1946.—1955.: pēc negaisa jaunos kreklos

„Pēc olimpiskā turnīra 1940. gada vasarā Helsinkos nākošie lielākie sarīkojumi 1941. gadā būs ceturtās Eiropas meistarsacīkstēs Varšavā un otrās sieviešumeistarsacīkstes Kauņā. Šīs pilsētas mums viegli sasniedzamas un, protams, šajos sarīkojumos Latvijas līdzdalībai šķēršļu nebūs,” pēc valstsvienības sudraba finiša trešajā Eiropas čempionātā 1939. gada maijā optimistiski rakstīja laikraksts Rīts. Šķēršļi radās — hitleriskās Vācijas un staļiniskās Padomju Savienības sāktais Otrais pasaules karš uz gariem sešiem gadiem izjauca ierasto dzīves ritmu, starptautiskos sporta sarīkojumus ieskaitot. Kad lielā vētra bija norimusi, daudzi, arī basketbolisti, pāršķīra vēstures tumšo lappusi un ķērās rakstīt turpinājumu, kaut arī dažas lapas bija izrautas uz neatgriešanos, bet citas aizlocītas un padarītas neredzamas uz ilgiem gadiem. Arī tās, kuras trīsdesmito gadu nogalē tik spoži bija pierakstījušas Latvijas un Lietuvas valstsvienības.

ŽENĒVA’46:KUR PALIKUŠI PIRMIE ČEMPIONI?

Atkal maijs, atkal gleznainais Ženēvas ezers ar strūklaku, atkal 10 komandas — gluži kā pirms 11 gadiem, kad Starptautiskās Basketbola federācijas (FIBA) mītnes pilsētā tika izspēlēts pats pirmais Eiropas čempionāts. Taču atmiņām par groza bumbas skaisto jaunību jaucās klāt dažāda piegarša. No astoņiem Latvijas basketbolistiem, kuri bija ierakstīti FIBA dokumentos kā pirmie čempioni, trīs (Mārtiņš Grundmanis, Aleksejs Anufrijevs un Visvaldis Melderis) gājuši bojā karā, trīs (Jānis Lidmanis, Džems Raudziņš un Herberts Gubiņš; arī valstsvienības vadītāji Valdemārs Baumanis un Rihards Dekšenieks) patvērušies svešumā, Eduards Andersons izsūtīts uz Sibīriju, bet Rūdolfs Jurciņš piedalās basketbola dzīves atjaunošanā Rīgā, vēl nenojaušot, ka vada pēdējos mēnešus brīvībā un šai saulē. Neatkarīgā Latvija ir svītrota no pasaules politiskās kartes, bet FIBA dzīvo saskaņā ar politiskajām realitātēm.

Vēl gan dzelzs priekškars Eiropas vidū nav uzbūvēts līdz galam, tāpēc valda dažādas ilūzijas. Latviešu Jaunekļu kristīgās savienības (YMCA) izveidotājs Elmārs Caune, pārcēlies uz Zviedriju un saskaitījis ārpus Latvijas nokļuvušos meistarīgos basketbolistus, uzsāk saraksti ar ilggadējo Latvijas Republikas sūtni Šveicē Jūliju Feldmani, meklējot iespējas pievienoties Eiropas čempionāta dalībniekiem. Vēršoties pie FIBA amatpersonām, tika spēlēts uz neitrālām stīgām — latvieši kā pirmie čempioni varētu spēlēt zem YMCA karoga (līdzīgu ideju izvirzīja arī lietuvieši). Kamēr risinājās sarakste, tika ieskicēts komandas iespējamais sastāvs. Tas gan nebūtu optimāls, jo Vācijas nometnēs mītošajiem latviešiem nebūtu iespēju nokļūt Šveicē un nāktos iztikt tikai ar zviedriem. Līderu vietas tika atvēlētas 1939. gada vicečempioniem Voldemāram Šmitam un Teodoram Grīnbergam. Taču visas ilūzijas izkliedēja sūtņa Feldmaņa vēstule: „Ļoti godātais Caunes kungs, pagodinos Jums paziņot, ka Eiropas basketbola meistarsacīkšu lietā nebija nekas vairāk iespējams darīt, jo Šveices ārlietu ministrija bija pret mūsu komandas pielaišanu sacīkstēs.”

