Lauris Ermanis. Enduro vīruss
Motosportists Lauris Ermanis enduro sacensībās aizvadījis vairāk nekā 20 sezonas. Visu šo gadu laikā viņš gatavojies un tuvojies mērķim, par kuru ar atvērtām acīm sapņo ikviens enduro braucējs. Tā ir dalība Dakaras rallijā. Iespējams, Lauris būs trešais latvietis, kurš ar motociklu pāraris Rietumāfrikas tuksnešu smiltis.
Sarunu ar Lauri Ermani sākam par nākotni citādā izpratnē.
— Kas tas par jauno motosportistu uz tavas kafijas krūzes? Dēls?
— Tas ir viens no mūsu atbalstītajiem sportistiem. Dēls man vēl pavisam mazs, pusotru gadu vecs. Man ir arī divas meitas — 12 un 15 gadus vecas.
— Meitas nodarbojas ar motosportu?
— Nē, meitas dzied un dejo. Es pats no sešu gadu vecuma esmu motosportā. Pat nezinu, vai gribēšu, lai dēls brauc. Nāku no laukiem, no Penkules. Esmu no tiem, kuri uzskata, ka jāsporto daudzveidīgi, un tad jau pienāks brīdis, kad jāmeklē virziens, kurā specializēties. Neesmu no tiem, kurš atbalsta bērna bīdīšanu vienā sporta veidā no četru gadu vecuma. Starp citu, es līdz pat studentu vecumam nopietni spēlēju basketbolu, bet ziemā kāpu uz distanču slēpēm, ko daru joprojām. Arī mūzikas skolu esmu beidzis.
— Kādu instrumentu spēlē?
— Flautu un klavieres. Bet viena no meitām astoņus gadus vijoli spēlē. Jaunākā meita spēlē futbolu. Es viņu izvadāju uz visādām nodarbībām. Nekas nepatika. Beigās atradām futbolu. Man svarīgi, lai bērni kustas. Tas ir pats galvenais.
— Zini, tev tikpat nopietns acu skatiens kā Laurim Freibergam.
— Mēs esam ļoti līdzīgi un labi pazīstami, viena laika biedri, abi esam gari (smejas). Es sevi uzskatu par PSRS paaudzes cilvēku. Sāku braukt sešu gadu vecumā un kopš tā laika neesmu izlaidis nevienu sezonu.
— Tas nozīmē, ka visu šo gadu laikā neesi nopietni traumējies?
— Drusku esmu, bet no visiem Latvijas vadošajiem enduro braucējiem esmu traumējies vismazāk. Tad jau vairāk esmu traumējies basketbolā un amatieru hokejā.
— Tavs un Laura Freiberga dzīves skats sakrīt?
— Jā, tieši tāpēc mēs — Husqvarna — atbalstām viņa dēlu. Ar Lauri mēs saprotamies no pusvārda. Viņš lietās skatās dziļi. Man patīk, ka Lauris pievērsies jauniešu trenēšanai. To tā īsti neviens, izņemot viņu, šobrīd nedara. Tas nav viegli. Man patīk, ka cilvēki savas zināšanas nodod tālāk. Kādam tas ir jādara. Arī es pats jau otro gadu sporta kompleksā 333 vadu enduro treniņus. Es uzskatu, ka trenerim ir jāprot pasniegt arī emocijas un sajūtas.
— Šogad arī Pauls Jonass brauc ar Husqvarna. Biznesam tas ir liels pienesums?
— To ir grūti izmērīt. Ja tas būtu noticis dažus gadus iepriekš, kad sākām tirgot jauno Husqvarna, pienesums būtu lielāks. Tagad, protams, kāds ik pa laikam izrāda interesi par Husqvarna motocikliem Paula dēļ.
— Jonass nesen atzina, ka jaunā motocikla gāzi vēl līdz galam neesot atgriezis, jo nespējot to savaldīt.
— Tas ir pilnīgi normāli. Pāreja no 250 uz 450 kubikcentimetriem ir liels jaudas lēciens. Turklāt konkurence MX GP klasē ir milzīga. Teju ikviens no 15 braucējiem dienas beigās var būt trijniekā.
