Spēks no Olimpijas
No 16. līdz 30. jūnijam Antīkajā Olimpijā risinājās 58. Starptautiskā olimpiskā sesija jauniem dalībniekiem. Pateicoties Latvijas Olimpiskajai akadēmijai (LOA), globālajā pasākumā, kurā pulcējās speciālisti, jaunie sporta funkcionāri, olimpieši un olimpiskie čempioni, studenti, brīvprātīgie no vairāk nekā 70 pasaules valstīm — no visiem kontinentiem un pat atsevišķām mazo salu valstīm —, Latviju kārtējo gadu pārstāvēja divi dalībnieki. Viens no laimīgajiem biju es — šo rindu autors. Pārsteidzoši, ka iespēja nokļūt Grieķijā notiekošajā sesijā reāli pastāv ikvienam Latvijas iedzīvotājam vecumā līdz 35 gadiem, kam interesē olimpiskās vērtības, taču to cenšas izmantot tikai daži…
Vai zināji, ka pasaulē joprojām ir valstis, no kurām sportisti, aizbraucot uz olimpiskajām spēlēm, uzzina, kas ir internets un ar ko viņiem būs jāsacenšas? Vai zini, kā sodīja sportistus, kas piekopa negodīgas spēles principus antīkajās olimpiskajās spēlēs? Vai zini, ka jauniešu olimpiskajā sesijā pastāv iespēja mācīties kopā ar olimpiskajiem varoņiem? Šie ir tikai daži no iespaidiem, ko pārvedu no olimpiskās sesijas.
KAS IR LATVIJAS OLIMPISKĀ AKADĒMIJA?
Redzot mani kreklā ar uzrakstu Latvijas Olimpiskā akadēmija, daudzi man ir uzdevuši jautājumu — kas ir LOA? Tādēļ, pirms pastāstīšu par divas nedēļas garo piedzīvojumu Grieķijā, nojaušu, ka man vajadzētu atšifrēt iepriekš minēto jēdzienu.
Proti, Latvijas Olimpiskā akadēmija ir izglītojoša rakstura sporta sabiedriska organizācija — biedrība, kas veic olimpiskās kustības un olimpisma izpētes darbu un veicina olimpisko izglītību Latvijā. LOA prezidents ir olimpiskais čempions un Saeimas deputāts Ivans Klementjevs, organizācijā darbojas virkne dažādu sporta nozaru speciālistu un darbinieku — funkcionāri, profesori, pedagogi, olimpieši, sporta muzeja vadītāja, žurnālists, senioru sporta, veselības un citu sporta nozaru pārstāvji —, veidojot plaša spektra ekspertu kopumu. Ar izsmeļošāku informāciju interesenti var iepazīties LOA mājaslapā loa.lv. Olimpiskās akadēmijas līdzīgā formātā pastāv lielākajā daļā attīstīto pasaules valstu.
STARPTAUTISKĀ OLIMPISKĀ AKADĒMIJA GRIEĶIJĀ
Savukārt Starptautiskā olimpiskā akadēmija (SOA), kas rīko sesiju, atrodas Grieķijā — Antīkajā Olimpijā — kalniem bagātā apvidū četru stundu brauciena attālumā no Atēnām, kur 776. g. p. m. ē. grieķi aizsāka olimpiskās spēles. SOA mācību centrā ir bibliotēka, muzejs, kas ir veltīts 2004. gada Atēnu olimpiskajām spēlēm, stadions, naktsmītne 150 cilvēkiem un ēdnīca ar kafejnīcu. Mācību centrs ir izvietots kalna nogāzē blakus Antīko olimpisko spēļu norises stadionam. Mūsdienās Antīkā Olimpija saglabājusies kā vēstures pieminekļiem bagāta īpaša vieta, kur vairākus mēnešus pirms katrām olimpiskajām spēlēm iededz olimpisko lāpu, uzsākot tai ceļu uz olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju. Ikdienā SOA darbojas kā universitāte, piedāvājot iegūt maģistra grādu studiju programmā Olimpiskās studijas, olimpiskā izglītība, olimpisko notikumu menedžments un organizēšana.
Tāpat visa gada garumā šeit notiek dažādas citas līdzīgas olimpisko mācību nometnes — piemēram, pēc jauniešu sesijas nedēļas garumā risinājās 4. sesija olimpiskajiem medaļniekiem un olimpiešiem, pavasarī tur notika sesija nacionālo olimpisko akadēmiju prezidentiem, tāpat šeit risinās olimpiskās sesijas olimpisko akadēmiju locekļiem, sporta pedagogiem un treneriem, olimpiskie semināri, senāk notikušas sesijas sporta žurnālistiem.
OLIMPISMS — DZĪVESVEIDS
Savukārt olimpisma jēdzienu bieži vien nespēj izskaidrot pat daudzi sportisti, kuri ir startējuši olimpiskajās spēlēs. Šķiet, visvieglāk uztveramā definīcija ir: “Olimpisms ir dzīves filozofija, domāšanas un dzīves veids, tieksme pēc prāta, miesas un gara saskaņas. Olimpisma ideāls — harmonisks cilvēks harmoniskā sabiedrībā.”
