUMS UN SĀPĪGI PUNI
Arī Uldis Hmieļevskis savā pamatdarbā ir tālu no autosporta, taču tas atbilst viņa iegūtajam diplomam. Rallija rīkotājs ir valdes priekšsēdētājs uzņēmumā Vega-1, kas nodarbojas ar inženiertīklu būvniecību, aukstumiekārtām, servisa apkalpošanu. Bet gadsimta pirmajā desmitgadē Uldis, vēl būdams visnotaļ zaļš, strādājis par palīgu citam Uldim — Seskam, Mārtiņa Seska dēlam, agrāk arī rallistam, bet toreiz un tagad Liepājas pilsētas galvam. Strādājot Pilsētas domes Attīstības pārvaldē, Hmieļevskis guva lielus panākumus — viņš uz Liepāju atvilināja ietekmīgu investoru no Lielbritānijas, kas ražo apsveikumu kartītes un ietinamo papīru — IG Latvija. Par to Uldis saņēma Gada Liepājnieka titulu. Tiesa, uzņēmums pēc trīs gadiem vēju pilsētu pameta, atstājot krietnu vilšanās devu.
Kopumā tā jaunajam cilvēkam bija arī vērtīga pieredze. Pusgada laikā viņam būtībā no nulles vajadzēja uzbūvēt rūpnīcu, vairākus mēnešus Uldis bija vienīgais darbinieks, kas organizēja gan telpu remontu, gan būvniecību, gan iekārtošanu. „Toreiz sapratu, kā strādā rūpnīca, kā pasaules mērogā notiek ražošana un cik liels ir tirgus. Tā tikai šķiet — nu kas ir apsveikuma kartīšu ražošana!” atceras šā stāsta galvenais varonis un piemin kādu amizantu gadījumu. „Ap Ziemassvētkiem bija zvans: gribam pasūtīt apsveikumu kartītes. Cik? Diezgan daudz — 200… Ar viena dizaina kartītēm vien uz Lielbritānijas veikalu ķēdi Tesco mums gāja 25 paletes, bet uz vienas paletes bija 60 tūkstoši kartīšu! To visu ražoja Liepājā. Vēlāk sākām veidot filiāles Liepājas rajonā.”
Bet briti pēkšņi izvēlējās Ķīnas ceļu, un veiksmīgi iesāktais projekts ilgi Liepājā neuzkavējās. Uldis atzīst, ka tā nebija laba sajūta, un nenovēl nevienam iziet tam visam cauri. Viņš ļoti pārdzīvoja, jo vienubrīd uzņēmumā strādāja tūkstoš cilvēku, bija bažas par smagu triecienu reģionālajai ekonomikai. Tomēr drīz vien lielākā daļa strādājošo dabūja citu darbu, jo viņi bija labi sagatavoti.
PIE TELEVIZORA ALU NEDZERS
Uldim Hmieļevskim gandarījumu allaž sagādājušas lietas, kas sākotnēji definējamas kā Mission Imposible jeb neiespējamā misija. Tad tas esot aizraujoši un sniedzot piepildījumu.
„Es nevaru iet uz darbu, saņemt algu, piecos iet mājās, sēdēt pie televizora un dzert alu. Vajag izaicinājumu. Gribas kaut ko izdarīt, lai pēc tam vismaz pats sev var uzsist pa plecu,” prāto Uldis Hmieļevskis. Brīvā laika viņam ir maz. Dzīves lielākais hobijs ir autosports, citiem vaļaspriekiem laika neatliek. Brīvajos brīžos jābūt kopā ar ģimeni. Ulda sieva Ieva arī ir aktīvs cilvēks, un viņa saprot, kādēļ vīrs nav mājās piecos vakarā. „Uz darbu eju ar prieku — tur ir jauki cilvēki, lieliska komanda. Faktiski jau arī mans pamatdarbs ir mans hobijs,” galu galā secina Uldis Hmieļevskis.
Uldis HMIEĻEVSKIS
Uzņēmējs, rallija Kurzeme galvenais organizators
Dzimis:1979. gadā Liepājā
Izglītība:Ventspils Augstskola, ekonomika, uzņēmumu vadība
Darba gaitas:testējis automašīnas, izmēģinājis spēkus žurnālistikā; 23 gadu vecumā bijis Liepājas domes priekšsēdētāja palīgs, strādājis Attīstības pārvaldē par mārketinga speciālistu; kopš 2000. g. iesaistījies ralliju organizēšanā; 2003.—2004. g. IG Latvija īpašo projektu vadītājs; kopš 2009. g. rallija Kurzeme galvenais organizators; šobrīd SIA Vega-1 valdes priekšsēdētājs
Ģimenes stāvoklis:precējies, sieva Ieva, dēls Jēkabs
Hobiji:auto, rallijs
