Skaistie trīsdesmitie, kad bumba bija apaļāka
Līdz EuroBasket’2015 Rīgā 234 dienas 2 stundas 38 minūtes 34 sekundes — tā šā raksta tapšanas sākuma brīdī vēsta portāla basket.lv ievadlappusē ievietotais pulkstenis, kas skaita līdz gada lielākajam sporta notikumam paredzēto laiku. Eiropas 39. čempionāta spēles Arēnā Rīga notiks no 5. līdz 10. septembrim, un pagaidām tā tuvošanos vislabāk jūt rīkošanas darbos iesaistītās personas. Spēlētāji un treneri aizņemti savos pienākumos klubu komandās, bet līdzjutēji, apmierinājuši lielāko apetīti pēc biļetēm, var sacensties prognožu spēlēs, dalīties priekšnojautās un cerībās. Un izstaigāt 38 iepriekšējo turnīru takas, kurās pamanāmas pēdas atstājuši arī latvieši. Šoreiz — par pirmajiem trim EuroBasket turnīriem tālajos 20. gadsimta trīsdesmitajos, kad zāle bija zaļāka un basketbola bumba — apaļāka.
ŽENĒVA’35. PIRMIE PIRMAJĀ
1932. gada 18. jūnijā astoņu valstu pārstāvji — arī Latvijas Basketbola savienības pilnvarotais delegāts Jāzeps Šadeiko — Ženēvā parakstīja Starptautiskās Basketbola federācijas (FIBA) dibināšanas protokolu, paverot ceļu oficiālu starptautisku sacensību rīkošanai. Bez īpašas ieskriešanās tēmēts uzreiz tika augstu, basketbolu piesakot 1936. gadā Berlīnē paredzēto olimpisko spēļu programmai. Tomēr — drošs paliek drošs — pirmās pankūkas godu un risku uzticēja pakāpi zemāka ranga sacensībām — Eiropas meistarsacīkstēm. Par norises vietu šaubu nebija — protams, FIBA mītnes tuvumā Ženēvā! Par laiku sākotnēji izraudzīja 1934. gada rudeni, taču rīkotāji paziņoja, ka nepagūšot sagatavoties un turnīru pārcēla uz 1935. gada maiju.
Piedalīties varēja visi, kuri pieteicās un spēja nokļūt Šveicē. Tabulā parādās 10 valstu nosaukumi, tomēr ir pamats uzskatīt, ka pirmajā čempionātā piedalījās 11 komandas. Lai ietaupītu līdzekļus, divas kaimiņvalstis vienojās izspēlēt kvalifikācijas maču Madridē: Spānijas izlase pārspēja Portugāli ar 33:12. Starp citu, naudas trūkuma dēļ spāņi gandrīz atteicās no ceļojuma un vilciena biļetes pēdējā brīdī tika iegādātas par nacionālās basketbola federācijas prezidenta personīgajiem līdzekļiem. Savukārt Grieķijas komandai tik bagāts mecenāts neatradās.
Kinofilmas Sapņu komanda 1935 triumfa gājiens un tās radītā rezonanse ne tikai visai Latvijai atgādinājusi par 80 gadus seniem notikumiem, bet arī radījusi sajūtu, ka viss bijis tieši tā, kā parādīts, lai gan patiesībā niansēs dažs akcents bija savādāks un sižeta pavērsiens autoru fantāzijas auglis. Piemēram, filmā valstsvienības galvenajam trenerim (toreiz gan teica — sastādītājam) Valdemāram Baumanim vajadzēja krietnu izveicību un veiksmi, lai pārliecinātu priekšniecību par Ženēvas ekspedīcijas lietderību, bet reālajā dzīvē Latvijas Basketbola savienības valde lēmumu par valstsvienības līdzdalību pirmajā Eiropas čempionātā bez īpašām diskusijām pieņēma jau 1934. gada 17. oktobrī, pie viena nospriežot 1934./35. gada sezonā Latvijas meistarsacīkstes izspēlēt līdz 12. janvārim — lai būtu vairāk laika koptreniņiem. Tajos bija iesaistīti 22 spēlētāji un procesu vadīja īpaša rīcības komiteja — varenās un bagātās biedrības Universitātes sports un LBS vadītājs Roberts Plūme, Jāzeps Šadeiko, kā arī 30 gadus vecais ASK treneris Valdemārs Baumanis. Savukārt janvāra beigās Rīgā notikušās valstssacīkstes ar Lietuvas (123:10!) un Igaunijas (35:18) izlasēm stiprināja pārliecību par latvju basketbolistu meistarību.