— Tevi motosportā virzīja tēvs?
— Tā varētu teikt. Tas ir stāsts par tēva neizsapņoto sapni motosportā. Viņš bija ДОСААФ Penkules motokluba vadītājs, līdz ar to, ja tā var teikt, man nebija lielas izvēles iespējas. Tēvs man neuzspieda braukšanu. Man pašam gribējās to darīt, taču, neskatoties uz to, bija arī puņķi un asaras. Ja kaut kas septiņos astoņos gados ir jādara sistemātiski pēc grafika, neskatoties uz laikapstākļiem, tas nav viegli. To, ka tēvs manis dēļ garāžā, lai sagatavotu motociklus, pavadījis ļoti daudz laika, saproti un novērtē, gadiem ritot. Tagad tēvs joprojām man brauc līdzi uz sacensībām, kur piepalīdz. Viņš arī komentē enduro sacensības.
— Tava karjera sākās motokrosā, nevis enduro, pareizi?
— Tieši tā, enduro sacīkstēs drīkst piedalīties, sasniedzot 16 gadu vecumu, jo mēs braucam arī pa koplietošanas ceļiem. Bet, lai to darītu, nepieciešamas tiesības. Līdz 14 gadu vecumam piedalījos Zelta mopēda čempionātā motokrosā. Toreiz daudz izšķīra tehnika. Pirmo nopietno mopēdu tēvs man uzbūvēja savām rokām pēc žurnāla Za ruļom rasējumiem. Atceros, ka motoru tēvs pat veda pie kartingistiem, lai uztaisītu to maksimāli jaudīgu
No 14 līdz 16 gadu vecumam es braucu enduro ar mopēdu. Šīs sacensības bija paredzētas jauniešiem un notika slēgtā teritorijā.
Tad nāca laiks, kad Latvijā parādījās pirmie ārzemju motocikli. Toreiz pat tiem, kuriem bija nauda, nebija viegli pie tiem tikt. Vajadzēja galus. Arī ar ekipējumu bija problēmas. Kad Cēsīs notika blakusvāģu sacensības, varēja iet un diedelēt — atpirkt no ārzemju sportistiem lietotus zābakus un ķiveres.
— Vai prasmes, kuras esi guvis hokejā un basketbolā, noder arī motokrosā?
— Uzskatu, ka jebkura fiziskā sagatavotība, kas sevī ietver koordināciju, līdzsvaru un reakciju, noder. Motosportisti fiziskajos rādītājos ir vieni no top sportistiem. Pati braukšana sezonā ir vispatīkamākā. Taču ziemā, kas jāpavada vingrojot, peldot un slēpojot, ir smagais darbs, kas jāiegulda. Šobrīd jau 11 gadus vingroju pie Mareka Osovska. Es sāku iet pie Mareka, jo par sevi lielā slodzē atgādināja muguras skriemeļu trauma
— Cik tev šobrīd ir svarīgi būt starp top braucējiem?
— Ome man pirms daudziem gadiem jautāja, kad tu, mazdēliņ, beigsi nodarboties ar motosportu? Es viņai joka pēc vienmēr atbildēju, ka to viņa nesagaidīs. Un tā arī notika. Viņa nesagaidīja. Arī tagad man šo jautājumu vēl uzdod. Tagad es atbildu, ka zinu skaidri — nesagatavojies trasē nedošos. Proti, kamēr man būs motivācija ziemā agri celties un trenēties, tik ilgi es arī sportošu. Kopš pagājušā gada es varētu startēt veterānu klasē, kur konkurence nav tik liela. Bet es to nevēlos. Joprojām trasē sacenšos ar desmit piecpadsmit gadus jaunākiem sportistiem. Kamēr vēl gan Latvijas, gan Baltijas čempionātā varu iebraukt trijniekā, tikmēr braukšu ar jauniešiem. Šogad pirmo gadu Eiropas čempionātā braukšu 40 plus jeb veterānu klasē.
