1981—1989: superzvaigžņu ēra — Valters, Sabonis, Galis, Petrovičs
Olimpisko basketbola turnīru tradicionālo favorītu un uzvarētāju amerikāņu nepiedalīšanās Maskavas spēlēs 1980. gadā, protestējot pret padomju iebrukumu Afganistānā, ceļu uz kāroto titulu atbrīvoja Eiropas komandām. Pirmkārt, Padomju Savienības izlasei, kuras galvenais treneris, bijušais rīdzinieks Aleksandrs Gomeļskis, gadu iepriekš pārliecinoši iegūtā Eiropas čempiona titula apreibināts, nepietiekami novērtēja konkurentu spēkus. Maskavā lielākoties no veterāniem sastāvošā PSRS izlase zaudēja ne tikai Dienvidslāvijas, bet arī Itālijas izlasei, paliekot tikai trešajā vietā. Brīnumainā kārtā Gomeļskis noturējās lielvalsts komandas vadītāja krēslā, nosolīdamies kaunu nomazgāt ar uzvaru nākamajā lielajā turnīrā — 1981. gada Eiropas čempionātā. Lai solījumu izpildītu, komandā bija vajadzīgs kapitālremonts un jauns dzinējspēks. Tādu meklējot, Gomeļska skats pievērsās pirms 15 gadiem pamestajai Rīgai. Bija pienācis gals 16 gadus ilgajam posmam, kad Eiropas basketbola čempionāti notika bez latviešu līdzdalības.
PRĀGA’81:SVAIGAIS BALTIJAS VĒJŠ
Valdis Valters PSRS basketbola elites uzmanību izpelnījās jau 20 gadu vecumā, kad kopā ar VEF komandu debitēja lielvalsts virslīgā. Reaktīvi ātrs, vienlīdz spējīgs precīzi uzbrukt pats un ar asu piespēli izvirzīt labā pozīcijā partneri, pēc rakstura — līderis. Tas viss iegūla pozitīvo īpašību svaru kausā. Bet bija arī negatīvo iezīmju kopums — nestabilitāte, avantūrisma iezīmes, nepietiekama aktivitāte aizsardzībā un padomju sportā tik ļoti cienīto cīnītāja īpašību trūkums — kas pārsvēra plusus. Viņu pārbaudīja PSRS izlases treniņnometnēs un otrajā izlasē, taču 1979. gadā, pirms Eiropas čempionāta, Gomeļskis deva priekšroku stabilajam darbarūķim lietuvietim Valdemāram Homičam. Savukārt 1980. gada vasarā pirms olimpiskajām spēlēm tālāko rezervistu vietas Gomeļskis atvēlēja spēlētājiem, par kuriem morāli un materiāli iestājās viņu pārstāvēto klubu un biedrību vadītāji. Valteram tādu advokātu nebija.
Toties bija speciālisti, kas novērtēja jaunā rīdzinieka potenciālu un iespējas ne tikai iekļauties sbornaja sastāvā, bet arī revolucionāri mainīt komandas smagnējo stilu. Viens no viņiem — Anatolijs Bliks — pēc Maskavas spēlēm kļuva par Gomeļska palīgu izlasē. Būdams lielisks psihologs, viņš necentās uztiept savas idejas, bet ierosināja paeksperimentēt — izveidot divus piecniekus. Vienā bija zvaigznes — Vladimirs Tkačenko, Sergejs Jerjomins, Aleksandrs Saļņikovs, Nikolajs Derjugins, Anatolijs Miškins, kas cienīja lēnu pozicionālu spēli. Otrajā bija ātrie — lietuvietis Sergejs Jovaiša (augums 196 cm), CSKA pārstāvji Andrejs Lopatovs (208), Sergejs Tarakanovs (205), ukrainis Aleksandrs Belostennijs (218) un Valters (195). Pirms pārbaudes spēlēm Bliks savam aizbilstamajam pamācījis, kā labāk iepatikties Gomeļskim — kurā brīdī cītīgāk pastrādāt aizsardzībā, kurā uzsvērti uzspēlēt uz partneriem, metienu vietā izdarot piespēles. Nostrādāja.
Eiropas čempionāta pirmo spēli PSRS—Polija Valters sāka uz rezervistu soliņa, taču jau pirmais viņa izgājiens laukumā pievērsa uzmanību debitantam ar 10. numuru, kas iepriekš 13 gadus bija rotājis izlases līdera Sergeja Belova kreklu.
