Zelta līgums un vēja sēklas

“Man vajadzīgs cilvēks, ar kuru kopā es varētu izcīnīt savu trešo olimpisko zelta medaļu,” šādiem vārdiem padomju izcilākais burātājs kijevietis Valentīns Mankins 1976. gada nogalē uzrunāja jaunpienācēju PSRS izlasē Aleksandru Muzičenko. “Bet man vajadzīgs cilvēks, ar kuru kopā es varētu uzvarēt savā pirmajā olimpiādē!” iesaucās 21 gadu vecais Baltijas kara flotes matrozis, kam mēle reti kad turējās aiz zobiem.

Burāšanas sezona bija beigusies, un PSRS izlases dalībnieki ar tradicionālo vispārējās fiziskās sagatavotības nometni Podoļskā sāka jaunu olimpisko ciklu. Valentīns Mankins tobrīd bija palicis ne tikai bez ekipāžas, bet arī bez olimpiskās jahtas. Viņa plānos bija apgūt sev jaunu jahtu klasi, turklāt tā, lai pēc četriem gadiem tajā pasaules līderis būtu viņš. Tāpēc saruna ar rīdzinieku notika pēc pailgas viņa vērošanas, pat neuzkrītošas spēju pārbaudes treniņos un drīz pārvērtās bargam līgumam līdzīgu noteikumu diktēšanā, kas visi pieprasīja simtprocentīgu uzticību burāšanai un zem kuriem Muzičenko parakstījās ar priecīgu jā. Lai arī pirms tam nevienam burātājam kopā ar Mankinu viņa smagā, prasīgā un egoistiskā rakstura dēļ vienā jahtā nebija izdevies noturēties ilgāk par diviem trim gadiem, abi doto vārdu turēja un solījumus izpildīja.

AR JĀŅA ELNIOŅA TEMPEST

Par sporta karjeru Aleksandram Muzičenko vispirms jāpateicas vecākajai māsai Ludmilai, kurai dzimtajā Sibīrijas pilsētā Omskā vasarās vajadzēja pieskatīt mazo brāli, kas vēl negāja skolā, un kura šo pienākumu sekmīgi apvienoja ar saviem treniņiem sporta skolas burāšanas sekcijā Irtišas ūdeņos. Līdz iesaukumam armijā, dažādās jauniešu jahtu klasēs startējot Sibīrijas un Krievijas čempionātos, apķērīgais puisis bija sasniedzis pietiekamu meistarību, lai par viņu ieinteresētos padomju kara flotes sporta organizatori. Tā 1973. gadā Muzičenko kļuva par matrozi un nonāca Bolderājā — Rīgas Flotes jahtklubā leģendārā burātāja Jevgeņija Kanska sportistu grupā. Turklāt tieši ap to laiku Jānis Elnionis uz divvietīgā olimpiskās klases Tempest klāja bija palicis viens. Šāds plecīgs ekipāžas loceklis, kuram nebija citu pienākumu un interešu, kā vien burāt, burāt un burāt, nāca gluži kā Dieva dāvana.

Jau 1975. gadā abi rīdzinieki, būdami vēl juniori, uzvarēja Baltijas regatē, kas togad notika pašu mājās — Rīgas jūras līcī, kā arī izcīnīja PSRS kausu, iekļūstot PSRS izlasē, kur priekšā bija šķietami nepārvarama barjera — Valentīns Mankins. Dižais un skarbais kijevietis savai 1968. gadā izcīnītajai olimpiskajai zelta medaļai ar Finn jahtu četrus gadus vēlāk Minhenē bija pievienojis vēl vienu, turklāt tieši Tempest klasē, kurā nu gatavojās savai trešajai olimpiskajai regatei Monreālas spēlēs.

