1957—1961: zelta trio no Rīgas ASK
No 1947. līdz 1971. gadam Padomju Savienības izlase izcīnīja pirmo vietu 11 Eiropas čempionātos no 12, kuros piedalījās — mūsdienu basketbolā tāda sērija nav pa spēkam nevienai valstsvienībai. Visupirms jau tāpēc, ka unikālo sēriju kaldināja daudzu tautību dēli. Pirmajos pēckara gados PSRS basketbola izlases nometnē skanēja krievu un gruzīnu, lietuviešu un igauņu valoda. Bet, sākot ar piecdesmito gadu vidu, aizvien skaļāka kļuva latviešu mēle, uz 10 gadiem pilnībā aizēnojot kaimiņus Baltijas jūras krastā. 20 gadus pēc uzvaras pirmajā Eiropas čempionātā latviešu basketbolisti atkal diktēja modi starptautiskajā basketbolā, tiesa, lielās uzvaras izcīnot zem sveša karoga.
SARKANĀS MAŠĪNAS LATVISKAIS AKCENTS
Bronzas neveiksme 1955. gada Eiropas čempionātā ievadīja nopietnas pārmaiņas Padomju Savienības komandā. No Budapeštā spēlējušajiem 14 basketbolistiem lielvalsts izlasē gaitas turpināja tikai puse. Amatu zaudēja galvenais treneris Konstantīns Travins. Viņa vietā atgriezās Stepans Spandarjans, kurš savulaik tika atlaists pēc otrās vietas Helsinku spēlēs. Eiropas čempions Gunārs Siliņš sev raksturīgajā kategoriski ironiskajā stilā Spandarjana kompetenci raksturojis: "Stulbāku treneri neesmu redzējis…" Bet, iespējams, viņā runāja sens aizvainojums. Tieši Spandarjans 1952. gadā Siliņu neiekļāva izlasē, kas devās uz Helsinku olimpiskajām spēlēm, un līdz ar citiem veterāniem svītroja no kandidātu sarakstiem pirms Melburnas. Citi latviešu basketbolisti vērtējumos nav bijuši tik skarbi.
Maskavā dzimušajam un visu mūžu tur nodzīvojušajam armēnim, kurš par sievu bija ņēmis Krievijā dzīvojošu latvieti, īpašus aizspriedumus pret latviešiem pārmest nevarēja. PSRS basketbolā bija notikusi sardzes maiņa — lielvalsts elitē Maskavas, Tbilisi, Kauņas un Tallinas komandām priekšā bija aizsteidzies Rīgas ASK, un šī realitāte uzreiz atspoguļojās lielvalsts izlases sastāvā. 1956. gadā PSRS olimpiskajā komandā tika iekļauti trīs latvieši, kuri no Melburnas spēlēm atgriezās ar sudraba medaļām, nostiprinātu reputāciju un stabilu vietu PSRS izlasē uz ilgiem gadiem.
Saspēles vadītājam Maigonim Valdmanim piemita jaunībai neatbilstoša stabilitāte gan kārtojot komandas spēli, gan nepieciešamības brīdī uzņemoties iniciatīvu pašam. Trenera Augusta Raubena audzēknis jau 16 gadu vecumā kā līdzīgs cīnījās ar gados vecākiem un miesās varenākiem pretspēlētājiem. Augumā izstiepies līdz 182 centimetriem, viņš perfekti pārvaldīja bumbu un situācijas laukumā izvērtēja kā šahists ātrspēles partijas laikā. Valdmaņa perfektums vienlīdz labi izpaudās gan palēnajā spēlē ar Krūmiņu centrā, gan ātrajā basketbolā, kurā baltiešu trumpji sintezējās ar krievu basketbola atlētisko stilu.