„Straujš caurgājiens, acumirklīga apstāšanās, augsts lēciens it kā zemes pievilkšanas spēks būtu pārstājis darboties, mīksts precīzs metiens — ilggadējā PSRS izlases līdera Sergeja Belova firmas gājiens. Taču padomju komandā ar 10. numuru tagad spēlē Valdis Valters, kurš Eiropas čempionāta pirmajā spēlē ar Polijas izlasi mūsu komandas burās iepūta svaigo Baltijas vēju,” rakstīja laikraksts Sovetskij sport, novērtējot debitanta ieguldījumu — 29 minūtēs 17 punktu.
Taču tas bija tikai sākums. Pārliecība auga ar katru minūti, un izrādījās, ka Valters spēj ne tikai būt efektīvs ātrā spēlē, bet var arī pozicionālā basketbolā precīzi iespēlēt bumbu varenajam Vladimiram Tkačenko. Ar milzu nepacietību gaidītajā favorītu spēlē PSRS izlase sagrāva olimpisko čempioni Dienvidslāvijas izlasi ar 108:88, un Valtera ieguldījumu raksturoja 32 gūtie punkti. „Dienvidslāviem arī patīk uzbrukt, viņi aizsardzībai nepievērš pārāk lielu vērību. Bet man to tik vajag,” Valters jau runāja ar līdera pašapziņu. Dažas dienas vēlāk finālspēlē ar tiem pašiem pretiniekiem apliecināja, ka vārdiem ir segums — PSRS izlase uzvarēja ar 84:67, Valdis guva 20 punktus un apbalvošanas ceremonijā saņēma balvu kā turnīra labākais spēlētājs. PSRS izlasē viņš bija rezultatīvākais — deviņās spēlēs 150 punktu (vidēji spēlē 16,6; Anatolijam Miškinam 9/138 — 15,3, vienīgajam lietuvietim Sergejam Jovaišam 9/92 — 9,1). Sbornaja bija uzvarējusi visās deviņās spēlēs ar vidējo punktu starpību 21,1. Zvaigžņu piecniekā vēl bija Miškins, Dragans Kičanovičs (Dienvidslāvija), Staņislavs Kropilaks (Čehoslovakija) un Huans Delakruss (Spānija).
„No Prāgas lidoju mājās kā cits cilvēks. Biju kā uz citas planētas — Eiropas čempions, labākais spēlētājs, vienīgais tāds Latvijā! Jā, kādreiz tādas zvaigznes mums bijušas, bet kurš tad vairs atceras… Ar vienu aci jau redzēju, kas mani sagaida lidostā, mājās.
Lidmašīnā drusku iešāvām un Gomeļskis sāka mani provocēt — sak’, bija balsošana par labāko, visi bija noskaņoti pret tevi, bet es nokārtoju, lai tu dabūtu balvu… Mani tas baigi uzvilka. Pateicu: ja nebūtu Blika, diez vai es vispār būtu ticis laukumā, jo jūs taču mani neuzskatījāt par izlases līmeņa spēlētāju. Varbūt vajadzēja paklusēt, bet — tad tas nebūtu es.” Tā pats Valters pēc 30 gadiem rakstīja autobiogrāfiskajā grāmatā Dumpinieks ar ideāliem.
22. Eiropas čempionāts basketbolā
Bratislava, Haviržova, Prāga, 1981. gada 26. maijs—5. jūnijs
Piedalījās 12 komandas. 1. posmā 2 grupu turnīri, 2. posmā spēles finālgrupās (1.—6., 7.—12.), 3. posmā finālspēle un cīņa par 3. vietu.
1. Padomju Savienība, 2. Dienvidslāvija, 3. Čehoslovakija, 4. Spānija, 5. Itālija, 6. Izraēla, 7. Polija, 8. Francija, 9. Grieķija, 10. Vācijas FR, 11. Turcija, 12. Anglija
Finālspēle: Padomju Savienība — Dienvidslāvija 84:67
Eiropas čempions: Valdis Valters — 9 spēles, 150 punkti (vidēji spēlē 16,6); čempionāta labākais spēlētājs
NANTE’83: ITĀLIJAS LAIMES STUNDA
Valtera demaršam lidmašīnā bija tālejošas sekas. Blika autoritāte spēlētāju acīs Gomeļski darīja piesardzīgu, bīstams konkurents līdzās viņam nebija vajadzīgs, un drīz vien palīga postenī parādījās citi, pakļāvīgāki speciālisti. Valtera pozīcijas komandā šīs izmaiņas īpaši neietekmēja, jo iekaroto reputāciju atņemt vairs nevarēja un meistarība nerūsēja. Tikai kas zina, kādas virsotnes tiktu sasniegtas, turpinot sadarbību ar moderni domājošu, radošu, uz spēlētāja attīstību tendētu visaugstākās klases treneri, kādu sastapt basketbolista karjerā Valteram vairs neizdevās?