Tālab, lai jaunus cilvēkus izglītotu olimpismā un olimpiskās vērtības kultivētu visā pasaulē, katru gadu SOA Grieķijā jau vairāk nekā pusgadsimtu rīko šo olimpisko sesiju jauniem dalībniekiem. Katrā pasaules valstī olimpiskajā vidē pastāv sava kārtība: izvēlas divus dalībniekus — vienu vīrieti un vienu sievieti —, kuriem dod iespēju piedalīties starptautiskajās mācībās. Latvijā dalībniekus izraugās LOA, ik gadu pēc jaunā gada iestāšanās rīkojot apjomīgu eseju konkursu Olimpiskā kustība vakar, šodien, rīt, kas risinās divās kārtās. Balvā — pilnībā apmaksāta un organizatoriski nodrošināta divu nedēļu ilga mācību vizīte Grieķijā — ikgadējā olimpiskajā sesijā jauniem dalībniekiem.
CEĻŠ UZ OLIMPIJU — PA DALIŅA PĒDĀM
Šāgada eseja konkursa tēma bija veltīta Latvijas simtgadei: Spilgtākā personība Latvijas sportā 100 gados. Esejas apjoms, kā jau katru gadu, — 10—12 lappuses (~40 000 zīmes). Konkursa 2. kārtā LOA žūrijas priekšā eseja bija jāaizstāv, uzstājoties ar prezentāciju. Piedalīties var ikviens Latvijas iedzīvotājs, vecumā no 20 līdz 35 gadiem.
Biju pārsteigts, ka vīriešu konkurencē šogad biju vienīgais, kurš iesniedza eseju… Savukārt sieviešu konkurencē darbus iesniedza piecas jaunietes. Kā norādīja žūrija, cīņa konkursa 2. kārtā starp divām uzcītīgākajām dāmām bija sīva kā 1972. gadā Minhenes olimpiskās šķēpa mešanas sacensībās, kurās Jāni Lūsi cīņā ar Volfermanu pēc izšķirošā metiena no zelta šķīra 2 centimetri. Uzvarētāja — Elīna Zaļkalne.
Eseju tēmās izraudzītie varoņi bija: Artūrs Irbe (divas esejas), Uļjana Semjonova, Jānis Lūsis, Aļona Ostapenko un mana vectēva laikabiedrs Jānis Daliņš, par kuru, protams, arī rakstīju. Jāpiebilst, ka Daliņa pienesumu Latvijas sportā sākam aizmirst — viena lieta, ka Daliņš ir izcīnījis Latvijas sporta vēsturē pirmo olimpisko medaļu, taču jāatceras, ka Daliņš, ikdienā būdams zemnieks, bija visas latviešu tautas iedvesmotājs, kurš ar savu pārcilvēcisko piemēru pacēla Latvijas sporta kustību citā kvalitātē, ar saviem panākumiem papēža purngala meistarsacīkstēs gan piepildot stadionu tribīnes ar līdzjutējiem tiktāl, ka aiz žoga palikušie interesanti kā ķekari karājās telefona stabos, lai Daliņu redzētu klātienē, gan liekot latvietim apjaust, ka arī mēs varam izgriezt pogas pasaules varenajiem… Daliņa popularitāte bija pielīdzināma Latvijas hokeja izlases trakākajiem pavasariem divtūkstošajos gados — olimpiāžu laikā visā Latvijā iedzīvotāji pielipa pie radio skaļruņiem, lai dedzīgi dzīvotu līdzi valmierieša varenajam sniegumam.
Paraugs sportā (angliski — role model) bija šāgada Starptautiskās jaunatnes olimpiskās sesijas oficiālā tēma.
PIEDZĪVOJUMS VAR SĀKTIES!
Pirms došanās uz Grieķiju LOA izpilddirektore un eseju konkursa vadītāja Antra Gulbe sagatavo dalībniekus braucienam uz olimpisko sesiju. Tikām iepazīstināti ar gaidāmo pasākuma programmu, sadzīves apstākļiem, vides īpatnībām un noteikto kārtību, kas jāņem vērā SOA, un gluži kā īsteni olimpieši apbruņoti ar nozīmītēm, jo sesijas gaitā tiek piekopta tradīcija dalībniekiem mainīties ar valstu olimpiskajām nozīmītēm.
16. jūnijā — sestdienā — dalībniekiem no visas pasaules bija jāielido Atēnās. Mūsu ceļš uz Olimpiju sākās ar celšanos četros no rīta, lai ar reisu caur Kijevu pēcpusdienā sasniegtu Atēnas. Dalībnieki no lidostas pa grupām ar organizatoru nodrošinātiem autobusiem tika nogādāti uz viesnīcām. Brīvo vakaru izmantojām, lai satiktu Grieķijā dzīvojošo draudzeni Aleksandru Bali, kura mums viesmīlīgi izrādīja jauniešiem interesantākās vietas Atēnu centrā. Likteņa ironija — Aleksandra pirms dažām dienām Grieķijā bija atgriezusies no Latvijas, pavadot gadu brīvprātīgā darba programmā Smārdes pamatskolā un pirmsskolas izglītības iestādē. Elīna bija viņas brīvprātīgais mentors Latvijā. Pasaule kļūst aizvien mazāka!
Nākamajā dienā sesijas dalībnieki gidu pavadībā devās Atēnās uz vēsturisko pilsētas sirdi — Akropoles virsotni, kurā atradās dažādi tempļi, kas veltīti grieķu dieviem, tostarp 438. g. p. m. ē. būvētais Partenons, kas celts, izmantojot 20 tūkstošus tonnu marmora, par godu Grieķijas gudrības dievietei Atēnai. Pēc tam apskatījām nesen uzcelto Akropoles muzeju. Šķiet, ekskursijas kulminācija bija Panatinaiko stadiona apmeklējums, kurš ir viens no vecākajiem stadioniem pasaulē — ticis uzcelts apmēram 566. g. p. m. ē., 329. g. p. m. ē. pārbūvēts no marmora, vairākas reizes kopš 1860. g. ticis rekonstruēts dažādu sporta turnīru vajadzībām. 2004. gada vasaras olimpiskajās spēlēs stadionā notika loka šaušanas sacensības, kā arī finišs vieglatlētikas maratonam. Tāpat katru rudeni šajā stadionā ir autentiskā maratona Maratona—Atēnas finišs, kurā pērn startēja 2018. gada Rīga—Valmiera skrējiensoļojuma uzvarētāja un jaunā rekordiste Vita Devjatņikova.
