Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Krusteniskās saites uzmanības krustugunīs

Dāvis Bertāns, Kaspars Vecvagars, Jānis Bērziņš — šos talantīgos Latvijas basketbolistus vieno ne tikai Eiropas jaunatnes čempionātos izcīnītās medaļas un agrā debija valstsvienības sastāvā, bet diemžēl arī smagi savainojumi — atkārtoti ceļgala krustenisko saišu plīsumi, kuru dēļ nācies izlaist vismaz pusotru sezonu. Šī problēma ir aktuāla arī sieviešu basketbolā, bet nupat melno hroniku pagarinājis Latvijas basketbola balvas Gada cerība 2016 ieguvējs Rihards Lomažs.

Sagadīšanās vai likumsakarība? Un kas darāms, lai mazinātu savainojumu risku? Šos jautājumus uzdevu Latvijas Basketbola savienības medicīnas konsultantei, sporta ārstei, Latvijas Sporta medicīnas asociācijas prezidentei Sandrai Rozenštokai.

LATVIJA NAV UNIKĀLA

— Vai ceļgala krustenisko saišu savainojumu biežuma ziņā Latvijas basketbols ir īpašs?

— Nē, tā ir aktuāla problēma visā pasaulē, tāpēc pēdējā laikā neviens starptautiskais sporta medicīnas kongress nepaiet bez šīs tēmas iztirzāšanas. Tas ir nopietns traucējums, kas sportistu uz ilgu laiku izsit no aprites, tāpēc daudzi cenšas meklēt iemeslus un atrast likumsakarības.

Bezkaislīgā statistika liecina, ka situācija Latvijā neatšķiras no Eiropas vai ASV. Piemēram, NBA datos parādās, ka šis savainojums piemeklē 4 % no visiem spēlētājiem. Skaitļos vērtējot, mums ir līdzīgi, bet skaļie vārdi krīt acīs. Turklāt mums katrs talants ir īpašs, tāpēc šādi gadījumi izraisa lielāku rezonansi.

— Agrāk tādu gadījumu esot bijis mazāk…

— Lai salīdzinājums būtu korekts, vajadzīga precīza statistika, bet par seno un pat neseno pagātni tādas nav. Toties par jaunākajiem notikumiem informācijas netrūkst, plaša rezonanse ir katram gadījumam.

Vienā ziņā risks noteikti palielinājies — pie tā vainojamas moderno sporta apavu neslīdošās zoles. Spēles laikā neizbēgami veidojas nestandarta situācijas, kas no spēlētājiem prasa nestandarta rīcību — neērtā pozā jāpastiepjas pēc bumbas, pēkšņi jāmaina kustības virziens, strauji jāapstājas utt. Pēda pielīmējas grīdai, bet ķermenis pēc inerces turpina kustību uz priekšu, pārslogojot saites. Pat izcila fiziskā sagatavotība un visprofesionālāk veiktā profilakse nedod 100 % garantiju, ka saites izturēs. Nemaz nav vajadzīgs fizisks kontakts ar pretinieku.

— Kāda ir attiecība starp ceļgalu savainojumiem, kas gūti sadursmēs un kas gūti bez tieša fiziskā kontakta?

— Te ir atšķirība starp Eiropas un NBA datiem. Eiropā 40—45 % gadījumu problēmas rodas kontaktsituācijās, bet ASV šis skaitlis ir mazāks — apmēram 30 %. Iespējams, tās ir atšķirības spēles stilā.

Basketbolistus pamatā apdraud divi mehānismi, kas var saplēst saites — 70 % gadījumu trauma rodas, ja pēda izvērsta, bet ceļgals iet uz iekšu, 30 % gadījumu kāja ir pārāk iztaisnota, nospriegota un pēda vērsta uz iekšu. Šādas kustības lielākoties tiek izdarītas nestandarta situācijās, kad tiešas saskares ar pretinieku nav.

KUR VĀJŠ, TUR PLĪST

— Katrs gadījums ir individuāls, tomēr speciālisti no tiem noteikti izloba likumsakarības. Kādi ir galvenie riska faktori?