Vienas durvis latviešu priekšā bija aizvērušās uz teju 50 gadiem, toties citas pavērās. Padomju sporta sistēma steidza integrēt anektēto Baltijas valstu sportisko potenciālu, un jau 1945. gada vasarā Latvijas (arī Lietuvas un Igaunijas) basketbola komandas piedalījās Padomju Savienības čempionātos. Izrādījās, ka tieši latviešiem kara cirstās rētas bija visdziļākās — Rīgas Daugavas vīri un sievas netika augstāk par 13. vietu. Kaimiņiem spēka palicis vairāk (Tallinas Kalev izcīna trešo vietu, Kauņas ASK — 6.; divus gadus vēlāk Kauņas vienība pirmo reizi kļuva par lielvalsts čempioni), un labākie spēlētāji uzreiz piesaista Padomju Savienības basketbola autoritāšu uzmanību.

Ieguldījums uzvarētajā karā bija nostiprinājis sociālistiskās lielvalsts autoritāti, starptautiskā sabiedrība izlikās neredzam PSRS netīro iekšpolitisko oderi, un padomija tika apbērta ar ielūgumiem iesaistīties starptautiskajā sporta dzīvē. Arī iestāties FIBA un piedalīties Eiropas basketbola čempionātā. Taču… „valsts augstākās vadības uzstādījums bija nepārprotams — starptautiskajās sacensībās piedalīties tikai tādā gadījumā, ja ir reālas izredzes izcīnīt pirmo vietu. Varējām riskēt, taču riskam bija jābūt pamatotam. Neveiksmes gadījumā vajadzēja būt gataviem visļaunākajam,” četrdesmito gadu nogalē padomju sporta virsotnēs valdošo noskaņojumu savā grāmatā raksturojis tālaika sporta komitejas vadītājs Nikolajs Romanovs.

Basketbola gadījumā risks šķita vairāk nekā pamatots.

„Mēs zinājām, ka Baltijas republiku komandas pirms kara bija veiksmīgi spēlējušas Eiropas čempionātos. Savukārt mūsu sacensībās Maskavas, Ļeņingradas, Tbilisi un Kijevas komandas neatpalika un pat bija pārākas. Tomēr pirms debijas oficiālās sacensībās gribējās pārbaudīt spēkus zemāka līmeņa starptautiskās spēlēs,” tas pats autors pamatoja, kāpēc uzaicinājums uz Ženēvu tika ignorēts.

Dalībnieki par neatbraukušajiem, protams, nesēroja. Čehoslovākijas izlase, kas 11 gadus iepriekš pirmajā Eiropas čempionātā finišēja trešā, šoreiz izmantoja Latvijas un Spānijas nepiedalīšanos, uzvarēja visās četrās spēlēs un izcīnīja pirmo vietu. Īpaši tika slavēts centra spēlētājs 193 cm garais Ivans Mrazeks, kurš tiek uzskatīts par vienu no spožākajām starptautiskā basketbola zvaigznēm pirmajā pēckara dekādē. Finālspēlē Čehoslovākijas vienība ar 34:32 pārspēja Itālijas vienību, kam tas bija otrais minimālais zaudējums Eiropas čempionāta finālspēlē (pirmais bija 1937. gadā Rīgā). Toties Itālijas komandas līderis Džuzepe Stefanīni palicis vēsturē kā pirmais eiropietis, kurš regulāri metis lēcienā.

4. Eiropas čempionāts basketbolā

Ženēva, 1946. gada 30. aprīlis — 4. maijs

Piedalījās 10 komandas. 1. posmā trīs grupu turnīri, 2. posmā pusfināli un spēles par vietām.

