1993.—2003. g.: Latvija adaptējas, Lietuva priecājas, Dienvidslāvija atvadās
Deviņdesmito gadu sākumā Starptautiskā Basketbola federācija beidzot pārtrauca ignorēt objektīvo realitāti, savā nosaukumā svītrojot vārdu amatieru un atverot sacensību durvis NBA lielmeistariem. Šāds lēmums patika ne tikai amerikāņiem — arī daudzās Eiropas valstīs jau bija savi NBA spēlētāji, un turpmākajos gados to kļuva aizvien vairāk. Savstarpējā pieredzes apmaiņa cēla Eiropas čempionātu sportisko līmeni un saasināja konkurenci, padarot sacensības neprognozējamas un aizraujošas.
1991. gadā tika būtiski pārzīmēta Eiropas politiskā karte, un sekas bija jūtamas arī basketbola laukumos. Pēc 50 gadu pārtraukuma starptautiskajā apritē atgriezās trīs Baltijas valstis. Nebūtībā aizgāja 14 Eiropas čempionu titulu īpašniece Padomju Savienība, pārpalikušo basketbola mantojumu sadalot nevienlīdzīgās daļās starp Baltijas valstīm, kā arī Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju, Moldovu, Gruziju un Kazahstānu. Asiņainu šķiršanās drāmu pārdzīvoja Dienvidslāvija, kuras vēsturiskais centrs Serbija savu kaimiņu neatkarības centienus mēģināja apkarot ar varu. Neizdevās — vispirms neatkarību pasludināja un nosargāja Slovēnija, tad — Horvātija un Maķedonija, bet Bosnijā un Hercegovinā sākās pilsoņu karš ar daudziem upuriem un bez reālām izredzēm kādai pusei gūt izšķirošu uzvaru militārā ceļā. Pret tā kurinātāju Dienvidslāviju (patiesībā — Serbijas un Melnkalnes savienību) tika vērstas Apvienoto Nāciju Organizācijas noteiktās sankcijas, tai skaitā nepielaist dienvidslāvu sportistus lielajām sacensībām.
Jaunos spēku samērus Eiropas basketbolā ieskicēja 1992. gadā jūnijā notikušais olimpiskais kvalifikācijas turnīrs, kurā piedalījās 25 komandas. Triumfēja Lietuvas izlase, kuru uz priekšu vilka bijušie PSRS izlases līderi Arvīds Sabonis, Šarūns Marčuļonis, Rims Kurtinaitis un Valdemārs Homičs, bet otro vietu ieņēma Horvātija ar Eiropas čempioniem Draženu Petroviču, Toniju Kukoču un Dino Radžu ierindā.
Latvijas neatkarības atgūšanas priekšvakarā 1991. gada maijā Rīgas VEF komanda pēc 25 gadu pārtraukuma izcīnīja trešo vietu PSRS čempionātā (tiesa, vairs nepiedaloties Lietuvas un Gruzijas komandām, turklāt čempionu titulu atdodot Tallinas Kalev). Gundars Vētra saņēma PSRS labākā basketbolista balvu. Brūkošās lielvalsts izlases pēdējā modeļa veidotāju uzmanību saistīja arī Igors Miglinieks, Andrejs Bondarenko un Igors Meļņiks, talanta un meistarības ziņā turpat līdzās bija liekami Kārlis Muižnieks un Raimonds Miglinieks. Pusgadu pirms olimpiskā kvalifikācijas turnīra tika lēsts, ka Latvijas komandai, talkā nākot veiksmei, nebūtu nereāli iekļūt starp astoņām finālistēm un, kas zina, varbūt reāli iesaistīties cīņā par olimpisko ceļazīmi. Diemžēl šī teorija praksē netika pārbaudīta, jo potenciālie komandas līderi Igors Miglinieks un Gundars Vētra izvēlējās drošāku ceļu uz Barselonu, pievienojoties PSRS vietā izveidotās Neatkarīgo valstu sadraudzības (NVS) komandai. Novājinātā Latvijas delegācija no olimpiskā kvalifikācijas turnīra Spānijas pilsētā Granadā atveda trīs uzvaras sešās spēlēs un atziņu, ka neuzvarama nebija pat 1991. gada Eiropas čempionāta ceturtā labākā komanda Francija (84:90). Nākamais starptautiskais pārbaudījums tika gaidīts ar apņēmību un cerību, ka izdosies sagatavoties kvalitatīvāk.
MINHENE’93: PIRMO ČEMPIONU ATGRIEŠANĀS
Nākamā reize pienāca pēc gada. Jau pēc iepriekšējā Eiropas čempionāta FIBA atzina, ka finālturnīra dalībnieku skaita samazināšana līdz astoņām valstīm bijusi kļūda, un 1993. gada čempionātā atkal bija paredzēta 12 komandu līdzdalība. Taču Eiropas politiskajā kartē parādījās 13 (!) atjaunotas vai jaunizveidotas valstis, kurām nebija iespējas spēlēt kvalifikācijas turnīrā. Ekspromta kārtā tika nolemts finālturnīra dalībnieču skaitu palielināt vēl par četrām un nepilnu mēnesi iepriekš Polijas pilsētā Vroclavā sarīkot papildu kvalifikācijas turnīru. Tajā tika sadalītas piecas ceļazīmes (četras jaunas, viena sankcijām pakļautās Dienvidslāvijas vietā) — tieši tik, cik vajadzēja Latvijas vienībai, lai varētu braukt uz finālturnīru! Mūsējiem nebija izredžu pret Slovēniju (82:116) un Horvātiju (79:113), paklupām pret Igauniju (87:97), toties izdevās uzveikt Moldovu (110:64), Čehiju (87:81), Baltkrieviju (93:79) un divreiz Ukrainu (78:75 un 97:81), ar pēdējo uzvaru nodrošinot 5. vietu. Latvija (arī Igaunija) gavilēja, bet Lietuva — sēroja. Olimpiskās bronzas ieguvēji grupas turnīrā pēc uzvaras pār Poliju (102:99) negaidīti zaudēja Baltkrievijai (80:88) un pēdējā dienā noskatījās, kā konkurenti savā starpā saspēlē tā, lai atstātu leišus ārpus labāko astoņnieka. Diemžēl divas dienas pēc turnīra finiša asaras bira arī Horvātijā — atceļā no Vroclavas autoavārijā gāja bojā basketbola Mocarts — Dražens Petrovičs…
Sportiskais panākums bija apliecinājis Latvijas basketbola cienījamo sportisko potenciālu, bet organizatoriski viss gāja kā pa celmiem. Valsts finansējums sportam bija sarucis līdz minimumam, attīstītajās valstīs sportam stabilus ienākumus nodrošinošais reklāmas tirgus Latvijā vēl bija tikai pašā iedīglī, bet jaunajos apstākļos pie ātrās naudas tikušie cilvēki parasti domāja savas kabatas komandas, nevis VALSTSVIENĪBAS līmenī. Uz Eiropas čempionāta finālturnīru Latvijas komanda devās Bankas Baltija uzsauktajā lidmašīnā, lēšot, ka apkalpe komandējuma naudā vienā dienā saņem vairāk, nekā spēlētājiem ticis uz visu čempionāta laiku. Formas tērpus pēdējā brīdī palīdzēja sagādāt Vācijā dzīvojošais tenisists Ģirts Dzelde, un pirmos mačus komanda aizvadīja ar vācu Telekom nosaukumu uz krekliem. Līdztekus spēlēšanai basketbolisti meklēja iespējas izdevīgi iepirkties un turnīra informatīvo biļetenu rotāja ziņa par to, kā latvietis ticis pie krietni padzīvojušas automašīnas Opel Manta.