Uzbrucējs (tagad drīzāk teiktu — otrās pozīcijas spēlētājs) Valdis Muižnieks bija Grīziņkalna puika, kurš no bērnības bija paņēmis līdz gan iesauku Biete, gan pagalma cīniņos iegūto ātrumu un izturību. Par basketbolistu 15 gadu vecumā viņu padarīja Eiropas 1939. gada vicečempions Juris Silarājs (Solovjovs), kam piecdesmito gadu sākumā bija paveicies atgriezties no Sibīrijas un sākt strādāt par treneri. Muižnieks bijis precīzs metējs, turklāt tajos laikos ar 183 cm un varenu lēcienu bijis gana, lai sekmīgi cīnītos arī pie groziem. Muižnieka talants īsti atraisījies sadarbībā ar Krūmiņu. Lielais Jānis piesaistījis aizsargu uzmanību un licis blokus, bet Valdis to aizsegā vai nu pats ielauzies pretinieku soda laukumā, vai atmetis bumbu centram. Ar laiku pretinieki šīs sadarbības zinājuši no galvas, taču apturēt nav varējuši, jo viss paveikts ātri un nevainojami precīzi.
Trešo līderi — 218 cm garo centra spēlētāju Jāni Krūmiņu — par basketbolistu bija padarījusi trenera Gomeļska neatlaidība. Vispirms viņš pierunāja milzi stabilu iztiku un mierīgu dzīvi sološo mežstrādnieka amatu nomainīt pret niekošanos sporta laukumā ar nenoteiktu sociālo statusu un neskaidrām nākotnes perspektīvām. Pēc tam pacietīgi ierādīja Lielajam Jānim pareizas kustības un basketbola tehnikas pamatus, kā arī modināja viņā sportisko azartu. Kad tas iegailējās, basketbola laukumā sāka izpausties cita Jānim jau ģimenē ieaudzināta īpašība — tieksme katru darbu padarīt pēc vislabākās sirdsapziņas. Sajutis lielā basketbola garšu un savu noderību komandai, Jānis pamazām ieskrējies un no palīga ("ko nu es metīšu, jums jau labāk sanāk…") izvirzījās par komandas līderi. Viņa devumu komandas uzvarās parasti raksturoja vismaz 20 iegūtie punkti un tolaik precīzi nesaskaitītās atlēkušās bumbas. Turklāt tas vēl nebija viss, jo Krūmiņš labi iekļāvās sadarbībā ar partneriem.
Sportiskās meistarības ziņā latviešu trio sarkanajos PSRS izlases tērpos būtu varējis kļūt arī par kvartetu vai pat kvintetu. Taču dzīvespriecīgais Rīgas pašpuika Aivars Ļeončiks uz izbraukšanas dokumentu kārtotāju šķietami nevainīgo jautājumu, ko PSRS izlases spēlētājs darītu, ja ārzemēs pēkšņi sastaptu kara laikā pazudušo tēvu, godīgi atbildēja, ka ļoti priecātos, ar to pašu aizšķērsodams sev ceļu ārpus lielvalsts robežām. 1956. gada septembrī uz prestižo Mairano kausa izcīņu Itālijā vajadzējis braukt arī puscentram Oļģertam Hehtam, taču modrajiem sportistu uzraugiem nepatika, ka Hehta tēvam Aucē savulaik bija piederējis veikals, savukārt izlases vadītājiem šis spēlētājs nešķita tik svarīgs, lai iejauktos.
SOFIJA'57: FINĀLS LĀPU GAISMĀ
Pirms došanās uz 1957. gada Eiropas čempionātu latviešu trio gan pārvērtās duetā — īsi pirms turnīra Krūmiņš pamatīgi sastiepa muguru un bija spiests palikt mājās. Baltiešu frakciju PSRS izlasē vēl kuplināja pieredzējušie lietuvieši Aļģirds Lauritens un Stasis Stonkus, kā arī igaunis Marts Laga, bet Gruziju pārstāvēja aizsargs Gurams Minašvili. Pa trim spēlētājiem deleģēja Maskavas komandas — AM CSK un Dinamo.
1957. gadā Eiropas čempionāta rīkošanu FIBA bija uzticējusi Bulgārijai — valstij, kurā basketbols piecdesmito gadu beigās piedzīvoja savus labākos laikus. Tas izpaudās gan laukumā, kur mājinieku izlase bija viena no favorītēm, gan tribīnēs. Izšķirošo maču laikā Sofijas Levski Spartak futbola stadionā bija pulcējušies 48 000 skatītāju. Absolūts Eiropas čempionātu rekords! Gandrīz vai uzrakstīju — mūžīgais rekords, kaut gan kas zina: EuroBasket’2015 finālcīņas Lillē notiks hallē, kurā var spēlēt arī futbolu, un tribīnēs ir vieta 27 000 līdzjutēju. Gigantomānija atgriežas modē, spītējot TV un interneta piedāvātajām iespējām emocijas baudīt attālināti.
