Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā
Žurnāls: Nr. 334 Olimpiāde

Laimīgie 700

Kā likt pasaulei mainīt viedokli par Korejas pussalu, mēģinot pēc iespējas attālināties no priekšstata par divām konfliktējošajām Korejām abpus 38. ziemeļu paralēles? Kā nodrošināt to, ka, domājot par Korejas pussalu, pirmā asociācija nav kodolieroči un uzstājīgi atgādinājumi par iespēju tos pielietot? Olimpiskās spēles varētu būt viens no risinājumiem, un Phjončhana šādu iespēju piedāvā.

DIVAS KOREJAS

Korejas pussala ir aptuveni 220 000 kvadrātkilometru plaša teritorija, kurā izvietotas divas valstis — Korejas Tautas Demokrātiskā Republika (Ziemeļkoreja) un Korejas Republika (Dienvidkoreja). Līdz Otrajam pasaules karam Korejas pussala bija vienota politiskā vienība, taču situācija mainījās, kad šo teritoriju vienlaikus okupēja PSRS un ASV, pussalu faktiski sadalot divās daļās uz ziemeļiem un dienvidiem no 38. paralēles. Abās daļās bija nodrošināta atšķirīga politiskā pārvalde, abām pusēm vienlaikus mēģinot uzsvērt savu dominanci pussalā. Konflikts eskalējās līdz nopietnai karadarbībai, 1950. gada vasarā Ziemeļkorejas spēkiem, ko slēpti atbalstīja PSRS un Ķīna, virzoties uz dienvidiem, kuriem savu militāro palīdzību piedāvāja ASV. Pēc trīs karadarbības gadiem, kuru laikā dzīvību zaudēja vairāki desmiti tūkstoši cilvēku, starp abām nesamierināmajām pusēm tomēr tika noslēgta vienošanās par pamieru. Teorētiski pamiera noslēgšana nenozīmē kara pārtraukšanu, līdz ar to formāli abas Korejas jau vairāk nekā pusgadsimtu atrodas karastāvoklī.

Nav brīnums, ka abu valstu attiecības nevar raksturot kā siltas un draudzīgas. Tagadējais Ziemeļkorejas līderis Kims Čenuns turpina uzstājīgi atgādināt par savas valsts militāro spēku. Pēdējā pusgadā Ziemeļkoreja veica vairākus ballistisko raķešu izmēģinājumus, turklāt ziemeļnieki esot izmēģinājuši arī ūdeņraža bumbu. Savukārt Dienvidkoreja ar ASV nolēma rīkot kopīgas militāras mācības Foal Eagle, kuru norise gan tagad pārcelta pēc Phjončhanas ziemas olimpisko un paralimpisko spēļu beigām.

PĀRTIKUŠIE DIENVIDI

Lai gan Dienvidkoreja platības ziņā ir tikai uz pusi lielāka par Latviju, tās iedzīvotāju skaits ir gandrīz 26 reizes lielāks, sasniedzot aptuveni 52 miljonus. Dienvidkorejas galvaspilsētā Seulā, kas 1988. gadā uzņēma vasaras spēles, dzīvo aptuveni puse valsts iedzīvotāju. Dienvidkoreja var lepoties ar augstu dzīves līmeni — tās ekonomika ir viena no labāk attīstītajām ne tikai Āzijā, bet pat visā pasaulē, turklāt finansistu prognozes liecina arī par valsts turpmāko augšupeju.

Uz pakalpojumiem un augstajām tehnoloģijām balstītā ekonomija tiek uzskatīta par ārzemju investīciju veiksmes stāstu. Seula ir mājvieta virknei pasaulslavenu uzņēmumu, tostarp tehnoloģiju gigantiem Samsung, LG, automobiļu ražotājiem Hyundai un Kia.

Dienvidkorejas kultūra balstīta uz konfūcisma humānisma ideju. Valstī dominē kristietība un budisms, taču ievērojama iedzīvotāju daļa ir neticīgie.

