Iedarbināšanas mācība

Āzijas
tīģera pieradināšana Baltijas klimatiskajos apstākļos – ar šādu virsrakstu
žurnālists Kārlis Baumanis pirms trīsdesmit gadiem jauniešu mēnešrakstā Liesma
paziņoja par karatē laiku sākšanos Latvijas teritorijā. Dažus gadus vēlāk
padomju varas iestādes pārņēma bailes no vaļā palaistā zvēra un tās to centās
iedzīt atpakaļ krātiņā. Tomēr tīģeris palika brīvībā, mūspusē tāpat kā citur
radot pat vairākus cīņas sporta veidus, kuri nezinātāja priekšā tinas
austrumnieciskā noslēpumainības plīvurā.

Maģistrs
sporta jomā un psiholoģijas bakalaurs Arnis Šauriņš aktīvi darbojas
divos no tiem. Viņš ir Latvijas Godžju-rju karatē federācijas prezidents un
Latvijas Karatē federācijas ģenerālsekretārs. Kad Latvijā izvirda šīs austrumu
cīņas popularitātes vulkāns, Arnim bija desmit gadu un viņš vēl trenējās
brīvajā cīņā. Tagad viņš ir ne tikai LSPA karatē specializācijas praktisko
nodarbību vadītājs, bet arī aktīvs šā cīņas un dzīves veida vēstures pētnieks,
kas šai tēmai veltījis desmitiem publikāciju.

– Tātad
viss sākās ne tik tālajā 1979. gadā…

– Ne
gluži viss. 1979. gada 24. maijā Daugavas sporta namā notika Latvijas
pirmais karatē čempionāts, kas vienlaikus bija arī centrālās Senē skolas
otrās meistarsacīkstes. Daži entuziasti ar karatē jau mēģināja nodarboties
sešdesmitajos gados, bet viņiem trūka informācijas, metodikas un skolotāju.

Par
austrumu cīņām cilvēki interesējās arī pirmās brīvvalsts laikā. Par to
divdesmitajos un trīsdesmitajos gados liecina ne tikai atsevišķas publikācijas,
pat grāmatas latviešu valodā tika izdotas. Protams, vārds karatē tad vēl nefigurēja. Runa bija par austrumu cīņu elementiem
pašaizsardzības nolūkā.

Cariskās
Krievijas virsnieks Oščepkovs pēc Krievijas – Japānas kara bija pat trenējies
un saņēmis melno jostu pašā džiudžitsu atzara džudo šūpulī – Kodokanā. Boļševiki
izveidoja savu austrumu cīņu sistēmu, kas tika apslēpta armijā, represīvajās
struktūrās, bet pēc Otrā pasaules kara parādījās sportā kā sambo.

Īstenās
austrumu cīņas Padomju Savienībā caur Maskavu un toreizējo Ļeņingradu, tagad Sanktpēterburgu,
galvenokārt ienāca ar korejiešu, ķīniešu un citu ārvalstu studentu palīdzību.
Tika izveidota Senē (tulkojumā – viss mūžs) skola. Tolaik ne tikai pie
mums, bet arī vēl tālāk – Rietumos – visas cīņas, kurās tiek sperts
ar kāju, sauca par karatē. Bet japāņiem, ķīniešiem, korejiešiem, taizemiešiem –
visiem ir savi cīņas veidi. Senē pamatos tika ielikta korejiešu cīņas
māksla, kuru no sava studiju biedra mācījās maskavietis Aleksejs Šturmins.
Vēlāk kopā ar Tadeušu Kasjānovu viņš radīja Senē, būtībā padomju karatē
skolu, kurā instruktoru tiesības ieguva Latvijā pirmie karatē treneri Sergejs
Travins un Aleksandrs Šestakovs.

– Un tad
pārpildīti elektrovilcienu sastāvi karatē dievinātāju pūļus veda uz nomaļo
Kalngales pludmali!

– Jūs
laikam domājat 1979. gada 9. septembri, kad sākās uzņemšana karatē treniņu
grupās. Starp citu, šo datumu uzskata par Latvijas Senē skolas dzimšanas
dienu.

– Tas
notika nelegāli?

–
Domāju, ka ne. Šajā vietā jau iepriekš trenējās dažas entuziastu grupiņas.
Turklāt sporta zāļu tolaik nemaz nebija tik daudz, un karatē nodarbības līdz
vēlam rudenim parasti notika brīvā dabā. Jau 1978. gada decembrī bija izveidota
PSRS Karatē federācija. Arī presē bija visai daudz publikāciju, bieži vien gan
norādot, ka tas tāds buržuāzisks un tātad nevēlams sporta veids. Un nu šis nevēlamais
un sliktais kļuva pieejams. Labāku reklāmu nemaz nevarēja vēlēties!

– Bet
jau decembrī laikraksts Sports ziņoja, ka ar karatē atļauts nodarboties
tikai armijas un iekšlietu sporta biedrībās – ASK un Dinamo!