Taču tas viss bija tikai fons lielajam basketbolam, kurā pirmo Eiropas čempionu mantinieki pierādīja savu konkurētspēju. Atklāšanas mačs ar sīksto Grieķijas izlasi (Niks Galis vairs nespēlēja, bet ierindā vēl bija trīs 1987. gada čempioni) gan neizdevās (62:81), toties Jāņu vakarā latvieši sagādāja sensāciju, ar 80:79 pārspējot Eiropas vicečempioni Itālijas izlasi. Otrā puslaika vidū, kad rezultāts jau šķita bezcerīgs (56:67), turklāt pamatcentri Meļņiks un Bondarenko bija atstājuši laukumu piecu piezīmju dēļ, komandas galvenais treneris Armands Krauliņš atrada pareizos vārdus, lai pamodinātu spēlētāju profesionālo pašlepnumu. Starptautisko klasi apliecināja saspēles vadītājs Raimonds Miglinieks, aizsargs Dzintars Jaunzems un snaiperis Kārlis Muižnieks, bet galotnē dzīves svarīgāko trīspunktnieku trāpīja jaunais centrs Jānis Āzacis. To, ka panākums nebija nejaušs, Latvijas komanda pierādīja Līgo dienā, ar 101:85 uzveicot Izraēlas izlasi un nodrošinot tiesības spēlēt otrajā posmā.
Turpinājums tik spožs vairs neizdevās. Pret Krievijas atlētiskajiem uzbrucējiem argumenti neatradās (72:91). Spānija tika pamocīta līdz pēdējai minūtei (87:95), bet būt vai nebūt spēlē ar Bosnijas un Hercegovinas komandu, kuras spēlētāji mājīgajā Vācijā izbaudīja iespēju atpūsties no dzimteni piemeklējušajām kara šausmām, galotnē pietrūka spēka un veiksmes — 97:102… Noslēguma tabulā komandai 10. vieta, Kārlim Muižniekam turnīra otrā rezultatīvākā spēlētāja gods (vidēji spēlē 24 punkti; Spānijai iemestie 34 joprojām ir valstsvienības rekords EČ finālturnīros), un sajūta, ka varējām vēl labāk. Ja tikai būtu vairāk naudas komandas darba nodrošināšanai un spēlētāju motivēšanai…
Tostarp Latvijas valstsvienības uzvara pār Itālijas izlasi nebija vienīgā sensācija Berlīnes, Karlsrūes un Minhenes laukumos. Grupu turnīra laikā radās iespaids, ka sajaukusies ne tikai Eiropas karte — arī basketbola komandu spēku samēri. Igaunija pārspēja Vāciju, Beļģija — Slovēniju, Zviedrija — Krieviju… Tikai otrā posma izskaņā viss puslīdz nostājās savās vietās un pirmais piecnieks noslēguma tabulā izskatījās gluži loģiski. Bet sesto vietu ieguva Igaunijas izlase, kuras sastāvā bija Ļeņingradā dzimušais bijušais vefietis Aleksandrs Karavajevs un dienesta laiku Rīgas ASK pavadījušie Raumo Pehka, Aivars Kūsmā un Ivo Saksakulms, bet nebija olimpiskā čempiona Tīta Soka, kurš nebija spējis turēties pretī grieķu kluba vilinājumam un uz laiku pieņēmis Grieķijas pilsonību.
Pirmajā četriniekā par nominālajiem favorītiem tika uzskatīti horvāti, taču komanda nebija atguvusies no šoka pēc Petroviča nāves un paklupa pusfinālā pret Krieviju (76:84). Finālmača izskaņa bija dramatiska — 15 sekundes pirms beigām Krievijas izlase izrāvās vadībā ar 70:68, bet Vācijas izlases pēdējo uzbrukumu Kristians Velps noslēdza, ietriecot bumbu grozā, piedevām izpelnoties tiesības uz soda metienu — 71:70 Vācijas labā.
28. EIROPAS ČEMPIONĀTS BASKETBOLĀ
Karlsrūe, Berlīne, Minhene (1993. gada 22. jūnijs—4. jūlijs)
Piedalījās 16 komandas. 1. posmā 4 grupu turnīri, 2. posmā spēles divos sešniekos, 3. posmā ceturtdaļfināli, pusfināli un finālspēles
1. Vācija, 2. Krievija, 3. Horvātija, 4. Grieķija, 5. Spānija, 6. Igaunija, 7. Francija, 8. Bosnija un Hercegovina, 9. Itālija, 10. Latvija, 11. Turcija, 12. Beļģija, 13. Izraēla, 14. Slovēnija, 15. Zviedrija, 16. Bulgārija
Finālspēle: Vācija—Krievija 71:70
MVP — Kristians Velps (Vācija), All Stars: Panajotis Janakis (Grieķija), Sergejs Bazarevičs (Krievija), Hordi Villjakampa (Spānija), Dino Radža (Horvātija) un Kristians Velps (Vācija)
Latvija: Jānis Āzacis (3 spēles, 10 punktu), Ainars Bagatskis (6, 44), Andrejs Bondarenko (6, 36), Dzintars Jaunzems (6, 50), Ivars Liepa (4, 13), Igors Meļņiks (6, 103), Raimonds Miglinieks (6, 47), Kārlis Muižnieks (6, 144), Edgars Šneps (1, 2), Edmunds Valeiko (6, 13), Ivars Zankovskis (4, 3), Aigars Zeidaks (6, 34) Galvenais treneris — Armands Krauliņš, treneris — Indulis Možeiks
Latvijas rezultāti: 1. posmā — ar Grieķiju 62:81, ar Itāliju 80:79, ar Izraēlu 101:84 (2—1; 2. vieta); 2. posmā — ar Krieviju 72:91, ar Spāniju 87:95, ar Bosniju un Hercegovinu 97:102 (1—4; 6. vieta)
ATĒNAS’95: BASKETBOLS AR POLITIKAS PIEGARŠU
Latvijas komandas spēles EuroBasket’93 turnīrā Vācijā dzimtenē palika neredzētas, jo TV translāciju nebija. Neklātienē gūto priekšstatu ar realitāti izdevās salīdzināt piecus mēnešus vēlāk, kad nākamā čempionāta kvalifikācijas turnīra pirmajā spēlē savā laukumā vajadzēja uzņemt Slovēnijas izlasi. Daugavas sporta namā cīņā devās deviņi nesenie finālturnīra dalībnieki (nebija Raimonda Miglinieka un Igora Meļņika), taču spēle bija pajukusi.
