Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Muskuļu uzspridzināšana

"Griba,
spēks, viss jāsavāc kopā, jārada sajūta – šī ir tava diena! Tad tikai jāstrādā
un viss izdosies," tā treneris Eduards Andruškevičs raksturo to, kas
Viktoram Ščerbatiham jāizdara pasaules čempionātā novembra pēdējā svētdienā
Dienvidkorejā. Kā līdz šai savai dienai nonākt? Kas tajā notiek aiz
svarcelšanas paaugstinājuma?

 

 

Par to Ventspils
olimpiskajā centrā Sportam stāsta treneris un viņa audzēknis. Eduards
Andruškevičs
un Viktors Ščerbatihs.

Eduards
Andruškevičs:
Profesionāls
svarcēlājs, protams, trenējas nepārtraukti, bet tieši konkrētām sacensībām viņš
gatavojas divus trīs mēnešus, kuros ne tikai fiziskā sagatavotība sasniedz
maksimumu. Arī psiholoģiski viņam jānobriest būtībā vienai cīņai, dažām
stundām, kurās jāspēj demonstrēt savu spēka maksimumu. Kā kosmonautam, kurš ļoti
ilgi gatavojas vienam šāvienam, lidojumam, kas viņu izmet Visumā.

Sacensību dienā
svarīgi visu sākt rāmi un ierasti. Jau no rīta mazliet iesildīties, izstaipīt
muskuļus, likt tiem saprast, ka šodien būs nopietni jāstrādā. Normāli
pabrokastot, stundas divas atkal nomierināties, atpūsties. Tad vieglas
pusdienas, pēc kurām jau jāgatavojas startam.

Viktors
Ščerbatihs:
– Lai kā par to censtos
nedomāt, sacensību diena tomēr atšķiras no jebkuras citas. Piemēram, no rīta
man apetītes nav vispār. Bet es, protams, ēdu, jo tas ir nepieciešami. Ārēji
varbūt es izskatos tāds pats kā iepriekšējā dienā, bet jūtos pavisam atšķirīgi.
Notiek milzīga koncentrēšanās, ko nemaz nevar aprakstīt, tās ir īpašas sajūtas.

Eduards
Andruškevičs:
– Divas stundas pirms
starta notiek dalībnieku svēršanās. Pēc tās īsi apspriežam situāciju,
palūkojam, vai nav nepieciešama mūsu fizioterapeita Mareka Osovska palīdzība,
un tad dodamies uz iesildīšanās zāli, kur sākas darbs.

Apmēram stundu
pirms starta Mareks ķeras pie muskuļu masāžas. Pēc tam seko plecu, roku,
muguras, kāju muskuļu iesildīšana. Neaizmirstam ne delnu locītavas, ne,
piemēram, ikrus, jo svarcelšanā būtībā piedalās itin visi ķermeņa muskuļi.

Ar vienu acs
kaktiņu ekrānā vēroju, kas notiek uz sacensību paaugstinājuma. Kad līdz mūsu
pirmajam mēģinājumam palikuši aptuveni 20 citu sportistu izgājieni, sākam
strādāt ar stieni. Vispirms to ceļam pilnīgi tukšu. Tad liekam 70, 90, 100,
120, 140 kilogramus… Un tā nonākam līdz svaram, kas ir kādus desmit
kilogramus mazāks par mūsu izvēlēto sākumsvaru. Ja raušanā, kas ir pirmā
disciplīna, esam pieteikuši 190 kg, tad iesildoties ceļam 180.

Viktors
Ščerbatihs:
Sākam ar 20 kg –
tik daudz sver tukšs stienis. Turpinām līdz nezināmajam…

Eduards
Andruškevičs:
Kopējo sākuma
svaru fiksē jau sacensību pieteikumā. Mums tas ir 440 kg. To samazināt nedrīkst
vairāk par 20 kg, palielināt var, cik tik sirds kāro. Tātad mums būs jāsāk
vismaz ar 420 kilogramiem. Vienkāršoti rēķinot – 190 kg raušanā, 230 – grūšanā.

Precīzāk sākuma
svaru piesakām, kad notiek svēršanās. Bet arī pēc tam tas parasti tiek mainīts.
Skatoties, kā sportists jūtas iesildīšanās zālē, ko spēj konkurenti. Pēdējo
reizi pieteikto svaru var mainīt pirms iepriekšējā konkurenta mēģinājuma. Tāpēc
Viktors saka – iesildāmies līdz nezināmam svaram, jo galīgais kilogramu skaits,
ar kuriem sāksim cīņu, nereti tiek noteikts pēdējā brīdī. Man, vērojot, kā
Viktors iesildās, jāredz – o, ar šo svaru viņš šodien tiks galā! Svarīgi, lai pirmajā
mēģinājumā svaru izdotos fiksēt droši un pārliecinoši.

