No kolekcionāra par pulksteņmeistaru

Viktors Dobrecovs Latvijas futbolā ieņem īpašu vietu. Viņš virslīgā guvis 189 vārtus — un visus Liepājas metalurga sastāvā. Vairāk ir tikai Mihailam Miholapam, un šos rekordus tuvākajās desmitgadēs nevienam pārspēt neizdosies. Dobrecovs trīs reizes bijis Latvijas virslīgas labākais snaiperis, par ko saņēmis laikraksta Chas tradicionālās balvas — pulksteņus. Liepājā viņš aizvadījis gandrīz visu spēlētāja karjeru un tagad ir FK Liepāja galvenais treneris. Latvijas izlasē Viktors Dobrecovs bijis tās ziedu laikos, un tiek uzskatīts, ka tieši šis futbolists ar hokejista iesauku — Hašeks —gādāja, lai labs noskaņojums būtu citam liepājniekam — Mārim Verpakovskim. Viņam tas izdevās, jo Māris guva vienus izšķirošus vārtus pēc otriem. Tieši Viktoram piederot scenārijs mazajam iestudējumam, kas tika parādīts Skonto stadionā, kad Verpakovskis izšķirošajā spēlē par iekļūšanu Euro2004 finālturnīrā ieraidīja bumbu Turcijas vārtos.

Jau otro gadu Viktors Dobrecovs atkal ir kopā ar Māri Verpakovski. Viens — kā kluba galvenais treneris, otrs — kā tā prezidents. Bet mūsu saruna ar Viktoru Dobrecovu no šodienas aizved pagātnē, lai no tās atgrieztos un mēģinātu ieskatīties nākotnē.

HAŠEKS NE NO SKONTO

— Vai par Hašeku kāds vēl tevi sauc?

— Oi, vairs ne. Tā bija tāda tīņu laika iesauka. Nomainījušās paaudzes. Klubā gandrīz nav neviena, ar ko kopā kādreiz trenējos.

— Tu gribēji kļūt par hokejistu. Nesanāca. Varbūt dēls Deivids arī mēģināja?

— Ja manā laikā Liepājā būtu bijusi ledus halle, drīzāk būtu hokejists, nevis futbolists. Deivids, kad bija mazs, stundām ilgi pa dzīvokli spēlēja hokeju. Noskatījās, kā darbojas ledus mašīna, ar slapju lupatu izbraukāja grīdu, kas kļuva slidena, un tad viss varēja sākties. Taču paaugās un galu galā aizgāja trenēties futbolā. Es neko neuzspiedu.

— Kuri ir tavas karjeras skaistākie mirkļi?

— Noteikti iekļūšana Eiropas čempionāta finālturnīrā. Ne tikai spēles pret Turciju, bet viss cikls. Jā, es laukumā tiku maz, un uz Portugāli mani nepaņēma, taču es biju daļa no tās lieliskās komandas, kas sagādāja prieku ne tikai Latvijai.

— Būtu tu no Skonto, varbūt arī tiktu uz Portugāli?

— Tās ir tādas spekulācijas, kas būtu, ja būtu. Jā, gandrīz visi izlases spēlētāji bija no Skonto vai arī bija izgājuši to skolu. Tieši tas arī palīdzēja, jo katrs zināja, ko un kā darīs tas, kam bumba. Starkovs bija galvenais treneris, un viņš izvēlējās tos spēlētājus, kurus uzskatīja par labākiem. Uzvarētājus nekritizē, jo viņiem ir taisnība.

— Vai bija piedāvājumi pāriet uz Skonto?

— Bija, reizē ar Māri bija iespēja pievienoties Skonto. Aicināt aicināja. Taču paliku Liepājā. Nianses, kāpēc viss notika tā, kā notika, lai paliek pie manis.

— Latvijas čempionātā pirmos vārtus guvi 16 gados, izlasē debitēji 21 gada vecumā. Kāpēc nesanāca tajā nostiprināties?

— Uz šo jautājumu nav tik viegli atbildēt. Varbūt zvaigznes nesastājās pareizajā secībā. Pirmais uz izlasi mani izsauca Dzodzuašvili, jo tajā gadā situ golu pēc gola, laikam 36 bija sezonas izskaņā. Iespējams, savu īsto treneri izlasē tā arī nesatiku.

— Tomēr Brazīlijā pret Brazīliju pārbaudes mačā uzspēlēt izdevās?

