Saspēles vadītājs
„Sportā tāpat kā biznesā vajag mērķus, sistēmu un prognozējamu darbību,” Edgars Štelmahers formulē galvenos kopsaucējus, kas palīdz veiksmīgi darboties šķietami tik atšķirīgajās dzīves jomās. Iepriekš pazīstams kā Latvijas mērogos lielu uzņēmumu vadītājs 2012. gadā viņš kļuva par jaunizveidotās Latvijas Komandu sporta spēļu asociācijas (LKSSA) prezidentu un tagad sportspēļnieku saimi pārstāv arī Latvijas Nacionālajā sporta padomē. Ar lietpratīgu skatu uz Latvijas sporta problēmām un to risināšanas metodēm.
SPORTĀ PROFESIONĀLS AMATIERIS
— Uzvārdam Štelmahers Latvijas sportā ir kvalitātes pieskaņa…
— Jā, bet tas galvenokārt, protams, ir Roberta nopelns (Roberts Štemahers — basketbola kluba Ventspils galvenais treneris, iepriekš — ilggadējs basketbola valstsvienības kapteinis. — G. K.). Neesam radinieki.
— Kāda bijusi paša pieredze sportā?
— Visnopietnāk esmu nodarbojies ar akadēmisko airēšanu. Trīs četrus gadus no sirds trenējos, bet, kad tuvojos profesionālajam līmenim, vajadzēja izvēlēties — sportot vai nopietni mācīties. Izšķīros par labu mācībām.
Kopš tā laika sportoju hobija līmenī. Ar draugiem jau gadus 20 spēlējam basketbolu. Patīk skriet. Vienatnē, ideālā gadījumā gar jūru. Neviens netraucē, vienatnē ar sevi varu sakārtot galvu, domas. Sava veida joga ar pietiekami nopietnu fizisko slodzi. Pēdējā laikā kopā ar klasesbiedru individuāli trenējamies kikboksā un taiboksā. Krietnu daļu nodarbību aizņem vingrošana, mazinot kaulu stīvumu. Trīsreiz nedēļā darbojos trenažieru zālē.
— Komandu sporta spēļu asociācijā teju teju būs apvienotas 11 sporta veidu federācijas. Vai prezidents izmēģinājis spēkus katrā no šīm spēlēm?
— Dažas — hokeju, arī rokasbumbu — pagaidām esmu spēlējis tikai kā līdzjutējs — ar acīm. Vairākas — draugu sabiedrībā pa reizei izmēģinātas.
— Uzņēmējus parasti aicina vadīt konkrētu sporta veidu federācijas, cerot uz prezidenta ieguldījumu materiālo problēmu risināšanā. Cik šāds motīvs bija aktuāls, izraugoties LKSSA vadītāju?
— Par mani uzrunājušo cilvēku motīviem jāvaicā viņiem pašiem, taču LKSSA dibināšanas pamatmērķis nepavisam nebija federāciju kases piepildīšana. Uz sadarbību, no vienas puses, mudināja tas, ka dažādu sporta spēļu federācijas savā darbībā saskārās ar līdzīgām problēmām. No otras puses, kaut gan tieši sporta spēles pamatoti lepojas ar lielāko iesaistīto sportotāju skaitu, sākot ar bērniem un beidzot ar veterāniem, runājot pa vienai, to viedoklis un vajadzības neizskanēja pietiekami skaļi. Dzīves loģika diktēja vajadzību apvienoties. Mans trumpis bija neitralitāte — nepiederu ne pie basketbola, ne pie kādas citai mafijas, toties uzņēmējdarbībā esmu darbojies daudzās jomās, uztrenējot prasmi ieklausīties dažādos viedokļos un uztvert būtisko.
— Vai LKSSA bosa statuss uzlabojis uzņēmēja Štelmahera reputāciju un atpazīstamību?
— Biznesā galvenokārt darbojos ārpus Latvijas, bet tiktāl LKSSA atpazīstamība pagaidām tomēr neplešas.
— Par hokeja, basketbola vai florbola ekspertu neaicina?
— Man biežāk tomēr jautā par biznesu — kas notiek Krievijā, Ukrainā…
KOMANDAS SPĒKS
— Sporta spēlēs ir tradicionāls lomu sadalījums — uzbrucēji, aizsargi utt. Kāda loma piestāv Edgaram Štelmaheram?
— Teiksim: saspēles vadītājs. Cilvēks, kura misija ir apvienot partneru pūliņus, lai komanda sasniegtu vēlamo rezultātu.
