Basketbols pēc kinoscenārija
Joprojām jauna un perspektīva komanda, bet šoreiz bez garantētas grēku atlaides (lasi: zaudējumu piedošanas) — tāds ir Latvijas vīriešu basketbola valstsvienības statuss pirms Slovēnijā paredzētā Eiropas čempionāta finālturnīra. No 4. līdz 22. septembrim četrās Slovēnijas pilsētās 24 komandas cīnīsies par medaļām un sešām ceļazīmēm uz 2014. gada pasaules čempionātu. Latvijas komandas šāgada modeļa reālā varēšana būs tīta noslēpumā līdz pirmajai oficiālajai spēlei, bet ambīcijas iezīmē komandas kapteiņa Jāņa Blūma vārdi: „Es redzu, ka mums var būt ļoti spēcīga komanda un varēsim pacīnīties par vietu pasaules čempionātā. Mēs to varam. Šis var būt mūsu gads.”
PĒC BAIGAS VASARAS BŪS SAPŅU KOMANDA?
22 neatkarības gados Latvijas vīriešu basketbola valstsvienības augstākā virsotne bijusi 8. vieta 2001. gada Eiropas čempionātā, pa ceļam uzcienājot publiku ar īstu saldēdienu — pārliecinošu uzvaru pār kaimiņiem lietuviešiem (94:76). Latvijas Jaunatnes basketbola līgas izloloto talantu ienākšana lielajā basketbolā labu laiku uzturēja cerības, ka šo rezultātu ir iespējams pārsniegt, taču realitāte bijusi skaudra.
Četros nākamajos čempionātos latvieši paklupa pie pirmās barjeras, ik reizi atstājot sajūtu, ka objektīvi pa spēkam bija vairāk. Vienreiz ceļā sapņu piepildījumam nostājās neveiksmīga izloze, citkārt pietrūka veiksmes, prasmes racionāli sadalīt spēkus vai trenera mākas talantīgos spēlētājus saliedēt vienotā ansamblī. Vēl dažai neveiksmei loģisku izskaidrojumu nevarēja atrast pat viserudītākie eksperti. Bet varbūt nelaimes sakne bija meklējama tieši vēlmē kļūdas skaidrot un labot, izmantojot pragmatiskus argumentus, kaut patiesībā uzmanību vajadzēja koncentrēt uz tādām iracionālām lietām kā attieksme pret basketbolu un sava vieta tajā, kā arī profesionalitāte ne tikai laukumā, bet arī ārpus tā.
Dažādu starpgadījumu vadzis lūza tūlīt pēc 2009. gada čempionāta, liekot Basketbola savienībai publiskajā telpā sūtīt skaļu signālu — tā vairs neturpināsies! Vienprātības par morālā klimata izmaiņu ātrumu, izraudzīto metožu adekvātumu un citiem smalkumiem, protams, nebija, nav un ar savstarpējo toleranci pazīstamajā latviešu sabiedrībā nekad arī nebūs. Tāpat kā nebūs godīgi teikt, ka kopš tā laika basketbola cīņu galvenie varoņi no sātaniem kļuvuši par eņģeļiem. Cilvēki vien ir, turklāt nebūt ne visi pār vienu kārti metami.
Taču turēsimies pie faktiem. Pēc notikumiem, kas basketbola vidē folklorizējušies ar nosaukumu Baiga vasara, 2010. gadā valstsvienību nevarēja ne pazīt, jo dažādu iemeslu dēļ nespēlējušo basketbolistu vietas ieņēma citas paaudzes spēlētāji. Atkāpšanās Eiropas rangu tabulā teju par 10 vietām zemāk bija likumsakarīga, taču kritiena smagumu amortizēja FIBAEurope pēkšņais lēmums Eiropas čempionāta dalībnieku loku paplašināt līdz 24 komandām. Tā Latvija tika pie iespējas 2011. gadā uz grupas turnīru Šauļos aizvest jaunāko (vidējais vecums 22 gadi) un arī vidējā auguma ziņā garāko (199,8 cm) komandu. Jau pirmā spēle ar nākamajiem vicečempioniem frančiem izgaisināja bažas par iespējamo totālo izgāšanos, bet katra nākamā audzēja gan līdzjutēju simpātijas, gan optimismu, ko nespēja izkliedēt pat mājup atvestā sausā bilance (pieci zaudējumi). Vācija izspruka pēdējās 15 sekundēs ar diviem trakiem trīspunktniekiem (80:81), Izraēla bija mazliet aukstasinīgāka galotnē (88:91), pret Franciju, Serbiju un Itāliju cerības bija vēl ceturtās ceturtdaļas vidū. Tātad spēlēt mākam, bet prasme uzvarēt nāks līdz ar pieredzi.