Milzīgās auditorijas priekšā galvenajās lomās bez mājiniekiem Bulgārijas basketbolistiem bija arī tālaika tradicionālie favorīti — Padomju Savienības un Čehoslovākijas izlases. Ceturtie palika iepriekšējā čempionāta uzvarētāji Ungārijas basketbolisti (dažs čempions vairs nebija komandā sportisku iemeslu dēļ, dažs tāpēc, ka pēc 1956. gada sacelšanās apspiešanas ar pieklājīgo zaļo cilv…, nē — padomju tanku spēku, bija aizbēdzis no sociālistiskās paradīzes). Noslēguma tabulā šim kvartetam sekoja Rumānija, Dienvidslāvija un Polija, tikai astoto vietu atvēlot labākajiem Rietumu pasaules pārstāvjiem frančiem. 10 gadu laikā Eiropa bija atkopusies no kara šausmām un postījumiem, bet sporta sacensību tabulās daiļrunīgi bija redzamas prioritātes. Proti, sociālistiskā Austrumeiropa krietnu daļu resursu novirzīja skatloga spodrināšanai (skatieties, ko spējam!), kamēr Rietumi vispirms ļāva atkopties tautsaimniecībai un cilvēku interesēm pēc personīgās labklājības, sportā masveidīgu profesionālismu atliekot uz vēlāku laiku. Laiks daiļrunīgi parādīja, kura pieeja bijusi efektīvāka un ilgtspējīgāka.
Taču toreiz, 1957. gada vasarā, sociālistiskās sistēmas bankrots vēl bija trīs gadu desmitus tāla sākotne, savukārt prieks par uzvarām bija pieejams katru vakaru. Pēc priekšsacīkstēm, kurās 16 komandas izspēlēja četrus grupu turnīrus, labākais astoņnieks čempionus un medaļniekus noskaidroja vistaisnīgākajā veidā — izspēlējot apļa turnīru. Tajā pa paralēlajām sliedēm no uzvaras uz uzvaru pretim izšķirošajai cīņai soļoja PSRS un Bulgārijas izlases. Padomiešiem visgrūtāk nāca panākums pret Čehoslovākijas komandu (62:60), bulgāri gandrīz paklupa pret Franciju (68:65). Tomēr kalendāra sastādītāji nebija kļūdījušies — turnīra pēdējā kārtā 30. jūnija vakarā Sofijas stadionā notika īsta finālspēle.
Tajā svarīga loma bija atvēlēta arī abiem latviešiem. Maigonis Valdmanis kā sbornajas galvenais saspēles vadītājs uzmanības centrā bija visos svarīgākajos mačos, izceldamies ne tik daudz ar gūtajiem punktiem (10 spēlēs kopā 73), cik prasmīgu komandas spēles diriģēšanu. To Maigais darīja arī finālspēlē, būdams laukumā gandrīz visas 40 minūtes (8 punkti). Tāpat kā centrs Viktors Zubkovs (rezultatīvākais spēlē ar Bulgāriju — 17 punktu, visā turnīrā vidēji 13,6). Valdis Muižnieks divās spēlēs čempionāta gaitā bija palicis rezervē, citās devies laukumā uz maiņu. Acīmredzot veiksmīgi, jo treneri tieši enerģisko rīdzinieku sūtīja laukumā izšķirošās spēles otrā puslaika vidū, kad gaisotni laukumā uzkarsēja līdzvērtīgā cīņa, kurā nevienai komandai neizdevās iegūt izšķirošu pārsvaru, bet tribīnes izgaismoja temperamentīgo skatītāju dedzinātās avīžu lāpas. Interesanti, ka Muižnieks nomainīja rezultatīvāko PSRS izlases spēlētāju čempionātā lietuvieti Stasi Stonku (vidēji spēlē 13,9 punkti), kuram izšķirošajā mačā spēle negāja no rokas. Maiņa izrādījās veiksmīga — Muižnieka caurgājieni uzšķērda mājinieku aizsardzību, un 6 gūtie punkti palīdzēja radīt izšķirošo lūzumu — 60:57 PSRS izlases labā, un Eiropas čempionu tituls bija atgūts!