— Viens no faktoriem, kurus iespējams ietekmēt, ir sadarbība starp četrgalvaino muskuli augšstilba priekšpusē un divgalvaino aizmugurē — hamstringu. Ja priekšējais ir stiprāks, tas velk uz priekšu, radot pārslodzi.

Otrais iemesls — ja hamstrings ir pārāk īss. Basketbolā tas ir diezgan raksturīgi, īpaši augšanas posmā. Skelets aug, un muskuļi tiek stiepti līdz. Muskulis it kā ir stiprs, bet par īsu.

Trešais iemesls — iekšējo pievilcējmuskuļu vājums, salīdzinot ar ārējo pusi. Ne vienmēr cilvēkam stāvot ir x veida kājas, bet, ja muskuļi ir par vāju, tad dinamikā parādās šī problēma — kustība notiek nevis ar taisniem ceļgaliem, bet mazliet vērstiem uz iekšu. Arī tā saites tiek pārslogotas.

Jaunākie pētījumi apstiprina, ka meitenēm savainojuma risks krasi pieaug pārejas vecumā, kad sākas hormonālās izmaiņas. Estrogēns saites padara trauslākas, muskuļa cīpslas — neelastīgākas. Pamazām organisms adaptējas, bet pirmais laiks ir bīstams.

Un, protams, ģenētika. Parasti saite ir 38—39 mm gara un 10 mm plata, bet iespējamas individuālās variācijas — tā var būt īsāka, plānāka, tievāka, trauslāka.

— Kurš no šiem faktoriem visvairāk vainojams latviešu basketbolistu traumās?

— Nevar vispārināt, katra trauma ir individuāls gadījums. Zināmas tendences var saskatīt apstākļos, kādos traumas piemeklē biežāk.

Ja esi līderis vai līdere — liela griba, atbildības sajūta, pārcentība un kādā brīdī kustība nesanāk pareiza… Var būt sakrājies nogurums un samazinājušās koncentrēšanās spējas. Savainojumi bieži gadās turnīra vai pat sezonas pēdējās spēlēs, kad šķiet — vēl tikai pēdējo reizi jāpiespiežas, bet ķermenis vairs nav gatavs izdarīt pareizi.

Ja esi mainījis vidi — aizbraucis uz ārzemju klubu, kur treniņi notiek pēc citiem principiem. Nevar teikt, ka esi nepareizi trenēts iepriekš, un nevar teikt, ka kaut kas tiek darīts nepareizi tagad, bet ķermenis nespēj uzreiz adaptēties pie citādas slodzes.

— Kādi iemesli izraisa atkārtotas traumas?

— Katrs gadījums ir individuāls. Pie vainas var būt gan sakritība, gan ģenētika. Arī kļūdas rehabilitācijas procesa laikā. Šis process ir standartizēts, un ir svarīgi pakāpeniski iziet cauri visiem posmiem, sākot no vingrošanas pirmsoperācijas posmā, nepaļaujoties uz subjektīvu sajūtu, ka nu viss ir kārtībā un var palielināt slodzi. Jāzina, piemēram, ka implants 6.—8. nedēļā pēc operācijas ir vistrauslākais. Turklāt pat tad, ja rehabilitācijas process norisinās veiksmīgi, atgriežoties laukumā, spēlētāja galvā ieslēdzas aizsargreakcija un parādās risks pārslogot otru kāju, izprovocēt tās savainošanu.

KO VARI DARĪT PATS?

— Uz profesionālo sportu nebūtu korekti attiecināt slaveno teicienu, ka slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās. Tomēr, pirms runājam par sistēmiskiem risinājumiem, lūdzu, atgādiniet, ko savu ceļgalu izturības labā var darīt katrs jaunais sportists. Protams, sadarbojoties ar treneri un vecākiem.

— Pirmkārt, regulāra stiepšanās. Ideāli, ja bērnam, tiklīdz viņš sāk trenēties, tiktu ierādīti elementārie vingrojumi, kuri jāizpilda gan katrā treniņā, gan pēc treniņa vakarā mājās.

Pirms katra treniņa iesildīšanās laikā nevis vienkārši skriet, bet darīt to pareizi — taisot vaļā ceļgalus, pareizi pārnesot ķermeņa svaru.

Efektīvs ir skrējiens atmuguriski, lai muskuļi strādā pretējā virzienā. Vispirms gan jāiemācās to darīt pareizi, lai izvairītos no negadījumiem.

