Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Pacients adresi nav aizmirsis

Jau šķita, ka ar piecām minūtēm būs par maz, lai noteiktu finālcīņas uzvarētāju svara kategorijā līdz 60 kilogramiem, jo abi džudisti spēkos bija ļoti līdzīgi, iepriekšējo gadu nemitīgajās sparingcīņās viens par otru visu izspiegojuši. Varbūt tieši tāpēc šis fināls sākotnēji nebija no baudāmākajiem. Teju teju vajadzēja atskanēt cīņas beigu signālam, kad piepeši lidojumu ar kājām gaisā sāka Andrejs Magers. Dmitrijs Kozlovs viņu bija satvēris jo cieši un izdarīja brīnumskaistu metienu ar augstu amplitūdu. Ippon — tīra uzvara. Tā Dmitrijs pirmoreiz kļuva par Latvijas čempionu pieaugušajiem. Ceļš līdz zelta medaļai ilga 19 gadus — tāds ir Dmitrija stāžs uz džudo tatami.

Uz jautājumu, vai šo skaisto un tehniski sarežģīto metienu viņš speciāli gatavojis pēdējai minūtei, Kozlovs jaunākais atbildēja, ka tikai gribējies cīņu pabeigt uzbrūkošā manierē. Par šādu cīņas finišu pārsteigti izskatījās abi sportisti, un Dmitrija Kozlova metiens šajā čempionātā tika atzīts par skaistāko.
Dima šomēnes nosvinēja 24. dzimšanas dienu. Vecākajam brālim iepriekšējā Eiropas čempionāta laureātam (svara kategorijā līdz 66 kg) Denisam ir 27 gadi. Džudistu gaitas gan abi sāka gandrīz vienlaikus. Kad brāļi jau bija apsildījuši degunus uz starptautiskā tatami, treneris Oļegs Baskins, man par pārsteigumu, teica, ka, pēc viņa domām, jaunākais esot talantīgāks. Taču dzīvē viss attīstījās citādi. Izrādījās, ka jaunākajam brālim ir trauslāka ķermeņa uzbūve nekā vecākajam. Protams, džudo ir cīņas sporta veids, kur traumatisms reti kuram džudistam griezis ceļu. Tāpēc treniņos daudz jāstrādā, lai iemācītos pareizi krist, cīņas laikā nevajag pa galvu pa kaklu mesties uz priekšu, nepadomājot par aizsardzību.

Ieilgušais saules aptumsums
„Līdz 2002. gadam, kad Ungārijā izcīnīju savu pirmo bronzas medaļu Eiropas kadetu čempionātā, viss ritēja lieliski, un mans pirmais treneris Anatolijs Orlovs man solīja saulainu nākotni,” veiksmes periodu atceras Kozlovs jaunākais. Taču prieki drīz vien beidzās. Te gadījās kāds muskuļa sastiepums, te izmežģījums, kas vēl bija sīkums. Sīkās traumas sāka nomainīt daudz nopietnāki savainojumi, un pleca operācija kļuva par nepieciešamību, lai varētu sportot arī turpmāk. Šo operāciju veica dakteris Valdis Andersons, kurš dabūjis uz strīpas daudzus sportistus. Atveseļošanās process bija ilgs.
Tikai pēc pusgada Dmitrijs varēja atsākt treniņus uz tatami. Turklāt vajadzēja ievērot daktera padomu — tikai nepārforsēt, nesamocīt plecu. Dima nepaklausīja un vēlreiz savainoja to pašu plecu. „Laikam jau mans raksturs vainīgs,” atzīst džudists. „Ar pusjaudu neesmu radis strādāt.”
Dakteris Andersons pie pleca labošanas ķērās otrreiz. Tagad jau atveseļošanās bija garāka par pusgadu. Pēc divām operācijām Dmitrijam vairāk nekā 360 dienas vajadzēja izsvītrot no džudista karjeras. Tālab arī nākamajā vecuma grupā — junioros — pietrūka laika, lai gūtu panākumus un tiktu pie medaļām Eiropas un pasaules čempionātos.
Taču ar to melnā svītra vēl nebeidzās. Vajadzēja operēt arī otru plecu. To izdarīja dakteris Jānis Viļums. Un, lai rūgtais neveiksmju biķeris plūstu pāri malām, uzdeva arī ceļgala krusteniskās saites. „Šķiet, lielāka neveiksminieka par mani džudo vēsture nezina,” rūgti smej Dmitrijs Kozlovs. „Saites salaboja dakteris Vitolds Jurkevičs. Šiem trim mediķiem pateicoties, esmu atgriezies lielajā sportā. Domāju, ka savainojumu lavīna vairs neatkārtosies, jo beidzot arī pats esmu pieņēmies prātā.”