„Man bija izdevies atrast piecus spēlētājus, kas cits citu lieliski papildināja,” Valdemārs Baumanis daudzus gadus vēlāk uzsvēra, ka Latvijas ’35 lielākais spēks slēpās no dažādu sporta biedrību pārstāvjiem izveidotās komandas saliedētībā un līdzsvarotībā, nevis tikai dažu līderu individuālajā meistarībā. Saskaņā ar tālaika taktikas principiem punktu gūšana tika uzticēta uzbrucēju trijotnei, ko veidoja atlētiskais centra spēlētājs Rūdolfs Jurciņš (US), ātrais un vispusīgais Jānis Lidmanis (ASK; viņš bija arī futbola valstsvienības kapteinis) un enerģiskais cīnītājs Aleksejs Anufrijevs (Starts). 1935. gada sākumā aizsargu vietas valstsvienības pamatpiecniekā ieņēma Eduards Andersons (US) un Mārtiņš Grundmanis (Ķuze). Šie vīri bija gana izturīgi, lai katrā mačā bez maiņas cīnītos no pirmās līdz pēdējai minūtei (tolaik populāra prakse). Tomēr rezerves varianti bija — smagas spēles gaitu varēja palīdzēt lauzt brīvmākslinieks Džems Raudziņš (US), prātīgs komandas darba darītājs bija Herberts Gubiņš (Gongs), spēka un atlētisma devu laukumā palielināja Visvalža Meldera (ASK) iesaistīšana. Vēl divi vīri — Edgars Rūja un Andrejs Krisons — no Universitātes sporta komandā tika iekļauti Baumaņa diplomātiskās viltības dēļ. Solot braucienam nepieciešamos līdzekļus, Plūme uzstājis uz lielu studentu īpatsvaru valstsvienībā, un Baumanis neprotestēja. Tomēr Ženēvā Rūja un Krisons nevienā no trim spēlēm netika iekļauti septiņniekā, ko tolaik varēja pieteikt katram mačam.
Versijas par Latvijas komandas izredžu priekšnojautām, dodoties ceļā, ir un paliek tikai spekulācijas, jo reāla priekšstata par pretinieku spēku nebija. Jā, par zināmu atskaites punktu noderēja studentu starptautisko spēļu rezultāti. Trīsdesmito gadu pirmajā pusē valsts labākā komanda Universitātes sports aizvadīja vairākas veiksmīgas turnejas pa Eiropu, pārspējot Šveices, Francijas, Polijas, Ungārijas un Čehoslovakijas studentus. 1933. gadā Vispasaules studentu sporta spēlēs Turīnā tika izcīnīta otrā vieta, zaudējot tikai mājiniekiem itāliešiem. Priecēja ziņa, ka uz Ženēvu nebrauks Igaunijas izlase, ar ko latvieši tradicionāli cīnījās punkts punktā. Bet starp dalībniecēm bija arī tādi pilnībā nezināmi lielumi kā Spānijas, Beļģijas, Rumānijas un Bulgārijas komandas. Turklāt tikai turnīra priekšvakarā kļuva zināms, pēc kādas sistēmas desmit komandas noskaidros labāko un ar ko latviešiem īsti vajadzēs spēlēt pirmajā mačā.
Patiesībā ar izspēles sistēmu un pretiniekiem latviešiem paveicās. Jau pirmā spēļu kārta 10 komandas strikti sadalīja veiksminieku un neveiksminieku piecniekos un labi, ka šajā tik svarīgajā spēlē pretī trāpījās primitīvi spēlējošie Ungārijas basketbolisti. Pirmajās minūtēs pacīnījušies ne tikai ar parupjajiem pretiniekiem, bet arī debijas satraukumu, neierasti plašo laukumu (Rīgā toreiz nebija neviena standartiem pilnīgi atbilstoša basketbola plača!), caur izstādes halles Palais d’Expositions (2000 sēdvietu un apmēram 3000 stāvvietu) stikla jumtu spēlētāju acīs spīdošo pavasara saulīti un nelīdzeno grīdu, latvieši sāka palielināt pārsvaru. 20:7 pēc pirmā puslaika, 31:7 otrā puslaika vidū un 46:12 pēc beigu signāla — tas bija turnīra pirmās dienas rekords, kura tapšanā vislielāko ieguldījumu deva Jurciņš (23 punkti).
Otro reizi Fortūna uzsmaidīja izlozē, noskaidrojot, kurām divām komandām no labāko piecnieka būs jāaizvada papildu spēle, savā starpā cīnoties par vietu pusfinālā. Par spīti sazvērestības teoriju piekritējiem, paveicās tieši Latvijai, nevis mājiniekiem šveiciešiem vai tradicionālajiem aizkulišu cīņu virtuoziem — itāliešiem. Kamēr konkurenti priekšpusdienā vaigu sviedros svīda laukumā, latviešu basketbolisti varēja rāmā garā iepazīt Ženēvas jaukumus, mierīgi nobriestot vēlā vakarā paredzētajai pusfināla cīņai, savukārt treneris Baumanis izpētīja nākamo sāncenšu spēles nianses. Turklāt pārsteidzošā kārtā Šveices izlase guva virsroku (27:17), atbrīvojot latviešus un citus pusfinālistus no nepatīkamā pienākuma mēroties spēkiem ar krampīgo Itāliju.
