1963.—1979. g.: Divu lielvaru konfrontācija

Pēc Rīgas ASK un Latvijas izlases izcīnītajiem četriem Padomju Savienības čempionu tituliem (1955.—1958. g.) un ASK trim uzvarām pirmajās Eiropas čempionvienību kausa izcīņās (1958.—1960. g.) sešdesmito gadu sākumā Latvijas vīriešu basketbols sāka atkāpties no iekarotajām pozīcijām. Līdz 1966. gadam latvieši divreiz izcīnīja PSRS čempionāta sudraba un piecreiz — bronzas medaļas. Taču sešdesmito gadu otrajā pusē krīze padziļinājās. Rīgas komandas PSRS rangu tabulā slīdēja aizvien zemāk, un latviešu valoda pārstāja skanēt PSRS izlases ģērbtuvēs. Starptautiskā basketbola lielās cīņas starp Padomju Savienības un Dienvidslāvijas komandām pusotra gadu desmita garumā tika izcīnītas bez mūsu līdzdalības.

VROCLAVA’63: JĀŅA KRŪMIŅA ATVADU SVEICIENS

Lai atvieglotu darbu rīkotājiem un stabilizētu sacensību izspēles sistēmu, Starptautiskā Basketbola federācija (FIBA) pēc 1961. gada Eiropas čempionāta, kurā piedalījās 19 valstu komandas, nolēma ierobežot dalībnieku skaitu līdz 16 vienībām. Tā kā pieteicās lielāks skaits, pirmo reizi tika sarīkots kvalifikācijas turnīrs.

1962. gadā par Padomju Savienības izlases vecāko treneri tika iecelts 34 gadus vecais Rīgas ASK komandas vadītājs Aleksandrs Gomeļskis. Pretēji padomju sportā iesakņotajām tradīcijām lobēt savējos un diskriminēt konkurentus šāds pavērsiens nenāca par labu Latvijas basketbolistu pozīcijām lielvalsts galvenajā komandā. Teju desmit kopdarba gados latviešu spēlētāji bija aculiecinieki un līdzdalībnieki trenera karjeras attīstības sarežģītajam procesam no Sašas līdz biedram Gomeļskim. Savukārt treneris bija pielicis roku basketbolistu izaugsmei un neslēpa pārliecību, ka tieši viņa ieguldījums bijis izšķirošs. Viņi cits par citu zināja daudz — pat pārāk daudz. Tas neizslēdza iespēju lietišķi un produktīvi sadarboties, ja vien abām pusēm pietiktu savstarpējas cieņas un takta izjūtas, lai nesaskaņu perēkļus apslāpētu jau iedīglī. Taču ilgais kopdarbs bija saasinājis emocijas, treneris un spēlētāji sāka apnikt cits citam, un uz kompromisiem nebija noskaņots neviens. Pieredzējušie spēlētāji neslēpa ironisko skepsi par Gomeļska pareizajām runām un praktisko rīcību. Godkārīgais treneris atbildēja ar īpaši kritisku attieksmi pret veterāniem, plašajā lielvalstī meklēdams jaunus spēkus.

1963. gada maijā uz pasaules čempionātu Brazīlijā Gomeļskis nepaņēma nevienu no ASK lieliskā trijnieka (Maigonis Valdmanis, Valdis Muižnieks, Jānis Krūmiņš) un Latviju pārstāvēja tikai snaiperis Juris Kalniņš. Tiesa, cerēto lauru vietā sbornaja palika tikai trešā, priekšā palaižot ne vien Brazīlijas, bet arī Dienvidslāvijas izlasi, kaut arī eiropiešiem pēdējo reizi bija zaudēts pirms astoņiem gadiem.

Citam speciālistam debija pie izlases stūres ar to pašu, iespējams, būtu galā, taču Gomeļskis Maskavas varas gaiteņu labirintos orientējās ne sliktāk kā basketbola taktikā un amatā noturējās. Latvijā lēmēji izrādījās principiālāki. Jūtot, ka PSRS tautu spartakiādes priekšvakarā attiecības starp Latvijas izlases spēlētājiem un vecāko treneri Gomeļski nokaitētas līdz baltkvēlei, Basketbola federācijas vadība nolēma negaidīt sportisko izgāšanos, atbrīvojot Gomeļski no amata dažas dienas pirms svarīgā turnīra. Viņu nomainīja Alfrēds Krauklis, un šīs peripetijas, protams, neuzlaboja Gomeļska attiecības ar latviešu zvaigznēm. Visskaļākais — Valdis Muižnieks — toruden uzaicinājumu izlasē nesaņēma. Savukārt Maigonis Valdmanis no pozīcijām atkāpās pats, nepilnu 30 gadu vecumā paziņodams, ka beidz sportista gaitas un pievēršas trenera darbam.