Zaudējums ar 78:100 ievadīja latviešu visbēdīgāko pieredzi Eiropas čempionātos. Sekoja 88:96 Tallinā pret Igauniju un apkaunojošā aizbraukšana uz Kauņu pie Lietuvas izlases ar otro sastāvu (65:108), jo valstsvienības pamatsastāva vīri klubu sastāvā bija devušies komercturnejās pa ASV. Sekoja galvenā trenera Armanda Krauliņa demisija, vairāku līderu atteikums spēlēt, aizbildinoties ar traumām, un vēl trīs neveiksmes otrajā aplī — Slovēnijā 73:104, Rīgā pret Igauniju 98:101 un Lietuvu 101:104. Abas pēdējās spēles komandas aizvadīja bez saviem līderiem, jo šķita, ka sportiskas nozīmes tām vairs nav. Taču dažus mēnešus vēlāk izrādījās, ka trešā vieta tomēr bijusi svarīga, jo FIBA atkal pēdējā brīdī paplašināja finālistu loku (12 komandu vietā 14) un sarīkoja papildu kvalifikācijas turnīru, lai durvis pavērtu tikko no sankciju sloga vaļā tikušajai Dienvidslāvijai.
Trīs gadus no starptautiskā basketbola izstumtie dienvidslāvi metās cīņā ar nevaldāmu azartu. Taču ne mazāk motivēta bija Lietuvas izlase, kuru viens zaudējums Vroclavā bija atstājis ne tikai bez EuroBasket’93, bet arī bez 1994. gada pasaules čempionāta. Atēnās abas komandas spēlēja vienā grupā, un savstarpējā spēlē virsroku guva dienvidslāvi — 70:61.
Lietuviešiem tā bija vienīgā neveiksme līdz finālam. Ceturtdaļfinālā — 82:71 pret Krieviju, pusfinālā — 90:80 pār Horvātiju. Otrajā pusfinālā Dienvidslāvija ar 60:52 aprāva mājinieku Grieķijas basketbolistu cerības.
Finālspēle Dienvidslāvija—Lietuva meistarības līmeņa, spriedzes, sižeta spraiguma un basketbola estētikas ziņā kļuva par vienu no spožākajām pērlēm EuroBasket vēsturē. Lietuvas izlases līderi Šarūns Marčuļonis (32 punkti), Arvīds Sabonis (20) un Artūrs Karnišovs (19) bija izcili, taču ne mazāk lieliski pretējā pusē bija Predrags Daņilovičs (23), Dejans Bodiroga (12) un, jo īpaši, Aleksandrs Džordževičs (41), kura precīzie trīspunktnieki spēles izskaņā izšķiroši salauza Lietuvas izlases pretestību. Spēles laikā lielu troksni sacēla tiesnešu amerikāņa Džordža Tolivera un grieķa Nika Pitsilka darbība spēles izskaņā, kad vairākās epizodēs tika pieņemti dienvidslāviem labvēlīgi lēmumi — Arvīds Sabonis saņēma tehnisko piezīmi, un Lietuvas izlase vienubrīd pat nogāja no laukuma, draudot neturpināt spēli. Bet izšķirošās bumbas grozā no deviņu metru distances Džordževičs sameta bez tiesnešu palīdzības — patriotisku jūtu vadīts un ar vēlmi iepriecināt savus starptautiskās sabiedrības aizvainotos tautiešus.
29. EIROPAS ČEMPIONĀTS BASKETBOLĀ
Atēnas (1995. gada 21. jūnijs—2. jūlijs)
Piedalījās 14 komandas. 1. posmā 2 grupu turnīri, 2. posmā ceturtdaļfināli, pusfināli un finālspēles
1. Dienvidslāvija, 2. Lietuva, 3. Horvātija, 4. Grieķija, 5. Itālija, 6. Spānija, 7. Krievija, 8. Francija, 9. Izraēla, 10. Vācija, 11. Zviedrija, 12. Slovēnija, 13. Turcija, 14. Somija
Finālspēle: Dienvidslāvija—Lietuva 96:90
MVP: Arvīds Sabonis (Lietuva), All Stars: Šarūns Marčuļonis (Lietuva), Tonijs Kukočs (Horvātija), Teofanis Hristodulo (Grieķija), Vlado Divacs (Serbija), Arvīds Sabonis (Lietuva)
BARSELONA’97: PAŠI CĒLA, PAŠI IZJAUCA
No malas noskatījušies aizraujošajās cīņās, nākamo Eiropas čempionātu latvieši sagaidīja ar lielu azartu un mazliet sakārtotāku basketbola saimniecību. Divkārtējais Eiropas čempions Valdis Valters, septiņus gadus aktīvi rosījies Latvijas basketbola piramīdas dažādos stāvos — Valtera basketbola skolā un Latvijas Jaunatnes basketbola līgā, arī Latvijas Basketbola līgā un Brocēnu kluba projektā —, ģenerēja stratēģiski pareizas idejas un dažkārt arī prata konsolidēt spēkus to īstenošanai. Viņa darbībās, protams, varēja saskatīt konsekvences un ilgtspējas trūkumu, taču toreiz — deviņdesmito gadu vidū, kad Latvija bija piedzīvojusi pirmās banku krīzes radīto šoku un kad daudzos panākumiem bagātos sporta veidos sapņi aprobežojās ar izdzīvošanu, — Valtera aktivitātes basketbola saimniecībā iepūta jaunu dzīvību. Sporta pils grīdu noklāja parkets, uz kura tikko bija spēlētas 1994. gada Pasaules kausa izcīņas spēles, mediju telpu vairs netracināja sūdzības par valstsvienībai trūkstošajiem formas tērpiem vai nekomfortablajiem ceļojumu apstākļiem. Ekonomiskai realitātei neatbilstošu naudas izšķiešanu nomainīja askētiska kārtība, jaunajiem spēlētājiem nodrošinot iztikas minimumu un skaidru orientieri — lai dzīvotu labāk, jākļūst konkurētspējīgiem starptautiskajā tirgū.