— Vinters arī joprojām brauc?
— Abi brāļi Vinteri brauc. Mēs joprojām esam vadošie sportisti arī starp jauniešiem. Taču mēs visu laiku gaidām, kad vietā nāks jaunie.
— Kāpēc jūs, vecie, joprojām esat vadošie?
— Laikam jau tā ir pieredze. Mans tēvs saka — enduro ir viens no intelektuālākajiem sporta veidiem. Sportistiem spēku ir jāprot sadalīt. Eiropas čempionātā jābrauc sešas līdz septiņas stundas, kas prasa spēju koncentrēties, labu fizisko sagatavotību un, protams, pieredzi.
Latvijā šogad ceturto reizi notiks enduro Eiropas čempionāta posms Madonā, kurā piedalīšos. Latvieši māk organizēt pasākumus. Ne velti Latvijā notiek arī MX GP posmi un aizvadīts Nāciju motokross.
— Kas ir jūsu tuvākie sekotāji?
— Ivo Šteinberga vadītajā komandā ir labs braucējs Gints Filipsons, kurš enduro ienācis no motokrosa. Arī sešpadsmitgadīgais Miks Rasmanis ir labs braucējs. Vēl arī Edgars Siliņš, kurš ir salīdzinoši jauns, bet ar lielu pieredzes bagāžu.
— Enduro var dēvēt par izturības sporta veidu?
— Arī. Enduro tāpat kā autorallijā ātruma dopā ir jāizliek no sevis viss maksimums, kam seko pārbrauciens, kas arī mēdz būt sarežģīts. Pagājušajā gadā piedalījos Red Bull Romaniacs. Tas ir pasaulē grūtākais enduro rallijs. Sacensības ilgst piecas dienas. Tā bija mana dāvana pašam sev 40 gadu jubilejā. Neko tik smagu līdz šim vēl nebiju darījis. Mani čomi igauņi pirms šī pasākuma teica, lai tik braucu, ka tās būšot manas labākās moto brīvdienas. Pirmajā un otrajā dienā lija lietus. Pirmajā dienā pēc deviņām stundām trasē sēdēju dubļos kaut kādā kalnā un pie sevis domāju — kurā vietā šis ir moto atvaļinājums? Pēc sacensībām domāju, ka šogad nebraukšu, bet te ir tas vīruss, jo tad, kad saņēmu e-pastu par reģistrēšanos nākamajā Romaniacs, jau sāku apsvērt domu piedalīties.
— Tiešām bija tik grūti?
— O, jā. Pēc pirmās dienas, kad tikai puse no 500 dalībniekiem pieveica distanci, organizatori pamainīja trasi, lai braucēji var atgūt spēkus. Katru vakaru pēc sacensībām bija mītiņš. Ja pirmajā dienā zāle bija pilna, tad ceturtajā dienā tur stāvēja labi ja 150 cilvēki, pārējie nemaz nenāca, bet taupīja spēkus un atpūtās.
— Ar kādiem rezultātiem atgriezies mājās?
— Savā klasē biju trīsdesmitais, lai gan mērķis bija Top 10. Mēs bijām desmit latvieši. Trīs no mums finišēja. Es otrajā sacensību dienā saķēru vēdera vīrusu. Tikai ceturtajā dienā spēju attapties, līdz ar to uzlabojās rezultāti un pašsajūta.
— Tev patīk sevi mocīt?
— Man patīk sevi mocīt treniņos, lai varētu izbaudīt sacensības.
— Vari atbildēt uz jautājumu, kāpēc tu joprojām brauc sacensībās?
— Pēdējos desmit gadus tas ir mans hobijs. Daļēji šis hobijs ir arī saistīts ar darbu, lai tirgotu motociklus, ekipējumu un visu pārējo. Vēl arī komandas faktors, kuru vadu. Sezonas sākums man kā komandas vadītājam nav viegls — visiem jāsarūpē krekli, uzlīmes, licences, jārūpējas arī par sponsoriem. Protams, no vienas puses, — kam gan man to vajag? Bet, no otras puses, — kurš gan cits to darīs, rūpēsies par tiem divdesmit braucējiem? Enduro saime ir kā otra ģimene. Bieži vien brīvdienās mēs kopā pavadām vairāk laika nekā ar ģimeni.