KĀ FĒNIKSS NO PELNIEM — IERODAS GRIEĶIJAS PREZIDENTS!
Vakarā brīvdabā — Fēniksa kalnā — bija paredzēta oficiālā sesijas atklāšanas ceremonija. Lai gan lietus dēļ pasākums tika pārcelts uz koncertzāli Megaron, svinīgā ceremonija dalībniekiem nelika vilties — pasākumā bija ieradies Grieķijas valsts prezidents Prokopis Pavlopuls un virkne citu cienījamu Grieķijas amatpersonu, tostarp Starptautiskās olimpiskās akadēmijas prezidents Isidors Kouvels, oficiāli atklājot 58. olimpisko sesiju jauniem dalībniekiem.
Pastāvēja cerība, ka atklāšanas ceremonijā varētu satikt arī Starptautiskā Olimpiskās komitejas prezidentu Tomasu Bahu, taču viņa ziņojums tika nolasīts.
Pirmdienas rītā — 18. jūnijā — ar četriem autobusiem pasākuma dalībnieki devās četras stundas attālās Antīkās Olimpijas virzienā. Brauciena maršruts meta plašāku loku, jo vispirms apmeklējām pasaules centru grieķu izpratnē — Delfus. Šeit atradās mākslas dieva Apollona templis un orākuls — vieta, kur savulaik tika pareģota nākotne un sanāca kopā grieķu domātāji. Maģiskos nākotnes vēstījumus uzklausīt nākuši pat karavadoņi, kas lūkojuši pēc labākajām kauju stratēģijām. Šī ir viena no četrām vietām, kur notika arī antīkās olimpiskās spēles — olimpiādes risinājās arī Istmā, Nemejā un, protams, Olimpijā, kur olimpiādes tradīciju iedibināja vispirms — 200 gadus senāk. Apmeklējām muzeju, kurā varējām apskatīt Delfu tempļu daļas un līdz pat mūsdienām saglabājušās tūkstošiem gadu senas skulptūras.
DZĪVOŠANA BARAKĀS
Līdz ar pēdējām gaismas strēlēm vēlā 18. jūnijā vakarā visbeidzot ieradāmies Antīkajā Olimpijā. Liels bija daudzu jauniešu pārsteigums uzzinot, ka lielākā daļa dalībnieku dzīvos barakās pa astoņiem cilvēkiem, nakšņojot divstāvīgās gultās. Īpaši pārsteigta par šo situāciju izskatījās Jaunzēlandes olimpiskā vicečempione airēšanā Dženija Behrenta, jo citi laimīgie tika pie divvietīgiem numuriem… Puiši dzīvoja kopā ar puišiem, meitenes ar meitenēm — bez izņēmumiem.
Ieskicējot valdošo daudzveidību, es dzīvoju kopā ar Vācijas Olimpiskās komitejas jauno funkcionāru, Jordānijas basketbolistu, Monako vieglatlētu, Kipras fitnesa treneri un spāņu handbolistu. Savukārt Elīna dzīvoja divatā ar Austrālijas olimpieti — airētāju Sāru Kuku.
Sajutāmies kā olimpiskajās spēlēs — jau ar pirmajām dienām dalībnieki steidza mainīties ar nozīmītēm, kas bija lielisks iemesls, lai iepazītos. Iepazīšanās notika nemitīgi, īpaši pie maltīšu galda, neatkarīgi no dienas stundas, jo sabraukusī starptautiskā publika bija atvērta un komunikabla — cilvēki bez aizspriedumiem.
PIE KUBERTĒNA SIRDS
19. jūnijs, otrdiena. Jauna diena un jauna nedēļa, no kuras līdz 29. jūnijam iestājās zināms ritms, kas raksturo katru dienu — rīta rosmes, ko varēja apmeklēt pēc izvēles, iepazīstoties ar jauniem sporta veidiem, brokastis, lekcijas, pusdienas, radošās darbnīcas, grupu darbs, sporta sacensības, vakariņas, tam visam sekoja starptautiskie vakari vai dokumentālo filmu skatīšanās vai sekošana līdzi Pasaules kausa tiešraidēm futbolā uz lielā ekrāna. Naktī daļa jaunieši devās uz 20 minūtes attālo Olimpiju, kurā ir viss tūristu izklaidei nepieciešamais — sākot no suvenīru veikaliem un beidzot ar kafejnīcām un naktsklubiem.
Uzsākām mācību lekciju ciklu — dalībnieki tika iepazīstināti ar gaidāmo darba kārtību Antīkajā Olimpijā. Arī mācību process tika svinīgi atklāts ar nelielu, bet simboliski spēcīgu ceremoniju. Dalībnieki kopā ar profesoriem pulcējās pie Pjēra de Kubertēna pieminekļa, pie kura ir apglabāta viņa sirds. Kā zināms, Kubertēns ir mūsdienu olimpisko spēļu iniciators.
