Sūri grūti nopelnītā ceļazīme

Pēc 16 gadu
pārtraukuma Latviju olimpiskajās spēlēs atkal pārstāvēs divi džudisti.
Barselonā tie bija Vsevolods Zeļonijs un Vadims Voinovs. Pekinā Zeļonijam,
kuram šī būs jau ceturtā olimpiāde, pievienosies debitants Jevgeņijs Borodavko,
kurš olimpisko ceļazīmi nopelnīja pagājušomēnes Eiropas meistarsacīkstēs
Lisabonā, izstājoties pēc diviem zaudējumiem. Tāda ir džudo specifika, – šoreiz
labvēlīga 21 gadu vecajam rīdziniekam.
Jāprot labi rēķināt
Šajā sporta
veidā  trenerim un viņa audzēkņiem
matemātika nedrīkst klibot. Ja
pasaules čempionātā neesi iekļuvis vadošo piecniekā, kas garantē ceļazīmi uz
Pekinas spēlēm, paliek otra iespēja – iekļūt Eiropas ranga deviņu labāko vidū savā
svara kategorijā. Tas ir ir ļoti garš un nogurdinošs atlases seriāls, kas sākās
pērn aprīlī ar Eiropas čempionātu un šogad pirms mēneša beidzās ar kontinenta
meistarsacīkstēm Lisabonā. Turklāt starplaikā bija 12 Pasaules kausa A un B
kategorijas turnīri. Katram sportistam ranga galīgajā aprēķinā ieskaitīja
četrus labākos sasniegumus, pasaules un Eiropas čempionātu guvumu ieskaitot.Jevgeņijam Borodavko
olimpisko licenci bija vieglāk izcīnīt nekā Vsevolodam Zeļonijam, lai gan pirms
Lisabonas Žeņa rangā bija tikai devītajā vietā, toties četru labāko sasniegumu
bilance izskatījās itin cerīga: 7. vieta EČ 2007. gadā, Pasaules kausa seriālos
2. vieta Baku, trešā – Birmingemā, piektā – Tbilisi. Tomēr simtprocentīgas
pārliecības pirms cīņām Portugālē vēl nebija, jo džudo ir ātrs un
neprognozējams sporta veids. Pēkšņi varēja izšaut
arī kāds no sportistiem, kas bija aiz deviņnieka norobežojošās svītras. Bet
neviens to neizdarīja, un tas kļuva zināms jau pēc pirmajām divām kārtām uz
Lisabonas tatami.

Kas tie bija par
mokošiem aprēķiniem gada garumā? „Vispirms
vajadzēja tikt skaidrībā, kā sadalīt spēkus tik ilgam laikam, kurā Pasaules
kausa posmos iet uz visu banku, kur
var pietaupīties un – kuras sacensības izlaist," skaidro Jevgeņijs Borodavko. „Sākumā rēķināt variantus vēl nebija
vajadzības, jo Eiropas pērnā gada čempionātā izcīnītā septītā vieta kļuva par
pirmo atskaites punktu. Tikai šogad aprīlī kļuva skaidrs, ka šis iznākums manu
četru labāko sasniegumu ieskaitē būs ceturtais. Matemātika sākās janvārī,
vienlaikus ar sacensību maratonu, kad Eiropas malu malās uz tatami vajadzēja
kāpt gandrīz katru nedēļas nogali. Tik saspringtu kalendāru mums piedāvāja Eiropas
Džudo savienība. Neatlika laika pat ritmiskam treniņu procesam, par
rehabilitāciju pat nerunājot. Ar treneri Oļegu Baskinu sākām rēķināt, kuru no
PK posmiem varam atļauties izlaist, jo, startējot nogurušam, var iedzīvoties
nopietnās traumās, jo džudo taču nav dambrete. Lielo slodžu iespaidā piepeši atmodās pērn savainotais ceļgals, bet
ziemas beigās sastiepu ceļgala saites. Tādēļ divus PK posmus vajadzēja izlaist,
bet vienā piedalījos, lai gan risks bija. Vienas sacensības izlaidu tikai tāpēc,
ka jau iepriekš izskaitļojām – paredzamajā konkurencē pie laba iznākuma nav
cerību tikt, jo reizēm pat septītā vieta neļāva palielināt ieskaites punktu
summu. Vienlaikus sekojām konkurentu virzībām kontinenta ranga tabulā.
Vislielāko gandarījumu sagādāja divi starti – godalgotās vietas Birmingemā un
Tbilisi. Šajā ciklā mans sniegums bija stabils. Par ko liecina labas vietas
tuvāk pjedestālam vai nedaudz tālāk no tā, kā arī piektā vieta Eiropas U-23
čempionātā, kas gan netika vērtēta olimpiskās atlases ranga ieskaitē. Tik daudz
sviedru kā šā gada pirmajos četros mēnešos neatceros lējis – tā varētu būt pat
divu neolimpisko gadu norma. Tagad sācies pēdējais trīs mēnešu gatavošanās cikls
Pekinas spēlēm, un patīkami, ka ar ceļgalu viss kārtībā. Vēl tagad grūti
noticēt, vai tiešām tas viss noticis ar mani."