— Ļoti stipri atšķiras ne tikai sporta spēļu noteikumi — arī tradīcijas, popularitāte, reputācija, aktuālās problēmas. Arī līderu — prezidentu, ģenerālsekretāru — personības. Kā izdodas viņus sasēdināt pie viena galda? Spēka paņēmieni nav jālieto?
— Tādi taču atļauti tikai dažās sporta spēlēs, bet citās par spēka spēli seko bargs sods (smejas). Nē, mēs spēlējam pēc noteikumiem, kas der visiem asociācijas biedriem.
Ikvienu organizāciju uz priekšu virza kopēji mērķi. Apsēžoties pie galda, tos atrodam, definējam un, kopā strādājot, virzāmies tiem pretī.
LKSSA jau neradās tukšā vietā tikai tāpēc, ka kādam radās ātrā ideja. Katra federācija mēģinājusi aizstāvēt savas intereses tā, kā mācējusi. Arī savā starpā raustot šauro deķīti. Taču pakāpeniski nobrieda secinājums, ka ir virkne jautājumu, kuros nepieciešama kolektīva piepūle, — lai sportspēļnieku balss izskan skaļāk. Apsēžoties pie viena galda, izdodas atrast kopīgo. Divus gadus darbojoties, esam kļuvuši par ievērojamu spēlētāju sporta politikas laukā. LKSSA pārstāvis nesen tika iekļauts Nacionālajā sporta padomē. Tas nozīmē, ka varēsim vistiešākajā veidā piedalīties lēmumu pieņemšanā, ko nevarējām darīt līdz šim.
Tāpēc par organizācijas lietderību izskan aizvien mazāk jautājumu.
— Latvijas diskusiju kultūras pieredze māca, ka pēc jaukas pasēdēšanas pie viena galda un problēmas iztirzāšanas, cilvēki pieceļas katrs ar savām domām un nekavējas publiskajā telpā uz tām pastāvēt. Piemēram, Hokeja federācijas prezidents Kirovs Lipmans pēc skaļa vārda ķešā nelien, un parasti tas veltīts hokeja, nevis nozares interešu aizstāvēšanai…
— Protams, Lipmana kunga publiskais tēls ir ļoti spilgts, bet pie mūsu asociācijas galda ir daudz citu ne mazāk spilgtu personību. Te nav publiskā tribīne un nevienam nekas nav jāpierāda. Visi saprot lietas būtību un runā par kopīgo, nevis sacenšas, kurš būs skaļāks. Apsēžas, izrunājas un panāk kompromisu. Starp citu, LKSSA visus lēmumus ir pieņēmusi pēc konsensusa principa — bez balsošanas. Bet, kad tas noticis, publiskajā telpā neviens vairs nevar darboties pretējā virzienā.
— Nav noslēpums, ka sporta spēļu federāciju aktuālākā problēma ir līdzekļu trūkums un LKSSA skaļākie lēmumi veltīti tieši valsts finansējuma sadalei. Pēdējā laikā trokšņa bijis mazāk. Vai tiešām visi ir apmierināti — gan Basketbola savienība, gan, piemēram, florbolisti?
— Esam izstrādājuši kritērijus, pēc kādiem sadalām valsts finansējumu. Izstrīdējāmies, izskatījām vairākus modeļus, bet — vienojāmies. Skaidrs, ka apstākļos, kad sporta nozarei atvēlētais valsts finansējums gadu no gada samazinājies, neviens nevar būt pilnīgi apmierināts. Līdzekļu apjomam, protams, jāpieaug, bet to vislabāk panākt visiem kopā.
Domstarpības atsevišķos jautājumos paliek, bet fakti runā paši par sevi — paši vislabāk zinām gan problēmas, gan reālo situāciju, un paši vislabāk spējam to visu risināt. Spilgts piemērs — valsts kapitālsabiedrību ziedojumu sadale. Lielākās sporta organizācijas — ieskaitot LKSSA, LOK, LSFP — apsēdās pie viena galda un kopīgi izstrādāja priekšlikumu Nacionālajai sporta padomei, kas pirmo reizi noņēma negatīvo pieskaņu, kas šo procesu pavadīja iepriekšējos gados.
Ne velti divu gadu laikā LKSSA biedru skaits pieaudzis no pieciem līdz deviņiem, un tuvākajā laikā lemsim par vēl divu biedru uzņemšanu, līdz ar to no 12 Latvijā oficiāli atzītajām komandu sporta spēļu federācijām 11 būs LKSSA biedri. Ārpusē pagaidām paliek tikai inline hokejs.