Tostarp Baltijas vēji PSRS izlases burās sāka pūst aizvien jaudīgāk. Lielvalsts čempionātā Kauņas Žalgiris cēlās milžu cīņai ar CSKA, un kopā ar Sergeju Jovaišu un Valdemāru Homiču sbornaja sastāvā jau 18 gadu vecumā iekļāvās 220 cm garais brīnumbērns Arvīds Sabonis. Tallinas Kalev astoņdesmitajos gados nekādi nevarēja izrauties no 1. līgas purva, tomēr pats talantīgākais tās paaudzes basketbolists — 200 cm garais aizsargs Heino Endens — lieliski iekļāvās izlases modelī. 1982. gadā PSRS izlase atguva pasaules čempionu titulu un gadu vēlāk uz Eiropas meistarsacīkstēm Francijā devās kā absolūta favorīte.
Pārliecību, ka viss būs kārtībā, stiprināja gan pašu piecu uzvaru sērija grupas turnīrā, gan tradicionālo konkurentu dienvidslāvu klupiens — tikai 3. vieta grupā un neiekļūšana pusfinālā. Bet…
Valdis Valters: „Īsi pirms čempionāta izmežģīju potīti. Tā uzpampa, un bija skaidrs, ka labo formu pazaudēšu. Pats biju gatavs palikt mājās, bet toreiz jau spēlētājs pats neko nevarēja izšķirt. Ja brīvprātīgi neaizbrauktu, tepat Rīgā mani iznīcinātu. Bija gari prēmiju saraksti, desmitiem cilvēku Sporta komitejā, biedrībā Daugava, Vefā par mani saņēma kaut kādu naudu… Arī Gomeļskis kala savu: būsi sastāvā un nekādu runu. Jerjomins vēl bija ierindā, tiesa, 40 minūtes nospēlēt vairs nevarēja. Cita saspēles vadītāja gan nebija. Dakteri solīja, ka uz galvenajām spēlēm būšu gatavs. Pats arī tā cerēju. Bet formā tomēr neatgriezos.
Līdz pusfinālam ar manu lēkāšanu uz vienas kājas pietika, lai visus sasistu lupatās, bet tad zaudējām spāņiem. Pelnīti, jo viņi tajā dienā bija stiprāki. Zaudējām vienā spēlē ar punkta starpību, citās ar 30—40 punktiem vinnējām, bet — tikai trešā vieta…”
Spānijas izlase uzvaru ar 95:94 izcīnīja ar sešu spēlētāju spēkiem (Huanam Sanepifanio 27 punkti, Kandido Sibilio 24). Padomiešiem rezultatīvākais bija Arvīds Sabonis (26), bet Valtera devumu statistikā raksturoja 0 punktu un 5 piezīmes.
Eiropas basketbola čempionāta izšķirošā spēle bez PSRS vai Dienvidslāvijas izlases līdzdalības pēdējo reizi bija notikusi 28 gadus iepriekš. Abas laimīgās finālistes — Itālijas un Spānijas izlases — trešo reizi bija nonākušas soļa attālumā no čempionu troņa. Izšķirošajam kāpienam vairāk spēka bija saglabājuši itālieši, kuri uzvarēja ar 105:96. Rezultatīvākais vīrs laukumā bija spānis Sanepifanio (21), tomēr ļoti organizēti spēlējušās Itālijas izlases kolektīvās pūles bija auglīgākas (desmit spēlētājiem starp 7 un 20 punktiem).
PSRS izlase bronzu paņēma bez īpašas piepūles, bet tā nepasargāja no vētras. Gomeļskis par galveno vaininieku padarīja Valteru, i nepieminēdams pirms turnīra dabūto traumu un publiski apšaubīdams rīdzinieka iekļaušanu olimpiskās izlases kandidātos. Taču kritikas motivētais un savainojuma sekas izārstējušais Valters divas nedēļas vēlāk deva milzīgu ieguldījumu Latvijas izlases bronzas medaļās PSRS tautu spartakiādes turnīrā, apklusinādams kritiķus un liekot pārdomāt arī Gomeļskim. Pilnībā uz rīdzinieku paļauties nevarēja, bet bez viņa iztikt — arī ne.
18 gadus vecais Arvīds Sabonis (7 spēles, 17,7 punkti — rezultatīvākais PSRS komandā) tika atzīts par labāko centra spēlētāju. Labākā saspēles vadītāja gods tika Huanam Korbalanam, uzbrucēja — Huanam Sanepifanio (abi — Spānija).
