Spēka trīscīņas ceturtdaļgadsimts Latvijā

Latvijā vienmēr
bijuši stipri vīri, kuri ar labiem un pat izciliem panākumiem sevi
apliecinājuši arī starptautiskajā arēnā. Spēka trīscīņas gadsimta ceturksni
ilgā vēsture tam ir uzskatāms apliecinājums.

Kā tad Latvijā
ienācis šis visstraujāk augošais smagatlētikas sporta veids? Tas labi zināms
Edmundam Jansonam. Šis vīrs svaru zālei atdevis visu mūžu, bijis vairākkārtējs
Latvijas čempions svarcelšanā. Trenera karjeras laikā izaudzinājis desmitiem
čempionu, rekordistu, sporta meistaru, pat virkni starptautiskās klases sporta
meistaru. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados viņam piešķīra Latvijas
Nopelniem bagātā trenera nosaukumu.

Kā viss sākās?

„Pirmais oficiālais
Latvijas čempionāts notika 1982. gada 13. novembrī Rīgā. To rīkoja
galvaspilsētas klubs Impulss.
Piedalījās 22 sportisti, lielākoties svarcēlāji," stāsta Edmunds Jansons. „Reģionos vieni no aktīvākajiem bija Liepājas
smagatlēti. Klubs Sanitas
astoņdesmito gadu sākumā rīkoja dažādus turnīrus, mazliet vēlāk arī republikas
čempionātus. Uz Liepājas kausa izcīņas sacensībām brauca vīri no visām
PSRS  republikām. Šodien tas šķiet
absurdi, bet tolaik viss notika stingrā drošībnieku uzraudzībā. Oficiālā
nostāja – tas taču ir buržuāziskais sporta veids. Par nodarbošanos ar austrumu
cīņām varēja nokļūt aiz restēm, bet smagatlētus un kultūristus Drošības
komiteja rūpīgi uzmanīja. Padomju Savienībā šis sporta veids parādījās pirms 40
gadiem, taču pirmsākumos īpašu popularitāti neiemantoja. Spēka trīscīņas celmlauži
Latvijā ir Viktors Pevko, Felikss Saikovskis, arī citi.

Edmunda Jansona
ieguldījums skarbā dzelžu sporta
popularizēšanā un attīstīšanā pelnījis atsevišķu stāstu. 1986. gadā Jelgavā
nodibinājis sporta klubu Apolons,
viņš spēka trīscīņu pacēla vēl nebijušos augstumos. Ieinteresējot privātos
atbalstītājus un republikas mašīnbūves flagmani RAF, izdevās iegūt finansējumu,
lai, piesaistot visus mūsu talantīgākos atlētus, uz kluba bāzes veidotu
Latvijas izlasi. Jau kluba debijas gadā izlase veiksmīgi startēja PSRS
čempionātā Krasnojarskā. Bija medaļas, bet ar pirmo mēģinājumu līdz zeltam
tomēr neizdevās aizsniegties. 1987. un 1988. gads ir pirmo nopietno panākumu
laiks. Par PSRS čempioniem un rekordistiem kļuva Aleksandrs Radzevičs,
Vladimirs Morozovs, Genadijs Zubriks, Ivans Voroņeckis un Jānis Folkmanis.

Nākamais solis tika
sperts 1989. gadā, kad Latvijas atlēti iekļuva PSRS izlasē un tās sastāvā
debitēja pasaules meistarsacīkstēs Nīderlandē. Pirmos kucēnus slīcināt
nevajadzēja, bet nebija arī iemesla laistīties ar šampanieti. Tomēr vietas
labāko sešniekā nebija peļamas. Togad PSRS čempionāts beidzās ar kluba Apolons uzvaru komandu vērtējumā. Tikpat
nozīmīgas uzvaras tika gūtas arī Baltijas kausa izcīņā, turklāt trīs gadus pēc
kārtas. Edmunds Jansons kļuva par PSRS izlases treneri.