— Kādas iniciatīvas nākušas no federācijām?
— Mērķu saraksts veidojas, sēžot kopā. Sākam pārrunāt individuālās problēmas un domājam, ko varam palīdzēt. Izstrādāti priekšlikumi grozījumiem Sporta likumā, priekšlikumi internātu programmas attīstībai. Protams, pie materiālajiem jautājumiem atgriežamies bieži.
— Ir federācijas lokomotīves vai visas darbojas vienlīdz aktīvi?
— Personību faktoram, protams, ir nozīme. Ļoti aktīvi darbā iesaistījušies Volejbola un Handbola federāciju jaunie vadītāji Atis Sausnītis un Māris Bičevskis. Bet pie apaļā galda balsstiesības ir katram. Neviens netiek apklusināts vai ignorēts. Principi izrunāti, un tie nav mainīti, ienākot jauniem līderiem.
— Vai totalizatoru — spēļu rezultātu ietekmēšanas — problēma ir pārrunāta?
— Tēmai esam pieskārušies, un skaidrs, ka tas būs dienas kārtībā, jo nav vienas federācijas, bet visa segmenta jautājums. Vienā sporta veidā izpausmes bijušas skaļākas, citā — ne tik skaļas, bet riska zona ir kopīga. Savstarpēja informācijas apmaiņa ir ļoti noderīga, un tas ir vēl viens iemesls, kas apstiprina LKSSA lietderību.
PAR VISIEM, NEVIS PRET KĀDU
— Pārskats par valsts finansējumu sporta veidiem parāda, ka 2013. gadā visvairāk saņēmuši bobslejs un basketbols. Rezultāts — ar bobsleju nodarbojas divi desmiti cilvēku un ir olimpiskā medaļa. Basketbolā ir apmēram 6000 licencētu, toties medaļu nav…
— Lai gūtu panākumus individuālajā sporta veidā, vajadzīgs talantīgs sportists, līdz fanātismam ieinteresēti vecāki, labs treneris. Protams, arī līdzekļi, tomēr izmaksas ir samērīgas.
Lai izveidotu labu komandu sporta spēlēs, vajag 10—20 talantus un daudzpakāpju sistēmu, sākot ar bērnu sportu. Latvijā bez valsts atbalsta tādu izveidot nav iespējams.
LKSSA apvienotajās federācijās ir ap 30 000 licencēto spēlētāju plus vēl daži desmiti tūkstošu tādu, kuri vakaros spēlē basketbolu, florbolu, hokeju. Ieguvums nācijas veselības ziņā ir milzīgs. Tas ir sporta spēļu stiprākais arguments, kas noteikti jāņem vērā, dalot valsts atbalstu.
— Kā izdodas pārliecināt individuālo sporta veidu pārstāvjus, ka sporta spēles ir kaut kas īpašs?
— Nekad neesam darbojušies pret kādu. Kādam kaut ko atņemt un pārdalīt — tā būtu nepareiza stratēģija. Valsts līmenī mums, sportspēļniekiem, jācīnās kopā ar pārējo sporta sabiedrību, kopīgi pārliecinot, ka investīcijas sportā atmaksājas. Ka veselīga sabiedrība labāk strādā un ieekonomē veselības budžetu. Ka lētāk ir atbalstīt sportu, lai nav jāārstē sekas tam, ka cilvēki nav turējuši sevi formā.
Pirms diviem gadiem visi — Izglītības un zinātnes ministrija, LOK, Latvijas Sporta federāciju padome — mūs uzlūkoja ar aizdomām, tomēr praksē mums izdevies saliedēt ne vien sporta spēļu sektoru, bet visu sporta sabiedrību. Ar LOK un LSFP esam kļuvuši par visciešākajiem partneriem un kopīgiem spēkiem esam panākuši vairākus būtiskus valdības un Saeimas lēmumus sporta jomā.
Piemēram, apstiprinātas Sporta politikas pamatnostādnes 2014.—2020. gadam.
