Ķirurga Legzdiņa ugunīgie latīņamerikāņi

Labākais Latvijas Latīņamerikas deju treneris darbdienas pavada… slimnīcā, jo Atis Legzdiņš ir otorinolaringologs jeb, kā tautā saka, lors. Ikdienā dakteris Legzdiņš piedalās neiroķirurģiskajās operācijās un tikai pēc tam dodas uz deju zāli.

LIETIŠĶUMA DISTANCE

Ata Legzdiņa audzēkņi ir klubaVecrīga labākie dejotāji, arī šā gada Latvijas čempioni Tērēza Kižlo un Vjačeslavs Višņakovs, kuriem savulaik klājies visādi, bet tad 2009. gadā sākās uzrāviens — 3. vieta pasaules jauniešu čempionātā. Šogad pāris startē pieaugušo konkurencē, kas ir grūtāk, tomēr Eiropas čempionātā izcīnīta 14. vieta, savukārt vienās no prestižākajām sacensībām International Championships 2011Anglijā mūsējie tika pusfinālā un vairāk nekā 300 pāru konkurencē izcīnīja vienpadsmito vietu. „Divdesmitgadīgiem jauniešiem tas ir liels sasniegums,” vērtē Legzdiņš. „Mani pāri ir čempioni gandrīz desmit gadus pēc kārtas, arī pasaulē ir bijuši labi rezultāti, tiekot finālos. Junioru II grupā manējie bija pasaules čempioni.”

„Atis mums palīdzēja gan uzkāpt uz pasaules čempionāta pjedestāla, gan pēc tam noturēties,” rezervētā trenera atbalstu pēc bronzas medaļas izcīnīšanas pasaules čempionātā Ķīnā uzteica Vjačeslavs.

Atis Legzdiņš prot ieturēt pedagoģisku distanci gan darbā ar saviem sportistiem, gan sacensību aizkulisēs, gan sarunās ar žurnālistiem, jo no viņa nav iespējams izdabūt vārdus, kas apliecinātu simpātijas vienam vai otram pārim. Tāpat arī viņš nevēlas runāt ne par saviem prieka brīžiem, ne sarūgtinājumu mirkļiem, norādot, ka darbs ir darbs. Vaicāts par Terēzas un Vjačeslava cilvēciskajām īpašībām, treneris skarbi nosaka: „Mani viņi nemaz neinteresē kā cilvēki, mani interesē mūsu kopējais darbs. Diez vai tas izdotos, ja mēs būtu sirdsdraugi. Mums ir viena kopīga interese — izdarīt vēl labāk.”

MEITENĒM PATĪK, KA PUIŠI PROT DEJOT

Pats treneris sācis dejot astoņu gadu vecumā Jelgavā. Palīdzējis, tas, ka vidusskola bijusi ar mūzikas novirzienu. Legzdiņš savulaik spēlējis klavieres, arī saksofonu un klarneti un saka — notis vēl tagad labi lasa. Pirmie panākumi dejošanā gan gūti tikai pēc kādiem sešiem treniņu gadiem. „Junioru II grupā standartdejās kādu brīdi biju trešais labākais Latvijā, dejoju arī Latīņamerikas dejas. Kad biju jauniešu vecumā, pirmajā gadā iekļuvu finālā latīņos, pēc tam biju ceturtais, tad trešais, vēlāk kļuvu par Latvijas čempionu.Bet mēs bijām zudusī paaudze,” Legzdiņš norāda uz situāciju deviņdesmito gadu sākumā.

Kas Ati vilināja dejošanā? Viņš godīgi atzīst, ka vispirms — meitenes. „Meitenēm patīk, ka puiši prot dejot!” Vai nav tā, ka, kopā dejojot, agri vai vēlu kādas simpātijas izveidojas? Treneris norāda, ka tās simpātijas ar laiku pāriet darba stadijā. „Paradoksāli, ka starp abiem jābūt pievilkšanās spēkam, citādi nekas nenotiks,” novērojis treneris. „Bet, ja treniņu laikā kārto attiecības, tad es saku: „Viss, ej mājās!” Tur nav vērts vispār iedziļināties, jo — kad strādā, tad strādā.”

Vai ir svarīga muzikālā izglītība, piemēram, mūzikas skolas pamatzināšanas? „Man ir paveicies, jo man ir gan medicīniska izglītība, gan pamata muzikālā izglītība. Tiem, kuri mācījušies mūziku, ritma izjūta ir iedzīta. Citiem ir jāmāca saprast ritmu — plaukšķināt, klausīties, atkārtot. Mūzika ir dejas sastāvdaļa.”