Kaut arī spēle Šveice—Latvija sākās plkst. 23, halles tribīnēs bijuši vairāk nekā 2000 skatītāju. Viņi kļuva par aculieciniekiem smagam cīniņam, kura laikā franču tiesnesis pievēris acis uz mājinieku netīrajiem paņēmieniem. Pirmā puslaika vidū pirmo (un pēdējo reizi) šajā čempionātā latvieši nonāca zaudētāju lomā — 5:10. Lūzumu izdevās panākt, uzbrukumu smailē pārmaiņus izvirzot vairākus basketbolistus (puslaiks 16:12). Otrā puslaika sākumā mājinieki vēlreiz pārņēma iniciatīvu (18:18). Labu brīdi rezultāts nav mainījies, līdz beidzot mača rezultatīvākais spēlētājs Aleksejs Anufrijevs (12 punktu) ar diviem soda metieniem un grozu no spēles atguvis vadību. Galotnē Jurciņš nostiprinājis Latvijas pārsvaru — 28:19.
Nakti pirms finālspēles Latvijas delegācija pavadīja priecīgās priekšnojautās. Turnīra pirmajās dienās visbīstamākie pretinieki šķita prātīgie Čehoslovakijas basketbolisti, taču viņi pusfinālā bija zaudējuši spāņiem (17:21). Dienvidnieki bija iekrituši acīs gan ar vētraino ātrumu un sirsnīgo apkampšanos pēc katra groza gūšanas, gan arī paviršību, straujumā metot garām no visizdevīgākajām pozīcijām. Turklāt latviešu pusē bija ne tikai nosvērtība, bet arī augumu pārsvars.
Centra spēlētāja Jurciņa varenais stāvs kopā ar tolaik spēkā esošo noteikumu punktu — pēc gūtā groza spēle atsākās ar strīda bumbas izspēli laukuma centrā — patiesi izrādījās varens arguments. Viens no Latvijas izlases nemainīgā pamatpiecnieka dalībniekiem Aleksejs Anufrijevs pēcāk presē atklāja cīņas plānu: “Tā kā auguma ziņā mēs pārsniedzām ugunīgos ātros spāņus, tad jau pirms svarīgās sacensības nolēmām savu pretinieku pārsteigt ar centra kombināciju. Mums tas arī lieliski izdevās. Pārmaiņus no centra Jurciņš pasūtīja bumbu Lidmanim vai man, un tajā brīdī viens no mums jau atradās pie pretinieku groza. Pāris minūšu laikā rezultāts jau bija 9:0. Tad gan enerģiskie spāņi attapās, bet izrādījās — jau par vēlu. Mēs bijām nodrošinājuši pietiekamu pārsvaru, lai turpinātu mierīgi spēlēt, cenšoties galvenokārt savu pārākumu paturēt.”
Spāņi pirmo grozu guva tikai spēles 11. minūtē un tuvāk par 9:6 vairs netika — 24:18! Ženēvā jau bija pāri pusnaktij, kad 4000 skatītāju acu priekšā Rūdolfs Jurciņš virs galvas cēla čempionāta galveno balvu — sudraba vīna trauku.
Līdz galam nenoskaidrots palicis atsevišķu spēlētāju ieguldījums izšķirošajā uzvarā. Vairāki avoti vēsta, ka finālmaču no pirmās līdz pēdējai minūtei aizvadījis tikai pamatpiecnieks, citos norādīts, ka divus punktus guvis arī Džems Raudziņš. Pats Valdemārs Baumanis 1990. gadā sarunā ar Latvijas žurnālistiem stāstījis, ka pirms finālspēles Raudziņš, apvainojies par viņam atvēlēto īso spēles laiku, atteicies sēsties uz rezervistu soliņa, tāpēc viņa vietā spēlei pieteiktajā septiņniekā iekļauts Melderis. FIBA arhīvos minēti astoņu pirmo čempionu vārdi.
Ženēvas cīņu varoņus liktenis nelutināja. Mārtiņš Grundmanis, Aleksejs Anufrijevs, Visvaldis Melderis un Andrejs Krisons gāja bojā karā, Rūdolfs Jurciņš un Edgars Rūja pazuda čekas labirintos, Jānis Lidmanis, Džems Raudziņš, Herberts Gubiņš, Valdemārs Baumanis un Rihards Dekšenieks mūža otro pusi pavadīja trimdā. Tikai Eduards Andersons pēc izsūtījuma atgriezās Latvijā. Padomju laikā šo vīru vārdi uz ilgiem gadiem bija izdzēsti no publiskās atmiņas, taču darbi vairs nebija izdzēšami.