— Jā, arī pret Ronaldiņjo, kam tā laikam bija pirmā spēle izlasē. Tomēr mēs pārāk daudz pāri centram netikām, un man izdevību nebija.

— Kura spēle varēja kļūt par lūzuma punktu tavā izlases karjerā?

— Diezgan labi nospēlēju 2001. gadaBaltijas kausa izcīņā Igaunijā. Ļoti iespējams, par nozīmīgu pavērsienu varēja kļūt 2002. gada pasaules čempionāta kvalifikācijas spēle Rīgā pret Sanmarīno. Es jutu, ka Džonsons mani gatavo pamatsastāvam. Taču biju savainojis potīti un ar pilnu atdevi trenēties nevarēju. Spēlēt gan ļoti gribēju. Pēc kāda treniņa Džonsons man jautāja, kas par lietu, vai kas nekaiš, jo Metalurgā es izskatoties pārliecinošāks. Tad arī pateicu, ka sāp potīte. Paliku malā, Latvija nospēlēja neizšķirti, un tūdaļ arī Džonsons zaudēja darbu. Tā arī pārsvarā paliku uz rezervistu soliņa.

LĪDZ KAULAM LIEPĀJNIEKS

— Tavas karjeras paliekošākie mirkļi, spēlējot Liepājā?

— Kad pirmoreiz kļuvām par čempioniem, tieši mēs 2005. gadā pārtraucām Skonto daudzu gadu hegemoniju. Bija kolosāla komanda. Tieši togad nedabūju pulksteni, taču nenožēloju, jo čempionu tituls atsvēra daudz ko.

— Tev ir iznācis spēlēt pie daudziem treneriem. Kuram bija nozīmīgākā loma tavā karjerā?

— Noteikti Jurijam Popkovam. Viņš deviņdesmito gadu beigāsveidoja jauno Liepājas metalurga komandu un man uzticējās. Es to jutu, jo daudz spēlēju un varēju sevi pilnībā parādīt. Guvu vārtus, un man tas patika.

— Vai tāpēc gandrīz visu karjeru pavadīji Liepājā?

— Jā, man patika, taču tas nenozīmē, ka negribēju spēlēt ārzemēs. Vienkārši nesanāca. Sākumā kluba prezidents Zaharjins gribēja, lai esmu komandā tad, kad kļūstam par čempioniem. Bet pēc tam labu piedāvājumu nebija. Uz Krievijas 1. līgu sākumā negribējās braukt, jo no turienes tikt uz augšu ir ļoti grūti. Noteikti arī tāpēc, ka izlasē pa īstam tā arī neuzspēlēju.

— Beigu beigās ārpus Latvijas nedaudz tomēr uzspēlēji — Igaunijā.

— Mani vairākus gadus uz Kazahstānu aicināja bijušais Metalurga treneris Muhanovs, un, kad bija izcīnīts čempionu tituls, varēju doties ceļā. Taču vairāk nekā mēnesi neko nebiju darījis, biju galīgi negatavs un neizturēju konkurenci. Pārāk vieglprātīgi visam piegāju, bet Liepājā arī atgriezties vairs negribējās. Tā es nokļuvu Tallinā. Pēc gada veidojās Daugavpils Daugava, un nokļuvu tur. Taču viņiem beidzās nauda, tāpēc visu sezonu pat nenospēlēju un atgriezos Liepājā. Laukumā gāju vairāk uz maiņu. Sezonas beigās Ragoza (kluba direktors — A. V.) man apjautājās par plāniem — vai es gribot palikt komandā. Mani interesēja trenera darbs. Bija varianti — sākt ar bērniem vai par palīgu dublieros. Izvēlējos dublierus, lai būtu tuvāk komandai. Tad vienreiz pienāk Abramčiks un lūdz, vai nevaru uzspēlēt Baltijas kausā, jo viņam komandā lazarete. Ar puikām kopā skraidīju, kondīcija bija. Aizbraucām uz Tallinu un vinnējām. Nospēlēju 60 minūtes, bet pēc tam īsti paiet nevarēju — kājas cietas. Otrajā spēlē igauņus vinnējām ar 5:0, un es iesitu trīs golus. Togad izgāju laukumā arī pēdējā Latvijas čempionāta spēlē pret Olimpu un arī iesitu vārtus. Sanāca tāds skaists punkts spēlētāja karjerai. Beidzu diezgan agri — 32 gadu vecumā, taču neko nenožēloju. Gan karjeru, gan jauno izvēli. Viss notiek tā, kā tam jānotiek.

