Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Taisnības aizstāvis

Eiropas čempionātā
brīvajā un grieķu-romiešu cīņā Tamperē atzinīgi tika novērtēts Latvijas
tiesneša Jāņa Ronča darbs. FILA I kategorijas arbitram Rončam piešķirts Pekinas
olimpisko spēļu tiesneša sertifikāts. Viņš ir viens no 60 amata brāļiem, kam
uzticēts vadīt cīņas uz Pekinas olimpiskajiem paklājiem. Vienīgais no Baltijas
valstīm. Pirmais no Latvijas, kurš šo godu izpelnījies pēc valsts neatkarības
atgūšanas. Tiesa, Ansis Krūzītis vēl PSRS laikos strādāja Maskavas olimpisko spēļu
sekretariātā. Tuvu olimpiskajai svilpei bija arī Jānis Indārs, bet viņam
vajadzēja samierināties ar arbitra pienākumu veikšanu pasaules čempionātā.
Jaunākais debitants
FILA I kategorija
cīņas sportā tagad ir augstākā (agrāk – extra).
Vienīgi tā dod iespēju tiesāt Eiropas un pasaules čempionātos, olimpiskajās
spēlēs. Lai tiktu pie olimpiskā sertifikāta, Jānim aprīlī obligāti vajadzēja
vadīt cīņas uz Tamperes paklājiem. Šo uzdevumu viņš paveica godam.„Pekinas spēlēm
apstiprināts 60 cīņas arbitru pamatsastāvs plus viens rezervists," saka Jānis
Rončs. „Esmu jaunākais
olimpiskajā tiesnešu korpusā, ar 57. licences numuru. 95 procenti kolēģu ir
vecāki un pieredzējušāki par mani. Pamazām kļūstu par savējo soģu sabiedrībā.
Jau trīs gadus vadu cīņas Eiropas un pasaules čempionātos. Līdz olimpiskajai
debijai bija vajadzīgi astoņi gadi."

Kad nebija ballīšu, diskotēku un datoru

Jāni grieķu-romiešu
cīņā iesaistīja vecākais brālēns, kura draugs bija cīkstoņu treneris Alberts
Gribusts. „Toreiz man bija tikai
astoņi gadi, arī sportošanas iespējas ne visai plašas. Futbols ne īpaši patika,
tāpēc neatlika nekas cits, kā iet pa vienaudžu taciņu – cilāt svaru stieni,
lauzties vai pievērsties boksam. Šie sporta veidi Daugavpilij raksturīgi kopš
seniem laikiem," turpina Rončs. „Svara
stienim un boksam vēl biju par jaunu, turklāt tie nelikās saistoši, bet jau
pirmajā treniņā pie Gribusta man iepatikās. Būdams neliela auguma un apaļīgs,
pa paklāju vēlos kā kamols, tomēr biju diezgan kustīgs un izveicīgs. Treniņus
nekavēju arī tad, kad paaugos, jo Daugavpilī vilinājumu – diseņu, ballīšu,
datoru, kas varētu traucēt sportošanai, tikpat kā nebija. Centos kļūt stiprāks,
jo tikai tā varēja cerēt uz ātrāki izaugsmi cīņas sportā."

Atceries savu pirmo
oficiālo cīņu uz paklāja? „Toreiz
biju 29 kilogramus smags, piedalījos Jaungada turnīrā Daugavpilī. Guvu pirmo
uzvaru un biju bezgala priecīgs," atceras Jānis. „Turpmāk gāja visādi, bet galvenais – mums bija
labs kolektīvs un treneris."

Grieķu-romiešu cīņā
viņam nebija žilbinošas karjeras. Uz pirmajiem Latvijas jauniešu izlases
koptreniņiem Pāvels Krupeņins Jāni uzaicināja pēc tam, kad viņš uz paklāja bija
burzījies piecus gadus. Vēlāk kadetu konkurencē tika gūti pirmie lielākie
panākumi. Jānis nonāca dzīves krustcelēs. Ko darīt turpmāk? Palikt cīkstoņos
vai tiekties iegūt dzīvei noderīgu profesiju?

Krustcelēs pieņemtais lēmums

„Turpināju lauzties,
bet dzīvē izvirzīju augstākus mērķus – primārais tomēr ir labas izglītības
iegūšana," prātīgi secina Rončs. „Ar
labām un teicamām sekmēm beidzu Daugavpils 12. vidusskolu, tikpat labi ar
mācībām veicās arī Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē, kur ieguvu bakalaura
grādu fiziskajā audzināšanā ar tiesībām strādāt ārstnieciskajā fizkultūrā. Pēc
tam pabeidzu LSPA maģistrantūru sporta pedagoģijā, vēl trīs gadus mācījos LSPA
doktorantūrā. Nesen parēķināju – vidusskolā un DPU 16 gados atestātos man
bijuši tikai seši trijnieki (protams, pēc vecās vērtēšanas sistēmas).
Paradoksāli, ka vienu no tiem saņēmu augstskolas sporta eksāmenā, jo nelielā
auguma dēļ neizpildīju kvalifikācijas normu augstlēkšanā. Lielajā sportā mani
panākumi bija pieticīgāki. Sportošanai mieru metu 1995. gadā, jo darāmā bija
vairāk – vajadzēja likt lietā augstskolās apgūto. Drīz kļuvu par pasniedzēju
LSPA, strādājot kopā ar pieredzējušo speciālistu Viktoru Kuzminu. Radās
nepieciešamība tiesāt studentu sacensībās – neizgāzos. Sāku piedalīties Jāņa
Indāra rīkotajos tiesnešu semināros. Laiks nebija velti tērēts, un man jau
piedāvāja tiesāt Latvijas kadetu čempionātos, vadīt arī junioru cīņas. Pa īstam
par Temidas kalpu kļuvu 2000. gadā."