VIETĀ, KUR IEDEDZ OLIMPISKO LĀPU
Pieņemu, ka šo Kubertēna pieminekli daudzi no mums ir redzējuši skolas mācību grāmatās. Tepat blakus atrodas Antīkās Olimpijas stadions — vieta, kur pirms katrām olimpiskajām spēlēm aizdedz olimpisko lāpu. Vienā no pirmajām mācību dienām apmeklējām šo maģisko vietu, kas ar savu vēsturisko nozīmību man paliks atmiņā kā emocionāli spilgtākais notikums šo divu nedēļu laikā.
Ikdienā šeit plūst tūristu pūļi no visas pasaules, lai apskatītu vēsturiskās liecības un antīko stadionu, kurš ir neticami labi saglabājies ar gandrīz 2800 gadus senu (!) oriģinālo marmora starta un finiša līniju. Interesanti, ka lāpas iedegšanas vieta atrodas ceļā uz ieeju vēsturiskajā stadionā, kur agrāk bija novietotas 16 bronzas statujas. Antīkās olimpiskās spēles ikreiz apmeklēja 40 000—50 000 aristokrātu, un tūkstoš gadu laikā sacensību gaitā krāpjoties tika pieķerti tikai 16 sportisti. Sods — katram pieķertajam blēdim no bronzas bija jāizveido statuja, ko novietoja sportistu ieejā uz stadionu. Bronzas statuju rindai piemita pārdomāta funkcija — tās kalpoja sportistiem kā atgādinājums par godīgu cīņu.
LEKCIJU SPEKTRS: AKADĒMIĶI, AMATPERSONAS, OLIMPIEŠI UN PASAULES REKORDISTS
Manuprāt, lekcijas bija mācību procesa visvērtīgākā daļa. Daudzveidīgajiem stāstījumiem varēja sekot līdzi jebkurš interesents, pieslēdzoties interneta tiešraidē. Lekcijas lasīja profesori, uz sesiju mērojot ceļu ne tikai no Eiropas, bet arī līdzīgi kā dalībnieki — no Ziemeļamerikas, Āfrikas un pat Okeānijas. Uzstājās gan leģendāri olimpieši, piemēram, pasaules rekordists 3000 un 5000 m skrējienā — olimpiskais čempions Kipčoge Keino no Kenijas, gan olimpieši no sesijas dalībnieku vidus. Savu runu teica Phjončhanas olimpisko spēļu organizācijas komitejas prezidents bijušais Dienvidkorejas finanšu ministrs Lī Hī-Beoms.
Katras lekcijas otrajā daļā sekoja jautājumu sadaļa — jauniešu aktivitāte bija ārkārtīgi augsta. Lai uzdotu jautājumu, laikus bija jāieņem elektroniskā rinda jautājuma uzdošanai, jo jautājuma uzdošanai bija dota stunda, ar ko lielākoties nepietika.
BOBSLEJS KĀ PAZĪŠANĀS ZĪME
Izmantoju izdevību uzdot jautājumu bijušajam Dienvidkorejas finanšu ministram Lī Hī-Beomam: “Kāda būs Phjončhanas bobsleja un kamaniņu trases nākotne?” Atbilde nedaudz mulsinoša: tuvākajā laikā tiks lemts par visu Phjončhanas olimpisko būvju nodošanu apsaimniekošanai privātajam sektoram… Diezin kāda Korejā varētu būt interese par šo trasi, zinot, ka ledus reņu uzturēšana peļņu nenes nekur pasaulē. Tātad, ja nodos privātajam sektoram, visticamāk — trasi nojauks.
Pēc lekcijas pie manis pienāca ASV sieviešu bobsleja izlases stūmēja Emīlija Azevedo, kura startēja Vankūveras olimpiskajās spēlēs. Amerikāniete ar neviltotu interesi vaicāja, kāds man ir sakars ar bobsleju, bet pēc brīža ieraudzīja, ka esmu no Latvijas — viņa uzreiz piesauca Jāni Skrastiņu, pie kura bija trenējusies vairākus gadus, tāpat viņa stāstīja par Jāni Ķipuru, Jāņi Miņinu, tostarp dramatisko situāciju Vankūverā, un kopumā stūmēja atstāja iespaidu, ka ir labi informēta par situāciju Latvijas bobslejā.
MĀKSLA UN OLIMPISKĀS SPĒLES
Pēc pusdienām stunda bija veltīta brīvprātīgām aktivitātēm. Varēja apmeklēt mākslas radošās darbnīcas, doties uz deju nodarbībām, apgūstot dažādus deju stilus, vai apmeklēt neierastas poētiskās nodarbības. Gandrīz divu nedēļu darbs mākslas nodarbībās pārtapa iespaidīgā izstādē, ko lielākoties bija veidojušas olimpietes, bet deju un dzejas meistarklašu apmeklētāji sesijas noslēgumā uzstājās ar atraktīvu uzvedumu. Tie, kuri nevēlējās iesaistīties, brīvo laiku varēja aizpildīt pēc saviem ieskatiem.
Te gribas piebilst, ka reti kurš gados jaunāks sporta draugs zina, ka vasaras olimpiādes spēlēs no 1912. līdz 1948. gadam notika sacensības literatūrā un mākslā. 1936. gadā Berlīnes olimpiādē Latviju reprezentēja literatūrā ar vienu darbu, glezniecībā — ar trim darbiem un grafikā — ar vienu darbu. 166 darbu konkurencē, ko bija veidojuši 17 valstu radošie meistari, latviešu mākslinieks Augusts Annuss saņēma goda diplomu par eļļas gleznu Cīņa pie vārtiem.