KRAHS UN ATDZIMŠANA

— Tev kā īstenam liepājniekam, kas saaudzis ar Metalurgu, droši vien divtik skumji bija, redzot tā nogrimšanu?

— Tas viss notika pamazām. Bija baumas, runas. Ne jau viss nonāca līdz mums. Par Metalurgu tobrīd runāja visa Latvija, bet Liepājā valdīja stress. Skaidrs, ka tas skāra arī futbolu. Trenējāmies, spēlējām un redzējām, ka kļūst arvien sliktāk. Algas maksāja, bet jau sāka aizkavēties. Atmosfēra nebija tā labākā, jo nekas nav sliktāks kā neziņa par nākotni. Rudenī gan jau bija skaidrs, ka šādā veidā komandas vairs nebūs.

— Vai ticēji, ka Liepājā arī bez metalurgiem var saglabāt virslīgas klubu?

— Ne tikai es ticēju. Ticēja arī tie čaļi, kas palika un trenējās Liepājā. Vienreiz es teicu Mārim (Verpakovskim — A. V.) — tu vienīgais vari glābt Liepājas futbolu! Viņš vēl bija Grieķijā un palūdza pagaidīt divas nedēļas. Mēs trenējāmies un gaidījām. Jā, ne viss iepriekšējā gada sastāvs palika, arī sagatavošanās sezonai nebija tik laba. Tomēr mēs nepajukām. Tāpēc ar interesi gaidīju sezonas pirmo spēli — būs skatītāji vai ne. Atnāca, un mēs viņiem par prieku izcīnījām grūtu uzvaru. Pretēji prognozēm sezonas sākums izdevās labs. Taču bedre trāpījās tad, kad to negaidījām.

— Varbūt tāpēc neiekļuvāt Latvijas kausa finālā un netikāt uz Eirokausiem?

— Ar tiem Eirokausiem tāpat būtu neskaidrība, vai mēs tajos būtu varējuši spēlēt. Jo FK Liepāja bija no jauna veidots klubs. Taču tas nebija iemesls, kāpēc zaudējām Jelgavai. Bija gana garš periods, kad spēlējām, bet punktu nebija. Runājām visi kopā, runāju ar katru atsevišķi. Mēģināju visādas metodes, kas bija manā pieredzē no darba ar citiem treneriem. Prasīju padomu Mārim, kā rīkojas citur līdzīgās situācijās. Sezonas vidū jau likās, ka cerību iekļūt labāko trijniekā nav, tāpēc nolēmām — neskatīsimies tabulā, bet spēlēsim. Cītīgi trenējāmies un pat negatavojāmies konkrētam pretiniekam. Spēlējām, un sāka nākt uzvaras! Finišs mums izdevās lielisks, un zaudējām vienīgi Jelgavai. Tas arī izšķīra medaļu likteni. No vienas puses — žēl, bet no otras — diez vai būtu taisnīgi, ka, pēdējā brīdi uztaisot komandu un savācot spēlētājus, var iegūt medaļas. Mēs ieguvām pieredzi, rūdījāmies, un tas mums šogad noderēs un palīdzēs.

NE DIKTATORS

— Kā treneris tu esi diktators vai demokrāts?

— Man laikam uz to būs grūti atbildēt. Drīzāk tas jāprasa spēlētājiem.

— Tad uzvedinošais jautājums — pārtraukumā vai pēc spēles pasaki arī kādu trīsstāvīgo?

— Vispār esmu diezgan mierīgs un nevienu piekāvis neesmu. (Smejas.) Taču ir reizes, kad varu iziet ārpus rāmjiem. Viena tāda bija, kad zaudējām Jelgavai ar 2:3. Tad gan viss gāja pa gaisu. Reizēm varbūt pat ir svētīgi norauties un tas var dot arī efektu. Ja katru dienu klaigā, visi pie tā pierod un vajadzības brīdī tad jādomā jau pavisam kas cits.

