Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Ignata 44. septembris stadionā

Pirms pieciem gadiem olimpiskajās spēlēs Pekinā 50 Latvijas atlētu vidū sekojām līdzi arī septiņcīņnieces Aigas Grabustes gaitām. Toreiz viņa ierindojās 19. vietā. Nākamgad Eiropas U-23 čempionātā — uzvara, bet 2012. gada Eiropas čempionātā Helsinkos — ceturtā vieta. No Londonas olimpiskajām spēlēm pēc trešās disciplīnas traumas dēļ Grabuste izstājās… Aigai juta līdzi visa Latvija un arī viņas trenere Ludmila Olijare. Bet Rēzeknē, sportistes dzimtajā pilsētā, par atlēti visvairāk uztraucās viens no patiesākajiem Aigas līdzjutējiem — viņas pirmais treneris Ignats Cipruss. Šajā septembrī Ignats jau 44. gadu pēc kārtas dodas uz Rēzeknes pilsētas stadionu, lai tur sagaidītu nākamos sporta spīdekļus.

ES, STRIPKĀNS UN RATNIEKS…

„Tik ilgi nedzīvo,” smejoties saka Ignats Cipruss, aizliecot pirkstus par katru nostrādāto gadu desmitu. Pirms 43 gadiem, kad viņa vadībā nonāca pirmie audzēkņi, Ignatam bija tikai 23. Trenera amats nav bijis tas, par ko sapņots kopš puikas gadiem. „Pēc skolas beigšanas nezinājām, ko darīt. Trīs mēs bijām — es, Stripkāns, Ratnieks. Eh, davai par treneri! Un viss!” par it kā vieglprātīgo izvēli stāsta viens no trijotnes. Sākumā gājis grūtāk, jo 120 rubļi, ko tolaik varēja nopelnīt jaunais treneris, bija pavisam neliela summa. Tomēr Ignats atzīst, ka vēlāk trenēšana iegāja asinīs, kļūstot par sirdslietu.

Pirmajā acu uzmetienā viņš izskatās bargs. Spēcīgā miesasbūve un gandrīz divus metrus garais augums var mazliet biedēt. Tomēr, redzot, kā mazie sportisti tiecas pie sava jaunā trenera, kļūst skaidrs, ka aiz šķietami dusmīgās ārienes slēpjas labsirdība un gudrība.

Viņam patīk strādāt ar bērniem un jauniešiem, visu mūžu to arī darījis. Darbs vispārizglītojošā skolā Ciprusam gan nav bijis pa prātam, jo tas „ir konveijers, kur nevar ne pajokot, ne palamāties”. Pats 66 gadus vecais treneris garā palicis jauns, un viņa acīs nenodziestot mirdz dzīvesprieks. Nav brīnums, ka sieva smejot: „Visu laiku bērna prātā…” Uz manu repliku par to, ka septiņu gadu laikā, kuros neesam redzējušies, viņš nav mainījies, Ignats tikai pasmējās: „Esmu laikam iebalzamēts. Kā Ļeņins.”

Lai gan treniņos Ignats ir nosvērts un mierīgs, tomēr nodarbības nav iedomājamas bez viņa asprātīgajiem un ironiskiem jokiem. Kāds ikdienā, tāds darbā. Ignats prāto: ja treneris uz nodarbībām atnāks kā mūmija, tad audzēkņiem būs garlaicīgi. Bet, ja viņš var pajokot, pasmieties, kādreiz arī pavilkt uz zoba, tad jau visiem kļūst interesantāk. „Viņš ir treneris ar savu rozīnīti un labu humora izjūtu,” par savu pirmo treneri saka Aiga Grabuste.

SARAKSTS DIVOS GADSIMTOS

Jaunībā Cipruss trenējies gan peldēšanā, gan basketbolā, gan vieglatlētikā — grūdis lodi un metis disku. Tomēr viņam nav kādas vienas mīļākās sporta disciplīnas. „Man visas mīļas, kurās mani audzēkņi sasniedz rezultātus,” viņš atzīstas. Iemeslu iemīlēt dažādas vieglatlētikas disciplīnas bijis daudz. Ar lepnumu viņš nosauc gan 1959. gadā dzimušo Latvijas rekordistu Vili Pīterānu, gan pašreizējā jauniešu 300 m barjerskrējiena rekorda īpašnieku Maksimu Aitovu.