PUSDIENAS LĪDZ DZĪVES BEIGĀM
Atceroties noklausīto lekciju ciklu, šī publikācija varētu turpināties kā nebeidzama upe. Mācību procesa gaitā viena no interesantākajām lekcijām bija Kalifornijas universitātes lektora Stefana Millera stāstījums par atlētiem zvaigznēm Senajā Grieķijā. Millers ir viens pasaules vadošajiem arheoloģijas zinātniekiem. Daudzus jauniešus viņam izdevās pārsteigt ar faktu, ka antīko olimpisko spēļu sacensību norises vietā ir izrakts daudz trauku, no kuriem tradicionāli lietoja alkoholu, secinot, ka sportisti krietni uzdzīvojuši jau pirms mūsu ēras.
Antīkās olimpiskās spēles bija milzīgs festivāls!?
Kā zināms, ka antīkajās olimpiskajās spēlēs uzvarētājs bija tikai viens — visi pārējie bija zaudētāji. Olimpisko čempionu atalgoja ar nodrošinātām pusdienām pilsētā līdz dzīves beigām un citiem labumiem, bet zaudētājam mājās ieteica atgriezties slepus tumsā, jo zaudētājus sabiedrība nemīlēja un izrēķinājās. Savukārt sportistu, kurš uzvarēja visās četrās olimpiskajās spēlēs Olimpijā, Delfos, Istmā un Nemejā, izsakoties mūsdienu terminoloģijā, pielīdzināja karjeras GRAND SLAM.
JAMAIKIETE AR PIEREDZI NHL
Pēcpusdienās notika obligātie grupu darbi — semināri. Visi dalībnieki tika sadalīti 13 grupās, katrā grupā pulcējot iespējami dažādu valstu un kontinentu pārstāvjus. Katras grupas darbu vadīja divi Grieķijas Olimpiskās akadēmijas maģistranti, attīstot diskusiju. Tā kā viss mācību process bija sadalīts divos apļos, diskusiju tēmas bija veltītas diviem virzieniem — olimpiskajām spēlēm un paralimpiskajām spēlēm, analizējot dažādu valstu paraugus sportā (role model). Aktīvākajiem diskusiju dalībniekiem bija iespēja uzņemties pienākumus — diskusiju protokolēšanu, prezentāciju veidošanu un prezentēšanu, jo abu mācību procesa apļu noslēgumā katrai grupai bija jāsagatavo argumentēts stāstījums ar ierosinājumiem, ko prezentēt auditorijā sesijas dalībniekiem un profesoriem.
Interesanti, ka viena no mūsu grupas diskusijas vadītājām bija Kanādā dzīvojošā jamaikiete, izbijusi vieglatlēte Mārša Geja-Naita, kura iepriekš strādājusi Nacionālās Hokeja līgas (NHL) mārketinga nodaļā. Un viens no iemesliem, kādēļ 34 gadus vecā maģistrante darbu NHL pametusi, ir nomācošais komerciālisms — cilvēcība šīs organizācijas darba filozofijā nav būtiska vērtība, bet, piemēram, NFL vai NBA darbā ir olimpisma filozofijas pazīmes, jo šīs līgas investē nopelnītos līdzekļus kampaņās cīņā pret vardarbību ģimenēs, nabadzību, AIDS un citām globālām problēmām. Visi atceramies — NHL hokejisti Phjončhanā nebija.
Iespēja sevi notestēt olimpiskajā tribīnē
Grupu darbs bija izaicinošs pārbaudījums. Sākotnēji pat tā sauktās ledus laušanas aktivitātes nelīdzēja, lai iešūpotu jauniešus strukturētai diskusijai — vai spējat iedomāties, situāciju, kad kopsaucējs jāatrod dažādu profesiju pārstāvjiem no Gvatemalas, Omānas, Jaunzēlandes, Norvēģijas, Azerbaidžānas, Bangladešas, Taivānas, Salvadoras, Anglijas, Malaizijas, Malāvijas, Polijas un Urugvajas? Šādā kompānijā samulsis pat izskatījās brits Deivs, kurš strādā Starptautiskajā Olimpiskajā komitejā (SOK). Mums, eiropiešiem, uzņemoties iniciatīvu, vezumu izdevās sakustināt.
Šo grupu darbu redzēju kā unikālu iespēju sevi notestēt starptautiskajā tribīnē, tādēļ pieteicos auditorijai prezentēt vienu no diviem mūsu grupas darbiem. Kad vēl būs iespēja klātienē uzrunāt 70 valstu pārstāvjus? Tāpat tā ir iespēja veidot priekšstatu par Latviju. Prezentāciju dienā auditorijā valdīja saspringta atmosfēra — kā pirms maģistra darba aizstāvēšanas.
Arī Elīna izvēlējās mest izaicinājumu un kāpt tribīnē. Elīna runāja par tēmu Kā atlēts kā paraugs sportā var veicināt bērnu, jauniešu fizisko aktivitāti,prezentējot atziņas, piemērus, idejas un ierosinājumus, kas globālās grupas darbā bija izstrādāti. Publiku uzrunāja grupas ierosinājums veicināt olimpiešu brīvprātīgu iesaisti sporta pasākumu vadīšanā, piemēram, sarīkojot sportisku aktivitāti pilsētas parkā, ko vada kāds olimpietis, tērpies oficiālajā olimpiskajā formā. Latvijā notiek līdzīga tipa aktivitātes — maijā soļotājs Modris Liepiņš kopā ar bobslejistu Jāni Ozolu un soļotāju Agnesi Pastari vadīja olimpisko dienu Engures novada jauniešiem, veicinot bērnu interesi par vieglatlētiku.
Savukārt es lasīju prezentāciju par tēmu Paralimpietis kā paraugs sportā. Tēma ārkārtīgi sensitīva, centāmies jautājumu skaidrot, demonstrējot arī video par aklu sprinteri, kuru skrējienos sasaitē pavada gids. Starp citu, gidi bieži vien ir problēma, jo paralimpiskie sprinteri spēj attīstīt fenomenālus ātrumus un ir grūti izskriet līdzi.