10. Eiropas čempionāts basketbolā
Sofija, 1957. gada 20. jūnijs—30. jūnijs
Piedalījās 16 komandas. 1. posmā 4 grupu turnīri, 2. posmā turnīri par 1.—8. un 9.—16. vietu.
1. Padomju Savienība 7—0, 2. Bulgārija 6—1, 3. Čehoslovākija 5—2, 4. Ungārija 4—3, 5. Rumānija 3—4, 6. Dienvidslāvija 2—5, 7. Polija 1—6, 8. Francija 0—7. 9. Turcija 7—0, 10. Itālija 6—1, 11. Somija 5—2, 12. Beļģija 4—3, 13. Vācijas Federatīvā Republika 3—4, 14. Austrija 2—5, 15. Skotija 1—6, 16. Albānija 0—7.
Eiropas čempioni: Maigonis Valdmanis (10 spēles, 73 punkti) un Valdis Muižnieks (8 spēles, 50 punktu)
EUROBASKET'59: POLITIKAS UPURU REHABILITĀCIJA TURKU PIRTĪ
Rīgas ASK panākumu sērija Padomju Savienības čempionātā un triumfs pirmajā Eiropas kausa izcīņā bija nostiprinājis ne tikai latviešu basketbolistu, bet arī trenera reputāciju, un 1958. gadā tik tikko 30 gadu slieksni pārkāpušais Aleksandrs Gomeļskis tika iecelts par Padomju Savienības izlases otro treneri. Uzņēmīgā vīra enerģija gan nebija iegrožojama palīgam atvēlētajos rāmjos, tāpēc konflikts ar galveno treneri Stepanu Spandarjanu bija tikai laika jautājums. Tomēr pirmajā brīdī abu starpā valdījusi radoša sadarbība, un viena no tās izpausmēm bija uzreiz piecu (!) ASK basketbolistu iekļaušana sbornajas sastāvā 1958. gada rudenī prestižajā Mairano kausa izcīņā Itālijā. Kopā ar lielo trijnieku spēlēja arī uzbrucējs Alvils Gulbis (tenisista Ernesta Gulbja vectēvs) un spēka uzbrucējs (toreiz teica — otrais centrs) Gundars Muižnieks (Valda uzvārda brālis — radniecība abus nesaistīja). Komanda izcīnīja pirmo vietu, pārspējot bulgārus, ungārus un itāliešus. Tomēr, kad pienāca oficiālo cīņu laiks, latviešu kvintets atkal pārvērtās ierastajā trio. Turklāt nācās iztikt bez citu baltiešu atbalsta, jo lietuviešu un igauņu jaunā paaudze nespēja izlauzties cauri PSRS izlases konkurences sietam.