Tomēr jāņem vērā,
ka svaru celšana iesildīšanās zālē un uz sacensību paaugstinājuma – tās ir
divas dažādas lietas. Ir vīri, kas iesildoties taisa brīnumus, bet, izejot
publikas priekšā, burtiski saplok.

Viktors
Ščerbatihs:
Par sāncenšiem es
cenšos neinteresēties un nedomāt. Viņi, lai gan ir lāga puiši, taču grib mani
uzvarēt. Ja sākšu šīs viņu vēlmju iespējas izvērtēt, prātā var nākt sliktas
domas. Bet kāpēc tādas man vajadzīgas? Šādā brīdī man var palīdzēt tikai labas
domas.

Eduards
Andruškevičs:
Tas ir mans
pienākums, izvēlēties tādu taktiku, lai konkurentus apspēlētu. Es viņus pētu,
vērtēju viņu gatavību, stiprās un vājās puses. Rit cīņa.

Viktors
Ščerbatihs:
– Man ir cita funkcija.
Iziet uz paaugstinājuma un pacelt svaru. Izdarīt to automātiski – gluži tāpat
kā treniņā.

Jo tuvāk nāk
sacensības, jo mazāk par tām domāju. Jādomā ir agrāk – sagatavošanās periodā.
Sacensībās ir jābūt gatavam automātiski pacelt vislielāko svaru. Uz
paaugstinājuma es neko jaunu vairs neizdomāšu.

Eduards
Andruškevičs:
Viktoram
galvenais ir tikt galā ar stieni, savaldīt svaru. Viņam ir viens uzdevums –
pacelt, teiksim, 195 kg, pēc tam 200, tad 205 vai 207… Treneris seko, kā rit
cīņa, kādu izvēlēties nākamo svaru. Es saku: "Viktor, būs jāceļ tik.
Varam? Varam. Tad – aiziet!"

Viņam visas savas
domas jākoncentrē vienam mirklim, sprādzienam. Uzcēli! Viss, nolaid,
atbrīvojies, gaidi nākamo mēģinājumu. Atkal jāsakoncentrējas, atkal visi
muskuļi vienā mirklī jāuzspridzina! Un atkal jāatbrīvojas, lai sāktu
koncentrēties atkal nākamajam piegājienam.

Viktors
Ščerbatihs:
– Izejot uz sacensību
paaugstinājuma, skatītājus cenšos neievērot. Esmu atnācis uz darbu. Pat ja tur
sēž mana mamma, es nemēģinu ar acīm viņu sameklēt. Tajā mirklī man skatītāju
zāle vispār neeksistē. Smadzenes strādā pavisam citādi. Es it kā visu redzu,
bet neko konkrēti nesaskatu, izņemot vienu punktu.

Man skatītāju zālē
tieši priekšā jāatrod kāds nekustīgs priekšmets, nekādā gadījumā ne cilvēks,
kurā raugoties, es varu koncentrēties savam mēģinājumam. Manas acis ir kā
fotoaparāta objektīvs, kas fokusēts vienā punktā. Viss apkārtējais ir izplūdis
un nesaista manu uzmanību.

Eduards
Andruškevičs:
Viktoram ideāli
jāsaliek kopā spēks un tehnika. Svarcelšanā izšķiroša ir pareizo leņķu
ievērošana – katrai locītavai un straujā kustībā. To mēs saucam par stieņa
dinamiku. Klasiskā kļūda raušanā – beigu fāzē vēziens (leņķis!) mazliet par
lielu, un stienis lido pāri galvai aiz muguras.

Viktors
Ščerbatihs:
Visi mēģinājumi
ir ļoti svarīgi. Nav nekādas starpības – pirmais vai pēdējais. Ar katru tu kāp
augstāk. Es nerunāju par sacensībām, kurās esi pārliecinoši spēcīgākais un
uzvarai pietiek ar vienu paceltu svaru.

Pēc pirmā
mēģinājuma atgriežos iesildīšanās zālē un neinteresējos, kā klājas
konkurentiem. Šī informācija man nav vajadzīga, tā tikai novērsīs uzmanību no
galvenā uzdevuma – pacelt nākamo svaru. Treneris seko situācijai un to analizē.
Es neko neredzu, nedzirdu, esmu izslēgts apkārtējai informācijai. Ap mani
darbojas treneris un fizioterapeits.

Parasti mēģinājumi seko
cits citam visai ātri un nav vajadzības starp tiem pastrādāt ar stieni. Gadās
jau, ka vienu vai divus svarus paceļu, bet reti. Eduards Andruškevičs: – Katrā mēģinājumā jābūt gatavam strādāt
līdz galam. Otrajā parasti liekam 5-7 kg klāt. Bet tas atkarīgs no tā, kā rit
cīņa, kā Viktors jūtas. To mēs nosakām uz vietas. Ja konkurents paceļ 200 kg,
bet pats ir smagāks par Viktoru, tad mums arī pietiek ar 200, lai viņu
apsteigtu, ja vieglāks, tad mums kilograms jāpieliek klāt. Pirms katra
mēģinājuma svara pieteikumu var mainīt trīs reizes. Bieži vien rit ļoti
interesanta cīņa ar svariem. Konkurents piesaka par kilogramu vairāk un gaida,
ko darīsim mēs. Pēdējo reizi svaru var mainīt 30 sekundes pirms mēģinājuma
sākuma.

