Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Bokss ar visu radu saimi

Hanzas vidusskolas sporta zāles ringā par tradicionālo starptautisko klasiskā boksa sacensību Riga Open balvām junioriem un pieaugušajiem cīnījās arī zviedri, norvēģi, somi un izraēlieši. Mūsējos pārstāvēja gan bokseri no A līdz Z, gan universāļi, kas sekmīgi cīnījušies arī boksam radniecīgos sporta veidos — džiudžitsā, kikboksā, taiboksā un pat džudo. Iepazīstinām ar diviem jauniem Riga Open uzvarētājiem, kas uz panākumiem boksā iet pa dažādiem ceļiem.

Vēlāk sāksi, retāk dabūsi pa degunu
Ko sportā varētu darīt 13 gadus vecs puisis, kam tendence izaugt par divmetrinieku un kuram patīk basketbolu skatīties pa televizoru, nevis spēlēt pašam? Tāpat ir ar hokeju un futbolu. „Boksēties. Jo mans tēvs bija bokseris un gribēja, lai arī dēls par tādu kļūtu. Tāpēc citi varianti netika pat izskatīti,” atbild Ņikita Maculevičs. „Gluži spiesta šī izvēle nebija, jo dūru cīņa man iepatikās jau pirmajos treniņos, kas notika LSPA telpās Jurija Glazkova vadībā. Dzīvoju kopā ar vecākiem Ādažos, bet trenēties vajadzēja braukt uz Rīgu, un nodarbības risinājās LSPA. Trenēties boksā sāku 13 gadu vecumā. Citi sākuši to darīt krietni agrāk. Es biju tāds kā vēlais zieds. Bet, iespējams, tas bija pareizi, jo mazāk esmu dabūjis pa degunu, arī kauli cietāki.”
Tagad Ņikita augumā pastiepies līdz 190 centimetriem un ikdienā sver nedaudz vairāk par 90 kilogramiem. Vēl jau vajadzētu katrā no šīm pozīcijām piemest pa desmitniekam, lai lielāka drošības sajūta ringā. Ļumīgums šim puisim nedraud, jo tāda ir ķermeņa uzbūve. Ir gan kāds netikums, kuru vajadzētu izskaust, — čipšu ēšana. Bet — ko darīsi, ja ļoti garšo. Tagad Ņikita mācās Rīgas 63. vidusskolas pēdējā, 12. klasē, kur mācību stundu laikā nav pieņemts kraukšķināt čipšus.
Ņikitas tēvs nebija nekāds milzis — augumā 175 cm, svarā ap septiņdesmit. Trenējās boksā pie slavenā meistara Edgara Girgensona un kļuva par diezgan labu tehniķi. Dēls gan varen šmaugs izstiepies, bet arī vectēvs bija prāva auguma. Tur arī tās saknes sākušās.
„Aizraušanās ar boksu man sākās droši vien tāpat kā daudziem citiem. Gāju līdzi tēvam uz sacensībām, televizorā vēroju, kā cīnās Maiks Taisons, Muhameds Ali, un nolēmu, ka nebūtu slikti izmēģināt arī pašam,” pirmsākumus atceras Maculevičs. „Pirmais treniņš man patika, pat neraugoties uz to, ka nodarbībā klājās grūti. Slodzes ar katru reizi palielinājās, bet es nekurnēju. Turklāt treneris nepārtraukti borēja — jo grūtāk treniņā, jo vieglāk būs sacensību ringā. Tā arī bija. Treneriem vienmēr taisnība. Man ar viņiem ļoti paveicies. Arī boksā treneris savam audzēknim pēc nodarbībām dod līdzi mājas darbu. Parasti tas ir krosiņš un vingrinājumi ar lecamauklu. Man ar treniņiem brīvā dabā problēmu nav, pie mājas ir gan ūdeņi, gan mežs.”
Nākampavasar Ņikita pabeigs vidusskolu. Ko tālāk? „Pagaidām turpināšu sportot, jo tikai kopš decembra esmu pāraudzis juniora vecumu un Riga Open jau startēju pieaugušo konkurencē. Jāuzlabo līdzšinējā bilance — 21 cīņā gūtas 18 uzvaras,” paveikto skaita Ņikita. „Svaigākais panākums — uzvara pēc punktiem pār tumšādaino divmetrinieku Jusefu Abedu el Gani no Izraēlas, kurš pērn Maskavā Eiropas čempionātā kļuva par bronzas laureātu. Iespējams, ka viņš mani novērtēja par zemu, tāpēc arī izdevās pārmācīt. Vajadzētu tiekties pēc revanša ar kubieti Kastro Čavesu, kam pērn zaudēju pasaules junioru meistarsacīkstēs, paliekot devītajā vietā. Arī viņš tagad sitīsies pieaugušo kārtā. Bet, lai tiktu pie revanša iespējas, vispirms jāuzvar Latvijas čempionātā vīriešiem. Baltijas čempionātā tas reizi jau izdevies. Kur mācīties tālāk? Tas ir skaidrs jau tagad — LSPA, lai kļūtu par treneri. Cita lieta — kad tas būs.”