Gaisotne bija mainījusies, un basketbola veiksme to novērtēja, pamazām vērsdama vaigu uz Latvijas komandas pusi. Pusotra gada garumā izstieptajam kvalifikācijas turnīram toni uzdeva Anglijas izlases sagraušana Sporta pilī ar 94:67. Turpinājums mazliet atvēsināja — izbraukumā pret Vāciju 82:100, Portugālē ar lielām mocībām izdevās panākt 65:56, bet Rīgā valsts svētku priekšvakarā pret pasaules vicečempioni Krieviju tika piedzīvots 71:112.
Nākamajai spēlei Tallinā ar Igaunijas izlasi bija būt vai nebūt statuss. Pirms tās optimismu mazināja ne tikai vēsturiskā pieredze — Eiropas čempionātos igauņus uzvarēt vēl nebija izdevies ne trīsdesmitajos gados, ne jaunajos laikos. Savainojumu, mācību vai nenokārtotu dokumentu dēļ talkā nevarēja tikt 1993. gada modeļa līderi. Turklāt pēc galvenā trenera Pētera Višņēviča demisijas Latvijas labāko komandu treneru apspriedē tika pieņemts nestandarta lēmums, valstsvienību spēlei Tallinā gatavot kopā, iztiekot bez formāli apstiprināta virsvadoņa. Skeptiķi smīnēja, bet praksē tā izrādījās pareizākā izeja, kas ne tik daudz ietekmēja gatavošanās kvalitāti, cik nostiprināja kopīgās atbildības un motivācijas sajūtu. Latvijas komanda laukumā izgāja krietni apņēmīgāka par igauņiem, ar 79:63 nostiprinot pozīcijas tabulā un paverot jaunu lappusi valstsvienības attīstībā.
1996./1997. gada sezonā iedvesmai klāt nāca arī meistarība. Starptautisku kvalitāti bija sasniedzis zelta roka — Ainars Bagatskis un arī jaunās paaudzes līderi Roberts Štelmahers, Edgars Šneps, Uvis Helmanis, Edmunds Valeiko. Veselīgu konkurenci nodrošināja ASV izstudējušais Mārtiņš Bondars un jaunais snaiperis Kristaps Purnis. Ārējās līnijas diktētajā ātrajā tempa spēlē labi iekļāvās centri un puscentri — Jānis Laksa, Ivars Liepa, Jānis Āzacis un Andrejs Bondarenko. Valstsvienības kodols zem ASK/Brocēni-LMT karoga lietderīgi rūdījās Eiropas kausa izcīņas spēlēs. Kvalifikācijas turnīra otrajā aplī Latvija pieveica ne tikai Angliju (76:66), Portugāli (81:76) un Igauniju (85:74), bet arī FIBA ģenerālsekretāra Borislava Stankoviča un Vācijas basketbola federācijas vadības acu priekšā Sporta pilī ar 98:76 sakāva Vāciju, nodrošinot pārsvaru savstarpējo spēļu summā un otro vietu tabulā. Arī spēlei ar Krieviju Maskavā bija pavisam cits saturs nekā gadu iepriekš Rīgā (82:86), ilustrējot īsā laikā panākto progresu.
Diemžēl tik cerīgi aizvadītās sezonas izskaņa nesa lielu vilšanos, atgādinot, ka ar labiem nodomiem bieži tiek bruģēts ceļš uz bezdibeni. Sezonas laikā gan Brocēnos, gan valstsvienībā sevi attaisnojušais vadības modelis — Valdis Valters organizē treniņprocesu, bet spēļu laikā priekšplānā izvirzās pieredzējušais Jānis Zeltiņš — pārstāja darboties. Valters, nojaušot, kāda konkurence sagaida finālturnīrā, pagāja malā. Zeltiņš viens pats komandas priekšgalā vairs neizskatījās gana pārliecinoši. Steigšus tika meklēts cits risinājums. Izvēle pārsteidza, jo 33 gadus vecajam Igoram Migliniekam netrūka basketbolā iegūtās pieredzes un enerģijas, tomēr bija minimāls rūdījums trenera kapacitātē. Līdzsvaram viņam palīgos tika uzaicināts ASV studentu basketbolā strādājušais Džeimss Bārnets, kurš, tuvāk iepazinies ar Latvijas basketbolistiem, neslēpa kritisko vērtējumu par viņu atbilstību klasiskajiem standartiem. Ne viens, ne otrs nebija īsti redzējuši komandas labākās spēles, paliekot neziņā par sportisko trumpju un, galvenais, kolektīvā noskaņojuma niansēm. Gatavošanās laikā ierindā atgriezās vairāki pieredzējušie spēlētāji un mainījās akcenti gan sastāvā, gan taktikā. Piedevām čempionāta laikā atklājās, ka Latvijai nebija paveicies izlozē. Grupas turnīrā bija jācīnās ar nākamo vicečempioni Itāliju (75:85) un čempioni Dienvidslāviju (89:108), turklāt trešā pretiniece — Polijas komanda — aizvadīja savu labāko turnīru 30 gadu laikā, aizcīnoties līdz 7. vietai. Ar visām lielajām problēmām pašu spēlē savstarpējā mačā ar poļiem vēl 38. minūtē rezultāts bija neizšķirts, un vadzis lūza tikai galotnē — 79:86.
Ja čempionāts tā būtu beidzies, neveiksmi varētu norakstīt uz izlozi. Taču Badalonā bija sarīkotas nevienam īsti nevajadzīgās spēles par 13.—16. vietu, un tajās Latvijas komanda sabirza sīkās detaļās: pret Ukrainu 76:84, pret Bosniju un Hercegovinu 94:96, kaut pirmais puslaiks bija beidzies 52:32. Pusotru gadu būvētā sapņu pils nedēļas laikā bija pārvērtusies krāsmatās. Vienīgais saules stars — Ainara Bagatska otrā vieta turnīra labāko snaiperu sarakstā (vidēji spēlē 21,8 punkti).
Kamēr Latvija pārdzīvoja, čempionāts ritēja savu gaitu līdz loģiskam iznākumam. Dienvidslāvijas izlase spēlēja bez iepriekšējā turnīra spozmes, tomēr kontrolēja turnīra gaitu, izcīnot otro titulu pēc kārtas. Sudrabu ieguva disciplinētā Itālijas komanda (jaunā trenera Etores Mesīnas pirmais meistarstiķis), bez Marčuļoņa un Saboņa palikusī Lietuva šoreiz tika pie zīles — 6. vietas un ceļazīmes uz pasaules čempionātu. Pārsteigumiem tika pieskaitīta Horvātijas izlases atkrišana uz 11. vietu, taču turpmākie gadi parādīja, ka tā bijusi likumsakarība un Eiropas kontekstā horvāti tomēr nav pirmā lieluma spēks.