— Tu jau esi tādā vecumā, kad skaidrāk vari iztēloties, kāda būs tava dzīve pēc motosporta karjeras. Saki, tu būsi no tiem, kurš uz motocikla vairs nekāps, kā Mairis Levans?
— Tā gan nedarīšu, ka vispār neuzkāpšu. Man komandā veterānu klasē brauc tēva draugi, kuriem ir 55 un 60 gadi. Nezinu, vai tādā vecumā vēl gribēšu startēt. Man ir vēl daži plāni, kas jāpiepilda.
— Kādi plāni?
— Es gribu aizbraukt uz Dakaru. Nākamo trīs gadu laikā vēlos to izdarīt un pie tā arī tagad strādāju.
— Kāpēc tik ilgi jāgatavojas?
— Lielā mērā tamdēļ, ka Latvijā mainījās sponsorēšanas likums. Tas ietekmējis arī darbu komandā, jo tās budžets samazinājies teju par pusi. Starp citu, pirms desmit gadiem man bija iespēja aizbraukt, jo toreiz Jānis Vinters satraumējās, bet viņa brālis Einārs brauca un aicināja līdzi.
— Tad tu būtu trešais latvietis, kurš to izdarījis.
— Es tā ceru. Ir vēl daži domubiedri. Katrā ziņā tas ir enduro sportista augstākais mērķis.
— Runājot ar brāļiem Vinteriem, noteikti esi noskaidrojis, kam Dakarā jāgatavojas vairāk — fiziski vai morāli?
— Ar fizisko man viss ir kārtībā, taču vēl piestrādāt vajadzētu. Iespējams, nāksies upurēt dažas dienas no sezonas, lai pastrādātu papildus, un ierasto treniņu grafiku pabīdīt uz priekšu. Un, protams, arī mentāli jābūt gatavam.
— Neesmu skatījies Dakaras sacensību ierakstus, esmu redzējis tikai Panorāmas sporta ziņās sagatavotos atskatus. Man radies priekšstats, ka Dakarā nekā cita, izņemot smiltis, nemaz nav.
— Patiesībā smiltis ir mazāk par pusi no visas distances. Tur ir gan ceļi, gan akmeņi. Smiltis atskatos rāda, jo tās ir visinteresantākās. Ja enduro mēs braucam pēc zīmēm, tad Dakarā jāizmanto navigācija. Tas visu sarežģī, jo vienlaikus ir jāseko trasei, navigācijai un road book. Katra kļūda var izraisīt kritienu. Un tas nav mīksts kritiens mežā, bet gan kritiens lielā ātrumā.
— Brīdī, kad brauc, tu domā?
— Skrienot krosiņu vai slēpojot, man dzimst visdažādākās idejas, bet, braucot ar moci, lieki domāt nav iespējams, jo vienlaikus ir jāslēdz gan sajūgs, gan jādod gāze, gan jāseko ceļam un jābremzē. Aizdomāties ir bīstami.
— Pieminēji, ka brīvdienas bieži vien pavadi kopā ar otru ģimeni jeb enduro saimi. Bet kam tu savā dzīvē ziedo vairāk laika — sportam, darbam vai ģimenei?
— Es esmu cilvēks no laukiem. Darbs man ir primārs. Tam seko sports — ģimene, ģimene — sports. Man ir trīs bērni. Tas nav maz. Lai vairāk nelaupītu laiku ģimenei, treniņus esmu iekārtojis septiņos no rīta. Bet sacensības ir veids, kā pavadīt laiku arī kopā ar ģimeni. Bērni brauc līdzi — palīdz, noslauka brilles, padod dzērienu un tamlīdzīgi. Tāds es esmu. Kamēr sportošu, manā dzīves ritmā nekas nemainīsies. Sievietei, kura ar mani ir kopā, jārēķinās, ka manā dzīvē ir arī sports.