1. Čehoslovākija, 2. Itālija, 3. Ungārija, 4. Francija, 5. Šveice, 6. Nīderlande, 7. Beļģija, 8. Luksemburga, 9. Polija, 10. Anglija

Fināls: Čehoslovākija—Itālija 34:32

PRĀGA’47: SARKANĀS INTERNACIONĀLES PIRMAIS TRIUMFS

Sekojot pirmskara laika tradīcijai, čempioniem bija tiesības rīkot nākamo turnīru, un Čehoslovākijas basketbola dzīves vadītāji nelika lūgties. Prāgas atrašanās teju vai Eiropas centrā atviegloja ceļošanu, un pieteicās 14 komandas, ieskaitot Ēģiptes izlasi, kuras līdzdalību FIBA akceptēja ar tādu pašu argumentu kā desmit gadus iepriekš Rīgā — viņiem taču Āfrikā nav, ar ko spēlēt…

Čehoslovākijas atrašanās padomju ietekmes zonā atviegloja arī Maskavas lēmumu uz sacensībām sūtīt Padomju Savienības izlasi. 14 vīru plašais sastāvs (tik daudz basketbolistu Eiropas čempionātam varēja pieteikt līdz pat 1955. gadam — ieskaitot) bija raibs: lietuvieši Steps Butauts (ilggadējā Rīgas komandu trenera Ramūna tēvs), Vīts Kulakausks, Justs Lagunāvičs un Kazis Petkēvičs; igauņi Ioans Lisovs un Ilmars Kullams; gruzīni Otars Korkija un Nodars Džordžikija; krievi Jurijs Ušakovs, Vasilijs Kolpakovs, Jevgeņijs Aleksejevs, Anatolijs Koņevs, Aleksandrs Moisejevs un Sergejs Tarasovs. Latviešu starp kandidātiem nebija. Pagaidām…

Dažādas basketbola skolas, dažāda pieredze, arī asa savstarpējā konkurence par spēles laiku — šie faktori varēja kļūt gan par PSRS izlases trumpjiem, gan zemūdens akmeņiem. Iznāca pirmais variants — sarkanajos kreklos ietērptā komanda pārliecinoši uzvarēja visās sešās spēlēs, finālmaču ar mājiniekiem — 56:37 — ieskaitot. Par turnīra rezultatīvāko spēlētāju kļuva 190 cm garais centrs Otars Korkija (vidēji spēlē 14,8 punkti).

Interesanti, ka starp četriem Eiropas čempionātu debitantiem līdzās jaunajiem čempioniem bija vēl viens starptautiskajā basketbolā leģendām apvīts zīmols — Prāgā pirmo reizi spēlēja Dienvidslāvijas komanda. Tiesa, tās pirmajai pankūkai bija rūgtena garša — divas uzvaras piecās spēlēs un priekšpēdējā 13. vieta.

5. Eiropas čempionāts basketbolā

Prāga, 1947. gada 27. aprīlis — 3. maijs

Piedalījās 14 komandas. 1. posmā četru grupu turnīri, 2. posmā divās grupās par 1.—8. vietu, divās par 9.—14. vietu, 3. posmā spēles par vietām.

1. Padomju Savienība, 2. Čehoslovākija, 3. Ēģipte, 4. Beļģija, 5. Francija, 6. Polija, 7. Ungārija, 8. Bulgārija, 9. Itālija, 10. Rumānija, 11. Nīderlande, 12. Austrija, 13. Dienvidslāvija, 14. Albānija

Fināls: Padomju Savienība—Čehoslovākija 56:37

KAIRA’49: EKSOTISKAIS TURNĪRS

Sekojot tradīcijai, FIBA nākamā čempionāta rīkotāju tiesības vēlējās uzticēt Padomju Savienībai. Maskava nekādu entuziasmu neizrādīja. Vairāk nekā desmit ārvalstu delegāciju uzņemšana pēckara problēmu novārdzinātajā valstī, kas cītīgi sāka norobežoties no ārpasaules, bija politiski riskants pasākums. Otrā roka pienācās vicečempioniem Čehoslovākijai, taču Prāga negribēja rīkot otro turnīru pēc kārtas. Gods un pienākumi automātiski pārgāja 1947. gada turnīra trešajai komandai, un te nu FIBA iedzina sevi sprukās. Proti, Ēģipte izaicinājumu pieņēma, taču tikai četras Eiropas komandas bija gatavas doties dārgajā ceļā…

Galu galā sestais Eiropas čempionāts iegāja vēsturē kā neveiksme gan nelielā komandu skaita dēļ (tikai septiņas, ieskaitot Ēģipti, Libānu un Sīriju, kam ar Eiropu nebija sakara), gan pārstāvniecības kvalitātes dēļ. No elites komandām atbrauca tikai Francija, savukārt tuvu ceļu mērojušajiem grieķiem un turkiem labākie gadi starptautiskajā basketbolā vēl bija ļoti tālā nākotnē. Ēģiptieši lietderīgi izmantoja mājas priekšrocības, apļa turnīra izšķirošajos mačos sagraujot Franciju ar 57:36 un pārspējot Grieķiju ar 50:39.