Es arī tagad varētu sākt runāt trīsstāvīgajiem. Mēs jau esam sākuši gatavoties jaunajai sezonai, sākas Ziemas kausa izcīņa, bet manā rīcībā nav pat 10 spēlētāju. Pārējie ir visādās izlasēs, pie manis nonāks dažādā kondīcijā un ar atšķirīgu noguruma pakāpi. Gan jau būs arī kādi savainojumi. Ja nu pēkšņi nebūs uzvaru, vai kāds man saprotoši mās ar galvu — jo šie spēlētāji nebija klubā? Esmu jauns treneris, šādā situācijā esmu pirmo reizi un sāku saprast Pertiju no Skonto. Ja nav oficiāls izlašu pārtraukums, nav kluba pienākums atbrīvot spēlētājus uz izlašu spēlēm. Tas nu vienreiz ir jāsaprot arī federācijai — jo viņi vairāk traucēs klubu normālam darbam, jo Latvijā būs mazāk labu spēlētāju. Par tādiem viņi top klubos, kur norit ikdienas darbs.

— Cik liela ir atšķirība starp galveno treneri un trenera palīgu?

— Liela. Atbildība par galarezultātu tiek prasīta no galvenā trenera, un, ja treneris ir slikts, pirmā lido viņa galva. Tā tas ir visur pasaulē. Viņa palīgi ir tuvāk komandai, vairāk komunicē ar spēlētājiem. Galvenais treneris daudz runā ar palīgiem un vairāk ar komandu kopumā. Viņa uzdevums ir izveidot kolektīvu, kurā katram ir sava loma.

— Savus palīgus izvēlējies pats?

— Daļēji. Sākumā jau bija Čilingarjans. Vārtsargu treneris Krucs aizgāja, bet Spoli arī labi zināju. Vasarā klāt nāca Zuntners, jo zināju, ka viņš viss ir futbolā un ar savu skatījumu. Tagad mēs visi, ieskaitot prezidentu, esam vienaudži. Nav tā, ka parunājam un beigās vecākais pasaka —jūs varat te nez ko gribēt, bet būs tā, kā es saku, jo es vēl karu atceros… Tagad mēs daudz diskutējam, strīdamies par dažādām lietām, bet beigās tomēr nonākam līdz kādam kopējam viedoklim. Tajā ir arī mūsu kluba spēks. Man tas patīk.

— Daudz esi mācījies no treneriem, pie kuriem nācies spēlēt?

— Kā spēlētājs, gūstot vārtus, varēju kolekcionēt pulksteņus. Treneris jau vairāk līdzinās pulksteņmeistaram, kam no daudzām detaļiņām — spēlētājiem — jāizveido labi strādājošs mehānisms. No katra esmu centies mācīties. Arī no sliktākā. Kaut vai to, kā nevajag darīt. Manā laikā cauri Liepājai izgāja daudz treneru. Visai atšķirīgs no pārējiem bija vācietis Abramčiks, pie kura arī sāku vairāk domāt par trenera karjeru, tāpēc acis turēju divtik vaļā. Viņš atšķīrās no padomju skolas, kam bija plāns visam gadam, pie kura stingri turējās un centās visu realizēt — kā krievi saka — kaut vai asinis no deguna. Abramčiks pēc mūsu acīm reizēm redzēja, kad esam noguruši, ka nav vērts izdzīt, un izdomāja kaut ko pavisam jocīgu. Pēkšņi no viena laukuma gala uz otro stumdījām vārtus. Žonglējām bumbu ar aizsietām acīm. Varbūt lielas jēgas no tā nebija, toties izsmējāmies no sirds un nākamajā dienā jau trenējāmies ar jaunu sparu. Izlasē citas vēsmas bija pie Džonsona. Tagad arī komandas treneru korpusā esam ne tikai ar Latvijas, bet arī citu zemju futbola pieredzi. Tas noteikti noder, lai būtu modernāki un arī profesionālāki.

IKAUNIEKS RĀDA CEĻU

— Jāņa Ikaunieka pāriešana no FKLiepāja uz Francijas FC Metz, Ligue 1 ir Eiropas Top 5 līgu skaitā. Un jau tagad tiek jautāts — kurš būs nākamais aiz Ikaunieka?

— Laiks rādīs. Galvenais, ka Jancis parādīja, ka arī no Liepājas var aizsniegties līdz Eiropas labākajām līgām. Skaidrs, ka tas nav vienkārši. Apakšā ir smags darbs un arī apstākļu sakritība. Veiksmei vienmēr ir svarīga nozīme laukumā un ārpus tā. Atcerieties, daudzi pieprasīja, lai viņu paņem uz izlasi Baltijas kausa spēlēm, kas notika Liepājā. Tas puisim būtu papildu spiediens. Ja tad nesanāktu, septembrī diez vai aicinātu, aģenti neredzētu un nekas nenotiktu. Bet tā pusgada laikā viņš krāja meistarību, pieredzi, nobrieda un laukumā tika īstajā brīdī. Pret Turciju spēlēja brīvi, tāpat kā visa izlase, jo nebija, ko zaudēt. Viņam izdevās, un tālāk jau viss gāja savu ceļu.