Tajās Mankinam nācās samierināties ar olimpiskā vicečempiona titulu, bet Tempest klasei — zaudēt olimpisko statusu, kuru pēc četru gadu pārtraukuma atguva Star. Tā ir leģendāra un joprojām populāra klase, kuras prototips konstruēts 1911. gadā ASV un kas olimpiskajās spēlēs debitēja 1932. gadā Losandželosā. Tagad šo nepilnus 700 kg smago ķīļjahtu būvei, protams, izmanto mūsdienīgus materiālus, bet dizains palicis tāds pats — salīdzinoši īss korpuss (6,9 m), milzīga grotbura un priekšbura ar kopējo laukumu 26,5 kvadrātmetri, kuru atsvēršanai pretvēja kursos nav paredzēta iespēja ekipāžas loceklim izkārties aiz borta trapecē. Tādējādi zvaigznītes prasmīgai vadīšanai nepieciešama gan meistarība, gan, jo īpaši stiprā vējā, teicama fiziskā sagatavotība.

ŠKOTERIS NAV TIKAI KANTĒTĀJS

Jau debijas sezonā kļuva skaidrs, ka jaunā ekipāža vilks. Mankins/Muzičenko izcīnīja 1977. gada Eiropas čempionāta bronzu, bet pasaules meistarsacīkstēs finišēja piektie. Vēl dižāki bija nākamie divi gadi. Un ne tikai Mankina komandai, kura 1978. gada sezonas noslēgumā virs savām galvām varēja celt Pasaules kausu, bet 1979. gadā izcīnīja Eiropas čempionu zelta medaļas.

Dinamiskajā nelielo divvietīgo jahtu klasē 470 kopā ar maskavieti Mihailu Kudrjavcevu par 1978. gada kontinenta čempionu kļuva Edgars Terjohins, kurš savas gaitas burāšanā sācis Daugavas jahtklubā Lielupē pie prasmīgā daudzu jauno burātāju skolotāja Rūdolfa Vikmaņa. Pirms pāris sezonām Edgars jau bija ķēries pie trenera darba un vēlreiz burāšanā atgriezās 23 gadu vecumā, Latvijas izlases galvenā trenera Laura Pavlova aicināts.

“Vienalga, jahta cīnās par pirmo vai divdesmit pirmo vietu, speciālists viegli nojautīs, ka škoteris brīvi orientējas stūrmaņa darbībā, izprot situāciju distancē, ka viņš jau iepriekš ir gatavs komandai, kura tūlīt atskanēs no stūrmaņa mutes. Daudzi, pat vairākums burā, nemitīgi gaidot pavēles, un visu izdara nedaudz par vēlu,” Terjohina ātro iekļūšanu PSRS izlasē pamatoja Pavlovs.

Šos vārdus varēja attiecināt arī uz mūsu Star klases škoteri, kā sarunvalodā dēvē ekipāžu locekļus. Zvaigznītes kokpitā Aleksandra Muzičenko pārziņā bija vairāk nekā 10 sprostotājos iežmiegtas atsaites, ar kurām brauciena laikā, sekojot vēja stipruma maiņas niansēm, nemitīgi regulēt apjomīgo priekšburu un mastu, jahtai nodrošinot iespējami lielāku vēja vilkmi. Savukārt Aleksandra spēja izstieptu augumu noturēt aiz borta līdz pat piecām minūtēm, reaģējot uz katru vilni, bija sevišķi efektīvs līdzeklis divcīņā ar konkurentiem, apņemot pagrieziena zīmes. Šāds atsvars burām, mainot halzi, Mankinam ļāva jahtu noturēt ciešāk pret vēju, ātrāk uzņemt ātrumu, nereti ar rāvienu iegūstot pārsvaru divu triju korpusu garumā.

Nu jau Latvijai bija divi kandidāti startam 1980. gada olimpisko spēļu regatē Tallinā. Ap to laiku kā alternatīvu oficiālajam burāšanas sportam Latvijā dizainera un zēģelētāja Māra Dāles vadīts amatieru pulciņš Latvijā izvērsa vējdēļu būvi un sacensību organizēšanu vindsērfingā.