Sadarbojoties ar citām lielajām sporta organizācijām, panākts valsts budžeta finansējuma palielinājums. Tiesa, Finanšu ministrija pagaidām neatbalsta IZM lūgumu ielikt 2015. gada budžeta bāzē to pieaugumu, ko panācām šogad. Tiekamies ar ierēdņiem, lūkojam pārliecināt, atgādinām, ka pēc krīzes gadu apcirpšanas, sporta budžeta atjaunošana norit daudz gausāk nekā IZM kopējā budžeta atjaunošana. Turklāt jāņem vērā, ka budžeta struktūra kropļo izpratni par reālo valsts atbalstu sportam, jo vismaz trešā daļa nozarei atvēlēto līdzekļu aiziet infrastruktūrai un valsts galvoto kredītu atmaksai. Kardināli nepieciešams palielināt mācību un treniņu procesam paredzētā finansējuma īpatsvaru, kā arī sporta pedagogu algas.
Nav normāli, ka vēl tagad nezinām, ar kādu naudu varam rēķināties nākamgad, un pieredze liecina, ka summas kā karsts kartupelis tiks muļļātas līdz gada beigām. Tā strādājot, grūti cerēt uz stabiliem sasniegumiem.
Kopā ar Kultūras ministriju, Kultūras aliansi, LOK un LSFP aktīvi sadarbojamies darbā pie valsts nodokļu politikas attiecībā pret sportu un kultūru. Tieši pēc LKSSA aktivitātēm valdības deklarācijā beidzot parādījies jēdziens Sports, kas paredz arī alternatīvu finanšu avotu meklēšanā. Viena no pamatidejām ir atjaunot sistēmu, garantējot, ka sports saņem zināmu finansējuma daļu no ieņēmumiem par alkohola un tabakas akcīzes nodokļiem, kā arī no izložu un azartspēļu nodokļiem.
Kopā ar LOK esam gatavojuši priekšlikumus Finanšu ministrijai par iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglotās likmes piemērošanu sportistiem. Ministrija pagaidām to noraida, taču neatkāpsimies. Patlaban Valsts kasei garām iet liela nauda, jo sportisti meklē dažādus legālos aplinkus ceļus, lai izvairītos no pārlieku smagā nodokļu sloga.
Strādājam pie valsts padziļinātās sporta izglītības sistēmas — sporta internātu tīkla — reformas.
Strādājam pie priekšlikumiem grozījumiem Sporta likumā. Tiesa, šajā ziņā lūgsim pagarināt termiņu. Uzskatām, ka nav prāta darbs tieši pirms Saeimas vēlēšanām parlamentā vērt vaļā likumu.
Sporta pārvaldības reforma…
— Jābūt Sporta ministrijai?
— Vairāki federāciju vadītāji atbalsta šādu ideju, taču, ņemot vērā, ka valsts virzās uz kompaktu efektīvu pārvaldes modeli, būsim reālisti — to nepanāksim. Bet jebkurā gadījumā sportam jābūt pārstāvētam kvalitatīvi.
Jābūt tiešai pārstāvniecībai, lai lēmumu pieņemšanas mehānisms nebūtu tik smagnējs. Piemēram, varētu būt tiešās pārvaldības institūcija premjera pakļautībā. Ir vairāki varianti, kas izrunāti gan ar Valsts prezidentu un premjeru, gan ar juristiem. Arī ar ministrijas pārstāvjiem, jo negribam karot. Īpaši tagad, kad ministre ir pietiekami labvēlīgi noskaņota pret nozari.
— Kopš LKSAA nodibināšanas Ina Druviete ir trešā izglītības un zinātnes ministre. Kā veidojas sadarbība?
— Druvietes kundze ir pirmā ministre, ar kuru notiek reāls dialogs. Roberts Ķīlis uz aicinājumu tādu veidot neatsaucās vispār. Vjačeslavs Dombrovskis centās, bet nepaspēja. Druviete otro reizi ieņem ministres posteni, un var just, ka pieredze bijusi lietderīga. Labi ir jau tas vien, ka ministre atzinusi: ņemot vērā problēmu kvantitāti un kvalitāti, kas jārisina IZM, skaidrs, ka šajā paspārnē sports nespēs pietiekami labi attīstīties. Tāpēc reforma vajadzīga. Jautājums — vai to var izdarīt šobrīd.
Bet jēga sporta pārraudzības sistēmas maiņai būs tikai tādā gadījumā, ja mainīsies attieksme pret sportu un politiķi valsts vadībā sportu uztvers kā valstiski prioritāru nozari, kas ir ļoti būtiska gan veselīgas nācijas veidošanā, gan arī sabiedrības saliedēšanā. Šis aspekts pēc beidzamajiem notikumiem Austrumeiropā kļuvis īpaši aktuāls. Integrācijas potenciāla ziņā sports ir ārpus konkurences.
