Viestura Gargurņa bagātība

Piņķos Vēzīšu māju saimnieks Viesturs Gargurnis ir unikāls cilvēks. Audzis
daudzbērnu ģimenē kopā ar četriem brāļiem un trim māsām, taču lielās saimes
šūpulis bija kārts Vecumniekos. Jaunībsdienās Bauskas pusē bija tikai sports,
taču daudzpusība vairojās pēdējos 22 gados, kad 
beidzot tika iegūts savs zemes pleķītis Piņkos un varēja ķerties pie nopirktā
mājokļa pārbūves.

Cilvēks ar zelta rokām.
Būvniecības speciālists, nozares čempions grīdu likšanā (cik lielu platību vari
noklāt stundas laikā). Tas ir viņa vienīgais rekords ārpus sporta. Viestura rokām
un prātam pieder arī Ķekavas vidusskolas un sporta zāles celtniecība. Protams,
arī treniņu kompleksa izveide Vēzīšos,
guļbaļķu pirtiņas, darbnīcu un šķūņa izbūve, dīķa izrakšana un gleznieciskais
noformējums.

Pirmo spēka izpausmi Viesturs
parādīja jau bērnībā, Vecumnieku dīķī iegāžot kādu dzelzs grabažu. Skolas gadu
pirmsākumos viņam patika visi sporta veidi, piedalījās visās sacensībās pēc
kārtas. Tas gan nav gēnu mantojums no vecākiem, kuriem sports bija dienišķais
darbs lauku saimniecībā, tīrumā. Viestura sportiskā bilance ir fantastiska – 16
sporta veidos iegūtas Latvijas čempionātu medaļas, gūti panākumi republikas un
dažādu resoru spartakiādēs. Visdīvainākais, ka viņš bijis autodidakts, pats
visu novēroja, kā tas darāms. Trenera viņam nevajadzēja.

Viesturs: „ Teleekrānā
noskatījos, kā svara stieni ceļ slavenais igaunis Jāns Taltss, vizuāli nokopēju
viņa celšanas stilu un pats sāku celt. Ar svara stieni bez citu speciālistu
padoma noņēmos līdz 1980. gadam. Svarcelšana bija mans pirmais sporta veids.
Kalnus negāzu, taču,  startējot svara
kategorijā līdz 75 kilogramiem, biju gan Bauskas un Limbažu rajona čempions,
gan uzvarēju arī Rīgas rajona meistarsacīkstēs. Latvijas augstākajā
svarcelšanas līmenī virtuozs gan nebiju, taču par vietu labāko sešniekā varēju
cīnīties."

Viens no pionieriem

 „Man sportā patika dažādība. Varēju skriet
vidējās distances, peldēju kā ronis, braucu ar ceļa velosipēdu. Tā arī radās
vēlme pamēģināt triatlonu un duatlonu," atceras Gargurnis. „Pašam par
pārsteigumu viss izdevās, un vienā no Latvijas kausa izcīņas posmiem
kopvērtējumā tiku pie bronzas. Riteņbraukšanai manā sportiskajā karjerā bijusi
liela loma. Arī vislielākie piedzīvojumi šajā sporta veidā. Kādreiz modē bija
diennakts braucieni, kurus organizēja Andris Miķelsons un Imants Stradiņš.
Mināmies Zaķumuižas pusē. Sasniedzu personisko rekordu, 24 stundās nobraucot 521 kilometru.
Ar ceļa velosipēdu. Žēl, ka šis pasākums mira dabiskā nāvē, jo beidzās sponsoru
atbalsts. Ar riteņiem mana draudzība tomēr turpinājās, jo stājos uz starta
pirmajā atjaunotajā Vienības braucienā 1995. gadā joprojām ar savu vecu ceļa
rumaku. Braucu no Tukuma līdz Talsiem. Nebija slikti, jo sportiskā forma  visai laba. Vien žēl, ka mani no mugurpuses
taranēja kāds diletants. Nākamajā gadā Vienības brauciena finišs  bija Madonas estrādē. Biju labi ieskrējies
finišam, taču, bremzēm nevaldot, iebraucu grāvī, gluži tāpat kā Mečislavs
Bartuševičs. Vienības braucienā gadījās arī citas ķibeles, taču radās iespaids,
ka aizmugurē esošie grib mani nogāzt grāvī. Tāpēc ar Vieniības braucienu kādu
laiku esmu uz jūs.  

Godalga bija arī duatlonā.
Kad bija pamatīgas ziemas, arī slēpoju. Pāreja uz smagajiem sporta veidiem
notika vēlāk. Armrestlings jeb roku cīņa Latvijā sākās pirms 11 gadiem.
Protams, ka biju klāt kā nagla, jo rokas bija gana stipras. Trenējos kā
negudrs, pats sameistaroju roku cīņas galdu, uz kura lauzām rokas ar vecāko
dēlu Kasparu, kurš ir Eiropas invalīdu (autoavārija) čempionāta bronzas
laureāts un gandrīz desmit gadus Latvijas rekordists garajā ciklā svara
kategorijā līdz 65 kg. Tagad šis galds ir noliktavā pie citiem hlamiem, bet
pati noliktava prasās pēc tīrības – daudz kā lieka. Roku cīņās  esmu bijis gan valsts čempions, gan
vairākkārtējs godalgoto vietu ieguvējs .