–
Turklāt to drīkstēja darīt tikai Maskavā, Ļeņingradā un republiku
galvaspilsētās. Bija bailes, ka šis kādreiz slepenais ierocis – tukšā roka –
izies ārpus kontroles. Miliči un specnazi
zaudēs savas priekšrocības.

1982.
gadā republikas kriminālkodeksā pat parādījās pants, pēc kura par nelikumīgu
karatē mācīšanu draudēja līdz pieciem gadiem ilgs cietumsods! Turklāt tas bija
vienā sadaļā ar nelikumīgu sprāgstvielu un ieroču glabāšanu.

–
Karatē tomēr ir kaut kas īpašs. Bezierunu pakļāvība Skolotājam, neapstrīdama
hierarhija… Neizklausās sevišķi demokrātiski.

– Karatē
zināmā mērā patiešām ir ierocis. Lai tas neizšautu, vajadzīgas smadzenes. Lai
ar šo sporta veidu nodarbotos, jāveidojas arī par personību. Nezinātāji reizēm
smīn: eh, ko viņi tur – tikai dēļus dauza! Šo vingrinājumu sauc tameši vari – spēka pārbaude, ne tikai
fiziskā, bet arī gribas un visas būtības pārbaude. Lai dēli salauztu, sevi
netraumējot, visu enerģiju jāprot koncentrēt vienā punktā. Karatē pēc savas
būtības ir visu spēku koncentrācija vienam mērķim. Ja jaunais cilvēks tiek
piepildīts tikai ar fizisku spēku, tiecas tikai pēc medaļas bez kāda garīga
papildinājuma, tad viņš tiešām kļūst par ieroci, kas var viegli izšaut.

Tāpēc
karatē ir šā Skolotāja tradīcija. Skolotājs skolnieku piepilda visu, ja viņš ir
tikai treneris, tad iemāca vienīgi paņēmienus.

– Jūs
pieļaujat, ka karatē treneri var nebūt Skolotāji?

–
Protams, mums notiek treneru sertifikācija. Bet, lai kļūtu par Skolotāju,
nemitīgi jāpilnveidojas pašam. Cilvēki ir dažādi.

–
Darbojaties arī kā treneris. Nav jūtams, ka reizēm pie jums puikas nāk tikai
tāpēc, lai iemācītos kauties un kļūtu par varoņiem uz ielas?

– Nav
tādu. Pie mums paliek tikai tie, kuru mērķi ir tīri.

– Kā to
var noteikt?

– Godžju-rju
ir senas metodes, kas palīdz noteikt, kurus cilvēkus drīkst mācīt un kurus –
ne. Turklāt ne velti esmu ieguvis arī psihologa izglītību. Personīgi es nevācu
cilvēkus no ielas, nereklamēju uzņemšanu grupās. Pie manis nonāk tikai ar
skolnieku rekomendācijām, un rekomendētājs arī uzņemas daļēju atbildību par
jaunpienācēju. Tā ir tradicionālā pieeja.

– Ja es nepazīstu nevienu godžju-rju skolnieku, tad ceļš
uz šo cīņas mākslu man ir liegts?

– Ne
gluži. Nodarbības notiek arī bērnu un jaunatnes centros Daugmale un Rīgas Skolēnu pilī, kur mācīties var
sākt jau no triju gadu vecuma. Sīkāku informāciju var iegūt mūsu mājaslapā www.godzju-rju.lv.
Plašāk izplatīts ir sporta karatē. Kopumā Latvijas Karatē federācija vieno
gandrīz četrus tūkstošus audzēkņu. Lielākā daļa no viņiem ir bērni un jaunieši.

– Viņu
mērķis ir kļūt par Eiropas, pasaules čempioniem?

– Mums
jau ir Eiropas čempioni. Bet mēs neko nesteidzinām, nekur neskrienam.
Godžju-rju lielākoties mēs nākam no Senē skolas un veidojam ceļu visam
mūžam.

– Cik karatē
paveidi patlaban Latvijā tiek kultivēti?

– 1999.
gadā bija trīspadsmit federācijas. Pēc biedrību pārreģistrācijas to palicis
mazāk, bet joprojām notiek sacensības un attīstās ašihara, kiokušinkai,
kosiuki, daidodžuku, dzjosjimoni karatē… Vienam no globālajiem karatē
paveidiem – šotokan – vien ir ap trīssimt stilu!

– Tad
karatē veidu Latvijā ir vairāk nekā partiju!

–
Varbūt. Es nezinu, cik ir partiju.

– Cik
veidos notiek pasaules un Eiropas čempionāti?

–
Daudzos. Karatē izveidojās divdesmitā gadsimta sākumā Okinavas salā. Cik bija
meistaru, tik – karatē stilu. Tagad sporta karatē notiek ļoti dažādas
sacensības – kontakta, bezkontakta, pilnkontakta. Vispasaules Karatē
federācija, kas, starp citu, radās Eiropā, vieno četrus lielākos stilus –
šotokan, vado-rju, šito-rju un godžju-rju.

