Čekisti, dāņu Team Cap un 23. augusts
Tās bija pirmās olimpiskās spēles manā žurnālista karjerā. Vēl gadu iepriekš starptautiskajā Baltijas regatē jeb — kā tagad teiktu — pirmsolimpiskajās testa sacensībās Tallinas līcis vārījās buru pārpilnībā un nacionālo karogu krāsainībā, bet tagad bija 1980. gada jūlijs, PSRS armija jau septīto mēnesi karoja Afganistānā, un, protestējot pret šo iebrukumu, ASV bija aicinājušas Rietumvalstis boikotēt olimpiskās spēles Maskavā, kurās nu piedalījās vien 80 nacionālo olimpisko komiteju delegācijas.
Burāšanas regatē, kurā kopā ar leģendāro kijevieti Valentīnu Mankinu (līdz 1980. gadam — divi olimpiskie zelti, viens sudrabs) Star klasē uzvarēja rīdzinieks Aleksandrs Muzičenko, protams, trūka tradicionāli spēcīgo amerikāņu. Dažās citās klasēs konkurenci ievērojami būtu pastiprinājuši franči, briti, austrālieši vai rietumvācieši, bet arī bez viņiem pārstāvniecība bija itin pieklājīga, jo olimpiskās medaļas bija spēcīgāks magnēts par daudzu valdību ieteikumu savām NOK nepiedalīties.
Itāļi, spāņi, brazīlieši, austrieši, ungāri, holandieši, zviedri, poļi… Bābeles sajūta olimpiskajā jahtklubā Piritā tomēr bija jūtama, un jautājums: “No kurienes tu esi?” visai tradicionāls.
“Jūs esat latvis?” izmantojot mazliet dīvainu apzīmējumu, bet skaidrā latviešu valodā kādudien mani uzrunāja neliela auguma sirms vīrs staltu stāju Dānijas komandas žaketē. “Esmu Jergens Hvīds, pirms 40 gadiem mani sauca par Dāņu tanku Rīgā,” viņš turpināja mulsināt. “Te es esmu Dānijas burāšanas Team Cap.”
Tas prasījās pēc garākas sarunas, kas gan viena, bet ļoti apgrūtinoša iemesla dēļ sevišķi gara nesanāca. Tomēr par savām hokejista gaitām Rīgā Jergens Hvīds pastāstīja. Viņš interesējās, kas tagad atrodas Brīvības un Ģertrūdes (tolaik Ļeņina un Marksa) ielu stūra mājā, kur Latvijas laikā bijis viņa tēva veikals, un sūrojās, ka čekisti viņam neļaujot ar mašīnu aizbraukt apskatīt dzimto Rīgu. To varot darīt tikai tūristu grupā divu dienu braucienā ar autobusu, bet tik daudz laika viņam neesot. Jāpilda komandas vadītāja pienākumi Tallinā.
Dažas dienas vēlāk uz jahtkluba mola Jergenu Hvīdu varēju apsveikt ar Paula Jensena Soling ekipāžas zelta finišu, pēc kura dāņu burātājs bija kļuvis par divkārtēju olimpisko čempionu, bet uzaicinājumam vakarā atzīmēt plašāk šo panākumu ātrumā izdomāju kādu formālu atteikumu. Vīri pelēkos uzvalkos tepat tuvumā vien grozījās. Divus es tagad jau pazinu vaigā, jo kādu dienu iepriekš biju aizvests uz neuzkrītošu nopratināšanu. Tikties vēlreiz ar šiem tipiem man nebija ne mazākās vēlēšanās.
Lai gan Rietumvācijas atlēti šajās spēlēs nepiedalījās, Tallinā uz pāris dienām bija ieradies mans paziņa kopš 1973. gada Maskavas universiādes (pirmās tik plaša mēroga sacensības PSRS) laikiem Ernsts Dīters Šmiklers no Bonnas, kas bija toreizējās Vācijas Federatīvās Republikas galvaspilsēta. Ņemot vērā boikotu, viņš laikam PSRS iekārtai bija kļuvis par īpaši bīstamu žurnālistu, jo jau nākamajā dienā olimpiskā jahtkluba preses centra kafejnīcā man “gadījās” iestāties rindā starp diviem uzvalkotiem vīriem, kas neuzkrītoši stādījās priekšā kā Drošības komitejas darbinieki, aicinot parunāties kādā klusākā vietā.
Šī klusākā vieta, ko droši vien varētu uzskatīt par konspiratīvo dzīvokli, atradās turpat blakus Piritas olimpiskajam ciematam kādā privātmājā, kuras saimniece (igauniete!) norādīja uz galdiņu un krēsliem dārza lapenē. Drošībniekus interesēja, ko tas, viņuprāt, “podļec” (nelietis — krievu val.) Šmiklers ar mani runājis. Teicu, ka apspriedām Daiņa Kūlas uzvaru šķēpmešanā, jo viņam tāds pats vārds kā man. Runājām par futbolu, kas ir šī žurnālista specialitāte, un 1974. gadā Minhenē notika pasaules čempionāts… “Bet vai par 23. augustu viņš neko nestāstīja, nedeva kādas brošūras, nepiedāvāja rīkot protesta akcijas?”
Drošībnieki tik tiepīgi uzdeva vienu un to pašu jautājumu, ka atļāvos painteresēties, kas šajā datumā tāds svarīgs noticis, jo tolaik par to man nebija ne jausmas un arī Ernsts Dīters patiesi par to nebija ieminējies ne ar pušplēstu vārdu. Atbildei viņi vien kaut ko nomurmināja par Rietumu specdienestu izdomājumiem. Tā VDK virsnieki paši negribot lika noprast, ka 23. augusts baltiešiem ir nozīmīgs datums. Kas vēl, izņemot 1939. gada PSRS—Vācijas neuzbrukšanas līguma noslēgšanu, tajā īsti noticis, to pēc atgriešanās Rīgā nezināja arī neviens vēsturnieks, kam šo jautājumu uzdevu. Patiesība par Molotova—Ribentropa pakta slepeno protokolu pamazām kļuva zināma gadus sešus septiņus vēlāk, bet pirmo reizi ar Mavrika Vulfsona muti publiski izpausta tikai 1988. gada jūnijā radošo savienību plēnumā.
Aizpērn bija pārsteidzošs gandarījums Jergena Hvīda biogrāfijas datus atrast Andra Zeļenkova grāmatā Sākums. Latvijas hokeja izlase. 1932.—1940. Fakti pilnībā atbilda tam, ko viņš man stāstīja 1980. gada jūlija beigās Tallinā. Tā radās ideja pirms hokeja pasaules čempionāta, kurā mums, iespējams, kārtējo reizi nāksies cīnīties arī ar Dānijas valstsvienību, dāņu Team Cap veikumu sportā papētīt sīkāk.
Izrādās Jergens Hvīds bijis ne tikai Dāņu tanks Rīgā, bet vēl daudz lielākā mērā — Rīgas tanks Dānijā.