Citu baltiešu devums: Sergejam Jovaišam (7 — 14,3), Valdemāram Homičam (6 — 9,8), Heino Endenam (7 — 5,8).
Rezultatīvāko spēlētāju saraksta galvgalī bija 26 gadus vecais 186 cm garais Niks Galis. Ņujorkā dzimušais un ASV izaugušais grieķis vidēji mačā bija guvis 33,6 punktus — vairāk nekā labākie snaiperi jebkurā iepriekšējā turnīrā. Tiesa, Grieķijas izlase augstāk par priekšpēdējo, 11. vietu, šoreiz vēl netika, bet seši vīri no šā sastāva vēl liks par sevi runāt itin drīz.
23. Eiropas čempionāts basketbolā
Nante, 1983. gada 26. maijs—4. jūnijs
Piedalījās 12 komandas. 1. posmā 2 grupu turnīri, 2. posmā spēles finālgrupās (1.—6., 7.—12.), 3. posmā finālspēle un cīņa par 3. vietu.
1. Itālija, 2. Spānija, 3. Padomju Savienība, 4. Nīderlande, 5. Francija, 6. Izraēla, 7. Dienvidslāvija, 8. Vācijas FR, 9. Polija, 10. Čehoslovakija, 11. Grieķija, 12. Zviedrija
Finālspēle: Itālija— Spānija 105:96, par 3. vietu Padomju Savienība—Nīderlande 105:70
Eiropas bronza: Valdis Valters — 7 spēles, 57 punkti (vidēji spēlē 8,1)
ŠTUTGARTE’85: SARKANĀ MAŠĪNA AR BALTIEŠU AKCENTU
PSRS politiskās vadības atbildes gājiens olimpiskajā karā — Losandželosas spēļu boikots 1984. gadā — izjauca ne tikai daudzu sportistu sapņus, bet arī vairākus intriģējošus sportiskos dueļus, kas palika neizspēlēti. Cita starpā arī PSRS basketbola izlases divcīņu ar ASV olimpisko komandu, kurā tolaik vēl spēlēja tikai studenti (toties kādi — Losandželosā par čempioniem kļuva nākamās NBA superzvaigznes Maikls Džordans un Patriks Jūings). „Mani ļoti interesē, kā būtu beigusies PSRS un ASV izlašu spēle Losandželosas olimpiādē. Un nesteidzieties bļaut, ka amerikāņi ar Jūingu un Džordanu priekšgalā mūsējos būtu nopēruši kā puišeļus. Man nezin kāpēc šķiet, ka vēl pilnīgi veselais Sabonis būtu apēdis Jūingu, bet Valters ar savu reaktīvo starta ātrumu būtu spējis saskaldīt trenera Bobija Naita slaveno presingu,” šie vārdi pieder trenerim Vladimiram Kondrašinam, kurš pats bija aizvadījis PSRS izlasi līdz uzvarai Minhenes olimpiskajās spēlēs. Savu bērnības kaimiņu un mūžīgo oponentu Gomeļski viņš neieredzēja ne acu galā, taču antipātijas nespēja aizmiglot objektīvo skatu uz dzīvi, basketbolu un Gomeļska vadītās komandas milzīgo potenciālu.
Uzkrāto un neizlādēto jaudu PSRS izlase 1985. gadā gāza pār konkurentu galvām Eiropas čempionātā Rietumvācijā. Jau bez Gomeļska, kurš kārtējo reizi tika pieķerts kādās ārpussporta mahinācijās un padarīts par neizbraucošo (cilvēku, kam liegta izbraukšana ārpus PSRS). Viņa ietekme sporta varas gaiteņos gan saglabājās, tāpēc galvenā trenera postenī nokļuva nevis kāds no lielo klubu treneriem, bet gan jaunatnes izlases vadījušais Vladimirs Obuhovs. Pieklājīgs cilvēks, kurš viņa rīcībā nokļuvušajām zvaigznēm deva lielu rīcības brīvību gan laukumā, gan ārpus tā. Pirmajā sadarbības posmā tāda pieeja nostrādāja perfekti.
Valdis Valters: „Gomeļskis visu laiku gribēja parādīt, kurš ir priekšnieks, jaucās iekšā tur, kur nevajadzēja jaukties, un dažkārt arī visu sačakarēja. Pie Obuhova spēlējām, kā mācējām. Un mēs mācējām daudz.
