Burāšana
Ledusputni virs Ķīšezera
Rīga izsenis ir bijusi Eiropas ledus burāšanas galvaspilsēta. Uz Ķīšezera ledus 20. gadsimta 20.—30. gados norisinājās galvenie ledusjahtu zēģelēšanas notikumi šaipus Atlantijas okeāna. Pie mums notika gan starptautiskās ledus burāšanas nedēļas, gan pirmie Eiropas čempionāti šajā sporta veidā.
No koka dēļa līdz liddēlim
Radīts vienkāršībai un pieejamībai, izpriecām un sportam, pusgadsimta laikā regates vējdēlis piedzīvojis nemitīgas pārmaiņas. Modernie kompozītmateriāli un jaunākās tehnoloģijas to uznesušas līdz popularitātes virsotnēm, lai pēc tam gandrīz vai nomestu iznīcības aizā, no kuras tas atkal pacēlies spārnos, lai vārda tiešajā nozīmē lidotu tālāk. Mūsu pusē šī ceļa sākuma posmam bija īpašs segums.
Dievu prieks, dzīves spēks...
Pēc triju mēnešu aiztures, dāvājot iespēju atkal sportot kopā sacensībās, Usmas 28. vindsērfinga regate Bukdangu pludmalē izsprāga vējā putojoša kā korķis no šampanieša pudeles, atgādinot Pjēra de Kubertēna Odu sportam, kuras pirmais pants sākas ar vārdiem: “O, Sport, Dievu prieks, dzīves spēks, tu radies tik pēkšņi šai pelēcībā...”
Ar Ķīšezera vēju skolu
Lai arī burāšanas regatē, kas risinājās jūras līcī pie Engures, bija pārstāvētas 14 pašvaldības, visus čempionus bija sagatavojuši divi treneri. Jahtās četras zelta medaļas, kā arī divus sudrabus un vienu bronzu izcīnīja olimpietes Žaklīnas Litaunieces Rīgas jahtklubā trenētie burātāji. Savukārt vindsērfingā neuzvarami bija viņas Ķīšezera Jaunciema krasta kaimiņa Arņa Kraukļa sporta skolas Rīdzene audzēkņi.
Agija, Estere un Tokija
Viņas abas nesen sasniedza pilngadību. Abas ilgstoši trenējušās vienā klubā pie vienas treneres. Tagad abas konkurē cīņā par vienīgo ceļazīmi uz Tokijas olimpisko regati. Agija Ēlerte un Estere Kumpiņa…
Zelta līgums un vēja sēklas
“Man vajadzīgs cilvēks, ar kuru kopā es varētu izcīnīt savu trešo olimpisko zelta medaļu,” šādiem vārdiem padomju izcilākais burātājs kijevietis Valentīns Mankins 1976. gada nogalē uzrunāja jaunpienācēju PSRS izlasē Aleksandru Muzičenko. “Bet man vajadzīgs cilvēks, ar kuru kopā es varētu uzvarēt savā pirmajā olimpiādē!” iesaucās 21 gadu vecais Baltijas kara flotes matrozis, kam mēle reti kad turējās aiz zobiem.
Čekisti, dāņu Team Cap un 23. augusts
Tās bija pirmās olimpiskās spēles manā žurnālista karjerā. Vēl gadu iepriekš starptautiskajā Baltijas regatē jeb — kā tagad teiktu — pirmsolimpiskajās testa sacensībās Tallinas līcis vārījās buru pārpilnībā un nacionālo karogu krāsainībā, bet tagad bija 1980. gada jūlijs, PSRS armija jau septīto mēnesi karoja Afganistānā, un, protestējot pret šo iebrukumu, ASV bija aicinājušas Rietumvalstis boikotēt olimpiskās spēles Maskavā, kurās nu piedalījās vien 80 nacionālo olimpisko komiteju delegācijas.