Pusotru mēnesi pēc šiem notikumiem uz Eiropas čempionātu Polijas pilsētā Vroclavā PSRS izlases sastāvā atkal devās trīs latvieši — tiešā un pārnestā nozīmē pāri visiem konfliktiem stāvošais Jānis Krūmiņš, Juris Kalniņš un 23 gadus vecais VEF uzbrucējs Oļģerts Jurgensons. Vislielākā slodze gūlās uz Kalniņu, kura 20 punkti krietni palīdzēja grupas turnīrā ar 64:54 uzvarēt Polijas izlasi (mazpārliecinošākā uzvara šajā turnīrā). Tikpat daudz viņš sabēra Čehoslovakijas izlases grozā (96:56). Jurgensons tika izmantots epizodiska palīga lomā un visvairāk sameta Spānijai (11 punktu — 106:64). Savukārt 33 gadus vecais Krūmiņš dažos mačos tika pietaupīts. Un tas bija pareizi darīts — Lielais Jānis no ēnas iznāca tad, kad tas bija visvairāk vajadzīgs, vislielāko punktu skaitu (17) samezdams finālmačā ar Polijas izlasi (61:45; Kalniņš guva 4).

PSRS izlase uzvarēja visās deviņās spēlēs, ieskaitot Ungārijas sagrāvi ar 89:51pusfinālā. Savukārt mājinieki poļi pusfinālā negaidīti pieveica pasaules vicečempionus dienvidslāvus (83:72), ļaujot krieviem atviegloti uzelpot — ar bīstamākajiem pretiniekiem Vroclavā sbornaja tā arī neuzspēlēja.

Zināma saikne ar Latviju bija arī igauņu puscentram Jākam Lipso (8 spēlēs 49 punkti, finālspēlē 1), kurš 1961. un 1962. gada sezonā bija spēlējis Rīgas ASK. Taču turpmāk viņš dienēja Maskavas CSKA. PSRS izlasē bija arī igaunis Tēnu Lepmets (7/38; finālā nespēlēja).

Individuāli spožākā zvaigzne Vroclavā bija Dienvidslāvijas izlases līderis Radivoje Korāčs — vidēji 26,4 punkti. PSRS izlases rezultatīvākais vīrs Aleksandrs Petrovs tālu atpalika — 13.

13. Eiropas čempionāts basketbolā

Vroclava (Polija), 1963. gada 4.—13. oktobris

Piedalījās 16 komandas. 1. posmā 2 grupu turnīri, 2. posmā pusfināli un finālspēles.

1. Padomju Savienība, 2. Polija, 3. Dienvidslāvija, 4. Ungārija, 5. Bulgārija, 6. Vācijas DR, 7. Spānija, 8. Beļģija, 9. Izraēla, 10. Čehoslovakija, 11. Rumānija, 12. Itālija, 13. Francija, 14. Somija, 15. Turcija, 16. Nīderlande

Finālspēle: Padomju Savienība — Polija 61:45

Eiropas čempioni: Jānis Krūmiņš (7 spēles/83 punkti; vidēji spēlē 11,9 — otrais rezultāts komandā), Juris Kalniņš (9/90; vidēji 10 — trešais rezultāts komandā), Oļģerts Jurgensons (8/27)

MASKAVA’65: ZELTS VIŠUKAM

1964. gada olimpiskajās spēlēs PSRS izlases sastāvā atkal piedalījās trīs latvieši — Jānis Krūmiņš, Juris Kalniņš un reabilitētais Valdis Muižnieks. Tā bija pēdējā reize ar tik kuplu pārstāvniecību. Atbilstoši PSRS čempionātā iedibinātajai rangu tabulai, sešdesmito gadu vidū lielvalsts izlasē aizvien lielāku lomu sāka spēlēt ukraiņi un gruzīni, tuvojās igauņu ziedu laiks.

