Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Zeļonijam medaļu krāsa piestāv

No tiem džudistiem, kuri
pirms 16 gadiem cīnījās uz  Barselonas
olimpiskā tatami, tikai rīdzinieks Vsevolods Zeļonijs ieguvis ceļazīmi arī uz
Pekinas spēlēm, kas viņam būs jau ceturtās sporta karjerā. Toreiz Spānijā 19
gadu vecais Vsevolods īsti zaļš vairs
nebija, jo pirms tam pavasarī Parīzē Eiropas čempionātā izcīnīja sudraba
medaļu, būdams vēl sambists, kurš uz tatami konkurentus pārsteidza ar netipisku
cīņas manieri, kas bija vairāk rada sambo. Vai Zeļonijs gatavo kādu pārsteigumu
arī Pekinai, uzzināsiet viņa sarunā ar Sportu.Jau Parīzē Vsevoloda
cīņas stilu sāka filmēt japāņi, drīz vien arī eiropieši, bet tā bija tikai
aisberga redzamā daļa, jo visu pārējo viņš nolēma demonstrēt olimpiskās debijas
reizē Barselonā, pirmajā kārtā tiekoties ar Korejas čempionu. Diemžēl plāni
izjuka, jo pirms tam, startējot pasaules junioru čempionātā sambo, savainoja
kreiso plecu, un traumas sekas iespaidoja sniegumu uz olimpiskā tatami. Turpmākajās
džudista gaitās viņš kreiso plecu savainoja vēl divas reizes, un tikai tagad,
Pekinas spēļu priekšvakarā, tas beidzot par sevi vairs neatgādina.Kopš olimpiskās
debijas pagāja pieci gadi, un Vsevolods kļuva par pirmo Latvijas džudistu, kurš
pasaules čempionātā pieaugušajiem izcīnīja bronzas medaļu. Arī šis fakts
fiksēts Parīzē, un Francijas metropole Zeļonijam kļuva par laimīgāko pilsētu.
Vēl kāds interesants fakts – viņš ir pirmais mūsu džudists, kurš ar baudu ēd
austeres un nesmādē zaļo varžu ciskučus, kas garšas ziņā atgādinot vistu stilbiņus.
Nav dzirdēts, ka mūsu džudistu saimē Vsevolodam šajā jomā būtu radušies
sekotāji.

Laulības gredzens plauktā aiz stikla

Nesen, tiekoties ar Vsevolodu,
ievēroju, ka viņa pirkstā nav laulības gredzena. Kas atgadījies, kāpēc nenēsā
uzticības simbolu? Ar dzīvesbiedri Helēnu sastrīdējāties? „Viss mums ir labākajā kārtībā," precizē
pieredzējušais sportists." Paskaties uz manām rokām un visu sapratīsi. Es to ne
uzvilkt varu, ne novilkt."

Aplūkoju viņa delnas
no iekšpuses – vieglas, mīkstas rokas, kā jau cilvēkam, kuram rokās lāpsta
diendienā nav jātur. Toties ieraugu tulznas visu desmit pirkstu virspusē, zem
nagiem – cieti bumbuļi, kuriem pāri gredzenu varētu dabūt vien tad, ja tas būtu
saliekams. „Tā mums, džudistiem,
ir profesionāla lieta," viņš skaidro. „Tā
rodas, satverot pretinieka kimono, kas darināts no rupja auduma. Šādu
satvērienu katrā cīņā vai treniņā ir ļoti daudz. Bez satvēriena taču metienu
neizdarīsi. Džudistiem piederīgs esmu jau 16 gadu. Ja vēl piepluso sambo
karjerai veltīto laiku (arī tur viens otru raustām aiz apkakles), top skaidrs,
kāpēc saviesīgos vakaros džudisti nezina, kur rokas likt. Arī kāju pirkstu
virspuse tāda, ka diezin vai pedikīrs palīdzētu. Uz jaunajiem šie apgalvojumi
neattiecas, jo viņi tik ilgi nav apbružājušies uz tatami."

Starp baltajām svītrām bija arī melnās

Šķita, ka
Zeļoniju  gaida gaišs un saulains ceļš uz
Atlantas olimpiskajām spēlēm, jo Eiropas čempionātā 1993. gadā un divus gadus
vēlāk viņš kļuva par sudraba laureātu. Tomēr pāreja uz jauno svara kategoriju
(no 65 uz 71 kg) pusgadu pirms Atlantas nedeva vēlamo, jo, pieaugot svaram,
spēka tomēr nepietika. Eiropas rangā tikai 13. vieta, un brauciens uz Ameriku
izpalika. Tā radās melnā svītra. Pāreja uz jauno kategoriju bija
nepieciešamība, jo Zeļonijam svara nodzīšana prasīja daudz pūļu.