Tāpēc LKSSA pirms Saeimas vēlēšanām plāno tikties ar lielāko politisko partiju pārstāvjiem, lai vērtētu to attieksmi pret sportu. Secinājumus pie sevis neturēsim.
JĀIZMANTO FEDERĀCIJU KOMPETENCE UN JAUDA
— Pieminējāt sporta internātus. No malas skatoties, rodas iespaids, ka notiek mēģinājums drudžaini mesties darbā, neredzot visu laukumu kopā. Vēstures pieminekļa — Murjāņu sporta ģimnāzijas — infrastruktūras modernizēšana prasīs milzu ieguldījumus, kaut arī nav vairs XX gadsimta sešdesmitie gadi, kad Murjāņos varēja koncentrēt talantīgus bērnus un trenerus no visas Latvijas. Turklāt internāti vajadzīgi ne tikai tajos sporta veidos, kas vēsturiski nostiprinājušies Murjāņos. Varbūt valstij iznāktu lētāk un lietderīgāk atrisināt ģimnāzijas personāla sociālās problēmas un lielu daļu naudas izmantot tur, kur moderna infrastruktūra jau ir gatava? Kāds ir LKSSA viedoklis?
— Esam daudz diskutējuši par šo jautājumu, Murjāņu likteni ieskaitot. Tur taču tiek audzināti arī volejbolisti un handbolisti, taču ne tik veiksmīgi, cik gribētos.
Mūsu kopīgais viedoklis vainagojās LOK un LNSP lēmumā izveidot darba grupu, kas nodarbotos ar internātu sistēmasizveidi valstī. Pagaidām sistēmas nav, un mūsu uzskats ir skaidrs: nav vērts ieguldīt lielu naudu, iekams tāda nav radīta. Jo Murjāņiem ir jēga tikai kā sistēmas daļai ar noteiktām funkcijām. Saruna turpinās, un ceram uz rezultātu.
Valstij jānosaka rāmis — stratēģija, kā tā redz sporta attīstību, jāatvēl finansējums mācību treniņu procesam, un tad federācijām, kas tiešā veidā atbild par sporta veida attīstību, kopā ar pašvaldībām, kurām attiecīgajā sporta veidā ir tradīcijas, kadri, infrastruktūra, jānodrošina izpilde.
Piemēram, handbolam ir spēcīgas tradīcijas Ludzā un Dobelē, volejbolam — Kuldīgā un Daugavpilī. Sava interese ir arī citām sporta spēlēm. Basketbolistiem ir gatavs pilotprojekts par internāta attīstību Rīgas 47. vidusskolā, hokejisti aug Sergeja Žoltoka vidusskolā, futbola centrs izveidojies Staicelē, florbolam tāds var veidoties Valmierā.
— Vai valstij ir kapacitāte, lai sagatavotu šādu rāmi? Proti, profesionāļi federācijās zina, kas kur vajadzīgs, bet vai ir pazīmes, ka valsts līmenī kāds pārredz visu sporta laukumu?
— Bez sadarbības ar federācijām nekas nenotiks. Vajadzīgs gan cilvēks, kurš pārredz laukumu, gan arī pietiekami jaudīga pārstāvniecība — lai vislabākos projektus dabūtu cauri.
— Pie sporta spēlēm pieejamā valsts finansējuma parasti pieskaita arī sporta skolu treneru algas, kaut gan realitātē, piemēram, Basketbola savienība tikpat kā nevar ietekmēt jaunatnes treneru darba kvalitāti. Jau pirms vairākiem gadiem LBS startēja ar iniciatīvu eksperimenta kārtā uzņemties sporta skolu treneru likmju administrēšanu, taču saskārās ar milzīgu pretestību — gan ministrijas, gan pašu sporta skolu līmenī.
— Protams, tieši sporta veidu federācijas vislabāk zina situāciju un varētu visefektīvāk strādāt, lai ar minimāliem līdzekļiem sasniegtu maksimālu rezultātu. Vienkārši runājot, saņemtu finansējumu un atbildētu par rezultātu, pašiem menedžējot sava sporta veida attīstību
Darba grupā, kurā LKSSA pārstāv mūsu izpilddirektors Indriķis Putniņš, kā arī Jānis Mežeckis un Edgars Šneps, šis ietvars tiek veidots. Gan LKSSA, gan citas organizācijas, gan vairāku pašvaldību pārstāvji ir vienoti, ka jāiet šajā virzienā taču process ir smagnējs.
