Skolotāja, kas izspēlē jokus

Sporta stundās Bauskas sākumskolas sporta skolotāja Aiva Aišpure neapsēžas — nemitīgi jāpārrauga sporta zālē notiekošais, sekojot līdzi mazāko skolēnu zibenīgajām kustībām. Par to konkursa Gada sporta skolotājs 2018nominante nebēdā — Aivai sarežģīti iztēloties sevi citā darbā, jo īpaši tāpēc, ka viņu gandarī pašas darba augļi — skolēnu aizrautība.

Vienmēr uz strīpas

Aišpuri sports saista kopš bērnības. Brīvo laiku pavadot ar draugiem dauzoties ārā, apgūtas pirmās iemaņas sportā un iegūta fiziskā izturība. Sportiskās dotības un spēja ātri apgūt jauno ļāvušas Aišpurei startēt daudzās sacensībās un gūt panākumus. “Pirms sacensībām iedeva lodi rokās un pateica, ka jāstartē,” atminas skolotāja

Pirmās deviņas klases nomācoties lauku skolā, Aišpure nonākusi Bauskas 1. vidusskolā, kur viņu pamanījis sporta skolotājs Ivars Tīss un mudinājis vēl biežāk startēt sacensībās. Aišpure atzīst, ka nopietnā līmenī nekad nav trenējusies. “Esmu vispusīgi attīstīta. Varu spēlēt hokeju un basketbolu, varu dejot,” stāsta pedagoģe, piebilstot, ka arī Latvijas Sporta akadēmijā viņa mūždien bijusi vadošās pozīcijās.

Sporta akadēmijā vispirms iegūts akadēmiskais grāds sportā, bet vēlāk — arī sporta skolotāja un peldēšanas vecākā trenera kvalifikācija. Jau prakses laikā Aišpure saprata, ka viņai nav problēmu sastrādāties ar bērniem un jauniešiem.

Pēc kāda laika sākusi veidoties ģimenes dzīve — vīrs, divi bērni. Taču ilgi mājās Aišpure nesēdēja. “Bērniem nedaudz paaugoties, sākuši birt darba piedāvājumi — ar dažādām iespējām strādāt Bauskā. Nevienam pati neko nesūtīju. Šķita, ka, ja uzrunā, jāiet tik strādāt,” atminas skolotāja.

Bauskas sākumskolā Aišpure skolotājas karjeru sākusi 2015. gadā. Un jau pirmajā mācību gadā nominēta par izglītības iestādes gada skolotāju. Pēc gada saņemta balva nominācijā Bauskas novada sākumskolas skolotāja, bet vēl pēc gada Aišpure atzīta par Gada Bauskas novada sporta skolotāju. Šogad novada sporta dzīves vadītājiem pavisam loģiski šķitis Aišpuri pieteikt arī nacionālajam konkursam. “Priecājos, ka manu darbu novērtē,” teic Aišpure, uzsverot, ka darbs nepārprotami rada sajūtu, ka viņa ir īstajā vietā.

Pie bērniem ar humoru

Saprotot, ka sākumskolas skolēni nav īpaši jāmotivē kustēties, Aišpure uzsver nepieciešamību sarunāties ar bērniem, kuriem mūsdienās vairs nepietiekot ar parastiem uzdevumiem. “Ar bērniem ir daudz jārunā. Nevar stundas sākumā tā vienkārši pieiet pie bērniem un prasīt: Skriesiet pa apli vai driblēsiet bumbu?” stāsta Aišpure.

Skolotāja akcentē, ka līdztekus runāšanai ir jāspēj arī sadzirdēt. Sevišķi svarīgi tas ir tad, kad redzams, ka bērns ir netipiski neaktīvs vai arī nomākts. “Skolotājam ir jāprot sadzirdēt skolēns. Katram ik pa brīdim uznāk sajūta, ka šī nav mana diena. Jāsadzird skolēns, jāsaprot, kas viņam noticis. Tad jāmēģina iedvesmot, uzslavēt, motivēt. Un, raugi,skolēns uzreiz to uztvers citādāk un stundas vidū varbūt pat būs aktīvāks, nekā ierasts,” skaidro Aišpure.

Vienlīdz svarīgi ir bērnos radīt prieku. Aišpure dalās pieredzē, ka bērni jāuzrunā ar humoru, lai skolēni priecātos. “Citreiz viņi pat gaida kādu pārsteigumu. Izspēlējam visādus jokus, bērniem uzreiz ir cits uzrāviens un prieks nākt uz stundām,” pauž Aišpure. Viņasprāt, bērni novērtē, ja pedagogs ir atvērts, ja no skolotāja nav jābaidās.

Kur citur, ja ne sporta stundā?