OLIMPISKAIS TŪRISTS VAI TOMĒR PARAUGS SPORTĀ?
Atlēts var būt paraugs sportā citam atlētam vai sabiedrībai (kopienai). Pirms olimpiskajām spēlēm Latvijā katru reizi tiek locīts jēdziens olimpiskais tūrists. Šo tēmu aktualizēju grupu diskusijā. Kā pastāstīja poļu sporta skolotājs Arkadius no Krakovas, līdzīga diskusija pirms spēlēm pastāv arī Polijā, kur ir 19 reizes vairāk iedzīvotāju nekā Latvijā… Klasiski olimpiskā tūrista birku sabiedrība piekarina sportistiem, kurš ir izpildījis olimpisko normatīvu, bet viņa iepriekšējie sasniegumi vai personiskie rekordi liecina, ka sportists rezultāta izteiksmē nebūs pat tuvumā cīņai par augstām vietām. Taču reti aiz kura sportista sasniegumiem, kurš spējis izpildīt pat olimpisko B normatīvu, nestāv uzupurēšanās sportam, milzīgs darbs, likteņu krustceles…
Allaž tiek lauzti šķēpi — vai šādus sportistus atbalstīt ar valsts finansējumu, kura Latvijā trūkst visam, un iekļaut olimpiskajā delegācijā vai celt iekšējos olimpiskos kritērijus, lai strādātu uz mazāku, bet it kā potenciāli rezultātu izteiksmē efektīvāku delegāciju? Jautājums pretrunīgs, jo, piemēram, sportists no mazpilsētas vai lauku novada, kurš izprot olimpisma vērtības un vēlas tās dot atpakaļ sabiedrībai, kā paraugs sportā ilgtermiņā var veicināt sporta veida popularitāti un, iespējams, iedvesmot sportot kādu no nākamajiem olimpiskajiem čempioniem. Vienā no diskusiju grupu darbiem pie mums negaidīti ieradās atraktīvā kanādiešu profesore Leslija Hova. Profesores nostāja šajā jautājumā bija izsvērt, ar kādu mērķi sportists vēlas doties uz olimpiskajām spēlēm — egoisma vadīts vai tomēr ar izpratnes pazīmēm par olimpismu, kaut vai reālu vēlmi būt par lokālu paraugu sportā. Kopumā profesores nostāja pret olimpiskajiem tūristiem bija skeptiska, jo kādēļ gan valstij būtu jāatbalsta olimpiskie egoisti?
SPORTOJAM ARĪ PAŠI
Pēc diskusiju grupu darbiem vakaros notika sporta turnīri. Dalībnieki varēja pieteikties futbola, basketbola, volejbola, tenisa vai galda tenisa sacensībām. Turnīru norisē savas korekcijas ieviesa negaidītās laikapstākļu izmaiņas — 30 grādu karstumu sesijas vidusdaļā nomainīja lietus gāzes, kas turpinājās trīs dienu garumā, piepildot sausumā izžuvušās upes ar iespaidīgām dubļainām ūdens straumēm, bet stadiona smilšaino segumu padarot bīstami slidenu.
Visspraigākā cīņa ritēja futbola turnīrā, kurā viena no galvenajām zvaigznēm bija grieķu profesors Konstantins Georgiadis — viņš esot jaunībā futbolu spēlējis Grieķijas čempionāta līmenī. Savukārt par aizraujošāko cīņu starp visiem sporta veidiem parūpējās Šveices un Ķīnas galda tenisisti, turnīra finālā pat marginālos apstākļos nodemonstrējot augstāko pilotāžu. Šveicietis spēlē savas valsts jauniešu izlasē, bet ķīnietis startējis pat olimpiādē. „Šī sesija man ir kā paradīze!” pie brokastu galda sarunā sacīja šveicietis. „Šeit es varu atpūsties no Šveicē valdošajiem augstajiem standartiem un baudīt atvērtu cilvēku sirsnīgu sabiedrību,” norādīja galda tenisists, atklājot, ka viņam pašam Šveicē ir grūti sadzīvot ar pastāvošo snobisko mentalitāti.
KABADI
Tāpat katru dienu pirms brokastīm jauniešiem bija iespēja piedalīties pašu brīvprātīgi organizētajās sporta nodarbībās. Viena no interesantākajām pieredzēm bija indiešu kabadi (angliski — kabaddi). Spēles mērķis līdzīgi kā ķerenēs — pieskarties pretiniekam, taču paspēt aizbēgt no pretiniekiem un atgriezties savā laukuma pusē. Spēlei ir savi sarežģīti noteikumi, tāpēc oficiālās sacensībās tajā ir vairāki tiesneši, kuri fiksē ne tikai punktu guvumu, bet arī pārkāpumus. Kabadi ir populāra Āzijas sporta spēlēs, kur izšķirošās cīņas vēro vairāki desmiti tūkstoši līdzjutēju. Nākotnē tā varētu kļūt par olimpisko sporta veidu. Milzīgs emocijas izraisīja regbijs 7, citus rītus notika džudo, karatē, fitnesa un citu sporta veidu nodarbības.
BALTIJAS CEĻŠ — IEPAZĪSTINĀM AR LATVIJU
Savukārt pēc vakariņām naktī notika trīs starptautiskie vakari, kopīga izglītojošu filmu skatīšanās par olimpisko tematiku vai atsevišķas citas aktivitātes. Brīvajos vakaros dalībnieki bija kā pielipuši ēdamzāles lielā televizora ekrānam, sekojot līdzi Pasaules kausam futbolā, izkarot valstu karogus.