6. Eiropas čempionāts basketbolā

Kaira, 1949. gada 15.—22. maijs

Piedalījās 7 komandas, apļa sistēma.

1. Ēģipte (6-0), 2. Francija (5-1), 3. Grieķija (4-2), 4. Turcija (3-3), 5. Nīderlande (2-4), 6. Sīrija (1-5), 7. Libāna (0-7)

PARĪZE’51: AR AUSTRUMEIROPAS AKCENTU

Franči izmantoja vicečempionu tiesības rīkot nākamo turnīru, basketbola grīdu iekārtojot slēgtā velotreka vidū — piecdesmitajos gados tas bija vienīgais Eiropas čempionāts, kas risinājās zem jumta. Protams, 12 000 skatītāju gaidīja savas komandas triumfu, taču nācās atzīt Padomju Savienības un Čehoslovākijas izlašu pārākumu, kas ievadīja Austrumeiropas valstu triumfa laikmetu Eiropas čempionātos.

Mājinieku cerības aprāvās pusfinālā, kur Francijas izlase ar 50:59 piekāpās Čehoslovākijai. Finālspēles intriga izdevās godam — Padomju Savienības izlase Čehoslovākiju pārspēja ar punkta starpību (45:44). Uzvarētājiem 17 punktus guva Steps Butauts, 15 — Otars Korkija. Zaudētājiem 16 sameta čempionāta rezultatīvākais spēlētājs Ivans Mrazeks (vidēji spēlē 17,1; Butautam 15,9).

Latviešu PSRS izlasē joprojām nebija, kaut gan mūsu basketbols jau bija atguvies no pēckara drupām. 1949. gadā Rīgas Dinamo izcīnīja otro vietu PSRS kausa izcīņā. 1951. gada martā Rīgas komanda uzvarēja prestižajā PSRS Astoņu pilsētu turnīrā, saspēles vadītāji Maigonis Valdmanis un Raimonds Karnītis tika iekļauti lielvalsts izlases kandidātos, uzbrucējs Jānis Ostrouhs PSRS studentu komandas sastāvā kļuva par pasaules studentu spēļu čempionu. Tomēr startam Eiropas čempionātā neviens latvietis PSRS izlases sastāvā vēl netika iekļauts. Starp 14 Eiropas čempioniem bija igauņi Ioans Lisovs, Heino Krūss un Ilmars Kullams, kā arī lietuvieši Steps Butauts un Justs Lagunāvičs.

7. Eiropas čempionāts basketbolā

Parīze, 1951. gada 3.—12. maijs

Piedalījās 14 komandas. 1. posmā četru grupu turnīri, 2. posmā turnīri par 1.—8. un 9.—18. vietu, 3. posmā pusfināli un fināli.

1. Padomju Savienība, 2. Čehoslovākija, 3. Francija, 4. Bulgārija, 5. Itālija, 6. Turcija, 7. Beļģija, 8. Grieķija, 9. Somija, 10. Nīderlande, 11. Austrija, 12. Vācijas FR, 13. Šveice, 14. Dānija, 15. Portugāle, 16. Skotija, 17. Luksemburga, 18. Rumānija

Finālā: Padomju Savienība—Čehoslovākija 45:44

MASKAVA’53: NOPELNIEM BAGĀTAIS SILIŅŠ

Piecdesmito gadu sākumā padomju impērijas vārti starptautiskās sporta sabiedrības priekšā pavērās plašāk un lielās sacensības tika rīkotas ar sarkanajai impērijai raksturīgo vērienu. Eiropas basketbola čempionāta vajadzībām atbilstošas sporta zāles Maskavā gan nebija, taču tika atrasta iespaidīga izeja — 17 komandu turnīrs 1953. gada pavasara beigās tika sarīkots Dinamo futbola stadionā. Daždien spēļu grafiku gan pajauca lietusgāzes, tomēr kopumā laika apstākļi bija saudzīgi un viss risinājās gana raiti. Izšķirošos mačus tribīnēs noskatījās 32 000 skatītāju — rekords, kas noturējās četrus gadus.