30. EIROPAS ČEMPIONĀTS BASKETBOLĀ
Badalona, Žirona, Barselona (1997. gada 25. jūnijs—6. jūlijs)
Piedalījās 16 komandas. 1. posmā 4 grupu turnīri, 2. posmā spēles divos sešniekos (1.—12. vieta) un spēles par 13.—16. vietu, 3. posmā ceturtdaļfināli, pusfināli un finālspēles
1. Dienvidslāvija, 2. Itālija, 3. Krievija, 4. Grieķija, 5. Spānija, 6. Lietuva, 7. Polija, 8. Turcija, 9. Izraēla, 10. Francija, 11. Horvātija, 12. Vācija, 13. Ukraina, 14. Slovēnija, 15. Bosnija un Hercegovina, 16. Latvija
Finālspēle: Dienvidslāvija—Itālija 61:49
MVP: Aleksandrs Džordževičs (Dienvidslāvija)
Latvija: Jānis Āzacis (4 spēles, 6 punkti), Ainars Bagatskis (5, 109), Andrejs Bondarenko (5, 31), Uvis Helmanis (5, 28), Ralfs Jansons (4, 30), Ivars Liepa (4, 6), Igors Meļņiks (4, 28), Raimonds Miglinieks (5, 50), Kārlis Muižnieks (5, 10), Edgars Šneps (5, 34), Roberts Štelmahers (5, 79), Edmunds Valeiko (2, 2). Galvenais treneris — Igors Miglinieks, treneris — Džeimss Bārnets (ASV)
Latvijas rezultāti: 1. posmā — ar Itāliju 75:85, ar Poliju 79:86, ar Dienvidslāviju 89:108 (0—3; 4. vieta); par 13.—16. vietu — ar Ukrainu 76:84, par 15. vietu ar Bosniju un Hercegovinu 94:96
PARĪZE’99: OTRAIS ZELTS ITĀLIJAI
Badalonā saņemtais pliķis sūrstēja ilgi. Ja būtu sajūta, ka esam izdarījuši visu, kas mūsu spēkos, bet pretinieki vienkārši bija labāki, sāpe nebūtu tik skaudra…
Basketbola savienības vadītāji Ojārs Kehris un Vilis Krištopans aicināja objektīvi novērtēt Latvijas basketbola potenciālu un aizmirst pirmo Eiropas čempionu laurus. Tika skaitīta komandas gatavošanā ieguldītā nauda, kas joprojām bija tikai iztikas minimuma līmenī. Tika norādīts uz centra spēlētāju izšķirošo lomu un Latvijas nabadzību šajos posteņos, kur veterāni vairs nebija karotāji. Tie visi bija objektīvi apstākļi, taču visa loģiskā argumentācija atdūrās pret vienkāršo jautājumu: kāpēc vajadzēja izjaukt mehānismu, kas, iespējams, neatbilda basketbola augstākajām prasībām, bet ar savu nestandarta darbību sagādāja problēmas sāncenšiem un deva pozitīvu rezultātu un emocijas?
Vaicājums palika bez īstas atbildes, bet valstsvienības nākotne tika uzticēta tobrīd loģiskākajam kandidātam — Valdim Valteram, kura vadītie broči tolaik dominēja LBL un pieteica virkni jauno spēlētāju, ar kuriem tika saistītas cerības vidējā vai tālākā perspektīvā.
Taču Valters izteikti skatījās nākotnē, savukārt komandai vajadzēja spēlēt tagadnē, un šī pretruna palika neatrisināta. Daudziem pieredzējušajiem spēlētājiem viņš neticēja, neslēpjot kritisko attieksmi pret meistarības potenciālu. Taču komandas tūlītējai krasai atjaunošanai trūka resursu un, piemēram, 16 gadus vecais Raitis Grafs vēl ne tuvu nebija gatavs pamatcentra funkciju veikšanai. Izkoķetējies ar viedokli, ka Raimonda Miglinieka spēles stils partneriem nav parocīgs, Valters galu galā bija spiests atgriezties pie pārbaudītajām vērtībām sastāvā. Bet basketbola dievi jau bija sadusmoti. Jau tā īso kandidātu sarakstu pamatīgi izretināja Miglinieka un citu līderu savainojumi un cerības kvalificēties finālturnīram faktiski bija zudušas jau pēc pirmajām piecām spēlēm: Itālijā 84:96, Rīgā ar Turciju 74:84, Čehijā 69:77, Ventspilī ar Gruziju 99:63, bet Zviedrijā 82:87.
1998. gada vasarā ar Latvijas U-18 izlasi izcīnījis ceturto vietu Eiropas junioru čempionātā un ceļazīmi uz pasaules U-19 meistarsacīkstēm, Valters atkāpās no valstsvienības vadītāja amata, lai strādātu rītdienai. Mazcerīgajā situācijā pie stūres atgriezās Jānis Zeltiņš, jau pirmajā spēlē satricinādams Latviju — Ventspilī 64:62 pār Eiropas vicečempioni Itālijas izlasi! Bet šī viena bezdelīga pavasari neatnesa. Turcijā 65:78, Ventspilī pret Čehiju 60:73, Gruzijā 98:96, bet Ventspilī pret Zviedriju 83:84. Tikai 5. vieta grupā, un nākamo čempionātu vajadzēs sākt no priekškvalifikācijas…
Finālturnīrā, kas risinājās septiņās Francijas pilsētās, daudzu komandu sastāvos bija NBA zvaigznes, kas lokauta dēļ sezonu bija pavadījušas pusslodzes režīmā. Pēdējo reizi Lietuvas valstsvienības sastāvā spēlēja Arvīds Sabonis, palīdzot komandai uzvarēt septiņās no deviņām spēlēm. Bet klupiens ceturtdaļfināla mačā ar Spāniju (72:74) leišiem maksāja medaļas, liekot samierināties tikai ar piekto vietu un kārtējo ceļazīmi uz olimpiskajām spēlēm. Pusfinālā Spānijas komanda ar 70:63 pieveica Franciju, bet Itālijas organizētā aizsardzība negaidīti apturēja Dienvidslāvijas zvaigznes (71:62).
Finālmačā Parīzē, Bercy arēnā 14 000 skatītāju klātbūtnē, gluži kā pirms 14 gadiem citā Francijas pilsētā Nantē, tikās Itālija ar Spāniju, un atkal virsroku guva Itālijas izlase, kas prata apturēt pretinieku līderus Alberto Ererosu (10 punktu) un Alfonso Reijesu (7). Uzvarētājiem Karltons Maierss guva 18 punktus, bet Gregoram Fučkam izdevās double double (10 punktu, 10 atlēkušās).