Jau pēc gada jaunajā
kategorijā viņš kļuva par pasaules čempionāta bronzas laureātu. Pēc tam atkal
atplūdi jeb paplata melnā svītra karjeras ceļā. „Tas bija neizbēgami, jo džudo kļūst arvien neprognozējamāks,"
analizē sportists. „Valstīs, kur
džudo agrāk nebija populārs, izauguši labi šīs cīņas pratēji, kas to vien
gaida, kā aizlikt kāju priekšā kādai autoritātei. Pamodās Āfrika, straujā tempā pasaules elitē iesoļoja sīkstie
mongoļi, un šī sporta veida pamatlicējiem japāņiem tikt pie zelta medaļām kļuva
arvien grūtāk. Man pēc pirmās medaļas pasaules čempionātā nebija viegli
nostabilizēties jaunās svara kategorijas elitē. Vairāku tukšo gadu dēļ nolaidās
rokas, tomēr Sidnejas spēlēm izdevās mobilizēties. Pat neraugoties uz to, ka
šajā olimpiskajā ciklā  tika ieviestas
izmaiņas svara kategorijās. Es drīkstēju kļūt vēl par diviem kilogramiem
smagāks.

Sidnejā vienīgo
zaudējumu piedzīvoju pret itāli Džuzepi Madaloni, nākamos sešus sāncenšus
pieveicu, iegūstot bronzas medaļu. Latviju pāršalca džudo popularitātes vilnis,
un, atrodoties tā virsotnē, nospriedu no šīs situācijas, kad visi mani pazīst,
izspiest maksimumu, izveidojot savu džudo skolu Stabu ielas ne visai plašajās
telpās. Tā pamazām attīstījās, audzēkņu skaits palielinājās, pieaicinājām
sertificētus trenerus. Palika par šauru, sākās plašuma meklējumi. Esmu skolas
prezidents un man paveicās ar komandu. Katrs godprātīgi veica savu darbu, es
varēju turpināt aktīvās gaitas lielajā sportā un dažkārt vadīt arī treniņus
skolā.

Tomēr sagatavoties
Atēnu spēlēm jau bija grūtāk. Vismaz jaunā olimpiskā cikla pirmajā gadā, kad
treniņu ritmu traucēja biežie uzaicinājumi piedalīties sabiedriskos pasākumos,
ciemoties skolās. Tas bija mans pienākums, un es popularizēju savu sporta
veidu."

Šūts, lāpīts, mocīts un mācīts

Džudo ir sporta
veids, kurā treneri sākotnēji māca savus audzēkņus, kā pareizi krist uz
paklāja. Cilvēks tomēr nav kaķis, kuru met kā gribi, bet viņš allaž piezemēsies
uz kājām. Cīņas sportā būs arī labi, ja krītot uztaisīsi kūlenti. Bet džudo ir
tik specifisks, ka pēc pretinieka metiena amplitūdā kūlenis pat prātā neienāk.
Vsevolods sporta karjeras laikā daudz lidojis gan tiešā (lidmašīnā), gan
pārnestā nozīmē (uz tatami). Mākoņos viss bijis kārtībā, bet uz tatami – ne
vienmēr.

„2003. gada decembrī
Rīgā organizēju turnīru Trīs zvaigznes,
par goda viesiem uzaicinot vēl divus olimpisko spēļu medaļniekus –
Aleksandru Jackeviču un Āronu Bogoļubovu, kurš, būdams ļeņingradietis, padomju
laikos pārstāvēja mūsu republikas spēka struktūras. Jau pirmajā cīņā man plīsa
kreisā pleca rotācijas muskulis. Lieta bija nopietna. Ārsti teica, ka jāveic
operācija, pēc kuras trīs mēnešus būšot vajadzīgs miers. Tāda prognoze man
nederēja, jo nevarētu piedalīties Atēnu olimpiskās spēles. Sāku traumēto plecu
vingrināt ar īpašu gumiju, trenējos, izmantojot tikai vienu roku. Braucu uz
sacensībām, lai krātu kvalifikācijas punktus olimpiskajā atlasē. Mēģināju
pielietot visādas viltības, lai sāncenši domātu, ka esmu vesels. Bet rezultātu
nenoslēpsi. Dažos turnīros pirms atlases finiša man bija maz izredžu braukšanai
uz Atēnām. Ārstiem par lielu izbrīnu muskulis paspēja sadzīt, un man pēc
uzvaras PK posmā Minskā un kārtējās bronzas Eiropas čempionātā izdevās tikt pie
Atēnu ceļazīmes. Tas prasīja daudz spēka un emociju, turklāt pirms došanās uz
Grieķiju biju nomocījies visādos šovos un prezentācijās. Tāpēc olimpiskā
turnīra pirmajā dienā uz tatami kāpu galīgi iztukšots. Bez dzirkstelītes, kas
tik ļoti vajadzīga, lai cīnītos par uzvaru. Tāpēc pirmā cīņa Atēnās man kļuva
arī par pēdējo šajās sacensībās. Tā bija manas karjeras kārtējā melnā svītra."