PSRS izlase startēja absolūto favorītu statusā — iepriekšējā čempionāta uzvarētāji, 1952. gada olimpiskā turnīra sudraba komanda — un to attaisnoja, uzvarot visās desmit spēlēs. Problēmas radās tikai mačos ar Ungāriju (29:24) un Čehoslovākiju (49:41), un par intrigu astoņu komandu finālgrupā runāt bija lieki — septiņu spēļu distancē tuvākie sekotāji no mājiniekiem atpalika par trim (!) uzvarām, noasiņojot savstarpējos mačos.

Lielo panākumu kaldināja nu jau tradicionālais lietuviešu (Steps Butauts, Kazis Petkēvičs, Aļģirds Lauritens un Justs Lagunāvičs), igauņu (Heino Krūss un Ilmars Kullams), gruzīnu (Otars Korkija) un krievu mikslis, ar divām jaunām sastāvdaļām. Saspēles vadītāja postenī debitēja Ēģiptes pilsētā Aleksandrijā emigrantu ģimenē dzimušais armēnis Armenaks Alačačjans, kurš tikai dažus gadus iepriekš bija atgriezies senču dzimtenē (un 20 gadus vēlāk no padomju paradīzes aizmuks uz Ziemeļameriku). Savukārt uzbrucēja postenī pretinieku grozu apdraudēja latvietis Gunārs Siliņš, kurš sbornajā gan pārstāvēja Maskavas komandu — lielvalsts čempionus GKS (Kara gaisa spēki).

Rīgas Valsts tehnikuma absolvents, kura basketbolista dotības bija slīpējis treneris Augusts Raubens, uz Maskavu devās pārlaist obligātā karadienesta gadus. Slaidais puisis, kurš atkarībā no vajadzības savu augumu spējis izstiept teju līdz 200 cm, bet patiesībā bija apmēram 190 centimetru garš, izcīnīja vietu padomju diktatora Staļina jaunākā dēla Vasilija aizgādībā esošajā GKS komandā, kas tika veidota no dažādās PSRS malās sameklētiem talantiem. Piecdesmito gadu sākumā Maskavas GKS vienība nostiprinājās Padomju Savienības elitē (bronza 1950. gada čempionātā, sudrabs 1951. un 1953., zelts 1952. gadā). Elegantais brīvdomātājs Siliņš nebija izteikts komandas līderis, tomēr talants līda laukā kā īlens no maisa, un pirms Eiropas 1953. gada čempionāta latvietis tika iekļauts PSRS izlases četrpadsmitniekā. Bet tur, Dinamo stadiona plašajā laukumā, bija viens no galvenajiem sbornajas uzvaru kaldinātājiem.

„Mūsu komanda titulu bija nodrošinājusi jau dienu pirms pēdējās spēles, un tas tika atzīmēts ar krietnu banketu. Mani kolēģi tāpēc nākamajā dienā bija visai slābi. Uzvarai vai zaudējumam pret Dienvidslāviju nebija nekādas nozīmes. Bet tribīnēs sēdošajam Maskavas komunistu virsvadonim Ņikitam Hruščovam, kurš tad vēl nebija salīdzis mieru ar dienvidslāvu barvedi Tito, uzvara pār šiem renegātiem šķita ļoti svarīga. Es, no rīta izdzēris lielo glāzi šampanieša, biju ļoti labā formā. Iemetu kādus 37 vai 38 punktus. Ņikita savam padomniekam teicis: „Vot tak igrajet zaslužennij!” (Tā spēlē nopelniem bagātais. — krievu val.) Tieši tajā laikā tika kārtoti dokumenti par Nopelniem bagātā sporta meistara nosaukuma piešķiršanu diviem Lietuvas basketbolistiem. Vadoņa sekretārs klāt pierakstīja arī manu uzvārdu,” pats Gunārs pēc daudziem gadiem savu pieredzi Eiropas čempionātā atcerējās viņam raksturīgajā ēverģēliskajā stilā.