– Ar ko
atšķiras jūsu pārstāvētā godžju-rju?

–
Pasaules čempionāti notiek pēc Vispasaules Karatē federācijas noteikumiem, bet
tiek rīkotas sacensības arī tradicionālajā godžju-rju, kas risinās ķiverēs un
pārējā aizsargekipējumā, jo tā ir pilnkontakta cīņa. Vēl notiek arī katas –
kompleksi paņēmienu demonstrējumi ar ieročiem: trijžuburiem, airiem, nūjām un
vēl citiem rīkiem. Ir atsevišķs virziens – kobudo – senā kareivja ceļš.

Godžju-rju
ir spēka un elastības karatē skola. Go un Džju japāņiem ir divi
pretpoli tāpat kā ķīniešiem Iņ un Jaņ. To pareiza mijiedarbība
veido harmoniju.

Godžju-rju
mēs uzturas Okinavas tradīcijas. Mācāmies no meistariem, kuri šo cīņu apguva
pie pamatlicēja, kurš nomira 1953. gadā. Karatē radās kā pašaizsardzības
sistēma, to veidoja ģimeņu tradīcijas, mācoties izdzīvot šajā pasaulē jebkurā –
ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski smagā – situācijā.

– Tas
mums šajos krīzes apstākļos ir ļoti aktuāli!

– Visos
laikos ļaudīm gadās nonākt konflikta situācijās. Svarīgi ir mācēt no tādām
izkļūt bez traumām. Karatē lielākā meistarība ir uzvarēt kauju bez cīņas. Tas
ir ideāls, uz ko jātiecas. Sasniegt dzīvē visu, nenodarot citiem ļaunu.

– Un
tāpēc ar tādām pūlēm jāapgūst sarežģīta kaujas māksla?

–
Jāsaprot, ko nozīmē, ka tev iesit, kā ir, kad tev sāp. Tā tu mācies saprast
citus un apzināt savas spējas.

– Kopš
taekvondo kļuvis par olimpisko sporta veidu, karatē vairs nepretendē uz šo
statusu?

– Lai
arī taekvondo radies, vienu karatē veidu apvienojot ar korejiešu cīņu mākslām,
karatē jau septiņdesmitajos gados sāka pretendēt uz vietu olimpiskajās spēlēs
un kopā ar golfu un regbiju cerēja iekļūt arī 2016. gada spēļu programmā.

– Karatē
tīk leģendas. Droši vien arī Latvijā jau ir cilvēki, kas guvuši panākumus,
tieši pateicoties šai cīņas mākslai…

–
Protams. Piemēram, angļu valodas pasniedzējs Laimonis Brauns, kurš savu ceļu
karatē sāka 1979. gadā ar pārbaudes skrējienu Kalngales kāpās. Toreiz viņam
bija 44 gadi, un viņš joprojām darbojas mūsu godžju-rju skolā. Viņš mums ir
uzskatāms piemērs, kā jādzīvo.

– Mūsu
izcilākais alpīnists Ilgvars Pauls, kurš uzkāpis Everestā un vēl sešās
virsotnēs, kas augstākas par 8000 m, vairākkārt intervijās uzsvēris, ka
ekstrēmās augstkalnu situācijās viņam izdzīvot palīdzējusi karatē gūtā pieredze.

– Cīņas
elementu izpilde jau ir tikai ārējs savas varēšanas demonstrējums. Pārējais
notiek galvā, tā ir šī spēja sakopot visus spēkus vienam mērķim, kura
sasniegšanai reizēm vajadzīga vairs tikai viena – pēdējā – kustība.
Ķermenis ne tikai jātrenē, jāprot to arī iedarbināt.

Dainis
CAUNE

Arnis
Šauriņš

Latvijas
Godžju-rju karatē federācijas prezidents, Latvijas Karatē federācijas
ģenerālsekretārs

4. dans
godžju-rju karatē

Dzimis: 1969.
gada 31. oktobrī Rīgā

Izglītība: Rīgas
9. arodvidusskola, LSPA maģistrs sporta jomā, RPIVA bakalaurs psiholoģijā, LU
pedagoģijas zinātnes doktorants

Sportā           kopš desmit gadu vecuma. Pirmais
sporta veids – brīvā cīņa. Kopš 1986. gada nodarbojas ar karatē

Augstākie
sasniegumi: Latvijas čempions karatē (2006. g.)

Darba pieredze: karatē
instruktors (kopš 1988. g.), izstrādā un īsteno apmācību programmas drošības
struktūrām (kopš 1994. g.), izstrādā un īsteno pašaizsardzības programmas
jauniešiem un sievietēm (kopš 1998. g.), karatē specializācijas praktisko
nodarbību vadītājs LSPA, daudzu starptautisku semināru dalībnieks, publicists

Ģimenes stāvoklis: neprecējies

Aizraušanās: Austrumu
kultūra