1959. gadā Padomju Savienības izlasei bija divi nopietni sportiskie pārbaudījumi. Vispirms janvārī Čīlē notika trešais pasaules čempionāts. PSRS izlase, kurā Maigonis Valdmanis, Valdis Muižnieks un Jānis Krūmiņš bija starp galvenajiem līderiem, grupas turnīrā paklupa pret Kanādas izlasi, toties finālturnīrā citu pēc citas apspēlēja galvenās konkurentes Čīles, Bulgārijas, Brazīlijas, Puertoriko un ASV komandas, faktiski nodrošinot pirmo vietu. Pārliecībā, ka aritmētika nepievils, padomju delegācijas vadība pakļāvās Maskavas pavēlei pēdējā kārtā neiziet laukumā mačā ar Taivānas izlasi, kas it kā nelikumīgi pārstāvot Ķīnu (iepriekš tāpat bija rīkojušies bulgāri). Brālīgās Ķīnas Tautas Republikas valdība šo politiskās solidaritātes žestu ij nepamanīja, un drīz attiecības starp abām sociālistiskajām lielvalstīm samilza līdz reālai šaušanai pierobežas konfliktu laikā. Toties basketbolisti to atcerējās līdz mūža beigām. Jo FIBA vadība parādīja principialitāti un ne tikai piešķīra PSRS un Bulgārijas izlasēm pa zaudējumam ar 0:2, bet arī par atklātu sporta sajaukšanu vienā putrā ar politiku diskvalificēja abas vienības, oficiālajā tabulā nobīdot tās uz sesto un septīto vietu. Propagandas troksnis šaipus dzelzs priekškara tika sacelts liels, tai skaitā PSRS tautu spartakiādes atklāšanas parādes laikā apbalvojot 12 basketbolistus ar Maskavā izgatavotām pasaules čempionu zelta medaļām. Taču agri vai vēlu tas noklusa, bet basketbola vēsturē palika oficiālais ieraksts, ka trešajā pasaules čempionātā uzvarējusi Brazīlijas izlase, bet krievi finišējuši tikai sestie…
Par laimi, iespēja vismaz daļēji remdēt sportisko apetīti un iegūt no rokām izlaisto zeltu pavērās jau pēc dažiem mēnešiem — 1959. gada maijā Stambulā notika kārtējais Eiropas čempionāts. Apņemšanās to sarīkot liecināja, ka basketbols turkiem iet pie sirds, tiesa, līdz sportiskās meistarības virsotnēm viņiem vēl bija tāls ceļš ejams. Karstasinīgie atbalstītāji, kuri XXI gadsimtā Turcijas izlasei palīdzējuši tikt pie sudraba medaļām gan pasaules gan Eiropas čempionātos, 1959. gadā vēl nebija tik vareni, lai mājiniekus pavilktu augstāk par 12. vietu. Bet medaļas sadalīja tā laika tradicionālie favorīti ar PSRS izlasi priekšgalā.
Stambulā sbornaja aizvadīja deviņas spēles, sīvāko pretestību piedzīvojot pusfināla turnīrā no Bulgārijas vienības. Mačs sācies lielajā futbola stadionā, taču lietus dēļ drīz nācies pārcelties uz zāli. Sīksto dienvidnieku pretestību izdevās salauzt tikai otrajā puslaikā — 66:60. Uzvarētājiem 28 punktus guva Krūmiņš, 10 — Muižnieks. Par latviešu lomu komandā komentāri lieki (Valdmanis bija ne tikai pamatsastāva saspēles vadītājs, bet arī izlases kapteinis). Ar konkurentēm finālturnīrā klājies mazliet vieglāk — Ungāriju izdevās uzvarēt ar 69:60, Čehoslovākiju — ar 83:72 (Valdmanim 19 punktu).
Izšķirošajā spēlē pēdējā dienā PSRS izlase sacentās ar Francijas komandu, kuras sastāvā bija arī 217 cm garais Žaks Lefevrs. Pirms turnīra franču treneris stāstīja, ka Žaks kā 20 kg vieglāks un ātrāks spēlētājs pārspēšot Krūmiņu. Taču skaitļi izsaka visu. PSRS izlases pārsvars bija 88:72, un Krūmiņa devumu raksturoja 32 punkti (Muižniekam 16, Valdmanim 12, savukārt Lefevram 16), kaut arī visu otro puslaiku viņš spēlēja ar četrām piezīmēm. Visā čempionātā Krūmiņš bija PSRS izlases rezultatīvākais spēlētājs — vidēji mačā 13,8 punkti.
11. Eiropas čempionāts basketbolā
Stambula, 1959. gada 21.—31. maijs
Piedalījās 17 komandas. 1. posmā 4 grupu turnīri, 2. posmā 2 pusfināla turnīri (1.—8. vieta), 3. posmā finālturnīrs par 1.—4. vietu.
1. Padomju Savienība 3—0, 2. Čehoslovākija 1—2, 3. Francija 1—2, 4. Ungārija 1—2. 5. Bulgārija, 6. Polija, 7. Beļģija, 8. Rumānija, 9. Dienvidslāvija, 10. Itālija, 11. Izraēla, 12. Turcija, 13. Somija, 14. Vācijas Demokrātiskā Republika, 15. Spānija, 16. Austrija, 16. Irāna
Eiropas čempioni: Jānis Krūmiņš (9 spēles, 124 punkti), Valdis Muižnieks (8/62), Maigonis Valdmanis (9/75).