Puikas gados Žeņam džudo nepatika

Cīņas sporta veidos
dēli vairumā gadījumu mēdz iet tēvu pēdās. Žeņas tēvs Sergejs Borodavko bija
PSRS jaunatnes meistarsacīkšu laureāts, sporta meistars džudo, tāpēc, daudz
nedomādams, paņēma septiņus gadus veco dēlēnu pie rokas un aizveda uz LSPA
sporta zāli, lai  pazīstamais džudo
speciālists Andris Pimenovs viņam dotu pirmās ievirzes džudo pasaulē. „Biju paklausīgs zēns un darīju to, ko gribēja
tēvs un ko lika treneris. Taču līdz īstajam džudo bija vēl tālu, jo vajadzēja
tikai kūleņot, mest salto, imitēt metienu tehniku," atceras Borodavko-juniors. „ Džudo man nepatika.  Vajadzēja iet uz treniņiem, kurus bastot
nedrīkstēju. Bet es gribēju ar pagalma puikām spēlēt futbolu. Kad paaugos,
nepatika pārgāja. Varbūt tas bija jaunā trenera Oļega Baskina nopelns, jo viņš,
būdams aizrautīgs futbolists, šo spēli iekļāva arī savu audzēkņu treniņu
programmā.

Dzīves skolu izstrādāja treneris

Ticību džudo,
iespējams, vairoja arī tas, ka jau pirmajā treniņu gadā, būdams septiņus gadus
vecs, tiku pie sava pirmā diploma, kuru ieguvu klubu sacensībās. Toreiz svēru
34 kilogramus. Turpmāk mana sportiskā karjera virzījās augšup. Kadetos un
junioros uzvaras pašas devās rokās, bet treneris bija prasīgs, atgādinot
neieslīgt pašapmierinātībā. Kad gada laikā man izdevās kļūt par Eiropas un pasaules
junioru čempionu, treneris atgādināja vēlreiz: tu esi tikai pusceļā uz lielo
džudo.

Esmu režīma cilvēks. Trenera vārds man ir
likums. Arī tad, kad viņš man piedāvāja mainīt svara kategoriju – no 81 kilogramiem
uz 90, uzskatot, ka tieši šajā svarā es varētu izpaust spēka, kustību
koordinācijas un tehniskā izpildījuma sabalansējumu. Nevarētu apgalvot, ka visu
izlemj treneris. Vispirms viņš uzklausa manu viedokli, tad kopā jebkuru
situāciju izanalizējam, apspriežam. Tikai pēc tam viņš pauž savu nostāju. Tā
nav runa par ikdienas sīkumiem. Šī sastrādāšanās, abpusēja uzticība ļāvusi
sasniegt rezultātu, kāds man agrāk pat sapņos nebija rādījies."

Inteliģents uz tatami

Kad Borodavko nāca uz
tikšanos ar Sporta redaktoru, mazliet
tomēr noseboja, jo autiņam bija izšāvusi riepa. Ieradies lepni teica: "Pirms
dažām dienām nokārtoju gala eksāmenus Transporta sakaru institūtā. Turpmāk būšu
aizņemts, gatavojoties olimpiādei, tāpēc diplomdarba uzrakstīšana un
aizstāvēšana vismaz pagaidām jāatliek. Taču jau tagad, kad būs starts Pekinā un
arī nākamais olimpiskais cikls, varu apgalvot, ka studijas maģistrantūrā arī ir
manos plānos."