Eiropas čempionātā mums bija ļoti stipra grupa — Spānija, arī Dienvidslāvija, Francija. No spāņiem dabūjām iekšā, un labi, ka dabūjām. Pēc tam mašīna ieskrējās… Ceturtdaļfinālā ar bulgāriem plus 20, pusfinālā ar Itāliju pirmajā puslaikā +30, spēlē 112:96, finālā ar Čehoslovakiju 120:89! Spēlējām ātri, tehniski, vienā elpas vilcienā. Septiņās spēlēs no astoņām iemetām vairāk par 100 punktiem, tikai spāņiem 92.
Sabonis bija pašā zenītā, vēl bez traumām. Čempionāta Zvaigžņupiecniekā bijām mēs abi, kā arī vācietis Detlefs Šrempfs, spānietis Fernando Martins un Dražens Petrovičs. No šā piecnieka tikai es neuzspēlēju NBA.”
PSRS izlasei togad bija ļoti baltiski vaibsti. Pamatsastāvā parasti spēlēja Valters (vidēji spēlē 16,6 punkti), Valdemārs Homičs (10,9), caur Rīgas ASK un CSKA līdz Žalgirim tikušais Rims Kurtinaitis (15), Sabonis (20,1), kā arī jaunā ukraiņu zvaigzne Aleksandrs Volkovs (7,8). No rezervistu soliņa iesaistījās Sergejs Jovaiša (6,8), Heino Endens (4), kā arī varenie Aleksandrs Belostennijs (8,7), Vladimirs Tkačenko (6,7), Andrejs Lopatovs (6), Sergejs Tarakanovs (7,9) un Valerijs Tihoņenko (6,7).
Sarkanā mašīna nebija apturama, tomēr turnīra spilgtākās zvaigznes gods tika 20 gadus vecajam Draženam Petrovičam. PSRS izlases līderi spēles laiku, atbildību un slavu dalīja uz daudzām galviņām. Petrovičs paaudžu maiņas novājinātās Dienvidslāvijas izlases sastāvā plosījās viens pats (vidēji spēlē 25,1 punkts). Komanda palika tikai septītā, bet basketbola Mocarta spēle neradīja šaubas par jaunas superzvaigznes dzimšanu.
24. Eiropas čempionāts basketbolā
Štutgarte, 1985. gada 5. jūnijs—16. jūnijs
Piedalījās 12 komandas. 1. posmā 2 grupu turnīri, 2. posmā izslēgšanas spēles ceturtdaļfināls, pusfināls, finālspēles.
1. Padomju Savienība, 2. Čehoslovakija, 3. Itālija, 4. Spānija, 5. Vācijas FR, 6. Francija, 7. Dienvidslāvija, 8. Bulgārija, 9. Izraēla, 10. Rumānija, 11. Polija, 12. Nīderlande
Finālspēle: Padomju Savienība—Čehoslovakija
Eiropas čempions: Valdis Valters — 8 spēles, 133 punkti (vidēji spēlē 16,6)
ATĒNAS’87: MAZAIS CINĪTIS APGĀŽ VEZUMU
Sportā vislielākā varenība mēdz izplēnēt ļoti strauji. PSRS basketbola izlasē iedibinātā demokrātija 1986. gada vasarā jau bija pāraugusi mērenā anarhijā, kas noveda pie varenās komandas zaudējuma pasaules čempionāta finālspēlē amerikāņu studentiem. Par galvenajiem vainīgajiem bez trenera Obuhova (netika galā ar zvaigžņu visatļautību!) tika pasludināti Sabonis (saslimis ar zvaigžņu slimību, neattaisnoja cerības), Kurtinaitis un komandas kapteinis Valters (nepakļāvās galvenajam trenerim, nelabvēlīgi ietekmēja mikroklimatu). Pie izlases stūres atgriezās Aleksandrs Gomeļskis. Bez Saboņa iztikt viņš nevarēja, taču milzi no ierindas uz ilgu laiku izsita Ahilleja cīpslas plīsums. Savukārt abi pārējie grēkāži tika svītroti no izlases kandidātu saraksta. Vismaz uz laiku.
Valdis Valters: „Mans ego bija aizskarts. Kad atrados virsotnē, bija grūti atrast jaunu motivāciju, un pats domāju, ka vajadzētu likt punktu spēlēšanai izlasē. Taču, kad manā vietā lēmumu bija pieņēmuši citi, vajadzēja pierādīt, ka esmu labs spēlētājs. Pierādīju. Pat Gomeļskis bija spiests mani atkal ņemt atpakaļ.
Bet tā jau bija cita komanda. Gomeļskim patika tādi tarani kā Marčuļonis un Homičs, kuri nebija klasiski saspēles vadītāji. Es gāju laukumā uz maiņu, bet Eiropas čempionātā Atēnās tik un tā biju komandas rezultatīvākais spēlētājs. Marčuļoni taisīja par pirmo zvaigzni, bet finālā ar mājiniekiem viņš ātri sataisīja piezīmes un pazuda. 16 000 skatītāju ārdījās, citi arī nevarēja kārtīgi uzspēlēt, un tad mēs ar Jovaišu sākām vilkt komandu.”