Par Latvijas pēdējo sūtni kļuva 1965. gada ziemā no VEF uz ASK pārgājušais centra spēlētājs Visvaldis Eglītis. 208 cm garais vidzemnieks vēlu sāka trenēties un 29 gadu vecumā vēl bija relatīvi mazpieredzējis spēlētājs, kura stiprākie trumpji bija aktīvā darbība aizsardzībā un cīņā par atlēkušajām bumbām. 1965. gada Eiropas čempionātā, kas risinājās Tbilisi un Maskavā, Eglītis piedalījās sešās spēlēs no deviņām, palikdams malā arī finālmačā.

Citi baltieši deva lielāku ieguldījumu PSRS izlases kārtējā titula izcīnīšanā. Maskavas CSKA pārstāvošais igaunis Jāks Lipso vidēji spēlē guva 8,1 punktu, ieskaitot finālā gūtos 6. Savukārt nepilnus 20 gadus vecais debitants no Lietuvas — uzbrucējs Modests Paulausks — uzreiz kļuva par PSRS izlases rezultatīvāko spēlētāju — vidēji spēlē 14,2 punkti (finālmačā 16).

Izšķirošajā spēlē tikās PSRS un Dienvidslāvijas izlases. Turnīra rezultatīvākais spēlētājs (jau trešo reizi pēc kārtas!) Radivoje Korāčs ar deviņiem punktiem šoreiz netika ne tuvu savam vidējam sasniegumam (21,9), un viņa komanda piekāpās ar 49:58.

14. Eiropas čempionāts basketbolā

Maskava, 1965. gada 30. maijs — 10. jūnijs

Piedalījās 16 komandas. 1. posmā 2 grupu turnīri, 2. posmā pusfināli un finālspēles.

1. Padomju Savienība, 2. Dienvidslāvija, 3. Polija, 4. Itālija, 5. Bulgārija, 6. Izraēla, 7. Čehoslovakija, 8. Grieķija, 9. Francija, 10. Vācijas DR, 11. Spānija, 12. Somija, 13. Rumānija, 14. Vācijas FR, 15. Ungārija, 16. Zviedrija

Finālspēle: Padomju Savienība — Dienvidslāvija 58:49

Eiropas čempions: Visvaldis Eglītis (6 spēles/26 punkti)

HELSINKI’67: ZELTS AR IGAUŅU AKCENTU

Pēc 28 gadu pārtraukuma Eiropas vīriešu čempionāts tika sarīkots tik tuvu Rīgai, diemžēl — tikpat kā aiz dzelzs priekškara. Latvijas izlasei līdzdalība bija liegta, bet latviešu basketbolisti vairs nespēja tikt pāri PSRS izlases slieksnim.

1967. gadā jūnijā PSRS izlase Aleksandra Gomeļska vadībā pirmo reizi izcīnīja pasaules čempionu titulu. Tālajā Urugvajā triumfēt palīdzēja konkurentu savstarpējās cīņas iznākums pēdējā dienā, turklāt visiem basketbolu puslīdz saprotošiem cilvēkiem bija skaidrs, ka ASV uz pasaules čempionātiem sūta pat ne otrās, piektās vai septītās šķiras komandas. Taču uzvaras brīdī tādiem sīkumiem varēja nepievērst uzmanību.

Pēc tik lielas laimes un pār komandu nolijušā labumu lietus bija zināmas aizdomas par komandas gatavību sezonas otrajam lielajam turnīram — Eiropas čempionātam. Taču notikumi Tamperē un Helsinkos parādīja, ka bažas bijušas veltas. Deviņiem pasaules čempioniem un trim debitantiem motivācijas netrūka. Sagatavotība ļāva kvalitatīvi īstenot Gomeļska taktiskos uzstādījumus — presings visu 40 minūšu garumā, ātra un daudzpusīga spēle uzbrukumā. Turklāt potenciāli bīstamākie pretinieki — dienvidslāvi — atklāti upurēja savas cerības, uz Somiju aizsūtot jauniešu sastāvu. Komanda finišēja devītajā vietā, bet jau pēc gada Mehiko olimpiskajās spēlēs Krešimirs Čosičs un vēl virkne debitantu pierādīja, ka par pieredzes skolu nav maksāts velti. Visspraigākā spēle bija finālā ar Čehoslovakijas izlasi, un tās beigās komandas šķīra tikai 12 punkti — 89:77.

