Pasaules čempions ar zilu aci

Pasaules junioru čempions Artūrs Plēsnieks svarcelšanā nonāca tāpēc, ka skolā viņu iekaustīja. Mūsu smagsvaram ir divi brāļi un abi Igori, un savu nākotni viņš saista ar… hokeju. Deviņpadsmitgadīgais spēka mitriķis stāsta par svarcēlāja ikdienu, gēniem, nākotnes mērķiem, konkurenci ar Viktoru Ščerbatihu, kā arī par visaktuālāko — kāpēc novembrī aizvadītajās pasaules meistarsacīkstēs palicis 15. vietā, pagaidām neiegūstot ceļazīmi uz olimpiskajām spēlēm Londonā.

Žurnāls Sports pie Plēsnieka brauca ciemos uz Ventspili. Artūrs uz interviju ieradās uzreiz pēc stundām skolā kopā ar treneri Eduardu Andruškeviču. Interviju norunājām Ventspils Olimpiskā centra viesnīcas konferenču zālē. Telpas atslēgas izrādījās palikušas kādam kabatā, tāpēc sēžam tukšā viesnīcas numuriņā.

MĒMS PIE STIEŅA

Novembrī Artūrs Plēsnieks startēja pasaules čempionātā Parīzē, svara kategorijā līdz 105 kg ierindojoties 15. vietā. Lai arī pieaugušo konkurencē šīs viņam bija otrās meistarsacīkstes, satraukums sitis stipri augstāku vilni nekā debijas reizē 2010. gada pasaules čempionātā Antaljā. „Man šis pasaules čempionāts bija daudz lielāks notikums nekā iepriekšējais Turcijā,” pārsteidz Plēsnieks. „Šī bija cīņa par ceļazīmi uz Londonas olimpiskajām spēlēm, bija sabraukuši visi labākie konkurenti, kas var cīnīties par augstām vietām un reitinga punktiem savai valstij. Pagājušogad nekādas atlases nebija, piedalījās tikai tie, kas gribēja, nekam nepievērsu pastiprinātu uzmanību.” Šoruden atbildīgais čempionāts Plēsniekam laupīja pusotru kilogramu ķermeņa svara. Stress…

Ar iegūto vietu otrā desmita viducī mūsu talantīgais sportists tāpat kā treneris Andruškevičs nav apmierināts. „Biju domājis pacelt vairāk un pietuvoties desmitniekam.” Plēsniekam līdz nospraustajam mērķim — vismaz personiskajam rekordam — pietrūka 5 kg raušanā un 3 kg grūšanā. Parīzē viņš pacēla 380 kg (168+212).

Tā kā vēl gaidāmi Āzijas un Āfrikas čempionāti, Plēsnieks pauž bažas par nepieciešamo piecpadsmito vietu starptautiskajā reitingā. „Man trūkst pieredzes pieaugušo konkurencē. Fiziski biju gatavs, bet morāli — cietu paridarījumu no pretiniekiem,” kautrīgi pasmaida Artūrs. Iesildīšanās procedūrā, pametot aci pretinieku virzienā, dūša esot saskrējusi papēžos. „Kad kāpu augšā uz paaugstinājuma pie stieņa, likās, ka nervu sistēma sabruks. Paliku mēms un nespēju normāli pakustēties.” Viņš gan mierina, ka stresa izskaušana ir tikai laika jautājums, esot jādomā pozitīvas domas, un viss būšot labi. Cerības tiek atliktas uz pavasarī gaidāmo Eiropas čempionātu.

TEHNIKA UN ČUJS

Plēsnieks skaidro, ka ir jāuzlabo trīs komponenti — tehnika, psiholoģiskā izturība un čujs — un mačos starp mēģinājumiem nedrīkst zaudēt intensivitāti. „Grūšanā vajag spēku, bet raušanā ir tikai tehnika — pareizi jāizvelk un jāuztaisa atsitieni,” Plēsnieks pāriet uz svarcēlāju profesionālo terminoloģiju.

Ja salīdzina junioru vecuma rezultātus, deviņpadsmitgadīgais Plēsnieks izplēš pogas Viktoram Ščerbatiham viņa deviņpadsmit gados. Plēsniekam ir spēks, Ščerbatiham — tehnika. „Viktoram arī ir spēks. Neteiktu, ka viņam nav,” smejoties piebilst Plēsnieks, būdams pateicīgs gēniem.

Ščerbatihs ir supersmagsvars, tādējādi abi Eduarda Andruškeviča audzēkņi startē dažādās svara kategorijās un tomēr savstarpēji konkurē par iespēju piedalīties Londonas olimpiskajās spēlēs. Pagaidām Latvija pretendē uz vienu ceļazīmi. Neatkarīgi no svara kategorijas tā pienāksies tam, kurš būs labāks. Ar piebildi — pretendentam jābūt pasaules reitinga labāko piecpadsmitniekā.