1. Eiropas čempionāts basketbolā
1935. gads, 2.—4. maijs, Ženēva (Šveice)
Piedalījās 10 komandas. Olimpiskā sistēma, izspēlējot visas vietas.
Vietu kārtība: 1. Latvija, 2. Spānija, 3. Čehoslovakija, 4. Šveice, 5. Francija, 6. Beļģija, 7. Itālija, 8. Bulgārija, 9. Ungārija, 10. Rumānija
Latvijas rezultāti: ceturtdaļfinālā ar Ungāriju — 46:12, pusfinālā ar Šveici — 28:19, finālā ar Spāniju — 24:18
Latvija: Eduards Andersons (3 spēles, 4 punkti), Aleksejs Anufrijevs (3, 24), Mārtiņš Grundmanis (3, 6), Herberts Gubiņš (3), Rūdolfs Jurciņš (3, 44), Jānis Lidmanis (3, 16), Visvaldis Melderis (1), Džems Raudziņš (3, 4). Treneri Valdemārs Baumanis, Rihards Dekšenieks
RĪGA ’37. CERĪBAS UN VILŠANĀS
Oficiāls lēmums par to, ka Latvijai līdz ar pirmo čempionu godu pienākas otrā čempionāta rīkotāju atbildība, tika pieņemts 1936. gada augustā Berlīnes olimpisko spēļu laikā notikušajā FIBA kongresā. Tobrīd līdz turnīram bija palikuši deviņi mēneši, bet Rīgā vēl nebija nevienas noteikumiem atbilstošas zāles. Kā latvieši pie tādas tika un ko paveica, gatavojoties viesu uzņemšanai — par to rakstīju Sporta 2014. gada septembra numurā. Katrā ziņā 1937. gada 2. maijā čempionāta atklāšana notika tiem laikiem pietiekami lepnā Sporta namā ar 3000 skatītāju vietām, un šī celtne līdz pat karam nodrošināja paliekošu un labu pēcgaršu visam pasākumam, daļēji kompensējot negācijas, kuras uzjundīja mājinieku komandas neveiksmīgais starts.
Atklāšanas parādē ierindā bija astoņu valstu komandas, ieskaitot četras debitantes. No pirmā turnīra dalībniekiem uz Rīgu neatbrauca spāņi, kuru dzimtenē plosījās pilsoņu karš. Šveicieši bija apvainojušies, ka latvieši ceļa izdevumiem solīja tikai tik, cik paši bija saņēmuši divus gadus iepriekš. Tālā ceļa dēļ (un, visticamākais, arī pašu nesagatavotības dēļ) nepieteicās beļģi, ungāri, bulgāri un rumāņi, turklāt Ungārijas izlase pazuda pēdējā brīdī, liekot steigšus pārskatīt turnīra reglamentu un kalendāru.
Ieradās tuvākie kaimiņi, kuru reputācija bija gana laba, lai apgalvotu, ka turnīra sportiskais līmenis būs ļoti augsts. Polijas izlase gadu iepriekš Berlīnes spēlēs bija izcīnījusi 4. vietu, būdama labākā Eiropas komanda. Igaunija visu laiku bija līdzvērtīga konkurente Latvijai un Berlīnes spēlēs tika soli tālāk par mūsējiem. Klasi zemāk tika vērtēta Lietuvas izlase, bet par eksotikas piedevu gādāja Ēģiptes vienības līdzdalība. Āfrikā ēģiptiešiem vēl nebija, ar ko spēlēt, un FIBA viesmīlīgi pavēra viņu priekšā durvis uz Eiropu…
Latvijas valstsvienības starts pašu mājās, protams, tika gaidīts ar cerībām atkārtot Ženēvā gūto panākumu un reabilitēties par neveiksmīgo startu Berlīnes olimpiskajās spēlēs (viena uzvara trijos mačos un dalīta 15.—18. vieta). Gribēšana bija liela, taču tai līdzi nāca arī pamatīga nedrošība. Plašais Sporta nams durvis vēra tikai divas nedēļas pirms turnīra sākuma, un Latvijas basketbolisti nepaguva pierast pie tā plašumiem. Valstsvienības vadīšana bija uzticēta US trenerim Ādolfam Grasim — gudram teorētiķim, kura idejas bieži vien palika spēlētāju nesaprastas un neizpildītas. Ierindā vēl bija seši Ženēvas čempioni, taču bija izauguši arī jaunie spēki un lielā konkurence pamatīgi apgrūtināja sastāva izvēli. Grasis kavējās pieņemt lēmumu, un, piemēram, atklāšanas parādē Latvijas izlases ierindā stāvēja arī Starta uzbrucējs Alfrēds Krauklis, kurš galu galā turnīrā nemaz nespēlēja. Skaidrs, ka šāda neizlēmība vēl vairāk nokaitēja gaisotni un tieši pārliekā spriedze galu galā latviešiem izrādījās liktenīga.