Kamēr labvēļi aplaudēja, nelabvēļi gaidīja nākamo sezonu, kad ar skaistiem zaudējumiem vien vairs nevarēja pietikt. Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrs 2012. gada vasarā patiesi nebija gluds lielceļš, tomēr tā izskaņā galvenais mērķis — ceļazīme uz EuroBasket’2013 finālturnīru — bija sasniegts. Un tagad divu gadu cikla galveno notikumu Latvija jau sagaida pavisam citā statusā — ar trīs gadu laikā norūdītu un itin labi saspēlētu komandas kodolu, ko papildinājuši vairāki pieredzes bagāti spēlētāji. Nav Eiropas superzvaigžņu, toties ir ne tikai Latvijā, bet arī daudzviet Eiropā novērtēti meistarīgi spēlētāji ar nepiepildītām sportiskām ambīcijām. Turklāt pēdējā tēze — par sportisko izsalkumu — attiecas kā uz Dairi Bertānu, Jāni Strēlnieku (abiem — 24), Rihardu Kuksiku, Rolandu Freimani (pa 25), Mareku Mejeri un Mārtiņu Meieru (pa 22), Jāni Timmu (21) un Jāni Bērziņu (20), tā arī uz Jāni Blūmu (31), Kristapu Janičenoku, Armandu Šķēli (pa 30) un Kasparu Bērziņu (28), kuri iepriekš ne reizi vien piedzīvojuši, kā valstsvienības treniņos divu mēnešu garumā ieliktais darbs izčākst jau pēc pirmajām trim Eiropas čempionāta spēlēm. Šo pieredzi atkārtot vairs negribas — ja reiz darīt, tad tā, lai būtu prieks ne tikai par procesu, bet arī par augļiem, kā redzēts citā Andreja Ēķa & Aigara Graubas kinofilmā Sapņu komanda’1935, kas, starp citu, basketbolistu vidē radījusi ļoti pozitīvu rezonansi. Kopīgā darbā izkaldināta panākuma garšu gribas izbaudīt arī pašiem.
PELNRUŠĶĪTES STATUSS. VISMAZ PAGAIDĀM
Protams, 78 gadi, kas aizritējuši kopš Latvijas valstsvienības vēsturiskās uzvaras Ženēvā, Eiropas basketbola peizāžu izmainījuši līdz nepazīšanai. Toreiz 10 komandas uz pirmo Eiropas čempionātu sabrauca, tikai aptuveni nojaušot spēku samērus un pretiniekus iepazīstot cīņu gaitā. Tagad visu 24 komandu galvenie varoņi un fona veidotāji ir noskautoti kopš padsmit gadu vecuma, izķidājot viņu meistarības nianses un katru rakstura šķautni. Lielākā daļa cits pret citu jau izspēlējušies klubu sastāvos, iekrājot pamatīgu reputācijas bagāžu.
To visu izvērtējot, dažādu līmeņu eksperti Eiropas čempionāta dalībniekus jau sen sarindojuši neoficiālā rangu tabulā, cenšoties iezīmēt gaidāmā turnīra sižeta iespējamos pavērsienus. Ja šo procesu ņem nopietni, ielūkošanās šajās prognozēs var piezemēt latviešu cerības un sabojāt garastāvokli, jo augstāk par otrā desmita beigām netiekam vērtēti. Ar piebildi: „Andra Biedriņa atteikšanās spēlēt būtiski iedragājusi komandas izredzes…”
Vērtējot formāli — taisnība. Vērtējot pēc būtības — garām.