SPĒKS NO TĒVIEM

Intervijās Plēsnieks izteicies, ka viņa senči izcēlušies ar stiprām rokām. Artūra desmitajā dzimšanas dienā tētis nomira. „Tovakar vecākais brālis stāstīja, kā lauzies ar tēvu. Tēvs viņu nolicis, un brālis teicis — tu gan esi stiprs savā vecumā! Uz ko tēvs atbildējis — tu neesi lauzies ar vectēvu, būtu lauzies, tad zinātu, kas ir spēks,” Plēsnieks atminas skumjo notikumu. „Droši vien tāpēc man arī vairāk patīk grūšana, jo vajag vairāk spēka izlikt.”

Arī darba tikums Plēsnieku ģimenē nav svešs. Tēvs bijis celtnieks, bet māte, pēc tautības ir baltkrieviete, strādājusi lauksaimniecībā. Starp citu, Artūram ir divi brāļi — abiem — vārdā Igors. „Ar vecāko mums ir kopīgs tēvs, bet ar jaunāko — kopīga māte,” Plēsnieks stāsta, ka abi ir vecāki — attiecīgi 42 un 22 gadi. Artūrs ir saderinājies, taču tas neliedz viņam ik pa laikam padzīvot pie omītes. „Viņas profesijā arī drusku vajadzēja spēku, omīte vairāk nekā divdesmit gadus pieņēma dzemdības Dobelē,” iesmejas mūsu čempions.

APOKALIPTISKIE TRENIŅI

Artūrs par savu sliktāko īpašību uzskata slinkumu. Neviļus ieminas — cilvēciski tas esot viņa vienīgais mīnuss. „Ja sacensībās slikti nostartēšu, divas trīs dienas treniņos padarīšu vairāk, bet pēc tam — pārņem slinkums.”

Vēl patīkot daudz gulēt. Saku — svarcēlājiem ir taču tāda paruna: ēd kā zvērs, trenējies kā monstrs un guli kā bērns. „Tā ir. Mazo kategoriju svarcēlāji nedrīkst ēst daudz, bet lielo kategoriju svarcēlājiem ir jāēd vairāk; tas ir kā sava veida treniņš, jo ķermeņa svars nobīdās tikai uz leju. Man ir dziļš miegs, no rītiem grūti pamodināt. Bet modinātājpulkstenis vienmēr pieceļ.” Pašu galveno citāta elementu — trenēšanos — viņš atstāj nekomentētu. „Nē, kā monstrs es netrenējos. Kā jau teicu — pāris dienas un piezogas slinkums.”

Tiesa, šo slinkumu var saprast, jo treniņi ir katru dienu un bieži vien divas reizes dienā. Tāpat vēl manēžā ir arī nodarbības vieglatlētikā. Nogurdinošais un visnotaļ vienmuļais režīms jāsavieno ar mācībām skolā. „Es skolā sāku iet tikai no astoņu gadu vecuma, jo tuvākā skola no mājām Kroņauces pusē bija tālu, tāpēc vēl mācos 12. klasē,” Plēsniekam blakus solos sēžot arī citi sportisti — džudisti un futbolisti.

Vienā nodarbībā vienmuļajā svaru zālē Plēsnieks pavada vidēji pusotru stundu. Vasarā — pat divarpus. „Komandu sporta veidos ir jāstrādā komandā. Svarcelšanā strādā tikai ar sevi, jūties kā noslēgtā telpā, mazā būdiņā. Tas ir mazliet savādi.” Tikai divas disciplīnas — raušana un grūšana —, katru dienu viens un tas pats — neapnīk? „Reizēm uznāk besis,” piekrīt Artūrs. „Cenšos nedomāt un vienkārši izpildu cēlienus. Kad raušana beigusies, ir atvieglojuma sajūta, — tad atliek tikai mana iemīļotā grūšana.”   

Svaru zālē Plēsniekam apkārt darbojas gandrīz ducis treniņpartneru. „Protams, pasmejamies arī, kompāniju vajag. Ja sēdēsi viens un skatīties tikai uz stieni, cilvēki domās, ka esi ieslīdzis depresijā.” Jokos gan neviens neizplūstot, tas var būt bīstami. Līdzīgi ir, ja netiek rūpīgi ievēroti visi pārējie svarcelšanas priekšnoteikumi. „Ja kārtīgi neizstaipies pēc treniņa, pēc tam esi kā akmenī iekalts. Stīvs.”

Kā izdodas nezaudēt motivāciju? „Es turpinu trenēties ar iedvesmu, lai mans tēvs, ja dzīvs būtu, varētu lepoties ar mani. Viņš bija Latvijas patriots, vienmēr juta līdzi mūsu izlasēm.” Šad un tad gan uzmācoties domas, ka čuguna pankūku cilāšanai jāmet miers. Taču tā ir tikpat ikdienišķa sajūta kā zaldātam domas par frontes pamešanu. Stimuls ir iespēja, lai arī nedaudz, tomēr — nopelnīt.