DUBULTZVAIGZNES

Savukārt visaugstākā olimpiskā mērķa sasniegšanai Star klasē tika izveidota īpaša komanda, kurā aktīvi iesaistījās arī Muzičenko treneris Latvijas izlasē Lauris Pavlovs. Burāšana zināmā mērā ir arī tehnisks sporta veids, jo jahta ir sarežģīta un smalka vēja mašīna, kurai nemitīgi kaut kas jāpielabo un jāuzlabo. Tādējādi burātāji ar zelta rokām ir īpašā vērtē. Rīgā tāds bija Miroslavs Mizāns. Savukārt PSRS izlasei lieks bija kļuvis Finn klases stūrmanis Gurams Biganišvili. Tika sagādāta vēl viena jahta un no abiem vīriem izveidota sparingekipāža, ar kuru salīdzināt līderjahtas vadīšanas efektivitāti, noslīpēt dažādu manevru veikšanu.

Bet arī konkurentus iedvesmoja olimpisko spēļu tuvums. Eiropas čempionātā Mankins/Muzičenko aizstūrēja līdz sudrabam, bet starptautiskajā Baltijas regatē, kas 1979. gada augustā ar 27 valstu burātāju līdzdalību Tallinas līcī izvērtās par grandiozu olimpiskās regates ģenerālmēģinājumu, abi labāko trijniekā iespiedās tikai, pateicoties veiksmīgiem pēdējiem braucieniem. Pirmā finišēja Viljama Bakhena (ASV), otrā — Džordžo Gorlas (Itālija) jahta. Klasē 470 labākie no PSRS bija Jurijs Korjačkins/Edgars Terjohins, bet tikai ar 12. vietu.

Olimpiskā gada februārī Riodežaneiro, vēlreiz atgādinot, kur ir Star klases dzimtene, par pasaules čempioniem kļuva citi amerikāņi Tomass Blekallers/Deivs Šons. Viņiem blakus uz goda pjedestāla nostājās itāļu Albīno Fravedzi un Džordžo Gorlas ekipāžas. Mankins/Muzičenko 60 jahtu konkurencē, kas pārstāvēja 14 valstis, izcīnīja piekto vietu. Visi gatavojās olimpiskajai regatei! Bet tā brīža līderiem tajā nebija lemts piedalīties. Atbildot uz PSRS iebrukumu Afganistānā, ASV administrācija aicināja boikotēt XXII olimpiskās spēles Maskavā, kuru burāšanas regate norisinājās Tallinā, un nacionālā olimpiskā komiteja paklausīja.

MANKINA REZUMĒJUMS

Tādējādi 1980. gada 21. jūlijā Star klasē Tallinas līcī izburāja 13 valstu jahtas. Lai gan šķita, ka padomju ekipāžai sīvākā cīņa par olimpisko pjedestālu būs ar itāļiem, pirmā brauciena lēnajā vējā līdz finišam visātrāk aizstūrēja austrietis Hūberts Raudašls. Ar šo vīru vienu olimpisko dueli Mankins jau bija izcīnījis 1968. gadā Akapulko līcī, Finn klasē kļūstot par čempionu, bet Raudašlam atvēlot sudrabu. Nu vēsture gatavoja atkārtojumu. Savai otrajai vietai Mankins/Muzičenko pievienoja divas uzvaras pēc kārtas, tad finišēja piektie un vēlreiz pirmie, kļūstot par pārliecinošiem līderiem. Raudašls/Ferstls regati turpināja ar ceturto vietu, trešajā braucienā gan izcīnīja uzvaru, bet par nekorektu manevru saņēma diskvalifikāciju, kurai pievienoja trešo un otro vietu. Jau priekšpēdējā, sestajā, braucienā Mankina ekipāža varēja kļūt par čempioniem, bet pieredzējušais stūrmanis pieļāva bērnišķīgu kļūdu. Tā vietā, lai kontrolētu savu konkurentu, viņš vienīgais devās meklēt stiprāku vēju distances pretējā pusē. Pārgalvīgais risks neattaisnojās, padomju jahta ar pūlēm aizsniedzās līdz sestajai pozīcijai, toties austrieši šajā braucienā guva pārliecinošu uzvaru, atjaunojot reālas izredzes uz čempiona titulu.