Par to, ka Biedriņa augums un fiziskā jauda aizsardzībā būtiski palielinātu Latvijas komandas spēku savā soda laukumā nav nekādu šaubu, un pastāv gana liela iespēja, ka Eiropas mērogos un apstākļos arī Andra prasmes uzbrukumā izskatītos daudz cienījamāk, nekā pēdējos gados redzēts NBA laukumos. Taču visa garā epopeja ar Biedriņa izvairīšanos no galīgās atbildes sniegšanas par līdzdalību valstsvienībā (ne tikai treneriem un funkcionāriem, bet pat saviem komandas biedriem) liecināja, ka līdz Blūma vienkāršajai, bet jēgas ziņā ietilpīgajai tēzei: „Gribam ne tikai spēlēt, bet arī kaut ko sasniegt,” Andris pats nav nonācis. Vai vainīgs nogurums, bailes no savainojuma, vēlme nosargāt līgumu, dabas dotās mērķtiecības trūkums vai vēl kas cits — tās jau ir detaļas, kuras fani pie kafijas tases var pārspriest stundām ilgi. Taču no komandas perspektīvu viedokļa raugoties, pasaules sporta jaunāko laiku vēsturē nav iespējams nosaukt gadījumu, kad nemotivēta zvaigzne būtu paveikusi ko atmiņā paliekošu. Pretstatā saliedētām komandām, kas bieži palīdzējušas pacelt individuālos griestus atsevišķiem spēlētājiem. Kas negrib spēlēt, lai sēž mājās.
MĪNUSUS VAR KONVERTĒT PLUSOS
Par stipra komandas gara izšķirošo nozīmi Latvijas valstsvienības perspektīvu sakarā runāt lieki — bez tā Slovēnijā nebūs, ko darīt. Tāpat kā bez dalībnieku spējām atbilstošas stratēģijas turnīra kopumā un taktikas konkrētajās spēlēs.
„Mums jāspēlē ātri, tomēr pacietīgi. Organizēti, taču liekot lietā improvizācijas,” šīs tēzes galvenais treneris Ainars Bagatskis nenoguris atkārto, kopš stājies pie valstsvienības stūres un teorētiski viņam nav, kur iebilst. Jo prakse apstiprina, ka šie principi patiesi strādā — ja vien ir kvalitatīvs izpildījums. Ātri nenozīmē joņot bez apdoma — tas nozīmē likt raiti kustēties bumbai un padarīt bezjēdzīgu sāncenšu smagsvara torņu atrašanos laukumā. Pacietīgi nozīmē nemest pie pašas pirmās izdevības un necensties par katru cenu atņemt pretiniekam bumbu vai nelidot palīgā partnerim, kuru pretspēlētājs sācis apspēlēt. Tas nozīmē katrā spēles situācijā kvalitatīvi veikt savu manevru un sīkos darbiņus, kas sasummējas piecnieka kopējā veikumā. Tas nozīmē arī likt lietā uzkrāto informāciju par pretiniekiem, spēles karstumā neaizmirstot pretinieku zvaigznes iecienītākos apspēlēšanas manevrus un prasmīgi aizšķērsojot ierastos ceļus uz grozu.
Viens no veidiem, kā objektīvi novērtēt savas komandas potenciālu, ir paskatīties uz to pretinieku acīm. Bet Latvijas valstsvienības gadījumā tajās var saskatīt ne tikai atvieglojumu par to, ka nebūs jārisina globālas problēmas savā soda laukumā. Nē, mūsu sāncenšus gaida tādi nepatīkami darbiņi kā nepieciešamība ierobežot Latvijas komandas uzbrukumu veidotāju sadarbību ar partneriem, vispirms katrā spēles epizodē zibenīgi tiekot skaidrībā, kurš īsti konkrētajā uzbrukumā uzņemsies diriģenta lomu — Jānis Blūms vai Jānis Strēlnieks, Dairis Bertāns vai Armands Šķēle. Būs jāspēj izskriet līdzi Latvijas komandas ātrajiem ārējās līnijas spēlētājiem, lai nepieļautu trīspunktnieku krusu, ko spēj sagādāt ne tikai atzītie snaiperi Kristaps Janičenoks un Rihards Kuksiks, bet arī visi minētie aizsargi un krietna daļa uzbrucēju un centru. Būs jāizseko ātrajai bumbas kustībai uzbrukumos, kurus varēs noslēgt ikviens laukumā esošais spēlētājs. Būs jāiegrožo modernās pick n’roll sadarbības, kuras, kvalitatīvi izspēlētas, par konkrētas spēles varoni var padarīt ikvienu centra spēlētāju pat tad, ja viņš nav apveltīts ar supergabarītiem. Būs jāprot praktiski izmantot teorijā atrodamos vājos punktus Latvijas komandas aizsardzības konstrukcijās, kas katrā spēlē mainās, prasmīgi pielāgojoties pretinieku īpatnībām.