Sagadīšanās, protams, bet starp Helsinku triumfatoriem bija četri Somijas kaimiņzemes — Igaunijas — basketbolisti. Joprojām Maskavā spēlējošais puscentrs Jāks Lipso savainojuma dēļ dažus mačus izlaida, bet finālā bija ierindā (turnīrā 4 spēles/18 punkti, finālā 4). Jau pasaules čempionāta laikā izlases pamatspēkiem bija pievienojies uzbrucējs Prīts Tomsons (9/74, finālā 4). Otro Eiropas čempiona titulu ieguva uzbrucējs Tēnu Lepmets (8/29), pirmo — aizsargs Anatolijs Krikuns (9/80). Bet vispārējās uzmanības centrā atkal bija sbornajas kapteinis un rezultatīvākais spēlētājs — lietuvietis Modests Paulausks (9/126, finālā 19).

15. Eiropas čempionāts basketbolā

Helsinki, Tampere, 1967. gada 28. septembris — 8. oktobris

Piedalījās 16 komandas. 1. posmā 2 grupu turnīri, 2. posmā pusfināli un finālspēles.

1. Padomju Savienība, 2.Čehoslovakija, 3. Polija, 4. Bulgārija, 5. Rumānija, 6. Somija, 7. Itālija, 8. Izraēla, 9. Dienvidslāvija, 10. Spānija, 11. Francija, 12. Grieķija, 13. Ungārija, 14. Vācijas DR, 15. Beļģija, 16. Nīderlande

Finālspēle: Padomju Savienība — Čehoslovakija 89:77

NEAPOLE’69: VIENS PRET VIENU PSRS IZLASES LABĀ

Pirms 16. Eiropas čempionāta sākuma FIBA samazināja finālturnīra dalībnieku skaitu līdz 12 komandām un tikai rīkotājiem garantēja vietu starp dalībniekiem bez kvalifikācijas spēlēm. Šis lēmums bija liktenīgs visu iepriekšējo turnīru dalībniekiem Francijas basketbolistiem, kuri palika ārpus finālistu duča.

PSRS izlases treneris Aleksandrs Gomeļskis, brīnumainā veidā noturējies amatā pēc neveiksmes Mehiko olimpiskajās spēlēs (solītā zelta vietā tikai bronza, pusfinālā ar 62:63 zaudējot dienvidslāviem), uz Eiropas čempionātu veda piecus debitantus. Arī Dienvidslāvijas izlases sastāvā bija radies robs, turklāt neaizvietojams — 1969. gada 2. jūnijā 30 gadu vecumā autokatastrofā gāja bojā triju Eiropas čempionātu rezultatīvākais spēlētājs Radivoje Korāčs. Un tomēr Itālijas laukumos PSRS un Dienvidslāvijas komandas bija galvastiesu pārākas par konkurentēm.

Abas satikās jau grupas turnīra pēdējā kārtā, un virsroku pārliecinoši — ar 73:61 — guva dienvidslāvi. PSRS izlasei pārtrūka 57 uzvaru sērija Eiropas čempionātos. Sāpīgi, tomēr svarīgāk bija kas cits — trīs dienas vēlāk abas vienības vēlreiz satikās finālspēlē, un tajā pārsvars jau bija PSRS izlases pusē — 81:72. Uzvarētājiem 20 punktus guva Modests Paulausks, 18 — centra spēlētājs Vladimirs Andrejevs, kurš turklāt veiksmīgi ierobežoja dienvidslāvu jauno līderi Krešimiru Čosiču (10).

Paulausks bija lielisks visa turnīra laikā (vidēji spēlē 17 punktu — 7/119). Igauņu frakciju šoreiz pārstāvēja Prīts Tomsons (7 spēlēs 32 punkti, ieskaitot finālspēlē gūtos 4). Divi spēlētāji — saspēles vadītājs Aleksandrs Kuļkovs (7/26) un centrs Vladimirs Andrejevs (7/67) — pēc pieciem gadiem un nopietnu savainojumu ārstēšanas vienu sezonu nospēlēja Rīgas ASK sastāvā.