31. EIROPAS ČEMPIONĀTS BASKETBOLĀ
Antiba, Klermonferāna, Tulūza, Dižona, Po, Lemāna, Parīze (1999. gada 21. jūnijs—3. jūlijs)
Piedalījās 16 komandas. 1. posmā 4 grupu turnīri, 2. posmā spēles divos sešniekos (1.—12. vieta), 3. posmā ceturtdaļfināli, pusfināli un finālspēles
1. Itālija, 2. Spānija, 3. Dienvidslāvija, 4. Francija, 5. Lietuva, 6. Krievija, 7. Vācija, 8. Turcija, 9. Izraēla, 10. Slovēnija, 11. Horvātija, 12. Čehija, 13. Maķedonija, 14. Ungārija, 15. Bosnija un Hercegovina, 16. Grieķija
Finālspēle: Itālija—Spānija 64:56
MVP: Gregors Fučka (Itālija). All Stars: Karltons Maierss (Itālija), Alberto Ereross (Spānija), Andrea Menegins (Itālija), Dejans Bodiroga (Dienvidslāvija), Gregors Fučka (Itālija)
STAMBULA’01: SPĒKA PIETIKA DIVIEM VARENIEM SOĻIEM
Latvijas valstsvienības noslīdēšana līdz 22. vietai Eiropas rangu tabulā mudināja konsolidēt spēkus. Iepriekšējā čempionāta kvalifikācijas cikls vēl nebija īsti noslēdzies, kad LBS nāca klajā ar informatīvo sprādzienu — valstsvienības interesēs kopā nosolījušies strādāt nesamierināmie konkurenti Armands Krauliņš un Valdis Valters.
Tiesa, uz pirmās kārtas kvalifikācijas turnīru Krauliņš valstsvienību veda viens pats. Taču, lai tiktu galā ar Luksemburgu (106:65), Nīderlandi (92:74) un Norvēģiju (114:74), visi labākie spēki nudien nebija vajadzīgi. Kvalifikācijas pamatturnīrā, kas startēja rudenī, abi meistari pie darba ķērās plecu pie pleca, taču šis bija gadījums, kad 1+1 summā deva nevis 3, bet tikai 1,5. Basketbolu viņi saprata katrs pa savam, atšķīrās arī skatījums uz spēlētāju lomām komandā, turklāt treneru dueta rīcībā joprojām nebija stabili labai spēlei nepieciešamā meistarīga centra spēlētāja. Pirmajā mačā Ventspilī ungārs Roberts Gujāšs mūsējos izgrūstīja kā pelavu maisus un cerībām tika uzgāzta auksta ūdens šalts (68:72). Uzvara Šveicē (91:76) mazliet uzmundrināja, taču Rīgā Sporta pilī pret Angliju tika piedzīvots fiasko — 90:97. Komandas nominālais līderis Ainars Bagatskis, būdams pilnīgi vesels, bija nospēlējis tikai 10 minūtes (0 punktu). Tas neizskatījās pēc Krauliņa lēmuma…
Pirmās kopīgās pankūkas piedega, bet citas Krauliņš negaidīja. Bez skaļiem paziņojumiem nākamajā spēļu posmā asistenta vietu ieņēma Varis Krūmiņš, savu galveno pienākumu definēdams īsi un saprotami: “Netraucēt galvenajam!” Slovākijā izdevās tikt pie plānotās uzvaras (79:61), bet, galvenais, gluži labi gāja arī Horvātijā, kur uzvara no rokām izslīdēja tikai pašā galotnē (88:89).
Gatavojoties otrajam aplim, galvenais treneris izrevidēja visus Latvijas basketbolistu krājumus, centru pozīcijās līdzās kvalifikācijas turnīru tradicionālajai vērtībai Jānim Laksam un latviešu izcelsmes amerikānim Aleksam Šturmam, uzaicinot 37 gadus veco Igaunijā spēlējošo Igoru Meļņiku un 19 gadus veco Kasparu Ciprusu. Nekādas brīnumnūjiņas tās nebija, tomēr Šturms un Laksa godīgi paveica savu darbarūķa misiju, cītīgi stumdīdamies zem groziem ar fiziski spēcīgajiem ungāriem un angļiem. Ungārijas izlasi izdevās atvēsināt (82:63) ar Roberta Štelmahera iedvesmu (31 punkts), ko atbalstīja Bagatskis (19), Uvis Helmanis (16) un Raimonds Miglinieks (6 rezultatīvās piespēles). Šveici izdevās pārspēt ar 92:67, bet Koventrī notikušajā kaujā ar angļiem uzvara tika izrauta ar zobiem un nagiem — 74:69. Gandrīz pusi punktu — 33 — sameta Bagatskis, kurš nebija aizmirsis gadu iepriekš pirmā mača laikā piedzīvoto pazemojumu.
Ceļazīme uz finālturnīru tika nodrošināta ar uzvaru pār Slovākiju (101:78). Pēdējam mačam ar Horvātiju pulvera vairs nepietika (78:102), un pretinieku enerģija, kā arī saimniekošana pie groziem skaudri norādīja uz trūkumiem komandas sastāvā. Spēlei pieteiktā desmitnieka vidējais vecums tuvojās 30 gadiem. “Uz finālturnīru jābrauc labākajiem, bet pārmaiņas sastāvā būs,” Krauliņš nesolīja revolūciju, bet apzinājās pārmaiņu nepieciešamību.
Lai nekļūdītos, valstsvienības kandidātu sarakstā tika ierakstīti teju 30 uzvārdi, un sijāšana sākās divus mēnešus pirms Eiropas čempionāta, kad konkurenti vēl snauda. Kardinālu jaunatklājumu gan nebija. Tikai apstiprinājās, ka valstsvienībai jau noder pasaules U-19 čempionāta zvaigznes Amerikā studējošie Raitis Grafs (210 cm) un Māris Ļaksa (207), ka Kaspars Cipruss (208) dažos mēnešos ir apsteidzis Aleksi Šturmu, bet eksplozīvais Kristaps Valters ir noderīgāks par stabilo Kristapu Purni. Treniņos lielisku formu sasniegušais Raimonds Miglinieks cītīgi slīpēja sadarbības ar centriem, turēdams prātā iespēju, ka potenciāli meistarīgā, taču reizēm īpašu uzmudinājumu gaidošā Grafa vietā varētu parādīties enerģiskāks un iespaidīgāks tēls. Cerība piepildījās 10 dienas pirms Eiropas čempionāta, kad savā pirmajā spēlē valstsvienības sastāvā par komandas rezultatīvāko spēlētāju kļuva Kaspars Kambala. Tāds spēks Latvijas komandā nebija redzēts kopš Igora Meļņika ziedu laika 1993. gadā.
Latvijas komandas gatavošanās kvalitāte un apņēmīgais noskaņojums tomēr nemazināja bažas par iespējām tik varenā sabiedrībā pārvarēt pirmā posma barjeru. Atklāšanas spēle Ankaras arēnā tās pastiprināja. Latviešu elegantās sadarbības un kolektīvā precizitāte vairākkārt lika apklust Turcijas izlases līdzjutējiem, tomēr galotnē iznāca tikai skaists zaudējums — 82:85 (Bagatskim 21, Kambalam 20+11 atl., Migliniekam 17+7 piespēles). Otrajā dienā Spānijas izlases agresīvie aizsargi nogrieza saikni starp Miglinieku un partneriem. Pirmajā puslaikā ar Uvja Helmaņa sešiem precīzajiem trīspunktniekiem izdevās noturēties virs ūdens (42:50), bet otrajā spēle pajuka (77:106).