LABAS DZĪVES TERITORIJA

Aptuveni 1460 kvadrātkilometru plašā Phjončhana, kas pirmo reizi vēstures liecībās minēta 13. gadsimtā, atrodas Gangvonas reģionā aptuveni 180 kilometru attālumā no Seulas. Abas šīs vietas kopš pērnā gada nogales savieno ātrgaitas dzelzceļš, ļaujot ērti un ātri nokļūt līdz olimpisko spēļu mājvietai. Phjončhana izvietota Taebeka kalnos, kuru vidējais augstums virs jūras līmeņa ir aptuveni 700 metru. Korejieši šādu augstumu nodēvējuši par laimīgajiem 700, uzsverot, ka tieši šādā augstumā ir optimālākie labas dzīvošanas apstākļi. Šo labas dzīves teritoriju apdzīvo aptuveni 44 000 iedzīvotāju.

Ziemā Phjončhanu šķērso Sibīrijas vēsās gaisa masas, kas izraisa ļoti aukstus un sniegotus laikapstākļus. Līdzīgi kā Latvijā, arī Phjončhanā aukstākie mēneši ir janvāris un februāris, ekstrēmākos gadījumos termometra stabiņam noslīdot pat zem mīnus 25 grādiem pēc Celsija. Vasarā savukārt tur valda silts un mitrs kontinentālais klimats, gaisam sasilstot vidēji līdz +20 grādiem pēc Celsija. Vienlaikus reģionālie ziemeļaustrumu vēji visa gada garumā rada daudz nokrišņu, ziemā izraisot arī bargas sniega vētras.

Phjončhanas apkārtne — jo īpaši Seoraksana kalns apgabala dienvidu daļā — ir iecienīts kalnu tūristu rajons. Pateicoties olimpiskajām spēlēm, turpmāk Phjončhanā būs divi slēpošanas kūrorti, ar kuru palīdzību spēļu rīkotāji cer reģionam piesaistīt arvien vairāk aktīvās atpūtas cienītāju. Ņemot vērā Dienvidkorejas iedzīvotāju reliģisko sastāvu, apgabalā ir vairāki budistu tempļi.

Phjončhanā atrodas arī lielākā kalnu ferma Āzijā, kuras lauki plešas 850—1470 metru augstumā virs jūras līmeņa. Tieši tur pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados tika radītas ramjēnas ātrās pagatavošanas nūdeles, kas tika plaši izmantotas tolaik nabadzības skartajā Dienvidkorejā.

Ja tev kaimiņos dzīvo kungs ar kodolpogu uz galda, savukārt nieka 80 kilometru attālumā atrodas demilitarizētā zona, jautājums par drošību ir visai pamatots. Ja runājam par Dienvidkorejas iekšējo situāciju, tā tiek uzskatīta par drošu valsti ar zemu noziedzības līmeni.

UZCĪTĪGĀ KANDIDĀTE

Phjončhanas ceļš līdz olimpisko spēļu rīkotājas godam neizvērtās tik īss kā, piemēram, Sočiem, kas tiesības organizēt ziemas spēles izcīnīja ar pirmo piegājienu (un prezidenta Vladimira Putina personīgo klātbūtni). Phjončhanai viss sākās ar kandidēšanu uz 2010. gada ziemas olimpisko spēļu rīkošanu. Toreiz, kā atzina eksperti, Phjončhana tikai par mata tiesu piekāpās Vankūverai, kam sekoja Soču uzvara par tiesībām organizēt 2014. gada spēles. Trešā reize izrādījās laimīga, un iespēja rīkot galveno ziemas sporta pasākumu 2018. gadā tika Phjončanai. Patlaban Pekina lielās, ka 2022. gadā kļūs par pirmo pilsētu, kurā būs notikušas gan vasaras, gan ziemas olimpiskās spēles. Šādu pašu trumpi vēl veiksmīgāk varēja izspēlēt Seula, no kuras līdz Phjončhanas sacensību trasēm ir nepilni 200 kilometri. Pekinā būšot jābrauc divreiz tālāk.