Starptautiskajos vakaros dalībniekiem bija dota iespēja prezentēt savu valsti. Tā kā laika bija maz, valstis ar līdzīgām kultūrām un valodu bieži vien apvienojās vienā priekšnesumā, papildinot vai atbalstot cita citu. Tā arī mēs uzstājāmies kopā kā Baltijas valstis, iepazīstinot ar dzimtenēm, sadevušies rokās, ilustrējot Baltijas ceļa stāstu, stāstot par Dziesmu svētku un Līgo tradīcijām (pēdējā ilustrēšanai palīdzējā slovāku jaunietis, iejūtoties ugunskura lomā, kuram lēcām pāri… Vaicājām publikai, vai taisnība, ka Latvijā dzīvo vienradzis (Kristaps Porziņģis), un vai tiesa, ka Latvijas karogs ir viens no senākajiem pasaulē? Jauniešos bija vērojams negaidīts samulsums. Šķiet, uz kopējā izcēlāmies ar emocionāli nopietnāko priekšnesumu, kamēr, piemēram, norvēģi prezentēja sevi vikingu cepurēs, izaicinot publiku uz rotaļu, kurā mūzikas pavadībā no augstu gaisā paceltas nūjas jānosper cepure, bet Latīņamerikas, Centrālamerikas un Āfrikas valstis uzsvaru priekšnesumos lika uz dažādām riesta dejām.
PIE GALDA AR VAROŅIEM
Viena no interesantākajām sarunām sesijas gaitā izveidojās pie vakariņu galda ar Kanādas mogula slēpotāju Maksimu Difūru-Lapuanti, kura Soču olimpiskajās spēlēs ierindojās 12. vietā, bet viņas divas māsas izcīnīja zeltu un sudrabu. Interesanti, jo pats azartiski dzīvoju līdzi mogula olimpiskajām sacensībām Phjončhanā un Sočos, un nebija pat prātā iešāvusies doma, ka ar kādu no šīm pārcilvēciskajām akrobātēm kādreiz vakariņošu pie viena galda un stāstīšu par Latvijas laukiem.
Īpaši jāizceļ divas lekciju dienas, kuras bija veltītas olimpiešu stāstiem. Šie stāsti bija pērles — emocionāli, atklāti un neparastām atziņām pārpilni. Viena no spilgtākajām prezentācijām bija kanādiešu rampas snovbordistes Merseidīzas Nikolas uzstāšanās — viņa atklāti stāstīja par karjeras neveiksmēm, pēc kurām bija iekritusi dziļā depresijā — pēc kritiena Soču olimpiskajā rampā viņai bija nepieciešams apmeklēt 14 (!) nozaru ārstus, pusotru gadu veicot dažādas terapijas un procedūras, lai atgūtu veselību.
Jaunzēlandiete Dženija Behrenta uzstājās ar stāstījumu, kā aizairēja pretī olimpiskajam sudrabam, savukārt cita Okeānijas reģiona pārstāve — Šarona Firsjuā no Zālamana Salām — šokēja publiku ar to, kā viņa kļuva par olimpieti. Zālamanu Salu pārstāve demonstrēja video, kurā jaunieši pļavā pļāva zāli. Kā izrādījās, tas bija skrejceliņš, lai trenētos skriešanai stadionā. Ar šādu stadionu viņai bija gana, lai uzstādītu Okeānijas rekordu 5000 m skrējienā un kvalificētos RIO olimpiskajām spēlēm, kur viņa uzzināja, kas ir internets un ar kāda līmeņa sportistiem būs jāsacenšas. Šādi viņa tika pie vietējās olimpiskās komitejas nodrošinātas iespējas doties trenēties uz Melburnu.
OLIMPISKĀS DIENAS SVINĪBAS
Kamēr 23. jūnijā Latvijā tauta līgoja, Antīkajā Olimpijā notika grandiozas 70. Starptautiskās olimpiskās dienas svinības, ko ik gadu tieši šajā datumā SOK aicina svinēt. Visiem dalībniekiem bija jābūt saģērbtiem baltā. Gluži kā olimpiskajās spēlēs, ceremonijas ietvaros notika olimpiskā karoga un olimpiskās uguns ienešana stadionā — karogs un lāpa svinīgi tika nodoti no grupas grupai, radot īpašu gaisotni un svētku izjūtu.
Kādā citā vakarā pilsētā notika 1,3 km garš olimpiskais kopības skrējiens. Organizatori bija parūpējušies par tādu noformējumu, ka, spriežot pēc starta koridora, varēja padomāt, ka gatavojamies Stirnu buka skrējienam.
TAKU SKRIEŠANA — OLIMPISKAJĀS SPĒLĒS?
Sesijas dalībnieku vidū bija arī pāris taku skriešanas entuziasti. Taku skriešanas popularitāte aug plašumā ne tikai Latvijā. Arkadiusam no Polijas radās jautājums: ja jau olimpisko spēļu programmā ir kalnu riteņbraukšana, kādēļ olimpiādē nākotnē nevarētu būt arī taku skriešana?
Līdzīgi kā latviešu nodibināja Starptautisko ielu vingrošanas federāciju, kādēļ gan mēs paši nevarētu būt tie, kuri virza taku skriešanu pretī olimpiskā sporta veida statusam?