FIZIKA, ĢEOMETRIJA UN 2 KILOMETRI SPRINTA TEMPĀ

Kas ir tas brīdis, kad sākas izaugsme un rodas tik aizraujošs dejas sniegums, ka skatītāji pēkšņi jūtas pārsteigti? „Katrā sporta veidā ir vajadzīgs zināms ieguldījums, jārada kaut kāda bāze. Iemaņas uzkrājas un attīstās. Galvenais ir vēlēšanās gūt panākumus un strādāt. Pārējais viss ir kā matemātikā. Tas ir daudzu lietu, nianšu kopums. Es neesmu speciāli mācījies, kā trenēt, bet deja mani izveidoja — kad pats izbrauc visus grāvjus, tad pamazām galvā viss sakārtojas.”

No malas skatoties, gandrīz vai jāšausminās par to, kas treniņā notiek! Pusstundu pāris strādā ar vienu kājas kustību. Legzdiņš skaidro, ka tiekot trenēts balanss, tas esot būtiski, lai vienmēr stāvētu uz kājām. „Nedrīkst būt sasprindzināti muskuļi. Ir sava treniņu sistēma, kā to attīstīt. Tā ir ģeometrija un fizika, kas ir jāiedzen dejotājā.”

Vēl ar pāri strādā horeogrāfs, kas māca izprast ķermeni, bez tā nevar dejai vajadzīgo stāju izveidot, augumu turēt pareizi. Ar to, ka dejo trīs stundas katru dienu, nepietiek. Vispirms jāgatavojas to darīt un jākrāj arī pieredze, piedaloties sacensībās. „Tas ir gan treniņš, gan vienlaikus cīniņš ar sevi par iespēju arvien labāk uzstāties un tikt augstākā vietā.”

„Sporta dejās būtiska ir muskuļu elastība, prasme sasniegt vajadzīgo kustību ātrumu,” skaidro Atis Legzdiņš. „Pazinu kādu dejotāju, kurš aizgāja spēlēt basketbolu, bet bija pamaza auguma, un visi teica, ka viņam nekādu izredžu nav. Divu gadu laikā viņš tika pamatsastāvā. Dejotājiem ir ātrums, reakcija un spēja strauji manipulēt ar ķermeni.”

Pamatā ir dejotāja fiziskā sagatavotība, bez tās dejošanā vispār nav ko meklēt. Ir vajadzīga ļoti liela izturība. Piemēram, divu minūšu dejošana Latīņamerikas deju ritmos prasa tādu pašu slodzi kā divu kilometru skrējiens ar maksimālu intensitāti. Turklāt sacensībās ir vairākas deju kārtas, kamēr tiek līdz finālam. Dažkārt lielajās sacensībās īsā brīdī ir jāizdejo piecas, pat sešas deju kārtas, un sportistiem beigās kājas ļimst, pat īsti paiet nevar. Ir jātrenējas, lai to izturētu.

DARBS, KAS JĀPASLĒPJ

Atis Legzdiņš uzsver, ka sporta dejās nepietiek ar mērķtiecību un cīņas sparu: „Ir ļoti svarīgi, lai patiktu dejot — tas ir pats galvenais, ja cilvēks negūst no tā prieku, tad viņš nekad nebūs labs dejotājs. Skatītāji nenāk vērtēt ieguldīto lielo fizisko darbu, viņi nāk baudīt deju. Ir jāmāk atslēgties no sava darba parādīšanas uz deju grīdas.

Man to labi iemācīja kāds draugs, ar kuru pa vakariem spēlējām biljardu. Viņš ir izcils biljarda spēlētājs, bet es ne, man vienkārši patīk. Jautāju — kāda viņam interese ar mani spēlēt. Viņš atbildēja: „Es nespēlēju ar tevi, bet ar to situāciju, kas ir uz laukuma. Man vienalga, vai tas esi tu vai kāds cits.” Tā ir laba doma, ka cīnies it kā ar sevi, nevis visu laiku domā, ka jāapspēlē kāds.”

Vai tas nozīmē, ka dejotājs nedrīkst uz deju grīdas smadzeņot, ka jāapdejo kāds partneris? „Tā ir problēma,” atbild Atis Legzdiņš. „Cilvēks tādā brīdi vairs nedejo, viņš sacenšas. Bet neviens neies uz koncertu skatīties, kā Vestards Šimkus moka savus pirkstus. Dzirde, māka pasniegt sevi, labi izveidots ķermenis — tie ir dejotāja instrumenti.

Tiem, kas ir apzinīgie, ir grūtāk, jo prāts traucē, parasti pirmie izsitas tie, kas visu uztver vieglāk, kuriem varbūt pat vienalga, ņem tik un dejo. Parasti gan šādi talanti ātri nomirst, jo līdz rezultātam ir jāizaug.