Vai džudo pavadītajos
gados ir kāda vieta uz tava ķermeņa, kas nav traumēta? „Gadsimtu mijā Francijas izlasē bija kāds
ekstunisietis ar netīru cīņas manieri. Savas dusmas viņš vienmēr centās izgāzt
uz mani,„ atceras itulētais
sportists. „Viņš spītīgi gāja man
virsū. Vairākkārt esam spēkojušies Francijas atklātajā čempionātā un citās
sacensībās. Reiz viņš ar galvu speciālā tēmējumā trāpīja manai galvai. Pašam
nekas, bet mans smadzeņu centrs sāka asiņot. Tiesneši (savējie) viņa rīcību
nenosodīja, bet es kā kara laikā atkal devos cīņas arēnā. Labi gan, ka viņš sen
vairs nestartē. Viņš brutāli cīnījās arī ar citu valstu džudistiem, vairākkārt
ņēma godalgotas vietas lielos turnīros. Karjeras laikā cietušas arī manas kājas
un rokas, sāni. Esmu gandrīz kā cilvēks ar tūkstoš rētām, kā tas kādā romānā ar
tādu pašu nosaukumu rakstīts. Bet tur jau citi vaininieki, un šajā vainīgo
sarakstā varu ieskaitīt arī sevi pašu, ja esmu bijis paviršs vai neuzmanīgs. „

Ceļš uz ceturto olimpiādi

Tik spraigu un
sarežģītu atlasi, kāda tā bija uz Pekinas olimpiskajām spēlēm, Zeļonijs
piedzīvojis pirmoreiz. Punktu medības kvalifikācijai sākušās pērn. Pirmie divi
gadi pēc Atēnu spēlēm tika svītroti. Toties pēdējos divos vajadzēja aizvadīt 14
oficiālus turnīrus, divus Eiropas un vienu pasaules čempionātu ieskaitot. Lielajam
atlases sietam vajadzēja izsijāt 32 labākos katrā olimpiskajā svara kategorijā.
Un būt vai nebūt Vsevolodam izšķīrās
aprīlī Lisabonā, kur risinājās Eiropas čempionāts.

Kā vēlāk izrādījās,
viņa likteni izlēma konkurentu savstarpējie rēķini, mūsu sportistam, kurš pēc
trešās kārtas izstājās, gaidot, kā beigsies šī Lisabonas rulete. Tā beidzās laimīgi. Zeļonijs bija nosargājis devīto vietu
Eiropas reitingā, bet vairāki nopietni pretendenti palika aiz strīpas. Tas
kļuva zināms vien čempionāta pēdējās cīņas pēdējās minūtēs. Sīvākais konkurents
– Spānijas japānis Uemacu, kurš rangā palika desmitais, PK kopvērtējumā no
Zeļonija atpalika par diviem punktiem.

Kā Vsevolods vērtē
savus pretiniekus Pekinas spēlēs? „No
32 olimpiešiem  Eiropu pārstāvēs 13, 19 – no citiem kontinentiem. Ar gandrīz visiem
eiropiešiem esmu cīnījies, izņemot jauno puisi no Moldovas, kuram Pekinā būs
debija. Jau pasen konkurentus nedalu parocīgos un neērtos, jo spēki pēdējā
laikā tā izlīdzinājušies, ka šodienas favorīts jau nākamajā dienā var zaudēt.
No Āzijas valstu sāncenšiem nopietnākais manā svarā var būt viens no
diviem  korejiešiem – Atēnu spēļu
uzvarētājs vai pasaules šā gada čempions, Ķīnas meistars. Atvainojos, man
problēmas ar viņu uzvārdiem. Visi 32 uzvārdi ir mana trenera Oļega Baskina
rīcībā. Un ne tikai uzvārdi. Tāpēc pēdējā sagatavošanās posmā modelēsim cīņas
manieri ar katru no viņiem."