Grupas turnīra pēdējā dienā gaidīja čempionāta slēptajiem favorītiem pieskaitītā Slovēnijas izlase, kas jau bija uzvarējusi turkus. Atšķirībā no pirmajām spēlēm šoreiz treneri retāk raustīja sastāvu, uzticoties pieredzējušajiem arī brīžos, kad pretinieki panāca 6—10 punktu pārsvaru. Pēdējo reizi tas notika ceturtās ceturtdaļas vidū, kad ar pilnu jaudu sāka darboties saikne Miglinieks—Kambala (24 punkti). Iespēja izraut uzvaru pamatlaika izskaņā gan netika izmantota, taču aizsardzība apturēja pretinieku pēdējo uzbrukumu. Pagarinājumā ar svarīgiem punktiem līderiem talkā gāja Arnis Vecvagars un Edmunds Valeiko. 99:93, un tiesības vēl vismaz uz vienu spēli.
Eiropas čempionāta ceturtajā dienā Ankarā notika Baltijas derbijs. Favorītu loma, protams, bija Lietuvas izlasei. Gan iepriekš iekrātās reputācijas dēļ, gan tāpēc, ka abu komandu pēdējā mačā pirms izlidošanas uz Turciju Viļņā lietuviešu starta ofensīva no Latvijas komandas spēles konstrukcijas neatstāja ne spalviņas (98:114). Bet tajā mačā treneris Krauliņš bija pietaupījis Miglinieku un Bagatski. Savukārt lietuvieši ar katru Eiropas čempionāta dienu vairāk izjuta nesen aizvadītās Dienvidamerikas turnejas sekas. Līderi bija tālu no labākās formas un, spēlei nevedoties, vadības groži slīdēja ārā no trenera Jona Kazlauska rokām…
Astotdaļfināls apstiprināja optimistiskās priekšnojautas. Pirmajā ceturtdaļā latvieši parādīja, ka Viļņas notikumi neatkārtosies (20:20), bet otrajā pārņēma iniciatīvu (45:35), ko neatdeva līdz pat spēles beigām — 94:76 (Bagatskim 25). Lietuviešu līgumreisa lidmašīnas no Ankaras devās nevis uz Stambulu, bet Viļņu, savukārt aktīvākie latviešu fani steigšus iegādājās biļetes uz izslēgšanas turnīra spēlēm.
Godam nopelnītā veiksme izrādījās pārāk reibinoša. Ceļā uz Stambulu Latvijas basketbolisti pazaudēja krietnu daļu tās apņēmības, kas bija palīdzējusi kompensēt atšķirības meistarībā, savukārt pretinieki, redzējuši Latvijas iepriekšējo spēļu ierakstus, nekādas vaļības vairs nevarēja pieļaut. Ceturtdaļfinālā Dienvidslāvijas izlases meistarīgie basketbolisti trāpīja pirmos 12 (!) trīspunktniekus, piespiežot mūsējos nolaist rokas aizsardzībā (78:114). Vēl bija pieejama ceļazīme uz pasaules čempionātu, taču arī Krievijas izlases reputācijai bija paralizējoša iedarbība (81:99). Tikai čempionāta pēdējā dienā latvieši bez īpašas spriedzes līdzīgi nospēlēja ar Horvātijas izlasi, piekāpjoties pašā galotnē (91:93). Astotā vieta komandai, turnīra labākā rezultatīvo piespēļu dalītāja tituls Raimondam Migliniekam (7,3) un sajūta, ka nākamreiz, pa īstam nobriestot jaunajiem talantiem, varētu iet labāk — 2001. gada septembrī Latvijas vīriešu basketbola nākotne krāsojās rožainos toņos.
Citas izslēgšanas turnīra spēles aizritēja krietni saspringtāk un emocionālāk, liekot gavilēt mājiniekiem: Turcijas izlase ceturtdaļfināla pagarinājumā pārspēja Horvātiju (87:85), bet pusfinālā arī pagarinājumā ar 79:78 pieveica Dirku Novicki un Vācijas izlasi.
Finālā turki pret Dienvidslāviju pirmajā ceturtdaļā panāca 22:15, taču ar to spēle bija galā — Dienvidslāvijas izlase savu astoto (un pēdējo!) Eiropas čempionu titulu nodrošināja ar 78:69 (Vlado Ščepanovičam 19 punktu, Dejanam Bodirogam 18, Predragam Stojakovičam 15). Cīņā par bronzas medaļām kolektīvi spēlējošās jaunās Spānijas zvaigznes Pau Gazols (31+10), Huana Karlosa Navarro (27) u. c. ar kolektīvām pūlēm pārspēja Vāciju un čempionāta spožāko individuālo zvaigzni Dirku Novicki (šajā mačā 43 punkti, vidēji spēlē 28,7 punkti).
Par šiem vīriem vēl runās ilgi.
32. EIROPAS ČEMPIONĀTS BASKETBOLĀ
Ankara, Antalja, Stambula(2001. gada 31. augusts—9. septembris)
Piedalījās 16 komandas. 1. posmā 4 grupu turnīri, 2. posmā astotdaļfināli (savā starpā grupu 2. un 3. vietas ieguvēji), 3. posmā ceturtdaļfināli, pusfināli, finālspēles
1. Dienvidslāvija, 2. Turcija, 3. Spānija, 4. Vācija, 5. Krievija, 6. Francija, 7. Horvātija, 8. Latvija, 9. Grieķija, 10. Itālija, 11. Izraēla, 12. Lietuva, 13. Slovēnija, 14. Ukraina, 15. Bosnija un Hercegovina, 16. Igaunija
Finālspēle: Dienvidslāvija—Turcija 78:69
MVP: Predrags Srojakovičs (Dienvidslāvija)
Latvija: Ainars Bagatskis (6 spēles, 103 punkti), Kaspars Cipruss (5, 15), Raitis Grafs (6, 14), Uvis Helmanis (7, 70), Kaspars Kambala (7, 133), Māris Ļaksa (7, 51), Raimonds Miglinieks (7, 62), Roberts Štelmahers (7, 66), Edmunds Valeiko (6, 11), Kristaps Valters (6, 41), Arnis Vecvagars (7, 11), Aigars Vītols (7, 25). Galvenais treneris — Armands Krauliņš, treneris — Varis Krūmiņš
Latvijas rezultāti: 1. posmā — ar Turciju 82:85, ar Spāniju 77:106, ar Slovēniju pagarinājumā 99:93 (1—2; 3. vieta); astotdaļfinālā ar Lietuvu 94:76, ceturtdaļfinālā ar Dienvidslāviju 78:114, par 5.—8. vietu ar Krieviju 81:99, par 7. vietu ar Horvātiju 91:93
STOKHOLMA’03: LIETUVAS TRIUMFS
Kaspara Kambalas atgriešanās Eiropā un nostiprināšanās Eirolīgas top līmeņa kluba Stambulas Efes Pilsen pamatsastāvā, šķita, uz ilgu laiku atrisina Latvijas valstsvienībai tik sāpīgo centra spēlētāju problēmu. Piedevām iepriekšējās paaudzes līderi vēl šķita spēkpilni, bet jaunie talanti pakāpeniski sasniedza vecumu, kad varēja gaidīt ne tikai epizodisku, bet būtisku palīdzību. Vārdu sakot, 21. gadsimta sākumā Latvijas vīriešu valstsvienības iespējas regulāri iesaistīties cīņā par augstām vietām Eiropas čempionātā šķita krietni saulainākas nekā neatkarības pirmajā desmitgadē.