Gadās, ka sportistam neveicas, nav panākumu, ir krīze. Tieši tādos brīžos notikušā analīze ir visefektīvākā, jo cilvēks sāk klausīties: kamēr viss ir labi — neko nedzird. Ar tiem, kuri pēc krīzēm turpina, ir ļoti viegli, jo viņi zina, kā ir, kad nokrīt, un ka var piecelties. Lielākais mīnuss — diemžēl sporta deju tiesāšanā jaušams subjektīvisms, kaut gan eksistē arī objektīvi kritēriji. Dejas nav basketbols, kur iemet bumbu grozā, un visi redz, ka ir.”

TREPE UN MŪSU PRODUKTS

Pārsvarā Atis Legzdiņš strādā tikai ar pāriem, kurus dejošana tiešām interesē. Bez Vjačelsava Višņakova/Terēzas Kižlo viņējie ir arī Jevgeņijs Suvorovs/Tīna Bazokina, Marts Smolko/Viktorija Puhovika, jauns pāris Natans Katkovskis/Jeļizaveta Manija. Karla Aņiščenko un Paulas Kukutes panākumi arī bija Legzdiņa uzraudzībā,tagad pāris vairs nedejo kopā.

„Katram savs laiks, nekad nevar zināt, kad viņš pēkšņi spoži uzliesmos,” izvairīdamies no jebkādām prognozēm par gaidāmajām Baltic Grand Prix 2011 sacensībām, kuras nu jau 30. reizi organizē Aigars Svars, nosaka treneris Atis Legzdiņš. „Ja cilvēks strādā, tad agri vai vēlu panākumi būs.”

Nereti dejotāji dodas uz treniņstundām arī pie ārvalstu speciālistiem. „Līdz citiem treneriem ir jāizaug,” norāda Legzdiņš. „Mēs kopā izvērtējam, pie kura derētu pamācīties, kura trenera pāriem ir labi rezultāti un līdzīgs domāšanas veids kā man.”

Internetā rodamas nākamā gada prognozes par iespējamiem Latvijas čempioniem. Vērtētāji uzskata, ka pieaugušo grupā neapšaubāmi labākais ir Vjačeslava Višņakova pāris, otrā vieta tiek atvēlēta Smolko vai Suvorovam — arī Legzdiņa audzēkņiem.

Legzdiņš uzteic Latvijas sporta deju čempionātu. „Starptautiskos turnīros ir kaut kāda sava trepeun dižu pārsteigumu nav. Latvijas čempionātos strādā uzaicinātie tiesneši, kuriem nav savas personīgās intereses par to, kas pie mums te notiek. Nosacīti, jo mūsu dejotāju spice ir pasaulē atpazīstama. Tāpēc Latvijas čempionātam sportisti ļoti gatavojas. Ja runājam par dejotājiem kā Latvijas preci, tad varam teikt, ka produkts mums ir labā līmenī.”

Vai negadās, ka vecāki gatavi maksāt jebko, lai tikai bērns būtu zvaigzne? „Ja man kāds mēģina uz kaut ko spiest, es saku — uz redzēšanos… Man neviens nezvana un neko neprasa, jo zina, ka šādus jautājumus neapspriežu.”

DEJOUN MĀCIES PROFESIJU

Atis Legzdiņš ir pārliecināts, ka dejošana maina domāšanu. „Manā dzīvē dejošana daudz ir izdarījusi, kaut vai ļāvusi nostāties normālā stājā slavenā neiroķirurga profesora Jāņa Ozoliņa priekšā.Cilvēks nav ļengans, nav bail, ko par viņu padomās. Profesoram Ozoliņam nepatika bezrakstura cilvēki, viņš lepojās, ka esmu deju treneris, un man bija ar visām klīnikas dāmām jāuzdejo. Kā es tiku viņa nodaļā? Ozoliņš mani viņš uzaicināja, viņš operēja hipofīzes, kurām bijā jāveido pieeja caur degunu, tā nu es veicu operācijas kopā ar neiroķirurgiem. Aizgāju pirmajā reizē pie viņa, viņš skatās man virsū, noskenē un saka: „Esi pieņemts!” Bez jautājumiem.”

Ko par profesijas izvēli Legzdiņš saka saviem audzēkņiem? „Es mēģinu tomēr uzsvērt, ka ir jāmācās profesija, nevis dejas, ir jāapgūst kāds amats dzīvē.”

Atis LEGZDIŅŠ

Otorinolaringologs, sporta deju treneris

Dzimis: 1975. gada 4. jūnijā

Izglītība:  Jelgavas 4. un 2. viduskola, Latvijas Rīgas Stradiņa universitātes, Medicīnas akadēmijas Ārstniecības fakultāte

Darbavieta: Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīcaGaiļezers, Neiroķirurģijas klīnika — otorinolaringologs, sporta deju klubs Vecrīga — treneris

Sasniegumi sportā: četrkārtējs Latvijas čempions Latīņamerikas dejās

Ģimenes stāvokli: šķīries, divu bērnu tēvs