Jubilejas 25. Eiropas čempionāts notika īstā ellītē. Atēnu priekšpilsētā Pirejā tikko uzbūvētajā arēnā ar simbolisko nosaukumu Peace and Friendship (miers un draudzība) karstasinīgie grieķu fani gaidīja sava mīluļa Nika Gaļa solokoncertu, un viņu enerģijas devas pietika, lai uzlādētu visu komandu. Grieķijas izlase kopš bronzas medaļām dalībnieku skaita un kvalitātes ziņā pavisam šķidrajā 1949. gada čempionātā Eiropā augstāk par 8. vietu nebija tikusi un netika vērtēta kā nopietns spēks. Taču notikumi laukumā apgāza visas prognozes.
Pirmie pērkona dārdi atskanēja jau grupas turnīrā, kad grieķi ar 84:78 pārspēja Dienvidslāvijas komandu (Galim 44 punkti) un cienīgi nocīnījās ar PSRS izlasi (66:69; Galim 31, bet Šarūnam Marčuļonim 22). Padomiešiem tā bija smagākā cīņa priekšsacīkstēs, jo uzvaras pār Dienvidslāviju (100:93) un Spāniju (104:88) nāca stipri vieglāk.
Ceturtdaļfinālā izrādījās, ka visas četras A grupas komandas ir stiprākas par B sešnieka vienībām, turklāt Grieķijas izlase no cīņas izsita kaimiņgrupas uzvarētāju Itāliju — 90:78 (Galim 38). PSRS izlase Čehoslovakijas vienības pretestību salauza tikai otrajā puslaikā (110:91), uzbrukuma smailē izvirzoties Volkovam (25 punkti) un Valteram (23). Pirms pusfināla valdīja pārliecība, ka izšķirošajā finālspēlē pēc sešu gadu pārtraukuma atkal tiksies PSRS un Dienvidslāvijas izlases. Petrovičam bija pievienojušās tādas potenciālās zvaigznes kā Vlade Divacs, Žarko Paspals, Dino Radža, Stojans Vrankovičs, Tonijs Kukočs un Aleksandrs Džordževičs. Padomieši savu darba daļu izpildīja — 113:96 pār Spāniju (Valteram 14). Arī dienvidslāvi sāka vareni (puslaiks 45:35) bet otrajā puslaikā pēkšņi atklājās, ka Grieķijas izlase — tā ir ne tikai Galis („tikai” 30 punktu). Eiropas līmeņa spēlētāji bija arī uzbrucējs Teofanis Hristoduls (18), aizsargs Panajotis Janakis (14) un centrs Panajotis Fasulass (11), kura 204 cm garais augums bija gana spēcīgs, lai nobremzētu daudz garākos pretiniekus. Pēc veiksmīgas iedzīšanas grieķi tika līdz līdzvērtīgai galotnei, kurā gados jaunie dienvidslāvi nodrebēja skatītāju spiediena un mājinieku komandas priekšā — 84:78.
Šķita, ka pārsteigumu limits jau izsmelts. Tkačenko vairs nebija tik varens kā jaunībā, trūka ne tikai Saboņa, bet arī diskvalificētā Aleksandra Belostennija, tomēr PSRS izlases centru un uzbrucēju līnija izskatījās pārāk varena, lai atstātu kādu cerību augumos krietni atpaliekošajiem grieķiem, kuriem vajadzēja būt pārlaimīgiem pat par sudrabu. Taču izrādījās, ka dienvidnieku motivācijas liesmas nepavisam nebija apslāpētas. Galis, kurš tikpat kā nemeta trīspunktniekus, nenogurstoši sameklēja iespējas uzbrukt no iecienītās pustālās distances, sabērdams 40 punktus. Fasulass ne tikai nobremzēja Tkačenko, bet arī pats guva 12 punktus. Piebalsoja arī partneri, PSRS izlasei nekādi neizdevās panākt izšķirošo pārsvaru — jo tuvāk nāca spēles beigas, jo favorīti kļuva nervozāki.