Neatkarības laiku pirmā desmitgade

1991. gada sākumā
tika dibināta Latvijas Spēka trīscīņas federācija. Par tās prezidentu ievēlēja
Edmundu Jansonu. Jauno veidojumu tūdaļ atzina starptautiskā federācija. Togad
Latvijas atlēti, jau pārstāvot sarkanbaltsarkano karogu, piedalījās pasaules
čempionātā Zviedrijas pilsētā Erebru.

Šajā desmitgadē
Latvijā izveidojās virkne spēcīgu klubu – arī Aizkrauklē, Jēkabpilī, Dobelē,
Daugavpilī. Konkurence tradicionālos valsts čempionātus padarīja vēl
interesantākus. 1993. gadā Jansons sarīkoja Baltijas čempionātu, aicinot
valstis, kas ir abpus Baltijas jūrai. Šīs sacensības notika uz Jelgavas
kultūras nama skatuves. Mūsu spēkavīri izcīnīja pirmo vietu. Šīs desmitgades
spilgtākie sportisti – Rinalds Dimiņš, Raivis Širaks, Nikolajs Pavilovskis,
Jurijs Ivaņušins, Anatolijs Kuzmins, Aleksandrs Smelovs. Spēka trīscīņas
sacensībās juniora gados startējis arī populārais un titulētais svarcēlājs
Viktors Ščerbatihs, arī pauerliftingā sasniedzot augstus rezultātus. Raimonds
Bergmanis, Raivis Vidzis, un lielākā daļa tagadējo spēkavīru sportisko karjeru
sākuši tieši trīscīņā.

Visjaunāko laiku vēsture

Spēka trīscīņa
turpināja attīstīties. 2000. gadā, sarīkojot Eiropas senioru čempionātu,
Jelgavas vārds tika ierakstīts šī sporta veida vēsturē. Dalībnieku atsauksmes bija
cildinošas, taču finansiāli šīs sacensības beidzās ar lielu mīnus zīmi.
Federācijas ilggadējais prezidents Edmunds Jansons atkāpās no amata . Par viņa
darba turpinātāju federācijā kļuva Genadijs Zubriks. Taču 2005.gadā pienāca
laiks kārtējām pārmaiņām. Par federācijas vadītāju kļuva Rinalds Dimiņš. Sākās
jauni laiki – sacensības tika organizētas daudz profesionālāk, mūsdienu
prasībām atbilstoši. „Rinalds
visu dara pareizi," uzskata Edmunds Jansons. „Spēka trīscīņa sāk attīstīties vēl straujāk. Tiek domāts arī par
sportistiem, rasts finansējums."

Jaunā tūkstošgade
atnāca ar līderu maiņu – Latvijas spēcīgākā kluba titulu Apolonam atsavina aizkrauklieši. Aizritēja vēl divi gadi, un par
sevi liek manīt Sporta Pasaule no
Valmieras. Nopietns darbs, sakārtota infrastruktūra, labs treneris, pareizi
ieguldīti līdzekļi, un Aizkraukle spiesta piekāpties, bet vēl ne padoties.
Pēdējos gados valmierieši cīnās par pirmajām vietām Latvijas sacensībās.

Jaunās tūkstošgades stiprākie
vīri spēka trīscīņā ir Konstantīns Konstantinovs, Ivars Cīrulis, Edgars Rekšņa,
Aleksandrs Grigorjevs. Ir vēl arī citi sportisti ar respektējamiem
sasniegumiem. Pavisam nesen vietu uz goda plāksnes ieguvuši arī Nikolajs
Šomņikovs un Jānis Steļmahs, kuri Eiropas čempionātā Dānijā svaru stieņa
spiešanā guļus izcīnīja attiecīgi sudraba un bronzas medaļas.

Pagaidām spēka
trīscīņa vēl nav olimpiskais sporta veids, taču starptautiskā federācija
strādā, lai to panāktu.

Publikāciju
sagatavoja Gatis ĶĪSIS