Ja Raudašls uzvar arī pēdējā braucienā, Mankinam, lai dabūtu zelta medaļu, jāfinišē otrajam. Ja Raudašls mērķi sasniedz piektais vai vēl tālāk, mūsējie var būt kaut pēdējie, tik un tā kļūs čempioni. Tāda bija situācija regates finiša dienā, kurā pēc pretvēja kursiem pirmo pagrieziena zīmi pirmā sasniedza Džordžo Gorlas (Itālija) jahta, itāļiem garantējot bronzas medaļas. Mankins burāja piektais, bet Raudašls — tikai devītais. Tā arī lēnajā vējā vairāku stundu garumā visi austriešu manevri tika nokontrolēti, nepielaižot viņus tuvāk par divu vietu attālumu.

Kad bija nodārdējusi lielgabala zalve, vēstot par olimpisko čempionu finišu, Aleksandrs Muzičenko atcerējies to dienu pirms nepilniem četriem gadiem, kad Mankins uzaicinājis kopīgi gatavoties šim mērķim. Bijis decembris un aiz loga putinājis. Bet tagad gar bortiem skalojies ūdens, un viņi uzvarējuši! Mankins paveikto rezumējis ar īsu izsaucienu: “Nu tu arī esi čempions!”

Ņemot vērā, ka 1976. gadā slēgtais mutiskais līgums bija izpildīts un tā termiņš beidzies, Aleksandrs 1980. gada 3. septembrī Rīgā savu Janu apņēma par sievu un pēc divām dienām devās uz Sevastopoli, kur kļuva par četrkārtēju PSRS čempionu. Tā bija pēdējā reize, kad viņš burāja vienā jahtā ar Valentīnu Mankinu.

JAUNAS IESPĒJAS UN ŠOKS

Arī Edgars Terjohins, kļuvis par komandas rezervistu, dažas dienas padzīvoja olimpiskajā ciematā, bet tieši pirms spēlēm PSRS izlases vadība viņu aizstāja ar kādu citu nozīmīgāku personu, kam esot jāpilda īpaši uzdevumi. Tallinā regates laikā Starptautiskā Burāšanas savienība olimpiskās klases statusu piešķīra vējdēlim. Skatītājiem jauno buru rīku demonstrēja arī divpadsmitgadīgais Ansis Dāle. Tieši viņš 10 gadus vēlāk kļuva par pirmo pasaules čempionu (Mistral klasē), kas pēckara periodā šo titulu izcīnījis ar Latvijas krāsām. Savukārt Edgars Terjohins, 1980. gada beigās pārkāpis uz vējdēļa, pirmais no Latvijas burātājiem ieguva medaļu pasaules čempionātā — 1982. gada novembrī Maltā viņš finišēja bronzas pozīcijās Windglider klasē, cerot divus gadus vēlāk piedalīties Losandželosas olimpiskajā regatē.

Aleksandrs Muzičenko tai sāka gatavoties pieredzējušā olimpiskā vicečempiona Borisa Budņikova trīsvietīgajā Soling klases jahtā. Rezultāti bija cerīgi, 1982. gada Eiropas vicečempionu titulu ieskaitot. Šīs sezonas beigās trīskārtējais olimpiskais čempions Valentīns Mankins aktīvā sportista karjeru noslēdza un PSRS izlases treneru padome, plānojot stratēģiju Losandželosas olimpiskajai regatei, nolēma izveidot jaunu Star klases ekipāžu, olimpisko vicečempionu Andreju Balašovu (1976.), kas Finn klasē Tallinas regatē finišēja trešais, sasēdinot kopā ar Aleksandru Muzičenko. Šajā klasē pirmais numurs tomēr tika atdots Biganišvili ekipāžai, kuru tagad trenēja pats Mankins.

Tomēr Balašova/Muzičenko prasmes bija par kripatu pārākas. Olimpiskā gada agrā pavasarī Vilamūrā (Portugālē) atklātajā Star klases Eiropas čempionātā, kurā startēja arī deviņas amerikāņu jahtas, abi palika ceturtie, tikai par vienu punktu zaudējot trešo vietu, kuru izcīnīja labi pazīstamā Džordžo Gorlas ekipāža. Nākamajā nedēļā turpat sākās pasaules čempionāts, bet PSRS pēkšņi tajā atteicās piedalīties. Neesot lietderīgi…

“Tas sportā man bija pirmais lielais šoks,” atceras Aleksandrs Muzičenko. “Otro saņēmu, kad maija pirmajās dienās mums paziņoja — PSRS Losandželosas olimpiskajās spēlēs nepiedalīsies!” Jāpiebilst, ka par 1984. gada pasaules čempioniem kļuva tas pats gandrīz uzvarētais itāļu duets. Losandželosā tāpat kā Tallinā Gorla finišēja trešais, bet par olimpisko čempionu kļuva amerikānis Viljams Bakhens, kas Tallinā bija labākais 1979. gada pirmsolimpiskajā regatē.