Viktors
Ščerbatihs:
Vai trešais
mēģinājums ir pats svarīgākais? Nē, tas ir izšķirošais, bet vienādi svarīgi ir
visi trīs mēģinājumi, ja cīnies par vietu uz pjedestāla. Ja pirmo svaru
nepacel, tev daudz vairāk jāstrādā otrajā mēģinājumā. Ja pirmais ir veiksmīgs,
tad nenākas tik ļoti riskēt. Sekmīgs pirmais mēģinājums palīdz labāk
noskaņoties otrajam.

Eduards
Andruškevičs:
Visizšķirošākais
ir sestais mēģinājums jeb trešais grūšanā. Pekinā Čigiševs jau jutās kā
olimpiskais čempions, bet vācietis Šteiners pēdējā mēģinājumā negaidīti laboja
personisko rekordu, pacēla 258 kg un izcīnīja zelta medaļu ar viena kilograma
pārsvaru! Un neviens nevar pateikt, kā šī cīņa būtu beigusies, ja Viktors
iepriekš būtu ne tikai pacēlis, bet arī nofiksējis 257 kilogramus.

Pirms sacensībām
grūšanā ir desmit minūšu pārtraukums, kurā speciāli iesildāmies ar svariem šim
vingrinājumam.

Viktors
Ščerbatihs:
Atkal sākam no
nulles jeb 20 kilogramiem. Man abi vingrinājumi ir vienādi smagi. Grūšanā
visiem klājas mazliet grūtāk, jo raušanā jau daļa spēku iztērēta.

Eduards
Andruškevičs:
Un atkal
jāatceras, ka svarcelšana ir ļoti tehnisks sporta veids. Grūšanā ir divas īsas,
bet ļoti komplicētas kustības. Dabūt stieni, uz kura var būt arī tāds svars,
kāds sacensībās vēl nekad nav pacelts, uz krūtīm, pēc tam kā ar atsperi, veicot
izklupienu, izmest to virs galvas. Atkal izšķiroši ir pareizie leņķi.

Paredzēts sākt ar
230 kg, bet varbūt uzreiz liksim mazliet lielāku svaru. Viss atkal atkarīgs no
situācijas. Kādu laiku Viktoru mocīja sāpes celī. Tagad tās pazudušas un jācer,
ka neatgriezīsies.

Viktors
Ščerbatihs:
Tikai pēc pēdējā
mēģinājuma es atkal pieslēdzos pasaulei un sāku aptvert, kas īsti ir noticis.

Dainis CAUNE

 

Viktors Ščerbatihs

svarcēlājs, 9. Saeimas
deputāts

Dzimis:
1974. gada 6. oktobrī Dobelē

Treneris: Eduards Andruškevičs

Augums, svars: 1,81 m, 142 kg

Svara kategorija: +105 kg

Personiskais
rekords:
455 kg, raušanā –
206 kg, grūšanā – 252 kg

Lielākie sasniegumi: pasaules čempions (2007. g.), 3. vieta pasaules čempionātā
(2003. g.), 4. vieta pasaules čempionātos (2005., 2006. g.), pieckārtējs
Eiropas čempions (2008., 2007., 2006., 2005., 2001. g.), Olimpiskajās spēlēs:
Atlantā (1996. g.) 10. v, Sidnejā (2000. g.) 6. v., Atēnās (2004. g.) 2. v.,
Pekinā (2008. g.) 3. v.

 

LASK pret
līderiem

Piektdien, 13.
novembrī, starptautiski atzītā Latvijas Svarcelšanas klubu apvienība (LASK)
izplatīja paziņojumu, ka tā uz pusgadu diskvalificē Latvijas vadošo
svarcelšanas treneri Eduardu Andruškeviču. LASK prezidents Aivars Ritenieks
uzskata, ka Andruškevičs un Viktors Ščerbatihs, 29. jūlijā dibinot
Latvijas Svarcelšanas federāciju, rīkojušies pretrunā ar LASK principiem.

Konflikts sācies
agrāk, jo jau iepriekš Starptautiskā Svarcelšanas federācija (IWF) paziņojusi, ka no Latvijas pieņems
dokumentus tikai ar Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) akceptu. "Mums
šobrīd galvenais ir netraucēt sportistiem piedalīties sacensībās," uzskata
LOK prezidents Aldons Vrubļevskis. "Pēc pasaules čempionāta sēdīsimies pie
galda un risināsim problēmas."