Basketbols, protams, nav futbols, kur perfekti organizētai komandai allaž būs itin labas izredzes aplauzt ragus ikvienam superklubam. Groza bumbā zvaigžņu faktors bija un ir ļoti būtisks, taču pa īstam tas nostrādā tikai tad, ja spīdekļiem ir pietiekami kvalitatīvs fons. Svaigākais piemērs, par laimi, nav jāmeklē ārzemju praksē — mūsu pašu U-20 izlase Eiropas čempionātā Tallinā sudraba brīnumus paveica tieši ar saliedētu komandas spēli, kas kompensēja dižu augumu trūkumus un palīdzēja atraisīties līderiem. Pieaugušo valstsvienībai resursu šādam spēles stilam ir pat vairāk, jo, lai kāda būs treneru izvēle, nosakot galīgo sastāvu, nav šaubu, ka Slovēnijā laukumā varēs sūtīt ikvienu no 12 spēlētājiem. Ja katrs izdarīs to, kas jādara, — gan pieteiksies arī savi izcilnieki. Ja ne visa turnīra garumā, tad katrā spēlē noteikti. Par prieku savējiem un galvassāpēm pretiniekiem.
BALKĀNU KATLS AR BALTIJAS AKCENTIEM
Eiropas čempionāta finālturnīra dalībnieku loka paplašināšana līdz 24 komandām nav pavērusi plašāku lodziņu uz otro posmu, kurā, kā pēdējos 20 gados ierasts, spēlēs 12 komandas. Tomēr spēļu skaita palielināšana pirmajā posmā šī veiksminieku duča atlases procesu padarījusi objektīvāku, jo visām komandām pavērta iespēja sasmelt vienā atsevišķā mačā neveiksmīgi izlietu ūdeni. Grupas turnīrā sešu komandu konkurencē jāierindojas pirmajā trijniekā. Kas to spēs — cīnīsies tālāk ar kaimiņu grupas labāko trijnieku. Kas nespēs — brauks mājās, cerības atliekot uz 2015. gada turnīru Ukrainā.
EuroBasket’2013grupu izloze novembrī notika krēslainajās Postoinas alās, un dažbrīd nudien radās sajūta, ka procesa scenāriju rakstījis kāds ar tumsas spēkiem saistīts personāžs. Jo akla (!) veiksme cītīgi kopā saveda kaimiņus — Franciju ar Vāciju (piedevām arī Lielbritāniju), Slovēniju ar Horvātiju, Poliju ar Čehiju, Somiju ar Zviedriju, Grieķiju ar Turciju. Un — Latviju ar Lietuvu…
Turklāt baltiešu duets uzreiz nokļuva īstā Balkānu ellītē, jo B grupā, kas spēlēs kalnu kūrortā Jeseņicē, vēl tika ielozētas uzreiz četras bijušās Dienvidslāvijas komandas — Melnkalne, Maķedonija, Bosnija un Serbija. Tas nozīmē, ka būs darīšana ar stila ziņā līdzīgiem un klasē stipriem sāncenšiem, kuri turklāt, ļoti iespējams, baudīs aktīvu publikas atbalstu. Turklāt nevar noliegt arī savstarpējo solidaritāti, kas treneru un spēlētāju līmenī šajā Eiropas reģionā ir gana populāra, lai kā arī veidotos starpvalstu attiecības.