Starp citu, viens latvietis Neapolē tomēr spēlēja — Zviedrijas izlases sastāvā bija iekļauts Arturs Veigurs, kurš piedalījās 3 spēlēs un guva 6 punktus.

16. Eiropas čempionāts basketbolā

Neapole, 1969. gada 27. septembris — 5. oktobris

Piedalījās 12 komandas. 1. posmā 2 grupu turnīri, 2. posmā pusfināli un finālspēles.

1. Padomju Savienība, 2. Dienvidslāvija, 3. Čehoslovakija, 4. Polija, 5. Spānija, 6. Itālija, 7. Bulgārija, 8. Ungārija, 9. Rumānija, 10. Grieķija, 11. Izraēla, 12. Zviedrija

Finālspēle: Padomju Savienība — Dienvidslāvija 81:72

ESENE’71: PUNKTS ZELTA SĒRIJAI

Divvaldība Eiropas basketbolā turpinājās, kaut arī darbojošās personas pamainījās. 1970. gadā pasaules čempionātā Ļubļanā Dienvidslāvijas izlase beidzot tika pie zelta medaļām, savukārt PSRS izlase palika trešā, priekšā palaižot arī Brazīliju. Trenera Gomeļska personīgajā lietā sportiskajai neveiksmei klāt nāca muitas noteikumu pārkāpums. Liegums izbraukt no valsts un šķiršanās no amata.

Par PSRS izlases vadītāju tika iecelts Gomeļska kādreizējais kaimiņš Ļeņingradas pagalmā — Vladimirs Kondrašins —, kurš darba stila ziņā bija pilnīgs pretmets. Kondrašins perfekti pārzināja basketbola taktiskās nianses un prata salikt komandas puzli, toties bija nevarīgs intrigās un ne vienmēr spēja kontrolēt situāciju zvaigžņu pārbagātajā kolektīvā.

Savā debijas turnīrā Kondrašins apliecināja klasi, komandu cauri septiņu spēļu distancei izvedot bez neviena zaudējuma. Pa paralēlām sliedēm līdz finālam bez īpašām problēmām traucās Dienvidslāvijas izlase. Izšķirošajā spēlē pirmajā puslaikā labāki bija dienvidslāvi (39:34), bet otrajā puslaikā virsroku guva PSRS komanda. Uzvarētājiem finālā 16 punktus guva Alžans Žarmuhamedovs, 14 — Sergejs Belovs, 14 — Modests Paulausks.

Visā turnīrā kārtējo reizi lielāko ieguldījumu bija devis Paulausks (7 spēlēs 115 punkti; vidēji spēlē — 16,4). Igauniju pārstāvēja Prīts Tomsons (7/36) un aizsargs Aleksejs Tammiste (7/17).

No 1957. līdz 1971. gadam PSRS izlase bija sakrājusi visus astoņos Eiropas čempionu titulus, šajā laikā 68 spēlēs izcīnot 67 uzvaras. Unikāla sērija! Tās tapšanā bija piedalījušies trīs galvenie treneri un 46 spēlētāji, ieskaitot sešus latviešus, kā arī sešus igauņus un trīs lietuviešus.

Individuālo rekordu, kas joprojām nav pārspēts, sasniedza Genadijs Voļnovs — 6 tituli. Pa četrām reizēm zelta izcīnīšanā bija piedalījušies Aleksandrs Petrovs, Modests Paulausks, Zurabs Sakandelidze (četri tituli ir arī Sergejam Belovam, kurš ceturto zeltu ieguva 1979. gadā). Pa trim reizēm — 11 spēlētāji, to skaitā Maigonis Valdmanis, Valdis Muižnieks un Jānis Krūmiņš, kā arī igauņi Jāks Lipso un Prīts Tomsons.

17. Eiropas čempionāts basketbolā

Esene, 1971. gada 10.—19. septembris

Piedalījās 12 komandas. 1. posmā 2 grupu turnīri, 2. posmā pusfināli un finālspēles.