FLORBOLA OLIMPISKĀ ELPA
Cits Latvijā relatīvi jauns, taču tautā krietni iecienīts un augošs sporta veids — florbols — jau ir ieguvis olimpiskā sporta veida statusu. Biju patīkami pārsteigts, ka sesijā esam trīs florbolisti: Ķekavas florbola skolas audzēknis, Zviedrijas A.I.K. audzēknis Linuss Eklunds (tagad — Zviedrijas hokeja federācijas sekretariāta darbinieks) un Šveices florbola čempionāta funkcionāre Karla Špīlmene, kura arī pati vairākus gadus spēlējusi florbolu. Viena no problēmām, ko konstatējām, ir florbola neskaidrā identitāte. Zviedrijā florbolu dēvē par innebandy, bet Šveicē — par unihockey. Trīs valstīs trīs dažādi nosaukumi, citā šā sporta veida lielvalstī — Somijā — florbolu pazīst kā salibandy.
Linuss pauda pārliecību, ka nu jau vairākus gadus florbola attīstība Zviedrijā stagnē, kritizējot federācijas gulēšanu uz veciem lauriem, kas dod cerības pārējām TOP-6 pietuvoties sprīdi tuvāk Skandināvijas florbola milža līmenim. Zviedrs apgalvoja, ka viņš ir lietas kursā, ka florbols Ziemeļamerikā nu jau sāk izplatīties ārkārtīgi strauji, kas ir solis pretī olimpiskajām spēlēm.
FUTBOLS — BAGĀTAIS KARALIS
Diezgan bieži diskusijās bija dzirdami iebildumi tam, ka vairums valstu kā prioritāro sporta veidu izvirza futbolu. Īpaši sašutusi par šo situāciju bija Urugvajas volejboliste Florencija Agirre, kura vairakkārt minēja, ka valstī „visa nauda aiziet futbolam, bet pārējiem sporta veidiem paliek graši”.
Taču tajā pašā laikā šī Dienvidamerikas valsts ar 3,5 miljoniem iedzīvotāju futbolā aizspēlējas līdz Pasaules kausa ceturtdaļfinālam. Ar investīcijām var veicināt rezultātu, bet attīstītās valstīs uzsvars tiek likts uz sporta veidu daudzveidību un pieejamību, jo katram cilvēkam ir savs vispiemērotākais sporta veids — nekad tas nebūs visiem viens. SOK lielais mērķis ir caur sportu padarīt pasauli labāku.
UZ MĀJĀM AR BAHA AUTOGRĀFU
Olimpiskās sesijas noslēgumā notika svinīgā noslēguma ceremonija. Visi dalībnieki saņēma diplomus ar SOK prezidenta Baha parakstu. Patīkams nobeigums pirms garā ceļa mājup.
Zināšanas un pieredze ir spēks. Būtiski, ka šo divu nedēļu garumā dalībnieki varēja pilnībā koncentrēties uz mācību procesu — sākot ar pamatvajadzībām un beidzot ar transportu, pavadoņiem, gidiem, ieejas maksām, mācību saturu un to palīglīdzekļiem —, viss nepieciešamai bija nodrošināts līdz pēdējai niansei — atlika vienīga sekot grupas vadītāja norādēm. Vienīgie mīnusi — dzīvošana burzmā, kas traucē naktsmieram, un hlorētais krāna ūdens, ko ēdinātāji piedāvāja maltītēs… Piekritīsiet — nieki. Ir iegūta vērienīga pieredze, ko soli pa solim centīsimies dot atpakaļ sabiedrībai — olimpisma pamatprincips!
Jaunieši, izmantojiet iespējas!
SESIJAS DIENASKĀRTĪBA
Plkst. 7.00 brīvprātīgi: iepazīsti sportu — kabadi, regbijs 7, karatē, fitness u. c.
Plkst. 7.45 brokastis
Plkst. 9.00 lekcijas, jauniešu un olimpiešu prezentācijas
Plkst. 13.00 pusdienas
Plkst .14.00 radošās darbnīcas mākslā, dejās, literatūrā
Plkst. 16.00 grupu darbs — diskusijas
Plkst. 18.00 sporta sacensības futbolā, volejbolā, basketbolā, tenisā
Plkst. 20.00 vakariņas
Plkst. 21.00 valstu prezentācijas/filmas/pasaules kausa skatīšanās
Plkst. 23.00 naktsmiers vai ballītes pilsētā
* Bija arī brīvdiena, apmeklējot pludmali
58. OLIMPISKĀS SESIJAS JAUNIEM DALĪBNIEKIEM LEKCIJU TĒMAS
SOK olimpiskās izglītības komisija un tās nākotnes vīzija (B. Maisters Onzms, Jaunzēlande)
Atlēti kā zvaigznes Senajā Grieķijā (prof. S. Millers, ASV)
Atlēti kā paraugs sportā saskaņošanas procesos (Lī Hī-Beoms, Koreja)
Pa atlētu varoņu pēdām antīkajā pasaulē: atlētu izcilības sociālās un izglītojošās vērtības (prof. I. Veilers, Austrija)
Olimpiskie atlēti kā paraugs sportā: toreiz un tagad (S. Ramzamī, Dienvidāfrika)
Olimpiskie atlēti kā paraugs sportā (K. Keino, Kenija)
Paraugs sportā debatēs, olimpismā un izglītībā (prof. C.Tores, ASV)
Sīzifs un olimpisms: eksistenciāla pieeja paraugam sportā (prof. L.A. Hova, Kanāda)
Paralimpieši kā īsti paraugi sportā (dr. I. Britains, Lielbritānija)
Sports kā attīstība un miers (prof. R. Džuljanoti, Lielbritānija)
Nacionālo olimpisko komiteju loma olimpisko atlētu izglītošanā (D. Mičaelides, Kipra)