Kāda viltība arī
pietaupīta Pekinai? „Protams,
derēs arī kāds senāks, bet tagad modificēts paņēmiens," lēš Zeļonijs. „Nesen
cīnījāmies par Tallinas Lielo balvu. Vēl būs turnīri Spānijā un Portugālē, lai
nezaudētu sacensību garšu. Startēju un startēšu vienu svara kategoriju augstāk –
līdz 81 kg. Ar domu, lai mani sāncenši aizmirstu, kā cīnos savā īstajā svarā.
Arī tāds sīkums var palīdzēt. Patlaban neesmu formā. Tas ir likumsakarīgi, jo
jāatpūšas pēc smagajiem kvalifikācijas turnīriem. Šajās dienās atsākam spēka
treniņus. Kad būs iekrāta fiziskā bāze, ķersimies pie cīņas tehnikas un
taktikas slīpēšanas. Rīgas un Tallinas treniņos mans galvenais sparingpartneris
ir Gatis Mīlenbergs."

Gads sācies veiksmīgi

Vsevoloda Zeļonija
džudo skola nesen pārcēlās uz jaunu mājvietu – Ernesta Birznieka-Upīša ielā
21a, kur agrāk bija trikotāžas ražotne Māra.
„Mums ir plašas telpas – 1500
kvadrātmetri. Tā ir lielākā specializētā džudo zāle Baltijā. Lielajā telpā
izvietoti divi starptautiskā standarta tatami, trīs mazāki paklāji junioriem,
vēl ir mazāka zāle bērniem. Tie visi izvietoti uz tā dēvētās peldošās grīdas, kas amortizē paklāju un
samazina traumu risku par 60 procentiem. Tas viss ražots pēc franču
tehnoloģijas un iegādāts ar Norvik bankas
reālu atbalstu. Oficiālā atklāšana paredzēta septembrī, līdz tam vēl veicami
labiekārtošanas darbi un jāizvieto skatītāju tribīnes." Darba telpās Vsevolods
visu sakārtojis, vēl atlicis pamatīgi pastrādāt, lai arī personiskā divstāvu
māja Imantā beidzot būtu kārtībā. Pēc atgriešanās no olimpiādes.

Līdzībās (rāmītī)

Maskavas olimpisko
spēļu bronzas laureāts Aleksandrs
Jackevičs
: „Barselonas spēlēs
Zeļonijs debitēja 19 gadu vecumā, bet bronzas medaļu ieguva pēc astoņiem gadiem
Sidnejā. Man debijas gadā Maskavā bija 22 gadi, bet Borodavko Pekinas spēļu
gadā palika 21 gads. Ar debiju un medaļām viss skaidrs, bet Jevgeņijam ir
iespēja mūs pārtrumpot. Uzskatu, ka Vsevolodam ir reālas iespējas arī Pekinas
spēlēs iekļūt laureātos. Tas nekas, ka viņam jau 35 gadi. Atēnu spēlēs par
bronzas laureātu  34 gadu vecumā kļuva
amerikānis Džons Pedro. Kas vajadzīgs, lai atkārtotu vai pārspētu Pedro
sasniegumu? Galvenais – lai cīņu dienā viss būtu kārtībā ar veselību. Un nevajag
uztraukties, jo lielākie uztraukumi jau pārvarēti kvalifikācijas turnīros. Par
Borodavko. Katrs džudists vēlas kļūt par olimpieti. Jevgeņija  sapnis jau piepildījies. Bet ar sportisko
niknumu var panākt vēl vairāk."

Gatis ĶĪSIS

Vsevolods Zeļonijs

džudists

Dzimis           1973. gada 24.
februārī Rīgā

Pirmais treneris      Māris
Laibins (sambo), džudo – Igors Konstantinovs un Oļegs Baskins

Izglītība         Rīgas 44.
vidusskola, Rīgas Aviācijas universitāte

Ģimene          sieva Helēna

Sporta klubs            Maccabi

Amats            Latvijas Džudo federācijas
ģenerālsekretārs, Džudo skolas prezidents

Panākumi sportā    sambo
– pasaules junioru čempions 1990. gadā, Eiropas junioru čempions 1992. gadā,
trīskārtējs PSRS junioru čempions, džudo – Eiropas čempionātos 2. vieta 1992.
gadā, 1993. gadā, 1995. gadā, 3. vieta 2002. un 2004. gadā, pasaules čempionātā
1997. gadā 2. vieta, Labas Gribas spēlēs Sanktpēterburgā 1994. gadā 2. vieta,
Eiropas junioru čempionātā 1992. un 1993. gadā 3. vieta