1. Padomju Savienība, 2. Dienvidslāvija, 3. Itālija, 4. Polija, 5. Čehoslovakija, 6. Bulgārija, 7. Spānija, 8. Rumānija, 9. Vācijas FR, 10. Francija, 11. Izraēla, 12. Turcija

Finālspēle: Padomju Savienība — Dienvidslāvija 69:64

BARSELONA’73: SPĀNIJAS ATGRIEŠANĀS

PSRS un Dienvidslāvijas izlašu divvientulība Eiropas basketbola tronī izjuka 1973. gadā. Gadu iepriekš PSRS komanda leģendārajā trīs sekunžu spēlē bija kļuvusi par olimpisko čempioni, taču pēc 12 mēnešiem no komandas bija palikusi pāri tieši puse. Vairāki spēlētāji — arī izšķirošā metiena autors Aleksandrs Belovs — bija diskvalificēti par disciplīnas vai muitas noteikumu pārkāpumiem. Citi bija beiguši karjeru vai to sniegums bija krasi pasliktinājies.

Paši galvenie komandas līderi gan bija ierindā, un PSRS basketbola potenciāls bija gana bagāts, lai atjauninātā komanda bez aizķeršanās veiktu grupas turnīra piecu spēļu distanci. Pusfinālā bija jāspēlē pret laukuma saimnieci Spānijas izlasi, kuras sudraba panākums pirmajās meistarsacīkstēs jau bija piemirsies. Taču, gatavojoties turnīram savā laukumā, spāņi bija kvalitatīvi paveikuši mājasdarbu, izlasi pastiprinot ar pārbaudītajiem Madrides Real kadriem — rezultatīvo aizsargu Veinu Brabenderu un centru Klifordu Luiku. Naturalizēto spēlētāju kvota vēl nebija stājusies spēkā, un abi amerikāņi pamatīgi pastiprināja Spānijas izlasi. Skatītājiem ar vētrainu atbalstu palīdzot, Spānijas vienība pusfināla otrajā puslaikā panāca lūzumu un pielika punktu PSRS izlases astoņu titulu sērijai — 80:76 (40:45). Uzvarētājiem Brabenders guva 20 punktus, zaudētājiem Modests Paulausks iemeta 19, Sergejs Belovs — 18.

Spēlē par 3. vietu PSRS izlase izgāza dusmas pār Čehoslovakijas izlases galvu — 90:58. Komandā šoreiz bija tikai divi Baltijas pārstāvji: Modests Paulausks (7 spēlēs 84 punkti) un igaunis Jāks Salumets (6/36).

Finālspēles lielākajā daļā noteikumus laukumā diktēja Dienvidslāvijas komanda, kas uzvarēja Spāniju ar 78:67 (43:31). Lielisks bija centrs Krešimirs Čosičs (23 punkti finālā, vidēji 12,3 turnīrā), bet viņam līdzās bija izveidojies vesels zvaigžņu ansamblis — saspēles vadītājs Zorans Slavničs (finālā — 13), snaiperi Dragans Kičanovičs un Dražens Dalipagičs (9 finālā, 8 turnīrā), centrs Vinoto Jelovacs (8 finālā, 9,9 turnīrā). Nākamajā desmitgadē viņi vēl liks par sevi runāt bieži un daudz.

18. Eiropas čempionāts basketbolā

Barselona un Badalona, 1973. gada 27. septembris — 6. oktobris

Piedalījās 12 komandas. 1. posmā 2 grupu turnīri, 2. posmā pusfināli un finālspēles.

1. Dienvidslāvija, 2. Spānija, 3. Padomju Savienība, 4. Čehoslovakija, 5. Itālija, 6. Bulgārija, 7. Izraēla, 8. Turcija, 9. Rumānija, 10. Francija, 11. Grieķija, 12. Polija

Finālspēle: Dienvidslāvija — Spānija 78:67

BELGRADA’75: MĀJINIEKU TRIUMFS

Pēc 14 gadu pārtraukuma Eiropas čempionāts notika Dienvidslāvijā, un šoreiz mājinieki bija galvenie favorīti. Augstais statuss tika apstiprināts arī praksē, līdz pat pēdējai dienai pārliecinoši graujot visus konkurentus (mazpārliecinošākā uzvara — 83:69 pār Itāliju).

Padomju Savienības izlases sniegums nebija tik iespaidīgs. Uzvara pār Polijas izlasi tikai 79:72, pār Itāliju — 69:65.