Dimiņš, Barkāne, Deksne… Viņš turpina, līdz iesoļo nu jau 21. gadsimta audzēkņu sarakstā. Tur — Aiga Grabuste, Renārs Stepiņš un vēl, un vēl. Ignats atzīst, ka šo gadu laikā iepazīts un izaudzināts daudz labu sportistu, no kuriem „pat ļoti daudzi bijuši Latvijas izlases sastāvā”. Bet pirms tam Ciprusa audzēkņi bija izcīnījuši vietas arī PSRS izlasē. Uz jautājumu, kādas emocija izjūt treneris, redzot sava audzēkņa startus, viņš neatbild neko. Tikai pie krūtīm pieliktā dūrē saspiestā plauksta bez vārdiem liek saprast visu.

Olimpiskajās spēlēs Ignats nav bijis. Tomēr viņš it kā kautrīgi atzīst, ka ļoti gribētos aizbraukt un paskatīties. Izjust šo visaugstākā ranga sacensību atmosfēru. Par olimpiešiem kļuvuši divi trenera audzēkņi — septiņcīņniece Aiga Grabuste un bobslejists Otomārs Rihters, kas Murjāņu sporta ģimnāzijā nonāca kā vieglatlēts.

Ignats ir azartisks, tomēr likmes liek tikai pats savā prātā. Arī Dziedošās ģimenes televīzijā skatās, sportiskās intrigas vadīts. Viņu uzrunā viss, kur ir cīņa, rezultāts un uzvarētājs. Kā jau īstam trenerim pienākas.

RITMS, DZIRDE UN ĪSTIE VĀRDI

„Sliktu bērnu nav,” atzīst Cipruss. Galvenais, lai bērnam būtu interese nodarboties ar sportu, jo tas audzina raksturu. Viņš nepiekrīt, ka sekmes skolā var pretnostatīt rezultātiem sportā. „Ja bērns 4. klasē ir žuļiks, tad tas nepavisam nenozīmē, ka jau pēc dažiem gadiem viņš nevarētu saņemties.” Par labu pazīmi tam, ka bērnam ir potenciāls, viņš sauc ritma izjūtu un… muzikālo dzirdi.

„Piespiest bērnu sportot nevar. Taču ieinteresēt var,” ir pārliecināts Ignats Cipruss. Agrāk to izdarīt nebija grūti — sporta un atpūtas nometnes vien kalpoja par stimulu trenēties arvien labāk, jo kurš skolēns gan nav gribējis par brīvu ar lidmašīnu doties, piemēram, uz Batumi pie Melnās jūras. Toreiz nometnes organizētas katru pavasari, nodrošinot iespēju tajās piedalīties pat 25 labākajiem Rēzeknes sportistiem. Cipruss atceras, ka nometnēs bērni sadraudzējās pat vairāk nekā skolās. „Un vai tas vien jau nav ieguvums?” viņš vaicā.

Tagad ir nedaudz grūtāk. Zelta kalnus solīt nevar. Trenerim jāmāk atrast īstos vārdus, lai sportistu ieinteresētu pārspēt pašam sevi, meklējot aizvien jaunus horizontus. Tieši sasniegumi, pārvarot sevi un sasniedzot arvien labākus rezultātus, arī vislabāk motivē. „Gribasspēkam gan jābūt, bez tā neko sasniegt nevar. Pat tad, ja ir milzīgs talants,” spriež Cipruss.

Trenera audzēkne Agnese Gailuma stāsta, ka viņš treniņos mēdzot atgādināt: „Tu to dari sev, nu varbūt nedaudz arī man, bet galvenokārt sev!” Viņa norāda, ka ar savu attieksmi treneris spējis radīt interesi par sportu un meitenes vietu tajā. „Ignats nav vienkāršs treneris, viņš ir draugs,” sirsnībā atzīst jaunā sportiste.

Arī Aiga Grabuste uzsver, ka ar treneri vienmēr spējusi atrast kopīgu valodu: „Man patika dažreiz paslinkot treniņos, bet viņš to kaut kādā veidā vienmēr pamanīja un tūliņ bija klāt, nemanot sekoja katram manam vingrinājumam.” Sportiste stāsta, ka treneris vienmēr esot varējis sastādīt interesantu un daudzveidīgu treniņu programmu, kas mudināja darīt un pārspēt sevi.

KĀRTSLĒKŠANA EZERĀ

„Rēzeknē nebija un vēl joprojām nav kārtslēkšanas sektora. Bet bija kāds spēcīgs puisis. Es viņam teicu — pamēģini kārti. Viņš iesita mietus ezera krastā, uzstiepa gumiju, es iedevu alumīnija kārti, un — tici vai ne — uztrenējās par Latvijas čempionu!” stāsta treneris. Viņš atceras, ka tad, kad nodrošinājums visiem sportistiem bija aptuveni vienāds, arī rezultāti bija atkarīgi tikai no katra ieguldītā darba.

