Piepildās, ja strādā
Šovasar bronzas medaļa Vispasaules universiādē, tāda pat godalga pasaules U-23 čempionātā, aizpērn trešā vieta pasaules U-18 čempionātā… Vai airētāja Elza Gulbe būs mūžīgā bronzas meitene? Tiesa, kopā ar vairākiem Latvijas zeltiem viņai pieder arī Eiropas čempiones (U-18) medaļa. Elzas ceļš airēšanā ir visai unikāls, pirmo reizi laivā viņa iekāpa tikai piecpadsmit gadu vecumā…
„Nē, nē, nav smagi, redzat, vajag te satvert, tad nav grūti panest,” vaicāta par garās akadēmiskā vieninieka laivas staipīšanu no upes uz nojumi, pēc rīta treniņa Lielupē skaidro airētāja, Vānes meitene Elza Gulbe. Divdesmitgadīgā Turības studente ir ņipra, komunikabla, un nemulst no svešu cilvēku jautājumiem.
Atceroties šīsvasaras 2000 metru airējumu pēc pasaules bronzas, sportiste atzīstas: „Man pirmo reizi airētājas karjerā bija tik milzīgs prieks, jo tādas sajūtas līdz šim nebiju piedzīvojusi. Tomēr neuzskatu, ka būtu ko īpašu paveikusi — es priecāšos, kad olimpiskajās spēlēs uzkāpšu uz pjedestāla.”
Elza skaidro: katrs sportists kopā ar treneri izvirza mērķi, kuras sezonā būs galvenās sacensības, un tām arī cenšas sagatavoties. „Piemēram, universiādē uzvarēja Ukrainas sportiste, kura pēc trim nedēļām U-23 pasaules čempionātā palika aiz manis un bija ceturtā. Viņai galvenās sacensības bija universiāde, bet man pasaules čempionāts. Būtībā uz katrām sacensībām braucu ar kādu mērķi vai mazo sapnīti, ko piepildīt. Līdz šim viss, ko esmu gribējusi, ir arī sasniegts. Te būtu trīsreiz jāpiesit pie koka,” māņticīgi nosaka airētāja. „Pasaules čempionātā es neviltoti cerēju uz pirmo trijnieku, pagājušajā gadā tāpat cerēju iekļūt labāko sešniekā, finišēju piektā. Sapņi piepildās, ja strādā.”
AKORDEONISTE UN AKTĪVISTE
Elza bijusi aktīva meitene jau skolas laikā — gan volejbolu, gan basketbolu spēlējusi. Vairākās vieglatlētikas disciplīnās labi veicies, piemēram, šķēpmešanā, lodes grūšanā, 1500 m distancē. Bijusi skolniece aktīviste, kura nevar mierā nosēdēt, jo paticis visur darboties un piedalīties. Paralēli dažādām sportiskām nodarbībām, arī tautas dejām apmeklējusi Kandavas mūzikas skolu, mācoties akordeona spēli. „Vienu brīdi man apnika mūzikas skola, bet mamma teica, ka jāpabeidz, un viss. Saņēmos un pabeidzu.” Elza spēlējusi orķestrī, piedalījusies konkursos un bijusi pat doma turpināt mūziķes karjeru.
Airēšanā meitene nokļuva nejauši. Reiz skolā bija ieradusies Murjāņu sporta ģimnāzijas airēšanas trenere Benita Ceriņa, kas braukāja pa lauku skolām, meklējot jaunos airētājus. „Viņu interesēja garākās meitenes, jo airēšanā panākumus var gūt gara auguma cilvēki, izvēlējās mani un vēl vienu meiteni,” atceras Elza Gulbe. „Tas bija pēc 8. klases. Mani tā kā īsti negribēja ņemt, jo svārstījos, vai nemācīties tālāk mūziku, bet beigās izvēlējos Murjāņus.”