Lai gan jaunais mācību standarts dos lielāku brīvību izglītības iestādēm plānot mācību procesu, Aišpure uzsver, ka vienlaikus tas paredz apgūt vispārīgas prasmes sportā. Strikti neizdalot konkrētus sporta veidus un disciplīnas, radīta sajūta, ka vairāk kas par pamatkustībām jāiemāca tikai sporta skolā, norāda skolotāja. Viņasprāt, tas nav pareizi, jo skolas sporta stundās bērnam jāiegūst pamatprasmes un zināšanas konkrētos sporta veidos un disciplīnās. Sporta skola tās var turpināt attīstīt padziļināti. “Sports dzīvē noderēs,” pārliecināta skolotāja.

Pozitīvi vērtējams, ka turpmāk mācību saturā integrē caurviju prasmes — tas nozīmē, ka arī sporta stundās skolēni varēs radoši izpausties. “Mūsdienu bērnam tas ir ļoti vērtīgi — ne tikai paņemt bumbu un spēlēt, bet arī ieslēgt domāšanu,” vērtē Aišpure. Vadot valsts stundu, Aišpure jau demonstrējusi integrēta mācību satura uzdevumus. Viņas vadītajā sporta stundā vienlaikus tika apvienots sports, ģeogrāfija un matemātika. “Ir jāiet laikam līdzi, jāmainās. Skolotājam visu mūžu jāmācās,” uzskata pedagoģe.

Skolēni kā mazi draugi

Cenšoties uzturēt pozitīvu atmosfēru sporta stundās, Aišpure ar skolēniem mēģina runāt kā ar maziem draugiem. Tas veicina savstarpēju cieņu. “Viņi man uzticas,” priecājas skolotāja, uzsverot, ka arī ar vecākajiem sākumskolas skolēniem, kuriem sākas tā dēvētais sarežģītais vecums, iespējams saturīgi runāt un izjust cieņu.

Protams, konflikti starp skolēniem, kuru risināšanā jāiesaistās arī pedagogiem, neizbēgami notiek. Taču tieši spēja sarunāties ar bērniem ir atslēga ne tikai konfliktu risināšanā, bet arī cieņpilnu attiecību veidošanai. “Pirms stundas viņiem patīk ienākt manā kabinetā. 10 minūtes pirms mācību stundas man būtu jāsaraksta visi papīri, bet skolēni nāk ar jautājumiem, saucot: “Skolotāj! Skolotāj!” Viņi man ir kā mazi draugi,” saka Aišpure.

Skolotāja nedusmojas, ka skolēni, satiekoties skolas gaitenī vai citviet, viņai pasaka čau. “Neesmu tāda, kurai obligāti jāsaka labdien. Paiešu garām, iedošu pieci,” attiecības ar skolēniem raksturo pedagoģe, uzsverot, ka ārēji neformālās attiecības nenozīmē cieņas trūkumu.

Aktīvi arī ārpus darba

“Arī mana ģimene ir aktīva,” lepojas Aišpure. Abi skolotājas bērni nodarbojas ar peldēšanu, dejo, meita mācās arī mūzikas skolā. Pati Aišpure kopā ar vīru dejo vidējās paaudzes deju kolektīvā Mēmele, kas devis iespēju vasarā piedalīties Dziesmu un deju svētkos. “Dejojām pirmajās rindās,” lepojas skolotāja.

Ģimene dodas kopīgās aktivitātēs, piedalās taku skrējienā Stirnu buks. “Man patīk, ka mani bērni ir sportiski,” teic skolotāja, piebilstot, ka liela nozīme tajā, vai bērns būs aktīvs, ir vecākiem. “Mūsdienu bērni nezina, kā bija kādreiz, kad dauzījāmies ārā, jo citu laika kavēkļu īsti nebija. Mēģinu, lai bērni izjūt to, kā ir aktīvi dzīvot. Ja vecāki piedāvā mūsdienu bērnam dažādas aktivitātes, bērnam mainās domāšana. Tāpēc vecāku atbildība tajā, vai bērns ir aktīvs un sportisks, ir gana liela,” pamato Aišpure.

Protams, ne vienmēr viss ir tik rožaini, atzīst pedagoģe. Nogurums dara savu — reizēm pēc darba gribas tikai iekrist gultā, un viss. Taču tas ir fizisks nogurums. “Nevaru sporta stundā apsēsties. Liekas — kas tev: pamet bumbu, apsēdies. Bet man vajag visu pārredzēt, lai viss ir pēc labākās sirdsapziņas,” Aišpurei ne brīdi nav miera.

Aiva Aišpure

Sporta skolotāja

Dzimusi:1985. gadā

Izglītība:  Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, sporta skolotāja, vecākā trenere peldēšanā

Vaļasprieki: Tautas dejas, aktīva atpūta ar ģimeni

Ģimenes stāvoklis:  Precējusies, divu bērnu māte