„Visām sāncenšu komandām ir spēlētāji, kuri ikdienā maizi pelna augsta līmeņa klubos. Visiem ir ambīcijas. Taču mums jākoncentrē uzmanība nevis uz pretinieku tituliem, bet gan savu spēli. Ja būsim labi sagatavojušies un nospēlēsim augstākajā līmenī, būs arī gandarījums,” treneris Bagatskis tūlīt pēc izlozes nekrita ne eiforijā, ne panikā. Darītājiem tāda lietišķa reakcija piestāv. Savukārt nepatīkamā statistika — Latvijai līdz šim bijusi negatīva savstarpējo spēļu bilance ar visiem pretiniekiem (ar Bosniju 1—4, ar Melnkalni 0—5, ar Lietuvu 6—12, ar Serbiju 0—5, ar Maķedoniju 1—2) lai paliek kā fona stimuls strādāt ar divkāršu atdevi, lai nepatīkamās tradīcijas lauztu.
Kopš tā laika noskaņojums nav mainījies. Ja nu vienīgi no Serbijas izlases nometnes nākušie signāli par zvaigžņu iziešanu no ierindas (kam traumas, kam nesaskaņas ar komandas vadību) mazinājuši sākotnējās bažas par Eiropas basketbola lielvalsts iespējamo dominēšanu Jeseņicē. Nekā — cīnīties varēs ar visiem. Arī lietuviešiem, kuru pakāpenisko paaudžu maiņas procesu šogad cenšas diriģēt pieredzējušais treneris Jons Kazlausks. Tas pats, kura karjeru dzimtenes galvenās komandas vadītāja postenī 2001. gadā aprāva zaudējums Latvijas izlasei…
Lietuvieši, protams, ir un paliek B grupas galvenie favorīti vismaz līdz 4. septembrim, kad sāksim aizpildīt turnīra tabulu. Par pārējo divu ceļazīmju īpašniekiem ekspertu domas dalās. Vieni dod priekšroku titulētajai Serbijai un 2011. gada čempionāta sensacionālās ceturtās vietas ieguvējiem Maķedonijas izlasei. Citi tic kvalifikācijā spoži, bet finālturnīrā iepriekš necili startējušās Melnkalnes vai lielas uzvaras nekad neizcīnījušās Bosnijas komandas līderu harismai.
Gluži bez izredzēm netiek atstāta arī Latvija — mūsējiem tic savējie, un tas nav maz. Turklāt par labu latviešiem runā vēsturiskā analoģija. Proti, pirms diviem gadiem no Balkānu katla — Bosnija, Horvātija, Maķedonija, Melnkalne un vēl Grieķija — līdz otrajam posmam izlauzās Somijas izlase. Basketbolā nekas nav neiespējams — vajag tikai ticēt. Un darīt.
JAUNAS ZVAIGZNES, JAUNI ČEMPIONI?
„Vienmēr esmu augstu vērtējis iespēju pārstāvēt savu valsti Eiropas un pasaules čempionātos, tāpēc būšu ierindā arī šogad,” NBA un Francijas izlases superzvaigzne Tonijs Pārkers septembrī mirdzēs Slovēnijā, kā to iepriekš darījis sešos Eiropas čempionātos un Londonas olimpiskajās spēlēs.
Taču ne visi sekos viņa piemēram. Eiropas čempionātā nebūs spāņu Pau Gazola un Huana Karlosa Navarro, vācieša Dirka Novicka, krievu Andreja Kiriļenko un Viktora Hrjapas, lietuviešu Šarūna Jasikēviča un Rimanta Kaukēna. Uz jautājuma zīmes ir itālieša Andrea Barnjani un serba Miloša Teodosiča līdzdalība. Pesimisti raud, ka bez visiem nosauktajiem (un nenosauktajiem — nespēlējošo saraksts ir garš) jūtami kritīsies čempionāta sportiskais līmenis. Optimisti priecājas, ka atbrīvotajās vietās pieteiksies jaunas zvaigznes. Reālisti lūko tikt skaidrībā par iespējamo spēku samēru un galvenajiem pretendentiem uz augstākajām vietām. Un secina, ka neprognozējamības ziņā šis čempionāts tālu pārspēs iepriekšējos, kuros galvenā intriga bija vienkārša — vai kāds spēs nobremzēt Spānijas izlasi?