IEVIETOT PASAULES KARTĒ

Mēģinājumi Phjončhanu izvirzīt par pasaulē plaši atpazīstamu vietu ir nesaraujami saistīti ar olimpiskajām spēlēm. Šis arguments labi izsekojams brīvpieejas tiešsaistes bibliotēkā Wikipedia. Pirmā informācija par Phjončhanu tajā parādījās 2003. gadā, pilsētu vienā teikumā raksturojot kā 2010. gada olimpisko spēļu kandidāti, kas zaudēja Vankūverai. Phjončhanas šķirkļa papildinājumi nākuši līdz ar jaunumiem tās ceļā uz XXIII ziemas olimpiskajām spēlēm. Mūsdienās saka: ja kaut kas nav internetā, tad tas vienkārši neeksistē, līdz ar to Phjončhanas sasaiste ar ziemas spēlēm interneta vidē var tikt skatīta kā mērķtiecīgs mēģinājums kultivēt šīs vietas tēlu tieši aktīvā laika pavadīšanas kontekstā, pēc iespējas norobežojoties no kopējās politiskās situācijas Korejas pussalā.

Šāda stratēģija nav nekāds jaunums — to varēja novērot arī pirms četriem gadiem Sočos, Krievijai mēģinot radīt pasaules nozīmes sporta kūrortpilsētu, tā aizēnojot virkni trūkumu šīs valsts iekšpolitikā un ārpolitikā. Cits jautājums, protams, ir tas, kā radīto tēlu uzturēt, jo, kā zināms, Krievijai tas īsti nav izdevies.

Phjončhanu tās oficiālie pārstāvji un spēļu rīkotāji pozicionē kā vietu, kur dabiskos apstākļos rast labsajūtu un laimi, bez īpašas kautrības reģionu dēvējot par Āzijas Alpiem un ziemas sporta Meku. “Mēs esam apņēmušies iepazīstināt ar reģiona ziemīgo skaistumu un dabu, vienlaikus darot visu, lai nodrošinātu sekmīgu olimpisko spēļu norisi,” Phjončhanas tūrisma vietnē citēta apgabala vadība. Ar sevi nav jāiepazīstina tādām olimpisko spēļu rīkotājām kā Parīze, Losandželosa vai Tokija, bet Phjončhanai tā ir iespēja sevi parādīt un pēc gandrīz 20 gadu mēģinājumiem tomēr iekļūt pasaules kartē kā atpazīstamam ziemas sporta veidu centram.

295 KM LĪDZ KODOLPOGAI

Lai gan 2018. gads sākās ar ziņām, ka kodolpoga atrodas rokas stiepiena attālumā uz Ziemeļkorejas līdera Kima Čenuna galda, jaunais gads iezīmēja arī siltākas vēsmas Korejas pussalā izvietoto valstu starpā. Kims savā jaunā gada uzrunā līdztekus informācijai par sarkano pogu atzina, ka Ziemeļkoreja ir gatava piedalīties Phjončhanas olimpiskajās spēlēs, vienlaikus aicinot uzlabot attiecības un mazināt militāro spriedzi ar Dienvidkoreju. Īsā laikā starp abām konfliktējošajām valstīm tika atjaunota tiešo sakaru līnija, kas nedarbojās kopš 2015. gada, pēc tam notika arī abu valstu augstu pārstāvju tikšanās. Pasaules līderi šo notikumu gaitu uzmanīgi vēro,cerot ieraudzīt pazīmes par spriedzes mazināšanos Korejas pussalā. Olimpisko spēļu fons kalpo par augsni sarunām par abu valstu attiecību uzlabošanos, pusēm paužot optimismu un atziņu, ka, sarunām sākoties pēc tam, kad Ziemeļkoreja un Dienvidkoreja tika nošķirta uz ilgu laiku, esot ticība, ka pirmais solis jau ir puse no ceļa.

To, vai abām ilgus gadus konfliktējošām pusēm izdosies pārkāpt pāri nesaskaņām un beidzot apvienoties, rādīs laiks. Gribas cerēt, ka pirmais solis tiešām ir sperts, bet politikas ekspertu bažas par Ziemeļkorejas slēptajiem motīviem ir tikai vēlme būt piesardzīgiem. Ziemeļkorejas sportisti šķērsos Dienvidkorejas robežu un piedalīsies spēlēs. Un sākumam tas jau ir daudz.