Mūsējiem pamatīgi iegrieza arī ungāru neierašanās. Sākotnējā izspēles sistēma paredzēja, ka pirmajā kārtā Latvija spēlē ar Ungāriju un uzvarētāji iekļūst pirmajā četriniekā, kas cīnītos par medaļām. Šādas spēles iznākums nekādas šaubas neradīja, taču pēc Ungārijas izlases neierašanās reglaments tika mainīts, ierindā palikušās astoņas komandas sadalot divās grupās, no kurām pa divām labākajām komandām ieguva tiesības cīnīties par medaļām. Latvijas komanda sāka ar varenu 44:11 uzvaru pār Čehoslovakijas izlasi, taču tas bija priecīgākais brīdis visā čempionātā. Polijas izlase, kas pirmajā dienā ar 24:29 zaudēja Francijai, pret latviešiem cīnījās ar būt vai nebūt situācijas diktēto pašaizliedzību un neatlaidību, bet mājiniekiem „..bumba griezās un vijās ap dzelzs loku, bet lielāko tiesu izlēca atpakaļ laukumā..” sūkstījās Latvijas prese. No 21 soda metiena latvieši iemeta tikai piecus, un 3000 skatītāju devās mājup vīlušies — 25:32.
Situāciju vēl varēja glābt pārliecinoša uzvara pār Francijas izlasi (vismaz plus 6), kuras izcīnīšana tika uzticēta jaunākajiem spēlētājiem kopā ar Jurciņu, malā atstājot vairākus nopelniem bagātus veterānus. Latvijas komandas atjauninātā pamatpiecnieka darbībā enerģijas un precizitātes bija vairāk nekā dienu iepriekš, tomēr vērā ņemamu pārsvaru pār nākamajiem bronzas medaļu ieguvējiem izdevās panākt tikai otrajā puslaikā — 21:16. Tad sekoja kārtējās melnās minūtes sodu izpildē un metienos, turklāt atlēkušās bumbas pie pretinieku groza regulāri nonāca pretinieku pārziņā. 26:23 — par godu uzvarētājiem skanēja Dievs, svētī Latviju!, bet smaidīja franči, kuriem zaudējums ar trīs punktu starpību bija uzvaras vērtībā.
„Latvija zaudēja nevis savas tehniskās vājības, bet gan nervozitātes dēļ. To radīja dažādi apstākļi, starp kuriem minami — vilcināšanās un nenoteiktība galīgā komandas sastāva noteikšanā, spēlētāju lielā atbildības un nedrošības sajūta, arī mūsu pašu sacensību apmeklētāju pārāk trokšņainā izturēšanās sacensību laikā, kas vēl vairāk satrauca jau tā nervozos spēlētājus,” tā neveiksmi skaidroja LBS priekšsēdētājs Eduards Lapiņš. Nepalika bez uzmanības arī fakts, ka mājīgais Sporta nams tika atklāts tikai pašās aprīļa beigās un mājinieku komandai patiesībā bija tikpat neierasts kā viesu komandām.
Latviešiem vēl vajadzēja spēlēt gandarījuma turnīrā, cīnoties par 5. vietu un Liepājas Bankas dāvāto balvu — sudraba tintnīcas iekārtu. Tas bija vājš stimuls. Uzvara pār Ēģiptes vienību nāca bez cīņas, jo tālumnieki, apvainojušies, ka tiesnešu kļūdas dēļ tika anulēta viņu uzvara pār Itāliju, atteicās piedalīties pārspēlē un pēdējos mačos. Spēlē par 5. vietu latvieši bez kādas uguntiņas zaudēja Igaunijai — 19:41 (12:26).
Pat asākie kritiķi šo neveiksmi raksturoja kā nejaušu gadījumu. „Ja nu mēs vakar lielo un sāpīgo zaudējumu piedzīvojām, tad tas pa daļai arī ir tāpēc,ka vispār Latvijas basketbola sportā patlaban valda it kā krīze, ko gan labāk būtu nosaukt par pārejas laikmetu, kad vecie spēki aiziet un jaunie nāk. Nav šaubu: Latvijas valsts vienībai tagad esam spiesti meklēt jaunu pamatsastāvu, kas rūpīgi jāgatavo un jāslīpē nākotnes cīņām. Mīļu paldies mēs sakām savai vecajai gvardei, kas likusi tik spožus pamatus Latvijas basketbola sportam un guvusi daudz sekmju — viņus mēs nekad neaizmirsīsim un tie lai būtu skolotāji arī latvju basketbola nākošai audzei, kas stāsies vecajo vietā,” rakstīja Sporta Pasaule.