Viss pakļauts vienam mērķim

Jevgeņijs grib būt
cilvēkos, bet, ja reiz izvēlējies sportisku dzīves stilu, tā likumi jāievēro. Nav
jau gluži kā cietumā, bet režīms ir režīms – mācības, treniņi, sacensības, un
atkal viss no gala, tiesa, tagad bez institūta. Uz copi sen nav būts, lai gan
agrāk bijuši lomi, par kuriem nav jākaunas. Brīvs cilvēks, neprecējies, var
atļauties pasēdēt ar draugiem, bet – normas robežās. Žeņa uzskata, ka pasauli tā
īsti vēl nav redzējis, jo nav bijis pat džudo citadelē Japānā, par Āfriku un
Austrāliju pat nerunājot. Bet meitenes gan patīkot.

Un viss, kas ārpus
sporta, pēc Lisabonas stresiem ļoti vietā, jo spriedze bija neiedomājama.

Labi, ka daudz mīnusu (rāmītī)

Latvijas izlases
galvenais treneris Oļegs Baskins par
savu audzēkni: „Žeņa ir ļoti
talantīgs puisis, viņam lielajā sportā viss vēl priekšā. Apsteidzis laiku, jo
Jevgeņijam īstā olimpiāde būtu pēc četriem gadiem Londonā. Taču viņš,
pateicoties neatlaidībai, savu grafiku ir apsteidzis. Par to liels prieks.
Labi, ka Žeņa pats to apzinās, arī to, ka ceļā uz Pekinu vēl vajadzēs ļoti
nopietni strādāt. Talants ne jau katram dots, bet tas ir visciešākā saistībā ar
treniņu darbu. Manam audzēknim ir daudz plusu, bet – vēl vairāk mīnusu. Un tas
ir labi, jo šos mīnusus var vēl likvidēt turpmākajā sagatavošanās gaitā
Pekinai. Vienlaikus tas ir stimuls turpmākajai izaugsmei. Pētīsim galveno
konkurentu cīņas stilu. 32 olimpiešu vidū svarā līdz 90 kg visi ir stipri.
Modelēsim cīņas pret spāņa Alarzas, itāļa Meloni un nīderlandieša Heizingas
cīņas stilu, jo, tāpat kā citos oficiālajos turnīros, arī uz Pekinu līdzi
vedīsim tradicionālo sparingpartneri Juriju Šuļinu. Mūsu plānos ir arī dažu
paņēmienu jauna interpretācija. Visi konkurenti viens otru labi pazīst, taču
mums tomēr ir dažas ieceres, kuras vajadzētu īstenot. Vēl vajadzētu pastrādāt
arī spēka vairošanai un taktikas pilnveidošanai. Nedēļas nogalē centīsimies
atgūt sacensību garšu Tallinas GP izcīņas posmā, pēc tam būs treniņnometnes un
sacensības Spānijā un Portugālē. Vēl patrenēsimies mājās, un tad jau varēsim
lidot uz Pekinu. Prognozes? Svarīgi būs gūt uzvaru pirmajā cīņā. Lai gūtu
pārliecību."

Gatis ĶĪSIS

Jevgeņijs Borodavko

džudists

Dzimis           1986. gada 4.
novembrī Rīgā

Džudo           kopš 7 gadu vecuma

Pirmais treneris      Andris
Pimenovs, turpmāk un tagad Oļegs Baskins

Svara kategorija     līdz
90 kg

Klubs             Macabi

Panākumi sportā    pasaules
un Eiropas junioru čempions, bronzas laureāts EJČ, EČ kadetiem 7. vieta, EČ
pieaugušajiem 7. vieta, EČ U-23 5. vieta, trīskārtējs Latvijas čempions
kategorijā līdz 81 kg un svarā līdz 90 kg

Izglītība         studē Transporta
sakaru institūts

Ģimenes stāvoklis   neprecējies

Vaļasprieks              makšķerēšana