BELGRADA'61: PIESAKĀS BASKETBOLA OTRĀ LIELVARA
Pēc 1960. gadā Romas olimpiskajām spēlēm, kurās PSRS izlase trešo reizi pēc kārtas izcīnīja sudraba medaļas (sastāvā, protams, bija Valdmanis, Muižnieks un Krūmiņš, kā arī VEF saspēles vadītājs Cezars Ozers) beidzās trīs gadus ilgusī galvenā trenera Stepana Spandarjana sadarbība ar Aleksandru Gomeļski. Konfliktā virsroku ņēma pirmais, rīdzinieku uz vienu sezonu atstumjot no darba izlasē. Tomēr ASK basketbolistu pozīcijas tas neietekmēja, un 1961. gada pavasarī Rīgas trijotne devās uz 12. Eiropas čempionātu Belgradā (Lietuvas un Igaunijas basketbolistu sastāvā nebija).
Belgradas vieglatlētikas manēžā, kuras tribīnēs bija vietas 12 000 skatītāju, PSRS komanda uzvarēja visās astoņās spēlēs, sīvāko pretestību sastopot finālmačā ar laukuma saimnieci Dienvidslāvijas komandu — 60:53.
Savā ziņā tas bija pārsteigums, jo iepriekš dienvidslāvi nebija piedalījušies cīņā par medaļām un pirms turnīra netika pieskaitīti favorītiem. Taču mājinieku jaunais līderis Radivoje Korāčs kļuva par visa turnīra spožāko zvaigzni un rezultatīvāko spēlētāju, vidēji mačā gūdams 24 punktus, un līdz pat finālmačam pretinieki nespēja atrast pretlīdzekļus 196 cm garā uzbrucēja precīzajiem āķa metieniem, kuri iedvesmoja arī partnerus. Turnīra laikā Dienvidslāvijas izlase zaudēja tikai PSRS komandai (pusfināla grupā ar 58:75, finālā ar 53:60), pelnīti izcīnot sudraba medaļas un uz palikšanu ielaužoties Eiropas elitē. Tomēr finālmačā Korāčs ar 12 punktiem palika citas zvaigznes ēnā — 18 punktus PSRS komandas labā guva Jānis Krūmiņš (Valdmanim 6, Muižniekam 4). Muguras sāpju dēļ turnīra laikā divos mačus Lielais Jānis bija palicis malā, ļaujot uzvarētāju laurus plūkt citiem meistariem, kuru PSRS izlasē netrūka (visā turnīrā rezultatīvākie bija Jurijs Korņejevs — 12,3 punkti). Taču svarīgākajā brīdī uz viņu varēja paļauties — kā allaž.
Šajā čempionātā piedalījās 19 valstu izlases, sasniedzot masveidības rekordu un mudinot FIBA domāt par kvalifikācijas turnīru rīkošanu. Pirmo reizi Eiropas čempionātā startēja Zviedrijas izlase, kuras sastāvā bija arī Latvijā dzimušais Gunārs Kraulis (5 spēles, 7 punkti), kurš latviešu trimdinieku komandas SK Rīga sastāvā 1958. gadā bija kļuvis par Zviedrijas čempionu.
12. Eiropas čempionāts basketbolā
Belgrada, 1961. gada 29. aprīlis—8. maijs
Piedalījās 19 komandas. 1. posmā 6 grupu turnīri, 2. posmā 2 pusfināla turnīri (1.—12. vieta), 3. posmā pusfināli un finālspēles.
1. Padomju Savienība, 2. Dienvidslāvija, 3. Bulgārija, 4. Francija, 5. Čehoslovākija, 6. Ungārija, 7. Rumānija, 8. Beļģija, 9. Polija, 10. Turcija, 11. Izraēla, 12. Austrumvācija, 13. Spānija, 14. Somija, 15. Nīderlande, 16. Vācijas FR, 17. Grieķija, 18. Zviedrija, 19. Anglija
Finālspēle: Padomju Savienība—Dienvidslāvija 60:53
Eiropas čempioni: Jānis Krūmiņš (6 spēles/47 punkti), Valdis Muižnieks (8/53), Maigonis Valdmanis (8/43)