Ceļu uz finālturnīru patiesi izdevās veikt pietiekami gludi, ceļazīmi nodrošinot jau divas kārtas pirms turnīra beigām. Tiesa, tas bija ne tikai mūsu komandas, bet arī konkurentu nopelns, jo spēkos apmēram līdzvērtīgo komandu cīniņos klupa visi pēc kārtas. Latvijai pieci no sešiem panākumiem nāca ar lielām grūtībām — pār Ungārijas izlasi (96:87 un 97:88), izbraukumā Igaunijā (86:79), Polijā (86:76) un Baltkrievijā (65:63; Rīgā bija 115:91). Ventspilī tika zaudēts poļiem (81:92) un pat igauņiem (pagarinājumā 93:95), bet divas spēles ar Franciju parādīja, ka favorītiem mūsējos pieskaitīt pāragri (81:87 un 78:96).
“Uz finālturnīru jādodas, domājot ne tikai par izkļūšanu no grupas, bet arī par ceļazīmi uz olimpiskajām spēlēm,” galvenais treneris Armands Krauliņš centās pacelt prasību latiņu un motivēt komandu. Ierindā joprojām bija iepriekšējā čempionāta spēlējušais komandas kodols, palīgos tika piesaistīts Rīgā divas sezonas nospēlējušais naturalizētais amerikānis Trojs Ostlers. Bet savainojuma dēļ karjeru bija spiests beigt Raimonds Miglinieks, komanda sadalījās pieredzējušo un jauno spēlētāju frakcijās, turklāt iepriekšējā turnīra atklājums Kambala divos Eiropā nospēlētājos gados jau bija izpētīts un atšifrēts.
Izlozei bija labpaticies jau pirmajā dienā sarīkot Baltijas derbiju: Latvija—Lietuva. Respektējot kaimiņu revanša alkas un zinot savas problēmas, latvieši šo maču gaidīja piesardzīgi, taču ne mazāk uztraukušies bija lietuvieši. Turklāt drīz pēc spēles sākuma atklājās, ka stresā produktīvāk darbojas Latvijas komanda — pēc pirmās ceturtdaļas 23:14! Ar milzu pūlēm pretinieki spēli līdzsvaroja, tomēr iespējas uzvarēt latviešiem bija gan pamatlaikā, gan pagarinājumā. Taču galotnē Lietuvas snaiperis Arvīds Macijausks trāpīja traku tālmetienu un Šarūns Jasikēvičs aukstasinīgi iemeta sodus, bet latviešu pēdējie uzbrukumi nebija veiksmīgi — 91:92 (Štelmaheram 22, Bagatskim un Helmanim pa 21 punktam).
Pēc šīs līdzvērtīgās spēles abu komandu likteņi bija diametrāli pretēji. Latvijas komanda ar Vāciju nospēlēja sliktāk (86:94), ar Izraēlu — pavisam slikti (75:91) un devās mājup jau pēc trim spēlēm. Savukārt Lietuvas izlase turpinājumā soļoja no uzvaras uz uzvaru — pār Izraēlu 94:62, pār Vāciju 93:71, ceturtdaļfinālā pār Serbiju & Melnkalni 98:82, pusfinālā pār Franciju 74:70, finālā pār Spāniju 93:84. Lietuvai pēc 64 gadu pārtraukuma trešais Eiropas čempionu tituls, Spānijai ceturtais zaudējums finālspēlē. Priecīga bija arī Itālijas komanda, kas pēc diviem zaudējumiem startā ielēca pēdējā vagonā uz izslēgšanas turnīru, aizcīnījās līdz trešajai vietai un ceļazīmei uz Atēnu olimpiskajām spēlēm, kur 2004. gadā izcīnīja otro vietu.
33. EIROPAS ČEMPIONĀTS BASKETBOLĀ
Noršēpinga, Luleo, Borasa, Sēdertelje, Stokholma(2003. gada 31. augusts—9. septembris)
Piedalījās 16 komandas. 1. posmā 4 grupu turnīri, 2. posmā astotdaļfināli (savā starpā grupu 2. un 3. vietas ieguvēji), 3. posmā ceturtdaļfināli, pusfināli, finālspēles
1. Lietuva, 2. Spānija, 3. Itālija, 4. Francija, 5. Grieķija, 6. Serbija&Melnkalne, 7. Izraēla, 8. Krievija, 9. Vācija, 10. Slovēnija, 11. Horvātija, 12. Turcija, 13. Latvija, 14. Ukraina, 15. Bosnija un Hercegovina, 16. Zviedrija
Finālspēle: Lietuva — Spānija 93:84
MVP: Šarūns Jasikēvičs (Lietuva). All Stars: Tonijs Pārkers (Francija), Šarūns Jasikēvičs (Lietuva), Sauļus Štombergs (Lietuva), Andrejs Kiriļenko (Krievija), Pau Gazols (Spānija)
Latvija: Ainars Bagatskis (3 spēles, 43 punkti), Raitis Grafs (2, 6), Uvis Helmanis (3, 36), Kaspars Kambala (3, 37), Māris Ļaksa (1, 1), Trojs Ostlers (3, 22), Armands Šķēle (3, 11), Edgars Šneps (3, 17), Roberts Štelmahers (3, 51), Kristaps Valters (3, 10), Arnis Vecvagars (1, 2), Aigars Vītols (3, 16). Galvenais treneris — Armands Krauliņš, treneri — Varis Krūmiņš, Gundars Vētra
Latvijas rezultāti: 1. posmā — ar Lietuvu pagarinājumā 91:92, ar Vāciju 86:94, ar Izraēlu 75:91 (0—3; 4. vieta grupā)