VĒJDĒĻA ENERĢĒTIKA

Edgaram Terhojinam olimpiskās izredzes sašķobījās jau 1983. gada vasarā. Neveiksmīgajai sezonai viņš atriebās rudenī ar vējdēli aizburājot no Rīgas līdz Tallinai. Turklāt pirmās 100 jūdzes (161 km) pāri Rīgas jūras līcim līdz Muhu šaurumam ar stiprajam vējam nepiemēroto Windglider viņš veica 12 stundās un 11 minūtēs. 1991. gada jūnija un jūlija mijā Terjohins ar vējdēli zem Latvijas karoga aizburāja no Rīgas līdz Stokholmas šērām.

Šajā tūkstošgadē vēl ātrākos burājumos pāri Baltijas jūrai devās Jānis Preiss, kurš sekmīgi apguva tobrīd jaunu klasi Formula Windsurfing, 2015. gadā tajā izcīnot pasaules vicečempiona titulu, bet 2018. gadā kļūstot par Eiropas čempionu, kā arī finišējot otrais pirmajā Eiropas čempionātā ar vēl jaunākas un ātrākas konstrukcijas vējdēļiem, kas aprīkoti ar zemūdens spārnu — Formula Foil. Šajā vēsturiskajā regatē uzvarēja austrālietis Stīvs Alens, bet Eiropas čempiona zelts tika pasniegts Preisam. Šāgada maija sākumā Portugālē Jānis Preiss kļuva arī par Formula Windsurfing pasaules čempionu.

Vindsērfinga sēkla Latvijas ūdeņos labi dīga. 1988. gada Usmas regatē piedalījās 284 sērfotāji! Vairāk burātāju vienā klasē nacionāla mēroga sacensībās Latvijā nav startējuši ne pirms, ne pēc tam. Tiesa, 2018. gada Techno pasaules čempionātā jauniešiem un junioriem Liepājā cīnījās 315 sērfotāji no 35 valstīm. Bet astoņdesmito gadu vietējās amatieru regatēs savu ceļu sāka nākamie mūsu olimpieši Ilona Dzelme-Grīnberga (1992., 1996. gada olimpiskās spēles), Ansis Dāle (1992., 1996.) un Vita Matīse (2000., 2004.), kuriem 2016. gadā ar RS:X vējdēli pievienojās Ketija Birzule.

1990. gadā, uzvarot Mistral pasaules čempionātā, Ansis Dāle kļuva par pirmo sportistu, kas pēc Otrā pasaules kara šādu titulu izcīnījis ar Latvijas krāsām. 1992. gadā viņš čempiona zeltam pievienoja bronzas medaļu. Savukārt Raceboard vējdēļu klasē pēc olimpiskās karjeras Ilona Dzelme-Grīnberga kļuva gan par pasaules (2015.), gan par divkārtēju Eiropas (2008. un 2017.) čempioni, divreiz PČ finišējot arī otrā. Vita Matīse elites konkurencē izcīnījusi trīs pasaules čempiones titulus (2010., 2013. un 2014. g.), kā arī kļuvusi par Eiropas čempioni (2009.), bet 2018. gadā kontinenta meistarsacīkstēs Ķīšezerā tāpat kā šopavasar Čehijā viņa finišēja trešā.