Elementāri pietupieni, izklupieni, soļu vingrinājumi.

Jāiemācās pareizi pacelties pirkstgalos, pareizi atsperties un pēc lēciena piezemēties uz pirkstgaliem, nevis pēdas ārmalas.

Pietupjoties ceļgalam jāskatās turpat, kur skatās purngals; ja kāja izvērsta, arī celim jābūt izvērstam.

— Kādā vecumā šīm lietām jāpievērš īpaša uzmanība?

— Ļoti svarīgi ir ielikt pareizus pamatus līdz astoņiem deviņiem gadiem, kamēr veidojas nosacījuma refleksi. Pēc tam ko mainīt ļoti grūti. Ja iestrādāts nepareizs kustību stereotips, ar smagu darbu var panākt īslaicīgu uzlabojumu, bet, tiklīdz uzmanība atslābst, ķermenis atgriežas pie ierastā darbības stila. Tāpēc pareizi rīkojas tie vecāki, kuri vispirms parūpējas par bērnu vispusīgu sagatavotību, nevis uzreiz meklē basketbola trenerus.

— Skan labi un pareizi, bet deviņu gadu vecumā bēram gribas darboties ar bumbu, nevis mācīties pareizi skriet vai izpildīt garlaicīgos vingrinājumus…

— Tāpēc trenerim jābūt labam motivētājam, panākot, ka tiek izdarīts arī tas, kas nepatīk, bet ir ļoti vajadzīgs. Baidīšana ar problēmām, kas draud pēc daudziem gadiem, nebūs efektīva, tāpēc jāizdomā citi argumenti.

— Kā šajā procesā var palīdzēt vecāki?

— Vispirms apvaldīt savu vēlmi pēc momentāniem labiem rezultātiem basketbola laukumā. Pieredze diemžēl liecina, ka vecāki pret bērnu veselību izturas ļoti netālredzīgi. Reiz sporta skolā aizsākām ārstnieciskās vingrošanas nodarbības, lai koriģētu bērnu stāju. Vārdos visi bija par, bet pēc gada nodarbībām krasi samazinājās motivācija ne tikai bērniem, bet arī vecākiem.

Ja mazais iemet bumbu grozā, to uzreiz novērtē, bet pareizi noliktu pēdu pamana tikai speciālists. Taču, tiklīdz bērns sāks augt, visas asimetrijas kļūst redzamākas un pieaugs savainojumu risks.

— Pieminējāt ģenētisko faktoru ietekmi uz saišu aparāta izturību. Vai problēmu gadījumā ir iespējas laikus pamanīt šo risku un pastiprināti pievērst uzmanību profilaksei?

— Grūti. Kaut kādas pazīmes var saskatīt, ārēji novērtējot stājas defektus, saišu nospriegojumu. Bet kvalitatīvi veikta profilakse būs lietderīga jebkurā gadījumā.

SISTEMĀTISKAS ZINĀŠANAS UN INTUĪCIJA

— Kā veicas ar šo teorētiski visnotaļ pareizo atziņu ieviešanu praksē?

— Latvijas basketbola izlašu dalībnieku tradicionālā veselības pārbaužu programma papildināta ar īpašiem testiem, krājot informāciju ne tikai par jaunā sportista fizisko stāvokli, bet arī kustību kvalitāti, locītavu stabilitāti. Sistemātiski diagnosticējot un laikus pamanot problēmas, ir iespēja pievērst pastiprinātu uzmanību profilaksei.

Piedāvājam un nodrošinām iespējas gan traumu ārstēšanai un rehabilitācijai, gan profilaksei un fiziskās sagatavotības uzlabošanai, kuras liela daļa izlašu kandidātu labprāt izmanto. Var just, ka jaunieši sākuši nopietnāk izturēties pret savu veselību — daudzi interesējas gan par profilaksi, gan pareizu uzturu. Gatavojas profesionāla basketbolista karjerai. Gribētos lielāku treneru iesaistīšanos, stingrāk pakontrolējot aizmāršīgos un pasīvākos. Ir labi piemēri, taču ir arī ne tik labi. Līdz šim ar izlašu treneriem strādājām individuāli, un labi, ka Basketbola savienība decembrī organizēja kopīgu nometni četrām izlasēm.Bija iespēja vienkopus strādāt ar dažādiem treneriem, kuri savstarpēji varēja dalīties idejās un pieredzē.