Otrgadnieks japāņu skolā
Sportā Dmitrijs atgriezās aizpērn, februārī, iekļaujoties Latvijas izlases septiņnieka treniņu grafikā un sacensību kalendārā. Izlases galvenā trenera Oļega Baskina komandā ir abi brāļi Kozlovi, Andrejs Magers, Konstantīns Ovčiņņikovs, Aigars Mīlenbergs, Jevgēnijs Borodavko un Vladimirs Osnačs. Aigars gan tagad lēkā ar Dmitrija kruķiem, jo arī viņam nesen krusteniskās saites pamatīgi cietušas.
Lielā septiņnieka ceļi pagaidām šķīrušies. Pēcsvētku nedēļā uz Abū Dabī devās mūsu labākie džudo spēki, lai piedalītos Pasaules kausa izcīņas pēdējā posma sacensībās. Savukārt abiem brāļiem, tiesa, mazliet vēlāk, cits maršruts — viņi uzaicināti uz pusmēnesi ilgiem koptreniņiem Tokai universitātē Japānā, kur nodarbības vadīs izcilākie Japānas džudo speciālisti. Latvijas sportistiem tā būs jau otrā vizīte pēdējo divu gadu laikā šajā lieliskajā džudo bāzē. Tā būs kārtējā pieredzes skola.
IJF (Starptautiskā Džudo federācija), sākot ar šo gadu, katrai valstij pasaules un Eiropas čempionātos svara kategorijās atļauj pieteikt pat divus sportistus. Bet jābūt pasaules ranga labāko divdesmitniekā. Latvijas džudo ar šādām problēmām vēl neesam sastapušies. Piemēram, svarā +100 kg vienīgais kandidāts Vladimirs Osnačs pasaules rangā pirms PK posma Abu Dabī ir 20. vietā, bet kategorijā līdz 60 kg Magers un Kozlovs jaunākais pie ranga punktiem vēl nav tikuši.
Lai kļūtu par Londonas olimpisko spēļu dalībnieku, pasaules rangā jābūt ne zemāk par 22. vietu, vērā tiek ņemti sportistu labākie pieci sasniegumi no šā gada maija līdz 2012. gada pavasarim. Pēc mūsu treneru aplēsēm, Latviju olimpiskajās spēlēs varētu pārstāvēt pat trīs džudisti — Deniss Kozlovs, Jevgēnijs Borodavko un Vladimirs Osnačs, bet Denisa brālim Dmitrijam vajadzētu pagaidīt nākamā olimpiskā cikla izšķirošo finišu.

Raibais dzīves tatami
Dmitrijam dzīve pēdējā četrgadē aizritējusi kā kaleidoskopā. Treniņi, sacensības, traumas, operācijas, rehabilitācijas, vēl un vēlreiz tas pats. Apprecējies ar Natāliju, piedzimusi meitiņa Milana, kurai jau trīs gadiņi, vecāki tomēr šķīrušies, māte un meita dzīvo ASV.
Tikai kopš 2008. gada februāra Dima atgriezies agrāk ierastajā dzīves ritmā. Treniņi divreiz dienā — no rīta un vakarā, vēl lekcijas augstskolā, nākampavasar varētu saņemt Latvijas Universitātes bakalaura diplomu ekonomikas fakultātē (mācās trešajā kursā), tomēr nolēmis neforsēt, tāpēc ņemšot akadēmisko gadu.
Atgriešanos starptautiskajā apritē aizpērn Dima atzīmēja ar savu pagaidām nopietnāko panākumu — trešo vietu PK posmā Vācijas pilsētā Braunšveigā, savā ierastajā svarā (60 kg) uz tatami aizvadot septiņas ļoti svarīgas cīņas 72 džudistu konkurencē. Dima šo uzskata par pagaidām labāko panākumu savās sporta gaitās. Pēc viņa domām, otrā lielākā veiksme arī attiecināma uz to pašu gadu un arī pirms operācijas. Tā ir piektā vieta Eiropas U-23 čempionātā. Kadetos viņam ir daudz Latvijas čempionātu un dažādu turnīru uzvarētāja titulu un medaļu, tikpat kā nav tādu juniora gados.
Brāļiem Kozloviem džudo ir pirmais un vienīgais nopietnais sporta veids, gaitu sākotnē nebija pat futbola, basketbola vai aizraušanās ar motoriem. Bet cilvēkiem, kas iekļuvuši džudo saimē, agri vai vēlu jāievēro nerakstīts likums — jāiemācās dzenāt arī futbola bumbu, lai šajā spēlē varētu turēties pretī treneriem. Džudistu futbols Latvijā sākās jau Aleksandra Jackeviča laikā, turpinājās kopā ar Vsevolodu Zeļoniju un ir populārs vēl joprojām. Kājbumbu džudo treneri un viņu audzēkņi dzenā itin bieži, tāpēc Dmitrijs pilnīgi varot iztikt bez televizora, jo futbolam pašu izpildījumā vērtība lielāka nekā ekrānā redzētajam.
Gatis ĶĪSIS

Dmitrijs KOZLOVS
Džudists
Dzimis: 1986. gada 22. novembrī Rīgā
Džudo: kopš 5 gadu vecuma
Klubs: Maccabi, Rīga
Svara kategorija: līdz 60 kg
Treneri: Anatolijs Orlovs un Oļegs Baskins
Izglītība: Rīgas 61. vidusskola, Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultāte, 3. kurss
Lielākie panākumi sportā: Eiropas jauniešu čempionātā 2002. gadā Budapeštā 3. vieta, PK posmā Vācijā 2008. gadā 3. vieta, Eiropas U-23 čempionātā Kiprā 5. vieta; vairākkārtējs Latvijas čempions kadetiem, 2010. gada Latvijas čempions pieaugušajiem
Vaļasprieks: futbols