Šoreiz jau pieminētajās prognozēs spāņi ir tikai „vieni no” medaļu pretendentiem — dažā sarakstā trešie, bet dažā tikai piektie. Izredžu ziņā viņiem vismaz līdzās tiek liktas Grieķijas un Lietuvas, Francijas un Turcijas, arī Slovēnijas un Melnkalnes izlases. Visticamāk, nākamie čempioni patiesi meklējami starp šīm komandām. Taču nebrīnīšos, ja vietu uz goda pjedestāla iekaros arī kāda komanda, kuras izredzes tik augstu patlaban netiek vērtētas, un vēl lielākas ir iespējas, ka pārsteigumus ieraudzīsim pirmajā sešniekā, kas kvalificēsies 2014. gada pasaules čempionātam.
„Mums latiņa ir jāceļ augstāk. Pirmais uzdevums ir izkļūt no grupas, taču pēc tam — noteikti jācīnās par pasaules čempionātu, tas ir lielais mērķis. Ja paskatāmies sastāvu, nav iemesla sevi noniecināt,” valstsvienības kapteinis Jānis Blūms sola interesantu basketbola septembri. Tāds tas arī būs.
EIROPAS BASKETBOLA ČEMPIONĀTS SLOVĒNIJĀ
Pirmais posms (4.—9. septembris)
Trīs labākās komandas no katras grupas kvalificēsies otrajam posmam.
A grupa(Ļubļana): Francija, Lielbritānija, Vācija, Ukraina, Beļģija, Izraēla
B grupa:(Jeseņice): Maķedonija, Lietuva, Melnkalne, Bosnija un Hercegovina, Latvija, Serbija
C grupa (Celje): Spānija, Slovēnija, Horvātija, Polija, Gruzija, Čehija
D grupa (Kopera): Krievija, Grieķija, Itālija, Somija, Turcija, Zviedrija
Otrais posms (11.—16. septembris)
Četras labākās komandas no katras grupas kvalificēsies ceturtdaļfinālam.
E grupa:pa trim labākajām komandām no A un B grupām (līdzi ņemot savstarpējo spēļu rezultātus)
G grupa:pa trim labākajām komandām no C un D grupām (līdzi ņemot savstarpējo spēļu rezultātus)
Trešais posms (18. — 22. septembris)
Ceturtdaļfināls, pusfināls, finālspēles.
LATVIJAS VALSTSVIENĪBAS KANDIDĀTI (10. AUGUSTĀ)
Vārds un uzvārds, augums, dzimšanas gads, klubs 2013. gada sezonā, Eiropas čempionātu finālturnīru pieredze
Jānis Strēlnieks 190, 1989, Spartak (Krievija), EČ’11
Jānis Blūms 190, 1982, Lietuvos rytas (Lietuva), EČ’05, ’07, ’09, ‘11
Dairis Bertāns 193, 1989, VEF Rīga, EČ’11
Armands Šķēle 192, 1983, Kalev/Cramo (Igaunija), EČ’03, ’05, ’07, ‘09
Kristaps Janičenoks 196, 1983, VEF Rīga, EČ’05, ’07, ‘09
Rihards Kuksiks 196, 1988, Budiveļņik (Ukraina), EČ’11
Jānis Bērziņš 201, 1993, BK Valmiera
Jānis Timma 202, 1992, BK Ventspils
Mareks Mejeris 207, 1991, Knet (Spānija), EČ’11
Artūrs Bērziņš 204, 1988, BK Ventspils
Rolands Freimanis 208, 1988, Montegranaro (Itālija), EČ’09, ‘11
Ronalds Zaķis 207, 1987, BK Ventspils
Kaspars Bērziņš 213, 1985, VEF Rīga
Mārtiņš Meiers 208, 1991, BK Ventspils
Andrejs Šeļakovs 208, 1988, Club Melilla (Spānija), EČ’11
Galvenais treneris— Ainars Bagatskis
Treneri— Arnis Vecvagars, Artūrs Štālbergs
Fiziskās sagatavotības treneri— Viktors Lācis un Oskars Ernšteins