— Joprojām esi iesaistīts arī administratīvajā darbā Latvijas Motosporta federācijā?
— Ilgus gadus darbojos gan skijoringa, gan enduro komisijās. Taču sapratu, ka ir grūti būt komandas vadītājam, braucējam…
— Tēvam un vīram…
— Jā un vēl enduro komisijas vadītājam. Es joprojām iesaistos ar priekšlikumiem, bet vismaz esmu iemācījies pateikt nē, ja apzinos, ka nevarēšu darbam veltīt pietiekami daudz laika.
— Tu piedaloties arī skijoringā. Tā kā tev patīk slēpot, jājautā, kuru pozīciju skijoringā ieņem — uz slēpēm vai pie ragiem?
— Pie ragiem. Mans tēvs visu mūžu organizējis skijoringa sacensības Penkulē un Dobelē. Kādreiz jaunībā braucu pat divās klasēs — vienā stāvēju uz slēpēm, bet otrā sēdēju uz motocikla. Šogad es organizēju Red Bull skijoringu 333 trasē.
— Redzēju video no šīm sacensībām. Tur bija iespaidīgs dubļu kalns.
— Braucējiem un skatītājiem jāsaprot, ka tas ir pasākums, kurš iekļauts Red Bull starptautiskajā kalendārā un ir laikus ieplānots. Laikapstākļi mūs šogad kārtējo reizi pievīla. Uznāca atkusnis. Dienu iepriekš mēs visu dienu vedām sniegu un centāmies saglābt, ko vēl var. Šajās sacensībās piedalījās arī daudzi tādi, kas nav ikdienas sportisti, proti, kuriem tā ir izklaide. Līdz ar to trešā daļa no dalībniekiem kalnā pat nespēja uzbraukt, jo pietrūka meistarības. Un, kas ir labi, sacensību laikā neviens no dalībniekiem nesatraumējās. Nākamgad gribētos noorganizēt skijoringu ar sniegu, tāpēc, vadoties pēc laikapstākļu statistikas, noteiksim divus datumus — vienu janvārī, otru februārī. Tad jau redzēs, kurā no tiem būs sniegs.
— Labi, liksim punktu, bet saki, ko sports tev būtisku dzīvē ir sniedzis?
— Esmu kļuvis labāks cilvēks tādā ziņā, ka uzturu savu fizisko formu. Otrkārt, ar daudziem esmu iepazinies. Pazīšanās nozīmē sakarus. Treškārt, ja kādam esmu palīdzējis pievērsties sportam vai veselīgam dzīvesveidam, man tas šķiet daudz — dod gandarījumu. Ceturtkārt, caur Eiropas projektiem esam organizējuši vairākas nometnes. Katru gadu ar vadošajiem sportistiem mēs dodamies uz bērnunamiem, lai bērniem pastāstītu par savu pieredzi. Tās ir galvenās lietas. Un vēl trenējoties esmu attīstījis darba spējas.
— Tu kādreiz dzīvē mēdz padoties?
— Ja ir iespēja nepadoties un izdarīt, ņemšu un izdarīšu. Es vēl esmu no tās paaudzes, kurai ir svarīgs princips — vīrs un vārds. Man pat dažkārt tas parakstītais papīrs nav tik svarīgs, cik godavārds.
Lauris ERMANIS
Motosportists, Motosports Racing Team komandas vadītājs
Dzimis: 1978. gada 13. oktobrī Penkulē
Augums, svars: 192 cm, 90 kg
Motosportā: no sešu gadu vecuma
Pirmais treneris: Vilis Skuja
Nodarbošanās: veikala Motosports direktors
Augstākie sasniegumi: daudzkārtējs Latvijas, Igaunijas un Baltijas čempions enduro, 2018. gada Eiropas enduro Nāciju čempionātā 2. vieta Latvijas veterānu izlasē kopā ar Leonu Kozlovski, Jāni un Eināru Vinteriem
Vaļasprieki: basketbols, hokejs, lauku darbi