Elza vēl tagad dzīvo Murjāņu sporta ģimnāzijas teritoriālajā struktūrvienībā Jūrmala pie Lielupes. Viņa maksā par istabiņu un ēdināšanu, te līdz laivai un ūdenim ir tik vien, kā noskriet pa kāpnēm un iziet laukā…
„Kad man atļāva pirmo reizi iekāpt laivā un pamēģināt, uzreiz iepatikās,” Elza atceras airēšanas sākumu. „Man patīk sākt kaut ko jaunu. Todien aiz sajūsmas pat mammai piezvanīju un stāstīju: „Tas bija vienreizēji! Man tik ļoti, ļoti patīk!…”
MAMMAS KOMANDIERES RAKSTURS
Jau otrajā vasarā 17 gadu vecumā Elza pasaules U-18 čempionātā iekļuva finālā un bija piektā, nākamajā gadā viņa jau izcīnīja trešo vietu. Tas pats atkārtojas U-23 konkurencē, kur pērn Elzai Gulbei bija 5. vieta, bet šogad — bronza.
Jaunā sportiste iekļauta Latvijas Olimpiskajā vienībā, kas nozīmē zināmu atbalstu, kā Elza pati saka: „Daru to, kas man patīk, un vēl saņemu par to algu katru mēnesi.”
Ar ko izskaidrojami šādi panākumi meitenei, kura līdz 15 gadu vecumam nebija nekad laivā pat iekāpusi? Jaunā sportiste piemin vecākus: „Man ir stingrs raksturs, tas no mammas. Viņa ir augumā maziņa, bet ar krampi, visus komandē. Mamma man ir ļoti daudz devusi dzīvē, jo, ja viņai nebūtu tāds raksturs, tad es nebūtu, mūzikas skolā mācoties, pa konkursiem braukājusi un — visticamāk — pēc pirmā gada no Murjāņiem aizietu. Mamma uzskata — ja ko iesāc, tad tas ir jāizdara līdz galam. Savukārt no tēta, kurš ir liela auguma, man ir spēks un sīkstums.”
Mamma ierodoties arī gandrīz uz visām Latvijas sacensībām, kurās meita startē. Pērn viņa bijusi arī pasaules čempionātā, kas notika tepat blakus Lietuvā, bet nākamgad vecāki cerot braukt skatīties Elzas Gulbes startu pasaules čempionātā Itālijā. „Mammai mājās grūti skatīties, viņa labāk skatās krastā un bļauj tā, ka neviens viņu nevar pārkliegt,” stāsta airētāja. ”Jau kilometru pirms finiša es sadzirdu viņas balsi. Vecāki ļoti atbalsta mani, arī krustvecāki un tuvākie ģimenes draugi. Jūtos atbildīga, ja slikti nobraukšu, būšu pievīlusi viņus. Tomēr visi tuvinieki teic, ka tik un tā esmu labākā viņu acīs. Daži airētāji mani apskauž par atbalstošo ģimeni, jo citiem ir gadījies, ka vecāki pat īsti nezina, kur bērns startē. Piemēram, sportists cīnās pasaules čempionātā, pēkšņi piezvana mamma: Ā, tev pasaules čempionāts! Nu labi, piezvanīšu citu dienu.”
BEZ DIĒTĀM, AR GULĒŠANU
Kā ir jādzīvo un jāsakārto sava diena, lai airēšanā gūtu tādus panākumus? „Ceļos pulksten 7.15, eju brokastīs uz skolas ēdnīcu, kur ir sviestmaizes un putras,” dienas gaitas apraksta Elza Gulbe. „Sportistiem no rīta iesaka ēst putras, jo tās ir enerģētiskākas. Man gan tās ne visai garšo, bet cenšos…”
Principā Elza neievērojot nekādas diētas, ēdot visu, ko gribas, īpaši par ēdienkarti nepiedomājot. „No Latvijas Olimpiskās vienības saņemu atjaunojošos dzērienus, kas organismam vajadzīgi treniņos. Ja man prasās ēst gaļu, tad ēdu visu dienu gaļu, ja gribu — ēdu šokolādi. Nopērku kādreiz arī čipšus un kolu. Bet pirms starta uztraukums neko vairāk par banānu apēst neļauj.