NEPRATA PAR SEVI PASTĀVĒT

„Redz’, tēvs mani uz svarcelšanu atveda tikai tāpēc, ka es skolā nevarēju par sevi pastāvēt,” Plēsnieks negaidīti sarunas ratu pagriež skarbā virzienā. „Biju maziņš un tievs. Kādu dienu atnācu mājās ar zilu aci. Tētis aizgāja uz skolu un prasīja, lai parādu vainīgo. Nenodevu, jo negribēju dabūt vēl. Tētis pazina Eduardu Andruškeviču, bet viņa brālis Jurijs strādāja ar bērniem. Viņš nākamajā dienā mani aizveda uz sporta zāli. Sāku ar nūjiņas cilāšanu, un tas aizgāja… Pēc diviem gadiem jau varēju pastāvēt par sevi un sāku mukt no treniņiem. Eduards brauca pakaļ, jo redzēja perspektīvu. Un 15 gados es izcīnīju pirmo medaļu Eiropā.” Vēlāk Artūrs ar pāridarītāju kļuvis par labiem draugiem, savukārt panākumi kontinenta mērogā devuši dzirkstelīti strādāt tālāk.

Miermīlīgā un omulīgā Plēsnieka daba nedod iztēlei vietu attiecināt uz viņu jēdzienu kauslis. Un villojies viņš tiešām nav jau kopš bērnības. Turklāt tagad viņš apzinās savu spēku un labi saprot, ka tas citiem var būt bīstams.

PLĒSNIEKS — HOKEJA TRENERIS

Brīvajā laikā Plēsniekam patīk skatīties hokeju. Viņa elks uz ledus ir Edgars Masaļskis. „Kādu dienu Artūrs tēva mājās atradis divas hokeja nūjas un četras ripas. Atcerējos, kā pa ziemu lējām ledu un spēlējām. Labi slidot nemāku, tāpēc man iedeva vecus aizsargus — stāvēju vārtos.”

Vasarā Plēsniekam jāstājas augstskolā. Šķietami savdabīgi, taču svarcēlājs vēlas Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā apgūt hokeja trenera profesiju. „Es sevī jūtu tādu aicinājumu, un cilvēkam ir jādara tieši tas, kas viņam patīk.”

Mūzikā Plēsniekam patīk roķīgais Nickelback, bet nekas smagāks (kaut gan — pacelt varētu). Tāpat kā ātrslidotājam Haraldam Silovam, pēdējā laika topa grāmata ir Bada spēles.

BŪS VAI NEBŪS?

Sarunas beigās tiešā tekstā izskan jautājums: vai Plēsnieks kļūs par olimpisko čempionu? Sejā apjukums. „Tā jau nevar teikt, citādi pēc tam būs pļukš…”

Latvijas svarcelšanas ikona Viktors Ščerbatihs kā lielu plusu Plēsniekā slavējis spēju ieklausīties trenerī, kas kopumā jaunajiem sportistiem ir reti piemītoša īpašība. „Dažreiz arī neieklausos… Esmu jau pieradis pie dažiem trenera komentāriem. Skatos — kādā leņķī jātur stienis un kur ir kļūda.”

Plēsnieks gribētu, lai uz Londonas olimpiskajām spēlēm dodas Ščerbatihs, absolūti nebūtu žēl. „Ko tad es tur braukšu pacīnīties par astotnieku? Viktoram ir iespēja uzstādīt rekordu — kļūt par pirmo svarcēlāju, kas piedalījies piecās olimpiskajās spēlēs. Tiesa, Viktors uz Londonu brauks tikai tādā gadījumā, ja jutīsies spējīgs cīnīties par medaļām.” Jāpiebilst, pieci olimpiskie cikli Ščerbatihu nav atstājuši bez sekām. Ne jau darbs Saeimā vai vecums laupa rezultātus. Kā norāda Andruškevičs, tas ir ārkārtīgi ilgais laiks svarcelšanā, kam sekas ir daudzās mikrotraumas.

Kad diktofons jau izslēgts un lūdzu Plēsniekam atstāt savu mobilā telefona numuru, viņš piebilst: „Pirms sacensībām nevajag zvanīt. Man vienmēr zvana no Sportacentra. Tad nekad neveicas.”

Artūrs PLĒSNIEKS

Svarcēlājs

Dzimis: 1992. gada 22. janvārī Dobelē

Izglītība: Ventspils 6. vidusskolas 12. klases skolnieks

Augums, svars: 178 cm, 104 kg

Ģimenes stāvoklis: saderinājies ar Beatrisi

Vaļasprieki: sērfot internetā, skatīties hokeju TV

Sportā: kopš 9 gadu vecuma

Pirmais treneris: Jurijs Andruškevičs

Lielākie sasniegumi: pasaules čempionātā 15. vieta (2011. g.), pasaules junioru U-20 čempions (2010. g.) un vicečempions (2011. g.), Eiropas čempions junioriem U-20 čempions (2011. g.) un vicečempions (2009. g.), Eiropas U-17 vicečempions svara kategorijās līdz 105 kg, virs 94 kg un līdz 94 kg

Kino: romantika, mīļākās filmas Krēsla un Transformeri

Mūzika: Nickelback

Literatūra: Bada spēles