Zirgu jūdza Vabolē

Jānis dzimis un
audzis Vaboles pagastā, četrus kilometrus no Daugavpils. Tur jau kopš mazotnes
iemācījās zirgu jūgt, pļaut, art un ecēt. Darīt visu, kas laukos vajadzīgs. Arī
kopt un remontēt mašīnu. Pie tēva žiguļa
stūres pirmoreiz sēdās vēl tīņa vecumā, vēlāk ieguva šofera tiesības. Mašīnīte
vēl sveika un vesela, bet Jānis tagad stūrē Audi100,
kas iet kā pulkstenis. Tagad Jānis devies garākā starptautisku sacensību
turnejā, kur aicināts par tiesnesi. Iespējams, ka viņš svilps arī dažos
olimpiskās atlases turnīros šomēnes un maijā. Bet viņam būs ļoti svarīgi
atgriezties Vabolē kartupeļu dēstamajā laikā, kur gaidīs vecais labais divlemešu
arkls.        

Vajadzēja pierādīt

No Jāņa Ronča
tiesneša prakses. „Man bija kāda
interesanta epizode, tiesājot Eiropas junioru čempionātā Budapeštā pirms diviem
gadiem, kad Laura Skujiņa ieguva sudraba godalgu," atceras daugavpilietis. „Uz paklāja vadīju Sabo cīņu ar austrieti
Šturmeru. Ungārs izdarīja ļoti efektīgu metienu piecu punktu vērtībā. Kā
vērtēt? Sānu arbitrs, starp citu, Sabo tautietis piešķīra trīs punktus. Es devu
tikpat. Pienāca FILA pārstāvji, kopā apskatījāmies video, un viņi pārvaicāja,
vai es lēmumu atstāšot spēkā. Teicu, ka nemainīšu. Iebildumu nebija. Vēlāk
pienāca citu valstu treneri un paslavēja, sak, pareizi darīji, ka paliki
nelokāms. Iespējams, ka tas bija mans pirmais lielais pluss FILA arbitra
karjerā. Un vēl viens – vissvaigākais piemērs no Tamperes. Tiesāju gandarījuma
cīņu, kuras uzvarētājam būtu iespējas cīnīties par bronzu. Bulgārs pret
lietuvieti. Izšķirošajā brīdī spraiga situācija, kurā punktu varēja dot gan
vienam, gan otram. Iedevu lietuvietim. Pēc cīņas bulgāru kolēģis teica, ka viņš
būtu rīkojies tāpat. Tās ir nianses, bet ļoti svarīgas, lai iemantotu citvalstu
kolēģu atzinību."

Spriedze būs liela

Jānis saka, – Pekinā
vajadzēšot pavadīt divas nedēļas. No spēļu atklāšanas dienas (8. augusta) līdz
22. augustam. Nebūšot jātiesā tik daudz cīņu katru dienu, kā tas ir pasaules
čempionātos, taču atbildība būšot milzīga, prasot gandrīz maksimālu
koncentrēšanos visas dienas garumā, jo tiesnešus uz katru konkrētu sacensību
paziņošot tikai piecas minūtes pirms cīņas sākuma. Mēneša nogalē viņam būšot
vēl viena debija – brāļu Samurgaševu kadetu starptautiskajā turnīrā Rostovā pie
Donas viņš pirmoreiz karjerā veikšot FILA delegāta pienākumus.

Gatis ĶĪSIS

Jānis Rončs

FILA I kategorijas tiesnesis, olimpiskais
arbitrs Pekinas spēlēs

Dzimis           1973. gada 1.
septembrī Daugavpilī

Sporta veids                        grieķu-romiešu
cīņa

Pirmais treneris      Alberts
Gribusts, vēlāk Pāvels Krupeņins

Nodarbošanās        celtniecības firmas
menedžeris

Amats sportā           Latvijas Cīņas
sporta federācijas tiesnešu kolēģijas vadītājs, FILA I kategorijas tiesnesis

Izglītība         DPU, LSPA
maģistrantūra un doktorantūra

Panākumi sportā    vairākkārtējs
Latvijas čempions un godalgotu vietu ieguvējs, pieckārtējs Latvijas
universiādes uzvarētājs, 10. vieta pasaules junioru čempionātā 1994. gadā, 12.
vieta EJČ 1993. gadā

Ģimene                      sieva
Sanita, dēli Edgars (10 g.) un Rainers (1 g.), meita Evija (7 g.)

Vaļasprieks             atpūta
kopā ar ģimeni, slēpošana, peldēšana