Finālturnīra pēdējās kārtas spēlē Dienvidslāvija — PSRS 7000 skatītāju pārpildītajās Pionir halles tribīnēs savu komandu dzina pretī zelta medaļām, taču sbornaja izrādījās cienīga pretiniece, saglabājot intrigu līdz pašām pēdējām sekundēm. Galu galā Dienvidslāvijas izlase uzvarēja tikai ar 90:84 (44:37). Uzvarētājiem Dragans Kičanovičs guva 22 punktus, zaudētājiem Sergejs Belovs iemeta 29 (visā turnīrā viņam vidēji 22,7 punkti).

Šī bija pirmā un priekšpēdējā reize, kad Padomju Savienības izlases sastāvā Eiropas čempionātā nepiedalījās neviens basketbolists no Baltijas republikām. Par Eiropas vicečempionu kļuva Maskavas dinamietis Aleksandrs Sidjakins (vidēji spēlē 8,7 punkti), kurš 20 gadus vēlāk dažas sezonas nostrādāja Latvijā kā treneris, vadīdams Bonus un Metropoli.

19. Eiropas čempionāts basketbolā

Belgrada, Rijeka, Splita, Karlovaca, 1975. gada 7.—15. jūnijs

Piedalījās 12 komandas. 1. posmā 3 grupu turnīri, 2. posmā spēles finālgrupās (1.—6., 7.—12. vieta)

1. Dienvidslāvija (5—0), 2. Padomju Savienība (4—1), 3. Itālija (2—3), 4. Spānija (2—3), 5. Bulgārija (1—4), 6. Čehoslovakija (1—4), 7. Izraēla, 8. Polija, 9. Turcija, 10. Nīderlande, 11. Rumānija, 12. Turcija

LJEŽA’77: PĒC ZELTA AR VILTĪBU

1976. gadā Monreālā notikušais olimpiskais turnīrs bija apstiprinājis Eiropas rangu tabulas pareizību (pusfinālā Dienvidslāvija pārspēja PSRS komandu ar 89:84) un izprovocējis varas maiņu padomju basketbolā. Pēc sešu gadu pārtraukuma sbornajas galvenā trenera amatā atgriezās Aleksandrs Gomeļskis.

Uz Eiropas čempionātu Beļģijā Gomeļskis aizveda ukraiņu supercentru duetu Vladimirs Tkačenko (20 gadi) — Aleksandrs Belostennijs (18), tiesa, abi vēl nebija gatavi izšķirošajiem varoņdarbiem. Grupas turnīra priekšpēdējā kārtā PSRS izlase ar 87:95 zaudēja Itālijai, un parādījās reāla iespēja, ka galvenie favorīti šoreiz tiksies jau pusfinālā. Tāds pavērsiens acīmredzot neietilpa čempionu plānos, un pēdējā kārtā Dienvidslāvijas vienība ar 103:111 piekāpās Čehoslovakijas vienībai, pieklājīgi atkāpjoties uz otro vietu grupā.

Pusfinālā viss nostājās savās vietās: Dienvidslāvija — Itālija 88:69, PSRS — Čehoslovakija 91:76, bet finālā dienvidslāvu pārsvars bija neapstrīdams — 74:61 (42:27). Pieredzējušais Čosičs nobremzēja jauno Tkačenko, Slavničs — Sergeju Belovu, bet dienvidslāvu snaiperi sameta savu tiesu (Dalipagičam 19, Kičanovičam 16 punktu).

PSRS izlasē baltiešu nebija — otro un pēdējo reizi.

20. Eiropas čempionāts basketbolā

Lježa, Ostende, 1977.gada 7.—15. jūnijs

Piedalījās 12 komandas. 1. posmā 2 grupu turnīri, 2. posmā pusfināli un finālspēles.

1. Dienvidslāvija, 2. Padomju Savienība, 3. Čehoslovakija, 4. Itālija, 5. Izraēla, 6. Bulgārija, 7. Nīderlande, 8. Beļģija, 9. Spānija, 10. Somija, 11. Francija, 12. Austrija