Lielākā nelaime Latvijas sportā ir finansējuma trūkums. „Vai zini, kur atrodas Vārkava?” treneris vaicā. Saņēmis gaidīto atbildi, viņš stāsta, ka pat mazos miestos būvē stadionus. Bet Rēzeknē manēžas joprojām nav. Tomēr ne tik labie treniņu apstākļi netraucē uzspīdēt jaunām sporta zvaigznēm. Pie Ciprusa šobrīd trenējas daudz spējīgu sportistu — Kļaviņš, Madžuls, arī virkne talantīgu meiteņu. Arī par Pētera Stripkāna audzēkni Latiševu-Čudari garajā sprintā labākas šobrīd nav. Cipruss ir priecīgs, ka pagaidām sporta skolai bijuši līdzekļi kaut reizi nedēļā vest audzēkņus uz Ludzas sporta manēžu. „Atceros to maču Ludzā, uz kuru braucot autobusā salaidām tik daudz cilvēku, ka vairs nebija vietas ne sēdēšanai, ne stāvēšanai. Bet uz sacensībām nokļuva visi. Prieka bija daudz. Un tas ir galvenais,” plati smaidot, atmiņās kavējas Ignats.

SIRSNĪBAS SMAIDS UN DIMANTA ACS

Ignata Ciprusa mājās ir vairākas pilsētas valdes dāvātas gada trenera godalgas. Par tām viņš nestāsta gandrīz neko. Savukārt par saviem audzēkņiem treneris, šķiet, var runāt stundām ilgi. Ar ļoti daudziem, arī tiem, kas jau sportam teikuši ardievas, viņš joprojām uztur kontaktus. Audzēkņi nākot apsveikt jubilejās, sūtot vēstules no ārzemēm. Treneris gan uzreiz atzīst, ka pašam vēstules rakstīt nepatīkot — viņš labāk piezvanīs. Stāstot par saviem audzēkņiem, trenera balss piepildās ar tēvišķu lepnumu. Par savējiem viņš runā vēl un vēl, ik pa brītiņam lūpas savelkot sirsnīgā smaidā un atgādinot, ka viņu joprojām atceras. „Vai tas nav patīkami?!” šis teikums vairs neskan kā jautājums. Audzēkņi un atmiņas — trenera lielākā godalga.

Lai gan trenera audzēkņi apgalvo, ka Ciprusam ir dimanta acs, ar kuru viņš ieraugot perspektīvos, viņš pats atturīgi norūc, ka šādi sportisti neesot īpaši jāsaskata, jo viņi atklājoties paši. Aizbrauc uz sacensībām, nostartē, uzvar. Varbūt zaudē. Un tieši šajos mirkļos arī sākot atklāties sportista īstenās īpašības un dotības. Treneris tikai varot palīdzēt izvēlēties labāko ceļu, smaidot stāsta Ignats. „Lūk, Renārs Stepiņš — nē, neskriešu 400 m, skriešu tikai 100 m! Nē, skriesi, skriesi 400 m un vēl garākus gabalus… Var to redzēt,” viņš tēvišķā gādīgumā atklāj.

Cipruss nekad nav bijis skops. Viņš uzskata, ka egoismam jauno sportistu audzināšanā nav vietas. Ja treneris redz, ka sportistā ir potenciāls, tad nav jāskopojas, atdodot atlētu nākamajam trenerim ar lielākām iespējām. „Arī Aigu pats vedu uz Murjāņiem,” atceras Ignats. „Sākumā viņu pat negribēja ņemt, vajadzēja pierunāt.”

Arī savu dēlu Kasparu Ciprusu treneris sportā ievedis caur stadionu. Tomēr, redzot, ka zēns potenciālu izrāda nevis skrejceliņā, bet zem groza, atdevis viņu basketbola treneriem.

Tāds ir bērnu sporta trenera liktenis — būt par to, kas, ielicis jaunajā cerībā daļiņu sevis, laiž viņu tālāk, pretim lielākām uzvarām un sasniegumiem. Palaidīs, bet pats vēl ilgi, ilgi turpinās sekot tiem, kam bijis pirmais.

 

Ignats CIPRUSS

Rēzeknes Bērnu un jaunatnes sporta skolas treneris vieglatlētikā

Dzimis: 1947. gada 19. jūlijā Rēzeknē

Izglītība: Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūts (tagad LSPA)

Sportā: kopš bērna gadiem

Pirmais treneris: Alberts Deksnis, Staņislavs Rudušs

Labākie sasniegumi: diska mešanā — 51 m, lodes grūšanā — 16,24 m

Ģimenes stāvoklis: precējies, divu bērnu tēvs

Vaļasprieki: makšķerēšana, sēņošana

 

Anastasija Tetarenko