— Daži teic, ka aizgāja par ātru. Vēl vajadzēja uzspēlēt Latvijā.

— Arī tā ir smalka lieta. Tomēr jāņem vērā, ka Latvijas čempionāta līmenis tikai krītas, te saspringtu spēļu — kā pret Turciju vai Nīderlandi — nav un ir mazas progresa iespējas. Nav, no kā mācīties.

— Līdz ar šo darījumu FKLiepāja nākamās sezonas eksistence droši vien ir nodrošināta?

— Ja atklāti, nezinu darījuma summu. Ar to nodarbojas Māris (kluba prezidents Māris Verpakovskis). Es esmu treneris, un man ir savi pienākumi. Pat nezinu visu spēlētāju algas. Līgumu termiņus gan cenšos iegaumēt. Par algām parasti uzzinu, kad tās jāpaaugstina.

— Varbūt nākamais būs Deivids Dobrecovs?

— Labāk nezīlēsim. Dotības viņam ir, taču vēl daudz putras jāizēd. Man jau pērn centās teikt, ka viņš vairāk jāliek sastāvā. Taču ir milzīga starpība pat Latvijā — pretinieku noskriet un iesist vārtus dublieru turnīrā vai spēlēt pieaugušo komandā. Es taču viņu zinu vislabāk. Ko ēd, kad iet gulēt un ko var izdarīt. Ja būs centīgs, parādīsies arī iespējas.

— Ja jau dzīvojat kopā, tad viņš redz arī tavu pulksteņu kolekciju. Cik tev to īsti ir?

— Trīs. Viens bija apstājies, bet sadakterējām. Visvairāk vārtu Latvijas virslīgā guvu četras reizes, taču vienreiz tikpat bija arī Sļesarčukam — man bija vairāk ar 11 m sitieniem gūti, tāpēc pulkstenis tika viņam. Viss godīgi.

— Pulksteņi taču arī var būt motivācija dēlam?

— Noteikti. Reizēm jau runājam arī par to, kā es spēlēju.

Futbolu nevar iznīcināt

— Vai totalizatori nenobeigs futbolu?

— Mēs klubā vispār no šīm lietām cenšamies turēties iespējami tālāk. Domāju, ka nenobeigs, jo UEFA arvien nopietnāk ķeras klāt šai problēmai, un tumšajām spēlēm paliek arvien mazāks laukums. Klubi ar ambīcijām un tādi, kas ciena sevi un savus fanus, tādās lietās neiesaistās. Tagad arī sankcijas kļūst arvien skarbākas — izslēgšana no Eiropas kausiem, pazemināšana nacionālajās līgās. Ar to jācīnās visiem.

— Vai spēlētājiem, kas pusgadu nav saņēmuši algu, nevar rasties vilinājums uzlikt uz savu zaudējumu?

— Tāda situācija pērn bija Skonto, bet — gods godam — puiši izturēja un parādīja, ka futbols ir augstāka vērtība.

— Pie mums par to runāja jau gandrīz desmit gadus, bet nekas nenotika. Varbūt signāls, ka Latvijas futbols kļuvis tīrāks, atskanētu tad, kad būtu reāli rezultāti Daugavpils Daugavas lietā?

— Varbūt nenotika tāpēc, ka tas kādam bija izdevīgi. Futbola federācija par šo tēmu atklātu valodu izvairās runāt. Acīmredzot UEFA spiediens bija tik liels, tāpēc arī bija aizturētie, kratīšanas. Jācer, ka ar to neaprobežosies un rezultāts izšķirsies laukumā, nevis totalizatoru kantorī. Tā tas noteikti būs. Futbolu nekas nevar iznīcināt.

Viktors DOBRECOVS

Dzimis: 1977. gada 7. janvārī Liepājā

Darbs: FKLiepāja galvenais treneris

Sportā: Latvijas Virslīgā debitējis 16 gadu vecumā,

Uzbrucējs, Virslīgā guvis 189 vārtus,

Igaunijas čempionātā guvis 17 vārtus,

Latvijas izlasē aizvadījis 18 spēles

Ģimene: dēls Deivids ir Latvijas U-18 izlases spēlētājs