Finālspēle: Dienvidslāvija — Padomju Savienība 74:61

TURĪNA’79: ZELTS KĀ MIEGA ZĀLES

1978. gada pasaules čempionāta zelts, kā arī trīs pēc kārtas izcīnītie Eiropas čempionu tituli bija iemidzinājuši dienvidslāvu modrību vai arī likuši tālredzīgi nopauzēt, domājot par olimpiskajām spēlēm Maskavā. Lai kā tur arī bija, bet 1979. gadā Eiropas čempionātā Itālijā Dienvidslāvijas izlase ne tuvu nebija tik motivēta un vienota kā agrāk, par neuzmanību samaksājot ar diviem zaudējumiem. 76:77 pret Izraēlas izlasi tika skaidrots kā nejaušība, bet 77:96 pret principiālajiem sāncenšiem PSRS basketbolistiem jau bija likumsakarība. Tajā spēlē sbornaja bija pārāka visos galvenajos spēles elementos, ar vareno centru (Tkačenko, Belostennijs, Vladimirs Žigilijs) un atlētisko uzbrucēju (Anatolijs Miškins, Andrejs Lopatovs, Sergejs Tarakanovs, arī veterāns Alžans Žarmuhamedovs) fizisko spēku un enerģiju izspiežot pretiniekus no sava soda laukuma.

Padomju Savienības izlases varenība šajā mačā bija zināms pārsteigums, jo dažas dienas iepriekš komanda bija piekāpusies Spānijas izlasei (90:101). Arī pēc varenās uzvaras pār Dienvidslāviju PSRS vienība samazināja jaudu, Čehoslovakiju pārspējot tikai ar 71:66, bet Itāliju — ar 90:84.

Togad reglaments paredzēja, ka pirmā sešnieka divas labākās komandas par zeltu cīnās īpašā finālspēlē, un nav zināms, kā viss būtu beidzies, ja izšķirošajā mačā PSRS komandai pretī nenāktu stila ziņā visizdevīgākā pretiniece — Izraēlas komanda —, kuras garākā spēlētāja augums bija tikai 202 centimetri. Izraēlieši žilbināja ar individuālo tehniku un sarežģītām kombinācijām, taču šis skaistums zaudēja efektivitāti, saduroties ar PSRS izlases nospiedošo augumu pārsvaru. Finālgrupas spēlē PSRS izlase uzvarēja ar 92:71, finālspēlē — ar 98:76 (Tkačenko 29 punkti, Tarakanovam un Sergejam Belovam pa 22).

Pēc astoņu gadu pārtraukuma sbornaja bija atguvusi čempionu titulu un sastāvā atkal bija baltietis — 20 gadus vecais lietuvietis Valdemārs Homičs. Savā pirmajā lielajā turnīrā viņš gan palika pieredzējušo aizsargu Staņislava Jerjomina, Ivana Jedeško un Sergeja Belova ēnā, iziedams laukumā 5 spēlēs un vidēji katrā gūdams 6 punktus (finālmačā 4).

Visspilgtāk atmiņā paliek pēdējais iespaids — iespējams, šī psiholoģijas nianse iegāza Aleksandru Gomeļski. Pārliecinošā uzvara finālspēlē komplektā ar dienvidslāvu sagraušanu radīja iespaidu, ka PSRS izlases pozīcijas ir stabilākas, nekā bija patiesībā. Par šo pašpārliecinātību un taktisko dogmatismu — pārlieko paļaušanos uz centra spēlētājiem — PSRS izlases dārgi samaksāja 1980. gada olimpiskajā turnīrā Maskavā. Lai izrautos no stagnācijas pinekļiem, bija vajadzīgs jauns impulss, un nākamajā Eiropas čempionātā par tādu kļuva reaktīvais VEF saspēles vadītājs Valdis Valters, kuru 1979. gadā Gomeļskis izbrāķēja, priekšroku dodot Homiča zemnieciskajam pamatīgumam. Bet tas jau būs nākamais stāsts.

21. Eiropas čempionāts basketbolā

Turīna, 1979. gada 9.—19. jūnijs

Piedalījās 12 komandas. 1. posmā 2 grupu turnīri, 2. posmā spēles finālgrupās (1.—6., 7.—12.), 3. posmā finālspēle un cīņa par 3. vietu.

1. Padomju Savienība, 2. Izraēla, 3. Dienvidslāvija, 4. Čehoslovakija, 5. Itālija, 6. Spānija, 7. Polija, 8. Francija, 9. Grieķija, 10. Nīderlande, 11. Bulgārija, 12. Beļģija

Finālspēle: Padomju Savienība — Izraēla 98:76