Bet Eiropas basketbolā bija parādījušies jauni varoņi — Lietuvas komanda. Tās pirmās uzvaras pār Itāliju (15:9) un Igauniju (20:15) tika nodēvētas par sensacionālām, liekot meklēt neseno pastarīšu pārvērtību iemeslus. „Lietuvieši meistarsacīkstēm bija ļoti rūpīgi gatavojušies. Tie bija rūpējušies ne tikai par Kauņā dzīvojošo spēlētāju pienācīgu sagatavošanu, bet pat centušies savai vienībai sagādāt nepieciešamo pastiprinājumu, iesaistot Amerikā dzimušos tautiešus,” bija izpētījis Valdemārs Baumanis. Čempionāta pēdējā dienā — 8. maijā — pārpildītajā Sporta namā izšķirošajā cīņā par zelta medaļām tikās Lietuvas un Itālijas izlases. Lietuvieši panāca tiem laikiem iespaidīgu pārsvaru — 22:11, bet itālieši pēdējās piecās minūtēs izmantoja pretinieku līdera Kraučūna noiešanu malā piezīmju nastas dēļ, un intriga saglabājās līdz pēdējais sekundei, kad uz tablo palika 24:23. Lietuvas izlase bija izcīnījusi čempionāta galveno balvu — Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa dāvāto sudraba šķīvi.
2. Eiropas čempionāts basketbolā
Rīga, 1937. gada 2.—8. maijs
Piedalījās 8 komandas. 1. posmā 2 grupu turnīri, 2. posmā pusfināli un spēles par vietām.
1. Lietuva, 2. Itālija, 3. Francija, 4. Polija, 5. Igaunija, 6. Latvija, 7. Čehoslovakija, 8. Ēģipte
Latvijas rezultāti: grupas turnīrā ar Čehoslovakiju — 44:11, ar Poliju — 25:32, ar Franciju — 26:23 (2—1; 3. vieta), par 5./8. vietu — ar Ēģipti 20:0, par 5./6. vietu — ar Igauniju 19:41
Latvija: Eduards Andersons (4 spēles, 6 punkti), Aleksejs Anufrijevs (3, 11), Mārtiņš Grundmanis (3, 1), Jānis Jansons (3, 2), Rūdolfs Jurciņš (4, 50), Andrejs Krisons (4, 10), Aleksandrs Martinsons (4), Visvaldis Melderis (4, 7), Džems Raudziņš (3, 8), Voldemārs Šmits (3, 19). Treneris Ādolfs Grasis
KAUŅA’39. SUDRABS AR RŪGTUMA PIEGARŠU
Uzturot spēkā tradīciju, ka čempioni rīko nākamo turnīru, FIBA Eiropas trešo meistarsacīkšu rīkošanu uzticēja Lietuvai. Turnīrs tika sarīkots toreizējā galvaspilsētā Kauņā, kur lielajam notikumam par godu uzslēja iespaidīgu basketbola halli. Atšķirībā no Rīgas Sporta nama, kas kara gados krita militārās rūpniecības rokās, Sporthalle saglabājusies līdz pat mūsdienām un joprojām uzņem augstākā līmeņa spēles.
Kauņas basketbola templī bija vietas vairāk nekā 5000 skatītāju — šai ziņā Rīga bija pārspēta. Dalībnieku skaita ziņā gan iznāca tikai atkārtojums. Hitleriskās Vācijas izveidotais Bohēmijas-Morāvijas protektorāts (daļa okupētās Čehoslovakijas) atsauca līdzdalību un ierindā palika astoņu valstu komandas. Joprojām nebija spāņu, bet Francijas un Itālijas delegāciju dalībnieki cits uz citu raudzījās kā caur ieroču tēmēkļiem — tuvā Otrā pasaules kara elpa jau bija jūtama arī sporta arēnās.
Par čempionāta izspēles sistēmu komandu pārstāvji vienojās pašā turnīra priekšvakarā — būs apļa turnīrs! Latvijas un Polijas pārstāvji ierosināja ierobežot dalībnieku augumus, nepielaižot turnīram spēlētājus, kuri garāki par 190 cm. Galvenais iemesls bija meklējams Lietuvas izlases sastāvā — tas bija 206 cm garais Franks (Prans) Lubins, kurš trīs gadus iepriekš ASV izlases sastāvā bija kļuvis par Berlīnes olimpisko spēļu čempionu, bet Eiropas čempionāta mandātu komisijai uzrādīja Lietuvā — Biržu baznīcā — izdotu kristāmzīmi, kas pierādīja, ka milzis dzimis Lietuvā. Oriģinālā ideja tika atbalstīta daļēji — spēlēt ļāva visiem, bet labākajai komandai starp tām, kuru sastāvā šādu milžu nebija, tika apsolīts tituls otrais Eiropas meistars. Izloze lēma, ka Latvijai pirmajā dienā jāspēlē ar pastarīti Somiju, taču rīkotājiem, lietuviešiem, tika dotas tiesības izraudzīties sāncensi pēdējai kārtai, un viņi, nosaucot Itāliju, izraisīja ķēdes reakciju. Tās rezultātā atklāšanas spēlē satikās abi pirmie Eiropas meistari (un — daudzuprāt — galvenie pretendenti uz Kauņas zeltu) Lietuva — Latvija.