Pēc brokastīm gatavojos rīta treniņam, kas sākas pusdeviņos. Pavasarī un rudenī no rīta airējam 20 kilometrus, vakarā — 10—12. Pēc pirmā treniņa nomazgājos, atpūšos, eju pusdienās. Vasarā parasti pēcpusdienā guļu, pēc tam četros ceļos uz nākamo treniņu. Man patīk gulēt, bet ziemā mācību periodā grafiks ir savādāks, tad diendusa nesanāk.”
Elza studē biznesa augstskolā Turība un trīs reizes nedēļā dodas uz lekcijām, kas notiek no sešiem līdz deviņiem vakarā. Izvēlējusies sabiedriskās attiecības. „Negribēju tā, ka tikai trenējos un nemācos. Komunikācija ar cilvēkiem, ar medijiem vienmēr dzīvē var noderēt, arī tad, ja darbošos kādā biznesā. Varbūt nākotnē es varēšu darīt kaut ko, lai vairotu airēšanas popularitāti.”
Vaicāta, kā veicas ar studijām, Elza neatbild tieši, bet sāk ar skaidrojumu: „Nav iespējams divas lietas darīt ļoti labi. Es cenšos airēt labi, bet nevaru vienlaikus mācīties uz deviņniekiem un desmitniekiem. Man augstskolā ir zemākas atzīmes.”
Ziemā Elza Gulbe skrien un slēpo. „Trīs reizes nedēļā strādājam arī trenažieru zālē, nostiprinot atsevišķas muskuļu grupas, darbojamies uz airēšanas imitācijas trenažiera. Airēšanā 70% strādā kājas, pārējo dara rokas un mugura. Protams, tiek trenēti visi muskuļi, jo nevar trenēt tikai tos, kas vajadzīgi airēšanai, citādi var iegūt traumas. Ziemā ir arī basketbols, peldbaseins un citas fiziskās nodarbības.”
NE ADĪKLIS, BET ZĀLES PĻĀVĒJS
Pirms starta apkārtējiem liekoties, ka Elza nemaz neuztraucas. „Protams, ka manī tas uztraukums ir. Tikai — ko mainīs tas, ka es visiem teikšu — ārprāts, es esmu uztraukusies! Cenšos pati ar to tikt galā — jo mazāk uztraucas, jo labāk startē.”
Dažreiz esot sajūta, ka strādā un strādā, bet laiva neiet uz priekšu. Savukārt esot reizes, kad ar baudu varot izjust laivas slīdēšanu pa ūdeni. „Laiva neiet, kā vajag, arī tajos treniņos, kad ir slikts garastāvoklis,” pārliecināta airētāja.
Vai rokas nesāp? Elza rāda tulznainās plaukstas, smejoties, ka tādas izskatoties riktīgas sieviešu rokas. Plaukstas klātas ar cietām tulznām, bet viņa teic, ka viss kārtībā. Parasti rokas sāpot pavasarī, kad sākoties darbs laivā.
Sportiste atzīstas, ka viņai nepatīkot meiteņu darbi — ne šūt, ne adīt, ne ravēt. Arī bērnībā vairāk turējusies pie tēva un labāk viņam kaut ko palīdzējusi. Tikai tagad sākot iepatikties ēst gatavošana. „Labprāt pļauju ar zāles pļāvēju vecvectēva mājās. Tur ir mežs apkārt un tāds miers un klusums. Lieliska atpūta pēc nedēļas trakā ritma.”
Nekādas izklaides nesanākot, jo sestdien, kad aizbraucot mājās, griboties atpūsties un izbaudīt vienīgo brīvdienu — svētdienu. Sports esot svarīgāks par visu, to viņa nevēlas ziedot, lai vakaros skrietu uz klubiem. „Vai nu esmu jau pāri tam vecumam, vai arī tas vēl nav pienācis, bet man neprasās pēc tādiem tusiņiem,” atzīst Elza. Tomēr no radu jubilejām viņa nevairās. „Patiesībā es visam laiku varu atrast — jo aizņemtāks cilvēks, jo vairāk var izdarīt. Tie, kas neko nedara, tiem arī nekad nav laika.”