— Soču ziemas olimpiskajās spēlēs izcīnīto medaļu pašizmaksa ir pietiekami augsta, tomēr morālais gandarījums un līdzjutēju sajūsma naudā nav izmērāma. Kad kāda klasiskā sporta spēļu komanda no olimpiskajām spēlēm atgriezīsies ar medaļām?
— Jau Sočos nemaz tik daudz nepietrūka, lai hokeja turnīra ceturtdaļfinālā veiksme uzsmaidītu Latvijai, nevis Kanādai.
Neprognozējamība, sportiskā veiksme, iespēja mazajam uzveikt lielo — tas viss sportu dara skaistu. Taču, lai nepaļautos tikai uz laimīgu gadījumu, jābūt mērķtiecīgam darbam visos līmeņos ar atbilstošu finansējumu ilgu gadu garumā. Turklāt diezin vai visās 11 sporta spēlēs uzreiz sasniedzami lielākie augstumi. Vajadzīgas prioritātes.
Pašreizējos apstākļos pat Latvijas izlases kvalificēšanās olimpiskajām spēlēm ir sensācija. Piemēram, Šveice hokeja attīstībā ilgā laikā ieguldījusi simtiem reižu vairāk. Vesela sistēma izveidota, un viņu komanda nostabilizējusies pasaules elitē. Tomēr vienā konkrētā spēlē Šveices komanda pret Latviju paklupa.
— Resursu trūkst, vajadzīgas prioritātes, bet latvieši ir naski uz aizvien jaunu sporta veidu apgūšanu. Arī LKSSA līdzās klasiskajām sporta spēlēm pārstāv Latvijā eksotiskā lakrosa intereses, bet pie jūsu durvīm klauvē beisbola un frisbija spēlētāji…
— Neviens cilvēkiem nevar aizliegt nodarboties ar to sporta veidu, kurš ieinteresējis un aizrāvis. Pieredze liecina, ka jaunienācēji, kuri attīstās askētiskos apstākļos, mēdz būt enerģiskāki mērķtiecīgāki un radošāki par tradīcijām bagāto sporta veidu pārstāvjiem, kuri pieraduši pie zināma komforta līmeņa. Bet sportā grūti gūt panākumus, ja neesi mazliet izsalcis un līdzās nav konkurentu. Interešu daudzveidība ir bagātība, nevis trūkums. Tikai savstarpējai sacensībai jānotiek pēc noteikumiem.
Edgars ŠTELMAHERS
LKSSA prezidents, uzņēmējs
Dzimis: 1969. gada 10. aprīlī
Izglītība: augstākā — Biznesa augstskola Turība, biznesa administrācija un vadība
Nodarbošanās: valdes priekšsēdētājs uzņēmumos Cēsu alus, Lauma, Rīgas piensaimnieks, Rosme
Ģimenes stāvoklis: precējies, ir meita
Vaļasprieki: basketbols, kikbokss, itāliešu un franču virtuve, vīni, ceļošana
Kas ir LKSSA?
Nosaukums: Biedrība Latvijas Komandu sporta spēļu asociācija
Izveide: 2012. gada sākums
Prezidents: Edgars Štelmahers
Izpilddirektors: Indriķis Putniņš
Dibinātāji: Latvijas Basketbola savienība, Latvijas Futbola federācija, Latvijas Handbola federācija, Latvijas Hokeja federācija, Latvijas Volejbola federācija
Biedri: Latvijas Basketbola savienība (prezidents Valdis Voins), Latvijas Futbola federācija (ģenerālsekretārs Jānis Mežeckis), Latvijas Handbola federācija (prezidents Mārtiņš Bičevskis), Latvijas Hokeja federācija (prezidents Kirovs Lipmans), Latvijas Volejbola federācija (prezidents Atis Sausnītis), Latvijas Florbola savienība (prezidents Ilvis Pētersons), Latvijas Lakrosa federācija (prezidents Jānis Stērninieks), Latvijas Kērlinga asociācija (prezidents Uldis Mucinieks), Latvijas Regbija federācija (prezidents Aleksandrs Zuments)
Biedru kandidāti: Latvijas Frisbija federācija (prezidents Mārtiņš Taurenis), Latvijas Beisbola federācija (valdes loceklis Andis Ansons).
Licencēto sportistu skaits: 29 207
