Kalnā kāpējs Ozols
Latvijai 1992. gadā atgriežoties olimpiskajās spēlēs, Barselonā lielāko pārsteigumu sagādāja smiltenietis Dainis Ozols. Medaļas tika gaidītas un arī sagaidītas no iepriekšējo spēļu čempioniem — šāvēja Afanasija Kuzmina un kanoe airētāja Ivana Klementjeva. Abu sudrabiem riteņbraukšanā mazliet negaidīti 194 km grupas braucienā bronzu pievienoja 25 gadus vecais Dainis Ozols, turklāt astotais finišēja Arvis Piziks. Tiesa, tās bija pēdējās spēles, kurās nedrīkstēja piedalīties profesionāļi, bet daudzu riteņbraukšanas lielvalstu amatieri par viņiem nebija daudz vājāki. Dainis piedalījās vēl divās olimpiskajās spēlēs, karjeru noslēdzot ar 21. vietu individuālajā braucienā Sidnejā.
Pirmo nozīmīgo panākumu Dainis Ozols guva 1988. gadā, kad 22 gadu vecumā palika nepārspēts PSRS čempionātā individuālajā braucienā un arī kalnā braukšanā. “Individuālajā braucienā uzvarētājs tika noteikts pēc vairākiem braucieniem, skaitot kopā iegūtās vietas. Es toreiz sīvi cīnījos ar kazahu Andreju Teterjuku,” atceras Ozols. Tajā gadā PSRS izlases sastāvā viņš startēja amatieru Giro d Italia velobraucienā, kur divos etapos uzvarēja, vienu reizi finišēja otrais. Pēc šīm sacensībām par jauno Smiltenes riteņbraucēju nopietnu interesi izrādīja profesionālā riteņbraukšanas komanda Malvor-Sidi. Bet tad šeit vēl bija Padomju Savienība un palikšana Rietumos tika uzskatīta par valsts nodevību. “Es tad vēl biju jauns un sabijies,” stāsta riteņbraucējs. „Ar šīs dienas prātu domājot, vajadzēja palikt turpat Itālijā un piekrist!”
Bet, iespējams, tad Ozolam nebūtu olimpiskās medaļas. Barselonā profesionāļi startēt vēl nedrīkstēja. Savu debiju lielākajā pasaules sporta forumā Dainis atceras ar prieku: “Bija ļoti karsts laiks, tādēļ starts tika dots agri no rīta. Uz sacensībām izbraucām līdz ar saullēktu. Divpadsmit reizes bija jāveic 16 km garš aplis, kurā viens kāpums bija aptuveni divu kilometru garumā. Šajā kalnā arī viss izšķīrās. Pēdējos apļos bija izveidojies atrāviens, kuru mēs ar itālieti Fabio Kasartelli noķērām. Pēc tam kalnā man, Kasartelli un nīderlandietim Hendrikam Dekeram izdevās aizbēgt no līderu grupiņas. Es uzsāku izrāvienu, bet abi konkurenti man piebrauca klāt. Finišā man īsti nebija variantu. Kasartelli bija stiprāks, bet ar Dekeru vēl varēju pacīnīties, ja būtu labāka pozīcija pirms finiša.” Diemžēl Kasartelli trīs gadus vēlāk gāja bojā kritienā Tour de France posmā.
Pēc izcīnītās bronzas medaļas lielu interesi no profesionālajām komandām Ozols neizjuta, lai arī 1992. gadā vēl uzvarēja prestižajā Regio Tour velobraucienā. Lieliskas sezonas kopā ar Arvi Piziku un Kasparu Ozeru Dainim bija 1993. un 1994. gadā, kad Igo Japiņa izveidotajā Latvijas komandā tika gūtas neskaitāmas uzvaras. Smiltenietis labi atceras Franko Belge velobraucienu, kurā 1993. gadā viņš finišēja otrais, bet gadu vēlāk uzvarēja. “1994. gadā mums ar Arvi izdevās aizbraukt projām divatā. Mēs tolaik bijām ļoti spēcīgs kolektīvs. Beļģi mūs respektēja!” Gadu vēlāk kopā ar Arvi Piziku Ozols debitēja profesionālajā komandā. Vienu sezonu viņš pārstāvēja Nīderlandes Novell—Software (pēc tam šī komanda kļuva par Rabobank, bet šobrīd startē ar nosaukumu Lotto NL-Jumbo). Sezonu pašam gribējies aizvadīt labāk. Nākamajā gadā Ozols atgriezās pie Igo Japiņa un Jāņa Sniedzes Latvijas komandā.
Daiņa Ozola profesionālā riteņbraucēja karjeras pēdējais posms tika aizvadīts Polijas komandās Mroz un Mat CCC. Tika gūti vēl vairāki augstvērtīgi rezultāti dažādās starptautiskajās sacensībās. Līdz 2000. gadam viņš dominēja arī Latvijas čempionātos individuālajā braucienā. Ozols piedalījās arī Atlantas un Sidnejas olimpiskajās spēlēs.
Dainis Ozols neaizmirst trenerus, kuri ar viņu strādājuši un palīdzējuši veidot karjeru. Pirmais treneris bija leģendārais smiltenietis Jānis Akmentiņš, Murjāņos ar Daini strādāja Indulis Caucis, ACSK klubā — Oļegs Koševojs, bet pēc tam lielu ieguldījumu deva Igo Japiņš un Jānis Sniedze. Pēc karjeras beigām Dainis Ozols dzīvo savā dzimtajā Smiltenē, kur strādā ceļu būves un remonta darbos. Viņš joprojām ir dzīvespriecīgs un laimīgs. Arī divritenis nav kārts vadzī. Daini Ozolu var redzēt gan braucam pa Smiltenes mežiem, gan piedaloties dažādos riteņbraukšanas pasākumos.