Valdis Valters: „Divas reizes varēju izraut PSRS izlasei uzvaru. Četras sekundes pirms pamatlaika beigām, kad rezultāts bija neizšķirts, izcīnīju bumbu, ātrajā uzbrukumā varēju mest trīnīti, bet iedevu piespēli Jovaišam, kurš iemeta, taču jau mirkli pēc beigu signāla. Pagarinājumā ieliku divus truļņikus, bet tad pirmo reizi lielā turnīrā aizmetu garām abus sodus, un grieķi atguvās. Dažas sekundes pirms beigām pie mīnus 2 atkal varēju mest tālo, bet atdevu bumbu Homičam, kurš netrāpīja pa stīpu…” Finālspēlē PSRS izlasē rezultatīvākie bija Valters (21 punkts) un Jovaiša (17) — abiem tas bija pēdējais lielais turnīrs lielvalsts komandā.
Pirmo un līdz šim vienīgo reizi Eiropas čempionus noskaidroja finālspēles pagarinājumā, kurā Grieķijas izlase izrāva uzvaru ar 103:101.
Čempionāta labākais un rezultatīvākais spēlētājs Nikos Galis astoņās spēlēs vidēji bija guvis 37 punktus — joprojām nepārspēts rekords. Simboliskajā piecniekā bija arī Marčuļonis, Volkovs, Fasulass, kā arī spānietis Andrē Himeness.
PSRS izlasē rezultatīvākais bija Marčuļonis (17,9), otrais — Valters (16,8), sekoja Volkovs (12,3), Jovaiša (11) un Homičs (10,3). Igaunim Endenam — 4.
25. Eiropas čempionāts basketbolā
Atēnas, 1987. gada 3.—14. jūnijs
Piedalījās 12 komandas. 1. posmā 2 grupu turnīri, 2. posmā izslēgšanas spēles — ceturtdaļfināls, pusfināls un finālspēles.
1. Grieķija, 2. Padomju Savienība, 3. Dienvidslāvija, 4. Spānija, 5. Itālija, 6. Vācijas FR, 7. Polija, 8. Čehoslovakija, 9. Francija, 10. Nīderlande, 11. Izraēla, 12. Rumānija
Finālspēle: Grieķija—Padomju Savienība 103:101 (pagarinājumā)
Eiropas vicečempions: Valdis Valters — 8 spēles, 134 punkti (vidēji spēlē 16,8)
ZAGREBA’89: DIENVIDSLĀVU JAUNĀS PAAUDZES PIRMAIS ZELTS
1989. gada Eiropas čempionātā finālturnīra dalībnieku skaits tika samazināts līdz astoņām komandām. Kvalifikācijas turnīrā nekādi brīnumi nenotika, un cīņās par medaļām varēja piedalīties visas labākās vienības.
Padomju Savienības izlasē divu gadu laikā bija notikušas lielas pārmaiņas. Pēc uzvaras Seulas olimpiskajās spēlēs Gomeļskis slavas zenītā atkāpās no amata un, sekojot valstī valdošajām demokratizācijas tendencēm, uz vakanto posteni tika izsludināts konkurss. Pieteicās arī Armands Krauliņš, kurš togad pēc vairākām Taškentā un Maskavā nostrādātajām sezonām trenēja 1. līgā spēlējošo Rīgas ASK. Tomēr visaugstāko atlases komisijas vērtējumu izpelnījās Kauņas Žalgira treneris Vlads Garasts. Lietuviešu profesoram piekrita nepateicīgais darbs atjaunināt izlases sastāvu situācijā, kad labākie basketbolisti sāka slēgt līgumus ar profesionālajiem klubiem, bet Lietuvā, Latvijā un Igaunijā jau bija atjaunotas olimpiskās komitejas un aizvien skaļāk skanēja prasības pēc patstāvības visās dzīves jomās, ieskaitot sportu.
1989. gadā politiskie procesi gan vēl nebija sasnieguši kulmināciju un sbornaja pēdējo reizi spēlēja iespējami labākajā sastāvā. Ierindā bija deviņi olimpiskie čempioni, ieskaitot lietuviešus Šarūnu Marčuļoni (vidēji spēlē 18 punkti), Arvīdu Saboni (16,4), Valdemāru Homiču (9,6) un Rimu Kurtinaiti (9,3), kā arī igauni Tītu Soku (6). Starp trim debitantiem bija arī nepilnus 22 gadus vecais Rīgas VEF aizsargs Gundars Vētra (5,8).
Titulētais sastāvs padomiešus lika uzskatīt par galvenajiem favorītiem, līdztekus mājiniekiem dienvidslāviem, kuru talantīgā jaunatne pēc Eiropas bronzas un olimpiskā sudraba tēmēja augstāk. Taču vecie lauri negarantēja panākumus. PSRS izlase buksēja jau pirmajā spēlē ar Itāliju (tikai 87:84 pēc +20 pirmajā puslaikā), bet galīgi iestiga pusfinālā pret Grieķiju — 80:81. Niks Galis nodemonstrēja kārtējo šedevru — 45 punkti —, bet komanda pierādīja, ka prot uzvarēt ne tikai savā laukumā.