JĀIEBĀŽ DEGUNS PIE LIELAJIEM
Elzu Gulbi trenē divi treneri: Elita Krūmiņa un Pēteris Neijs. Šovasar Elita mazliet pagājusi malā, ļaujot vīrieša prātam un acīm vadīt Elzas treniņus.
„Mēs esam brigāde kopā ar Elitu Krūmiņu,” ar padomju laika terminiem kopdarbu skaidro Pēteris Neijs. „Ar laiku trenerim pierod acs pie sava audzēkņa un liekas — viņš airē un airē, viss ir kārtībā! Bet pienāk cits no malas un ierauga nianses, kam jāpievērš uzmanība.
Mums palīdz Sporta pedagoģijas akadēmijas Augstu sasniegumu sporta teorijas un prakses pētniecības laboratorijas vadītājs Viesturs Krauksts. Viņš veido diagrammas, kurās redzams, kur Elzai ir kāds kritums tehniskajā izpildījumā. Viss notiek zinātniski, medaļas nedabū tikai uz urrā, kā savulaik komunistiskajā sestdienas talkā,” smaida Neijs.
„O, pēc rakstura? Ooo!” daudznozīmīgi un teatrāli novelk treneris, kad jāvērtē Elza Gulbe. „Raksturs ir pasmags, bet sportistam un sevišķi vieniniekam ir jābūt ar tādu raksturu.” Elza esot tāda, kas vienmēr grib pieradīt savu „es” un pastāvēt uz savu patiesību, viņai šķietot, ka pati visu zina. „Patiesībā tādi sportisti kā Elza, kas domā un analizē līdzi, palīdz treneriem. Tas ir labāk nekā tad, ja akli izpilda visu, ko liek. Nav jau māksla sportistu iedzīt bedrē ar smagiem treniņiem, māksla ir viņu dabūt laukā no tās bedres un panākt tādu uzrāvienu, kāds Elzai bija U-23 čempionātā,” skaidro Neijs, piebilstot, ka varēja būt augstāka vieta. „Sacensību laikā nedrīkst lietot megafonu. Galveno konkurenti viņa jau bija paņēmusi, bet es redzēju, ka cita tālākā nāk virsū. Sakliegt nevarēju.”
Elzas Gulbes mērķis ir kvalificēties 2016. gada olimpiskajām spēlēm, tas nozīmē, ka gadu iepriekš pasaules čempionātā ir jāiekļūst labāko deviņniekā. Treneri nolēmuši, ka Elzai jau tagad „jāiebāž deguns pie lielajiem”, tāpēc viņa kopā ar treneri Elitu Krūmiņu lidos uz Seulu, kur 25. augustā sāksies pasaules čempionāts airēšanā pieaugušajiem.
Vai pietiek tikai ar raksturu, lai tiktu pie augstiem rezultātiem? Trenere Elita Krūmiņa vērtē: „Stiprais bērns. Un ja vēl laba koordinācija, ja trenējas savam priekam, nevis tāpēc, ka to kāds liek, tad ir arī rezultāti.” Pēteris Neijs norāda, ka tas ir komplekss: „No vecākiem gēnos ir liela aktivitāte. Viņa visu, ko dara, grib izdarīt labi. Laba veselība. Viņa sitīsies un nepadosies nevienā mirklī!”
Elza GULBE
Studente, airētāja
Dzimusi: 1993. gada 13. jūnijā.
Augums, svars: 175 cm, 75 kg
Izglītība: mācījusies Vānes pamatskolā, Murjāņu sporta ģimnāzijā. Biznesa augstskolas Turība studente
Lielākie sasniegumi: 4. vieta I Jaunatnes olimpiskajās spēlēs (2010), 1. vieta Eiropas U-18 čempionātā (2011); 3. vieta pasaules U-18 čempionātā (2011); 3. vieta Universiādē (2013); 3. vieta pasaules U-23 čempionātā; vairākkārtēja Latvijas čempione airēšanā vieniniekos
Vaļasprieki: volejbols, dejošana