Svarbumbu celšanu Latvijā
pirmais sāka reņģu cilvēks no Talsiem Uldis Kundziņš. Šī sporta veida galvenais
popularizētājs, kuram auto bagāžniekā vienmēr bija smagās divpudenes un spainis
ar svaigām strimalām, ja braukšana uz kādu bezreņģu reģionu. Tas, protams, nevarējanotikt
bez manas klātbūtnes. Sāku cilāt arī pudus, līdz atskārtu, ka šim sporta veidam
man krampja pietiek."

Cīņu arēna mājas pagalmā

Lai gan Vēzīšu saimniecības īpašnieks Viesturs Gargurnis sevi neuzskata par
suņu un kaķu piķieri, tomēr šīs dzīvās būtnes ir pieradinātas gan darbam namu
iekšpusē, gan ārpusē. Ja vien pietiktu uzņēmības, suņuks Čiepa varētu pelnīt maizi Rīgas cirkā, taču vajadzētu dažādot
priekšnesumu numurus. Viesturs reiz aizbrauca uz tirgu Latgalīte, pa lēto nopirka krietnu duci svarbumbu, nokrāsoja katru
svaram  atbilstošā krāsā, turpat
iegādājās arī paliktņus sacensībām. Plašajā pagalmā varēja iekārtot vismaz duci
starta vietu. Un varēja sākties Latvijas čempionāts vai Viestura kausa izcīņa,
kas namatēvam par godu. Uz Vēzīšiem sportiskie
tautieši brauc ar lielāko prieku, jo zina, ka saņems māju svētību, laipnību ,
lauku cienastu un labu garastāvokli.

Saimnieks neslēpj, ka agrāk
dzīvē visādi gājis. Esot ņēmis uz krūts ne tikai divpudenes. Bet tagad no šīs
apgrēcības gandrīz nav palicis ne miņas. Darbs Ķekavā iemīļotajā profesijā
celtniecībā, daudz rūpestu arī paša saimniecībā (mums dodoties ciemos pie
sportista Piņķos, viņš bija lielajajai dzīvojamajai ēkai uzlicis jau pusi
jumta). Mazliet iztraucējām. Padziļinātā dīķī pulsēja karūsas un rotaļājās
karpas, bet nostūrī skuma vientuļš gulbis, domādams par aizceļošanas datumu.
Pirtiņas krāsnī malka vēl nebija iemesta, jo saimnieks tuvākajā laikā ieroču
biedrus vēl negaidīja.

Čempiona josta

Nama galvenajā istabā ir
viesu galds un divas relikviju sienas. Uz speciāli veidotiem plauktiem salikti
lieli, mazāki un pavisam lieli kausi. Nopelns par panākumiem svarbumbu celšanā,
kas tomēr ir Viestura galvenais sporta veids. Blakus ir milzīga kokā grebta
vitrīna medaļām. Viesturs bilst, ka šogad pagaidām nopelnītajām 24 medaļām
rūmes vēl pietikšot, bet nākamgad vajadzēšot taisīt vēl vienu vitrīnu. Katram
gadījumam, jauna godadēļa veidošana jau sākusies, jo, kas zina, varbūt no
pasaules čempionāta Amerikā atkal tiks atvesta kāda medaļu riekšava.

Viestura lielākie panākumi
svarbumbu celšanā ierakstīti uz Čempiona biezās jostas, ka viņam ir talismans
jebkurās sacensībās.

Apbrīnojamie rekordi

Latvijas pieckārtējs čempions
svarbumbu celšanā divcīņā un divkārt garajā ciklā. Divkārtējs pasaules čempions
senioru klasē, divkārtējs meistarsacīkšu sudraba un bronzas laureāts. Ilgus
gadus bijis pasaules rekordists 24 kg bumbu grūšanā 10 minūtēs (150 reizes).
Nākamajā nominācijā (U-55) planētas rekordists šajā vingrinājumā (140 reizes).
Pasaules meistarsacīkstēs Masters
klasē pērn Vācijā, aizpērn augstākais tituls, aizpērn sudrabs, šogad bronza
(traucēja savainojums). Pagājušajā gadā 24 kg ar labo roku Ogrē uzrāva 340
reizes (pasaules rekords), Viestura kausā neoficiāli bija pat 420 (pietrūka
starptautiskās kategorijas arbitru) rekorda fiksēšanai. Viņam joprojām pieder
pasaules rekords puda bumbas celšanā ar labo roku – 1480 reižu, kas gan nav vēl
apstiprināts.

Rozīnītes

No Viestura pieredzes: „Ja ilgstoši
eju pa ielu, nesot smagumu, roka piekūst. Ja negribu pārlikt smagumu otrā rokā,
nesu tajā pašā, vien nastu nedaudz pagriežot pa kreisi. Kad rokā ievelkas sāpe,
pagriežu to atpakaļ.  Svarbumbu raušanā
man arī kāds knifis. Bumbu laižu lejā brīvā kritienā, tā izvairoties no
sasprindzinājuma. Tas ir paša dzīves pieredzējums."

Gatis ĶĪSIS