1938. nu 1939. gads bija pats veiksmīgākais laiks mūsu valstsvienības vēsturē. 15 mēnešu laikā bija aizvadītas 12 starptautiskas spēles, kurās izcīnītas 11 uzvaras. Vienīgā neveiksme bija piedzīvota 1938. gada 26. martā Kauņā, kur latvieši Eiropas meistariem piekāpās tikai pagarinājumā (19:24). Toties revanšs 1939. gada 29. janvārī Rīgā bija pārliecinošs — 29:18. Tāpat, kā uzvaras pār tradicionāli neērtajām pretiniecēm Igaunijas (47:33) un Polijas (42:18) komandām.
Latvijas komandas 1939. gada modelī nebija tik spilgta un izteikta līdera, kāds iepriekš bija Rūdolfs Jurciņš, toties pretiniekiem nebija viegli saprast, no kuras puses gaidāmas lielākās nepatikšanas. Garie uzbrucēji (ap 185 cm!) Visvaldis Melderis un Voldemārs Šmits bija gan atlētiski, gan precīzi metienos. Kopā ar viņiem uzbrukuma trio veidoja dažādu taktisko knifu meistars Alfrēds Krauklis vai ātrais un veiklais ģimnāzists Aleksandrs Vanags. Bija vēl kāds būtisks jauninājums — iepriekš Latvijas valstsvienības aizsargi bija lielākoties tikai gādājuši par sava groza drošību, bet Kārļa Ārena spēles stils jau vēstīja par jaunām vēsmām basketbola taktikā. Puisis, ticis pie bumbas, nesteidza to piespēlēt tuvākajam uzbrucējam, bet pats aktīvi iesaistījās pretinieku groza apdraudēšanā gan ātrajos triecienos, gan ar tālmetieniem. „Ārens netrāpīja, bet viņam nevar nekopārmest, jo līdzīgā kārtā viņš bija guvis jau vairākus ļoti svarīgus punktus,” Valdemārs Baumanis presē aizstāvēja sava jaunā audzēkņa tiesības riskēt. Neuzkrītošāk, taču ļoti lietderīgi darbojās aizsargi Jānis Graudiņš un Maksis Kazāks. Šie septiņi vīri iznesa galveno cīņu smagumu Kauņas spēlēs, pārējiem sešiem delegācijā iekļautajiem basketbolistiem atvēlot spēles laiku cīņās ar vājākajiem pretiniekiem.
Spēlē Lietuva—Latvija mājinieku komandas pamatpiecniekā bija četri Amerikā dzimuši spēlētāji. Spēles gaitā viņiem pievienojās arī piektais, taču latviešus salauzt neizdevās. Mājinieki lielāko pārsvaru sasniedza pašā sākumā (1:6), latvieši — otrā puslaika vidū (27:21). Gaisotne zālē tika nokaitēta līdz baltkvēlei, un spēle vairākkārt tika pārtraukta, lai saslaucītu no griestiem pilošo ūdeni un kaut cik nomierinātu publiku, kuras ūjināšana un kāju rībināšana traucēja latviešiem koncentrēties sodu mešanai… Tolaik tāda sportistu ietekmēšana vēl tika uzskatīta par nepieņemamu, nabaga tiesneši patiesi mēģināja pieklusināt skatītājus, un viņi kaut cik arī pakļāvās. Taču ne jau tikai ar tribīņu ietekmi izskaidrojamas Latvijas komandas neveiksmes — no 15 sodiem precīzi bija tikai divi (Lietuvai 9/13)… „Neesam savus spēlētājus savlaicīgi iemācījuši neatlaidīgātreniņā sasniegt soda iemetienos tādu pilnību, lai tos izpildīt varētu automātiski,” pēc turnīra paškritiski atzina Baumanis.