Ņikita MACULEVIČS
Bokseris, Rīgas 63. vidusskolas 12. klases skolnieks
Dzimis: 1992. gada 26. jūlijā Rīgā
Klubs: Sidneja 2000
Treneri: Jurijs Glazkovs, Genādijs Glazkovs, Aleksandrs Sotņiks
Panākumi: Riga Open uzvarētājs, divkārtējs Latvijas junioru čempions, Baltijas Open čempions, pasaules junioru čempionātā 9. vieta
Vaļasprieks: ceļošana, makšķerēšana

Cīņas kokteiļa jaucējs
Kad Riga Open turnīra finālā 16 gadus vecais Artūrs Urbāns ar 7:3 bija izpunktējis somu sportistu Peteri Partanenu, reti kurš ticēja, ka mūsu puisis ar boksu nodarbojies tikai trīs gadus. Meistarība liecināja par ātru un strauju briedumu. Artūrs nopelnīja Edgara Girgensona piemiņas balvu, kas pienācās turnīra labākajam junioram.
Kāpēc nesāki boksēt agrāk? „Mans pirmais sporta veids bija džudo. Pie Genādija Mihailova un Oļega Baskina trenējos piecus gadus, un droši vien džudo būtu palicis par manu pirmo un vienīgo sporta veidu, ja negadītos smags savainojums — plīsa abu ceļgalu krusteniskās saites. Džudo nācās pamest, lai gan jau kadetu vecumā kļuvu par Latvijas čempionu svara kategorijā līdz 50 kilogramiem, izcīnīju arī zelta medaļa Eiropas kadetu meistarsacīkstēs. Prieks un bēdas iznāca gandrīz reizē — 2008. gadā.”
Kustīgais puisis sāka klausīties un ausīties draugu padomos. Jau pirmais no tiem šķita vilinošs — džiudžitss, kas Latvijā pamazām sāka iemantot popularitāti. „Nebiju vēl tā īsti iemanījies šajā cīņas veidā, kad saņēmu ieteikumu izmēģināt roku boksā un mazliet vēlāk arī kikboksā. Izrādījās, ka šos sporta veidus var apvienot, pārmaiņus trenējoties gan vienā, gan otrā. Tas laikam bija mana trenera Sergeja Domņina nopelns,” spriež Artūrs. „Panākumi arī nāca pamīšus. Boksa trīs gadu karjeras laikā divkārt ieguvu valsts čempiona titulu kadetiem, reizi — arī junioriem, aizpērn tiku pie kikboksa zelta junioru konkurencē. Veiksmīgs arī šis gads — uzvarēju Baltijas Open kikboksā divās kategorijās — līdz 69 un līdz 64 kilogramiem.”
Puisim tikai 16 gadu, taču viņš jau izkalis nākotnes plānus. „Aizbraukt uz Eiropas un pasaules čempionātiem, bet ne jau kā tūristam, kvalificēties aiznākamajām olimpiskajām spēlēm, kas notiks pēc sešiem gadiem. Turpināt pozitīvo cīņu bilanci — 40 cīņās 31 uzvara.
„Šogad man izdevies nokautēt divus Lietuvas izlases bokserus jau pirmajā raundā, un tagad — panākums Rīgas ringā,” stāstu par tuvākajiem plāniem Artūrs sāk ar padarītā uzskaiti. „Tagad jāgatavojas Eiropas junioru čempionātam klasiskajā boksā, jāpabeidz Rīgas Valsts tehnikuma I kurss, problēmām nevajadzētu būt, jo mācības padodas labi.”
Gatis ĶĪSIS

Artūrs URBĀNS
Bokseris, Rīgas Valsts tehnikuma 1. kursa audzēknis
Dzimis: 1994. gada 10. janvārī Rīgā
Sportā: kopš 5 gadu vecuma, trenējies džudo, pēc tam džiudžitsā, taiboksā, kikboksā un boksā
Klubs: Sidneja 2000
Treneri: džudo — Genādijs Mihailovs, Oļegs Baskins, kikboksā un boksā — Sergejs Domņins
Panākumi: džudo — Latvijas kadetu čempions, starptautisku turnīru uzvarētājs kadetiem, kikboksā — Eiropas kadetu čempions, Baltijas Open uzvarētājs svarā līdz 64 un 69 kg, boksā — Riga Open uzvarētājs junioriem
Vaļasprieks: sniegadēlis, niršana