Tiesa, finālspēlei grieķiem pulvera vairs nepietika, un Dienvidslāvijas izlase zelta medaļas pēc 12 gadu pārtraukuma izcīnīja vairāk nekā pārliecinoši — 98:77. Uzvarētājiem Dražens Petrovičs guva 28 punktus, Dino Radža — 25. Galis atbildēja tikai ar 30. Intrigas nebija arī cīņā par bronzas medaļām, kurā PSRS izlase ar 104:76 sagrāva Itālijas vienību.
Turnīra rezultatīvāko spēlētāju sarakstu ievadīja Galis — 35,6 un Petrovičs — 30.
26. Eiropas čempionāts basketbolā
Zagreba, 1989. gada 20.—25. jūnijs
Piedalījās 8 komandas. 1. posmā 2 grupu turnīri, 2. posmā izslēgšanas spēles — pusfināls un finālspēles.
1. Dienvidslāvija, 2. Grieķija, 3. Padomju Savienība, 4. Itālija, 5. Spānija, 6. Francija, 7. Bulgārija, 8. Nīderlande
Finālspēle: Dienvidslāvija—Grieķija 98:77, par 3. vietu Padomju Savienība—Itālija 104:76
Eiropas bronza: Gundars Vētra — 5 spēles, 29 punkti (vidēji spēlē 5,8)
ROMA’91: ARRIVEDERCHI YUGOSLAVIA & USSR
27. Eiropas čempionātā tika fiksēta viena no lielākajām sensācijām šo turnīru vēsturē — kvalifikācijas barjeru nepārvarēja četrpadsmitkārtējā čempione — PSRS izlase. 1990. gada martā Lietuvas Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par neatkarības atjaunošanu un Lietuvas sportisti pārtrauca līdzdalību lielvalsts komandā (tiesa, Vlads Garasts palika galvenā trenera amatā). Ar pārpalikušajiem spēkiem sbornaja (arī Gundars Vētra) izcīnīja sudrabu 1990. gada pasaules čempionātā, taču EuroBasket kvalifikācijas spēlēs divu apļu turnīrā pa reizei piekāpās Čehoslovakijas, Francijas un Izraēlas izlasēm, paliekot bez ceļazīmes uz finālu.
Romā astoņu komandu konkurencē dominēja Dienvidslāvijas izlase, uzvarot visās piecās spēlēs. Pusfinālā ar Franciju — 97:76, finālā ar Itāliju 88:73. Turklāt piektais zelts valstij tika izcīnīts bez NBA spēlējošā Dražena Petroviča palīdzības. Individuāli spožākais atkal bija Galis (vidēji spēlē 32,4 punkti), taču grieķi šoreiz palika tikai ceturtie.
Preses konferencē pēc finālspēles dienvidslāvu basketbolisti diplomātiski izvairījās atbildēt uz jautājumiem, kas skāra politiku, uzsverot, ka komanda esot vienota. Tomēr žurnālisti jau bija noskaidrojuši, ka Tonijs Kukočs un Dino Radža ir horvāti, Vlade Divacs un Predrags Daņilovičs — serbi, Žarko Paspals — melnkalnietis, bet Jura Zdovcs — slovēnis. Tas bija viņu pēdējais kopā gūtais panākums Eiropas čempionātos.
Arī PSRS basketbola izlases 45 gadus garā vēsture bija galā. Tās hronikā palika ierakstīti 14 Eiropas čempionu tituli, kuru izcīnīšanā bija piedalījušies arī latvieši: pa trim reizēm Jānis Krūmiņš, Valdis Muižnieks, Maigonis Valdmanis, divas reizes — Valdis Valters, pa reizei — Gunārs Siliņš, Oļģerts Jurgensons, Juris Kalniņš un Visvaldis Eglītis.
Pēc diviem gadiem Eiropas karte un Eiropas basketbola čempionāta dalībnieku sastāvs bija kļuvis divreiz kuplāks un izskatījās pavisam citādi. Par to — nākamais stāsts.
27. Eiropas čempionāts basketbolā
Roma, 1991. gada 24.—29. jūnijs
Piedalījās 8 komandas. 1. posmā 2 grupu turnīri, 2. posmā izslēgšanas spēles — pusfināls un finālspēles.
1. Dienvidslāvija, 2. Itālija, 3. Spānija, 4. Francija, 5. Grieķija, 6. Čehoslovakija, 7. Polija, 8. Bulgārija
Finālspēle: Dienvidslāvija—Itālija 88:73