APKĀRT PASAULEI UN CITOS REISOS

Bet pēc 1984. gada no padomju burātāju zelta fonda karjeru vēl turpināja vienīgi Viktors Potapovs, kurš 1972. gadā Minhenes spēlēs bija izcīnījis trešo vietu Finn klasē, bet pēc tam divās olimpiskajās regatēs pēc kārtas finišējis ceturtais — vispirms ar 470 švertjahtu, pēc tam ar Tornado katamarānu. Līdz 1988. gada spēlēm Seulā viņš cerēja aizburāt zvaigznītē kopā ar Aleksandru Muzičenko, tomēr pēc kāda pusotra gada komanda izjuka, un rīdzinieks vēlreiz atgriezās Star klasē, šoreiz pie Gurama Biganišvili, bet arī šai ekipāžai nebija ilgs mūžs. PSRS izlasei samazinājās finansējums, bet tajā pašā laikā Gorbačova uzsāktā perestroika vilināja realitātē pārvērst gluži fantastiskus sapņus. Aleksandrs Muzičenko iesaistījās projektā Red Star, kura ietvaros tika būvēta superjahta un veidota superkomanda cīņai par visprestižāko balvu burāšanā — Amerikas kausu. Tomēr dažādu nesaskaņu un nenokārtotu formalitāšu dēļ sacensību vējš šī kuģa burās neiepūta.

Savukārt Edgars Terjohins kā maiņas kapteinis pirmās un vienīgās padomju maksijahtas Fazisi komandā startēja Whitbread burājumā apkārt pasaulei. Nepilnās 140 diennaktīs veikusi vairāk nekā 60 000 km, kas bija sadalīti sešos posmos, Fazisi 1990. gada 23. maijā kā vienpadsmitā 23 jahtu konkurencē finišēja Sauthemptonā. Pēc dažiem gadiem Edgars Terjohins kopā ar ģimeni pārcēlās uz Austrāliju, kur joprojām turpina kalpot burāšanai.

Deviņdesmitajos gados Aleksandrs Muzičenko sāka strādāt Latvijā, veicot dažādus administratīvus pienākumus. Vēlāk kļuva par Parex bankas nodaļas vadītāju un prezidenta padomnieku, bet pēc bankas likvidācijas — par plašas medību saimniecības pārvaldnieku Latgalē.

Aleksandrs Muzičenko burājis arī zem Latvijas karoga, Eižena Cepurnieka komandā Star klasē cenšoties kvalificēties 2004. gada Atēnu un 2008. gada Pekinas olimpiskajām spēlēm. Vienlaikus pēc Krievijas draugu uzaicinājuma viņš sev atklāja citu, brīnišķīgu, pasenu, bet joprojām pasaulē populāru trīsvietīgu ķīļjahtu klasi Dragon, kas arī baudījusi olimpisko statusu (no 1948. līdz 1972. gadam). Vasīlija Senatorova jahtā olimpiskais čempions turpina cīnīties prestižās starptautiskās regatēs, gūstot arī dažu labu godalgu.

2014. gadā, iesaistoties arī vairākiem sērfotājiem, Latvijā tika atjaunota Star klases kustība, un 2018. gada Latvijas čempionātā Ķīšezerā jau startēja sešas šīs visai ekskluzīvās sacīkšu jahtas.

Aleksandrs MUZIČENKO

Olimpiskais čempions burāšanā Star klasē, īpašumu administrators

Dzimis: 1955. gada 7. maijā Omskā, kopš 1973. gada dzīvo Latvijā

Augums, svars: 188 cm, 93 kg

Sportā: kopš 7 gadu vecuma

Izglītība: Ļeņingradas (tagad — Sanktpēterburgas) Fiziskās kultūras institūts

Treneri: Vladimirs Tjuševs (pirmais treneris Krievijā), Jevgeņijs Kanskis un Lauris Pavlovs

Lielākie sasniegumi: Star klasē Valentīna Mankina ekipāžā 1980. gada olimpiskais čempions, Eiropas vicečempions, 1978. gada Pasaules kausa ieguvējs, 1979. gada Eiropas čempions, 1977. gada Eiropas čempionāta bronzas medaļas ieguvējs, piektās vietas 1977. un 1979. gada pasaules čempionātos; Andreja Balašova ekipāžā ceturtā vieta 1984. gada Eiropas čempionātā; Soling klasē Borisa Budņikova ekipāžā 1982. gada Eiropas vicečempions

Ģimenes stāvoklis: precējies, divi dēli (uzņēmēji), trīs mazdēli