— Izlašu līmenis ir pārskatāms, bet tajās nonāk basketbolisti, kuri jau vismaz piecus sešus gadus trenējušies sporta skolās. Kāda izpratne par problēmām un to risināšanas veidiem ir šajā līmenī?

— Dažāda. Ir liela atšķirība starp to, kā strādā treneri.

— Pietrūkst zināšanu vai ieinteresētības?

— Nopietna problēma, par ko jau esmu runājusi ar Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas rektoru — students agri specializējas noteiktā sporta veidā un iegūst tiesības strādāt, piemēram, par basketbola treneri, bet nopietnas zināšanas par vispārējo fizisko sagatavotību, kam taču vajadzētu būt visa pamatā, iegūst tikai, mācoties maģistrantūrā. Pilnīgi ačgārni! Kāda nozīme mācīt mest bumbu grozā, iepriekš neiemācot pareizi pārvietoties pa laukumu?

Rodas iespaids, ka daudzi treneri strādā intuitīvi, balstoties uz praktiskajā pieredzē iegūtajām atziņām, nevis stabilu teorētisko zināšanu bāzi. Liela daļa nojauš pareizo virzienu, bet nav pārliecināti, ka rīkojas pareizi. Un nespēj pārliecinoši izstāstīt bērniem, kāpēc vajadzīgi šie apnicīgie vingrinājumi. Neiemāca darboties ar izpratni.

Piemēram, kas ar ķermeni notiek iesildīšanās laikā? Muskuļu audus var iesildīt ātri, bet saitēs asinsvadu daudz mazāk, tāpēc nepietiek vienkārši pamētāt bumbu, lai paaugstinātu to temperatūru un elastību — mērķtiecīgi jādarbojas 7—10 minūtes.

Ieinteresētības trūkumu gan nevaru pārmest. Kad uzstājos Jaunatnes basketbola līgas treneru semināros, interese ir ļoti liela. Stāstu un rādu it kā elementāras lietas, un treneri atzina, ka bijis ļoti vērtīgi. Īpaši modeļu demonstrējumi — ko nozīmē stabils, ko nestabils celis. Taču ar atsevišķiem semināriem nepietiek, lai sistematizētu zināšanas.

 

UZMANĪBAS FOKUSĀ

* Ceļgala priekšējās krusteniskās saites nodrošina apakšstilba kaula stabilitāti attiecībā pret augšstilba kaulu — uz priekšu un uz iekšējo pusi, noturot ceļgalu vietā kustību laikā

* Saišu pārrāvums vai ievainojums rada lielu asinsizplūdumu ceļa locītavā

* Traumas iespējamās sekas precīzi var noteikt pēc aptuveni 3—6 nedēļām

* Profesionāla sportista rehabilitācijas laiks pēc operācijas — apmēram 9 mēneši

 

Sandra ROZENŠTOKA

Sporta ārste, Latvijas Sporta medicīnas asociācijas prezidente

Izglītība:

RSU Medicīnas fakultāte —ārsta grāds

LU Medicīnas Pēcdiploma institūts – sporta ārsts rezidentūra

Pašlaik — profesora Andreja Ērgļa doktorante RSU

Darba pieredze:

Sporta laboratorijasvadītāja

BJBS Rīga sporta ārste

RSU Sporta ārstu rezidentūras programmas vadītāja

Latvijas Basketbola savienības medicīnas konsultante

Latvijas Paralimpiskās komitejas sporta ārste

Pieredze sportošanā:

Bērnībā spēlējusi basketbolu un ieguvusi zelta medaļu sacensībās Oranžā bumba

Trenējusies vieglatlētikā, basketbolā, dejo tautas dejas TDA Ačkups, tagad TDA Līgo

Ģimene:

Precējusies ar vīru Andri, ir 2 bērni — Matīss un Luīze

Vaļasprieki:

Latviešu tautas dejas, kur gūt atpūtu un emocijas sev

Sporta medicīnas zinātne, lai zinātu jaunāko un ar to aizrautu citus