Dainis OZOLS
Dzimis1966. gada 9. septembrī Smiltenē.
STATUSS
Toreiz:Latvijas izlases šosejas riteņbraucējs, Barselonas olimpisko spēļu bronzas medaļas ieguvējs.
Tagad:Strādāju Smiltenes ceļu būves uzņēmumā SIA 8 CBR, remontēju un būvēju ceļus.
AUGUMS, SVARS
Toreiz:178 cm, 72 kg.
Tagad:178 cm, 84 kg.
FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI
Toreiz:Vienā treniņā spēju nobraukt kilometrus 250 un uz riteņa pavadīt vairāk nekā sešas stundas.
Tagad:Pagājušajā sezonā pa Smiltenes apkārtnes ceļiem vienā izbraucienā pieveicu 60 kilometrus.
ĢIMENES STĀVOKLIS
Toreiz:Bija draudzene Inga, apprecējāmies nākamajā gadā pēc Barselonas olimpiskajām spēlēm.
Tagad:Joprojām esmu laimīgi precējies. Mums ar Ingu ir divas meitas — Kristīne un Annija. Kristīnei šobrīd ir 21 gads. Viņa turpina mācības augstskolā. Annijai, kura skolā sekmīgi spēlē volejbolu, paliks 18 gadi.
INVENTĀRS
Toreiz:Barselonas olimpiskajās spēlēs braucu ar lietotu Concorde velosipēdu. Iegādāties jaunus divriteņus toreiz vēl nevarējām atļauties. Pārslēdzēji bija pie rāmja, toties pedāļi — klipšu.
Nākamajos gados jau tikām pie daudz modernākiem divriteņiem.
Tagad: Tagad man ir Giant MTB velosipēds ar labu aprīkojumu — XTR pārslēdzējiem. Ar šo riteni braucu jau kādus piecus gadus. Iepriekš ar to sacensībās startēja Rietumu banka komandas braucēji.
MĒRĶI
Toreiz:Pēc tam, kad tiku iekļauts olimpiskajā komandā, mans mērķis bija pēc iespējas labāk startēt Barselonā. Vēlējos gūt panākumus arī citās starptautiskajās sacensībās. Man patika braukt ar riteni.
Tagad:Galvenais, lai būtu darbs. Mērķis ir izaudzināt abas meitas, kas gan jau lielas. Nākotnē, protams, arī sagaidīt mazbērnus.
VĒRTĪBAS
Toreiz:Galvenā vērtība bija godīga cīņa riteņbraukšanā. Kārtīgi padarīt savu darbu.
Tagad:Tagad galvenā vērtība man ir ģimene, ko ļoti novērtēju.
LIELĀKAIS SASNIEGUMS
Toreiz:Olimpiskā bronzas medaļa Barselonā. Es neteiktu, ka tūlīt pēc finiša man bija ļoti lielas emocijas. Biju vienkārši priecīgs un gandarīts. Komandas biedriem un treneriem emocijas bija pat lielākas.
1992. gadā uzvarēju arī prestižajās Regio Tour sacensībās.
Tagad:Noteikti galvenais sasniegums ir mana stiprā ģimene, kas atbalsta. Esmu gandarīts, ka joprojām braucu ar riteni un brīvajā laikā varu nodarboties ar kaut ko citu vērtīgu.
VEIKSME
Toreiz:Atgriešanās riteņbraukšanā, ar kuru deviņdesmito gadu sākumā biju pārtraucis nodarboties, turklāt 1991. gadā saslimu ar dzelteno kaiti. Tomēr izdevās atgriezties.
Grupas braucienā veiksme nepieciešama katrās lielās sacensībās. Savā ziņā tā man bija klāt arī Barselonas olimpiskajās spēlēs, kad sacensību gaita izveidojās man labvēlīga. Tomēr sava pozīcija bija pašam ar smagu darbu jānopelna.
Tagad:Veselība, kas man ļauj turpināt sportot un strādāt. Protams, arī cilvēki man apkārt un skaistā pilsēta, kurā dzīvoju. Smiltene tiešām ir ļoti latviska vieta, man patīk šeit dzīvot.
DIENAS REŽĪMS
Toreiz:Diena sākās ar rīta rosmi, kurā paskrējām un pavingrojām. Pēc tam bija brokastis. Tad atkarībā no sagatavošanās plāna vai nu viens garš treniņš, vai arī divi nedaudz īsāki treniņi uz divriteņa.
Svarīga loma dienas režīmam bija arī kāju atpūtināšana. Cēlām kājas augšā, lai muskuļi labāk atjaunotos. Īpaši svarīgi tas bija, kad dienā vajadzēja aizvadīt divus startus.
Tagad:Kad sākas aktīvā ceļinieku sezona, tad jau sešos no rīta jābūt darbā tā brīža objektā.
Brīvdienās cenšos neaizmirst par divriteni. Daudz laika prasa dažādi saimnieciski darbi lauku mājās.
VAĻASPRIEKI
Toreiz:Man patika teniss. To kopā ar komandas biedriem spēlējām atpūtas dienās treniņnometnēs. Jo sevišķi Picundā. Pēdējo reizi tenisu spēlēju 2005. gadā.
Tagad:Tagad galvenais vaļasprieks ir makšķerēšana — pamatā zemledus. Braucu bļitkot arī uz Peipusa ezeru Igaunijā.
Rudenī patīk sēņošana, precīzāk — bekošana. Lasu bekas, bet nesmādēju arī gailenes.
Joprojām pie vaļaspriekiem varu pieskaitīt arī riteņbraukšanu.
Autori: Toms Markss