Sausā statistika gan ļauj pakoriģēt subjektīvās atmiņas. Patiesībā Dienvidslāvijas izlases grozā Siliņš sabēra tikai 24 no 57 punktiem, bet ražīgi bija spēlējis arī ar Beļģiju (21), Franciju (20), Ungāriju (17). Kopējais loms — 9 spēlēs 113 punkti. Vidēji 12,6 punkti spēlē — rezultatīvākais spēlētājs čempionu komandā (Korkijam 12,1, Butautam 11,9)! Latviešiem atkal bija savs Eiropas čempions basketbolā — 18 gadus pēc valstsvienības triumfa Ženēvā.

8. Eiropas čempionāts basketbolā

Maskava, 1953. gada 24. maijs — 4. jūnijs

Piedalījās 17 komandas. 1. posmā četru grupu turnīri, 2. posmā finālturnīri par 1—8. un 9.—17. vietu.

1. Padomju Savienība (7-0), 2. Ungārija (4-3), 3. Francija (4-3), 4. Čehoslovākija (4-3), 5. Izraēla (4-3), 6. Dienvidslāvija (3-4), 7. Itālija (1-6), 8. Ēģipte (1-6), 9. Bulgārija, 10. Beļģija, 11. Šveice, 12. Somija, 13. Rumānija, 14. Vācijas Federatīvā Republika, 15. Libāna, 16. Dānija, 17. Zviedrija

Eiropas čempions: Gunārs Siliņš

BUDAPEŠTA’55: VĒL VIENS ZELTS MĀJINIEKIEM

Pirms Eiropas devītā čempionāta tika pakoriģēti noteikumi, kas patiesībā izraisīja īstu apvērsumu basketbolā — komandas viena uzbrukuma laiku limitēja ar 30 sekundēm. Spēle kļuva ātrāka, dinamiskāka, rezultatīvāka, skatāmāka.

No laika distances grūti izvērtēt, cik lielā mērā jaunā nianse ietekmēja katras komandas stilu un spēku. Tomēr fakts paliek fakts — Padomju Savienības izlase, kas iepriekš trīsarpus turnīros bija izcīnījusi 32 uzvaras pēc kārtas, Budapeštā vispirms ar 74:81 zaudēja Čehoslovākijas izlasei, bet izšķirošajā mačā ar 68:82 piekāpās Ungārijas vienībai, finišējot tikai trešajā vietā. Par čempioniem pirmo un pēdējo reizi kļuva ungāri.

Sbornajassastāvā bija palikuši deviņi iepriekšējā čempionāta uzvarētāji. Lietuvu pārstāvēja Stasis Stonkus, Kazis Petkēvičs un Aļģirds Lauritens, Igauniju — Marts Laga.

Savu otro (un pēdējo) Eiropas čempionātu aizvadīja Gunārs Siliņš, kurš jau kārtoja atgriešanos Rīgā un pievienošanos ASK komandai. Budapeštas stadiona grozos 11 spēlēs viņš sabēra 101 punktu (vidēji spēlē 9,2) — trešais labākais rezultāts komandā.

Citu latviešu komandā nebija, kaut arī Rīgas ASK gadu iepriekš jau bija sasniedzis ceturto vietu PSRS čempionātā un dažus mēnešus pēc EuroBasket’55 ieguva Padomju Savienības labākās komandas titulu, piesakot veselu augsta līmeņa spēlētāju plejādi. Turpmākajos desmit gados seši latvieši PSRS izlases sastāvā kļūs par Eiropas čempioniem, trīs vīri šo titulu izcīnīs pa trim reizēm. Bet par to — nākamajā numurā.

9. Eiropas čempionāts basketbolā

Budapešta, 1955. gada 7.—9. jūnijs

Piedalījās 18 komandas. 1. posmā četru grupu turnīri, 2. posmā finālturnīri par 1.—8. un 9.—18. vietu.

1. Ungārija (6-1), 2. Čehoslovākija (5-2), 3. Padomju Savienība (5-2), 4. Bulgārija (4-3), 5. Polija (3-4), 6. Itālija (2-5), 7. Rumānija (2-5), 8. Dienvidslāvija (1-6), 9. Francija, 10. Somija, 11. Turcija, 12. Anglija, 13. Austrija, 14. Šveice, 15. Luksemburga, 16. Zviedrija, 17. Vācijas Federatīvā Republika, 18. Dānija