Spēles atrisinājums bija dramatisks, un senie notikumi joprojām izskatās dažādi, ja raugās no Rīgas vai Kauņas. Nepilnu minūti pirms beigām Krauklis beidzot iemeta sodu — 36:35 Latvijas labā! Halles lielais pulkstenis apstājās, un spēles laiks palika tikai sekretariāta pārziņā. Lietuvieši steidzās un neiemeta, bumba atkal bija Latvijas komandai, un Valdemārs Baumanis metās pie gadiņa skaidrot, cik tad ilgi vēl jāspēlē, saukdams: „Laiks, laiks!” Visas 40 minūtes bez maiņas nospēlējušais Kārlis Ārens secināja, ka spēle beigusies, un priekā palaida bumbu uz lietuviešu groza pusi. To uztvēra Kraučūns, kurš nekavējoties piespēlēja Lubinam. Visas 40 minūtes lietuviešu milzi labi neitralizējušais Melderis arī šoreiz bija viņam līdzās, Lubins tomēr pameta bumbu uz groza pusi, un tā, brīdi pasvārstījusies uz stīpas, ievēlās iekšā. 37:36 Lietuvas labā…
Saimniekiem prieki, viesiem palika gan fiziskas brūces (Vanagu aizveda uz slimnīcu, lai pārbaudītu, vai kāja nav lauzta), gan morālas mieles. Bija aizdomas, ka Lubins iemetis jau pēc spēles laika beigām, bija aizvainojums uz nepieklājīgajiem skatītājiem, bija rūgtums par Amerikā augušo profesionāļu līdzdalību sāncenšu komandā. FIBA nosaukumā bija iekļauts vārds amatieru, un Latvijas valstsvienības basketbolisti patiesi tādi bija — studenti, kareivji vai skolēni. Emociju karstumā izskanēja pat aicinājums braukt mājās. Par laimi, virsleitnants Valdemārs Baumanis tam nepakļāvās, lai arī bija skaidrs, ka lielo mērķi sasniegt vairs nav gluži reāli. Vajadzēja cerēt, ka lietuvieši paklups pret kādu citu komandu. Bet kuru? Visi taču vienā balsī skandēja, ka mājiniekus var apturēt tikai Latvija…
Pārvarējuši pirmās spēles atstāto sāpi, latvieši pārliecinoši uzvarēja Ungārijas izlasi (58:24), sagrāva Somiju (108:7), pieveica Itāliju (38:23) un Franciju (45:26). Taču — ar katru dienu gaisa cerības, ka kādai komandai izdosies apturēt Lietuvas amerikāņu triumfējošo soļojumu pēc zelta medaļām. Cerot uz frančiem, Latvijas delegācija viņiem atļāva izmantot mūsu vienības masiera Bērziņa pakalpojumus. Velti — franči kapitulēja Lietuvai ar 18:48.
Zūdot cerībai uz pirmo vietu, uz brīdi pazuda arī modrība, un priekšpēdējā spēlē Latvijas komanda pagarinājumā ar 25:26 zaudēja Igaunijai, kam uzvara pār kaimiņiem bija vienīgais morālais gandarījums par nepiepildītajām medaļu cerībām. Latviešu pozīcijas šī neveiksme gan neiespaidoja — lai iegūtu otro vietu pēdējā kārtā tik un tā bija vajadzīga uzvara pār Polijas izlasi, kam iepriekš bija zaudēts izšķirošās spēlēs gan Berlīnes olimpiskajā turnīrā, gan Eiropas čempionātā Rīgā. Arī Kauņā spēles sākums neko labu nesolīja (3:8), tomēr šoreiz vairāk spēka un meistarības bija latviešiem. Otrajā puslaikā iniciatīva tika pārņemta un noturēta pārliecinoši — 43:20. Otrā vieta kopvērtējumā un — Eiropas meistartituls ierobežoto augumu grupā. Tiesa, tā svars bija apšaubāms, konkurenti izlikās to neievērojam, un arī paši Kauņas cīņu varoņi ar to nelepojās. Otrie paliek otrie — un toreiz tā bija neveiksme.
Toties nākotne rādījās gaiša. Latvijas komanda Kauņā bija pati jaunākā (vidējais vecums 22,9 gadi), toties otrā garākā (vidējais augums 181,8 cm; igauņiem 182,5). Lielisks potenciāls progresam.
Turpat Kauņā tika nolemts, ka pēc 1940. gada vasarā Helsinkos paredzētā olimpiskā turnīra nākamās lielās sacensības būs ceturtais Eiropas čempionāts 1941. gada pavasarī Varšavā. „Šī pilsēta mums viegli sasniedzama, un, protams, Latvijaslīdzdalībai šķēršļu nebūs,” optimistiski rakstīja Rīts. Tomēr šķēršļi radās — nākamo reizi neatkarīgās Latvijas valstsvienība Eiropas čempionātā piedalījās pēc 54 gadiem.
3. Eiropas čempionāts basketbolā
Kauņa (Lietuva), 1937. gada 21.—28. maijs
Piedalījās 8 komandas. Apļa turnīrs
1. Lietuva (7—0), 2. Latvija (5—2), 3. Polija (5—2), 4. Francija (4—3), 5. Igaunija (4—3), 6. Itālija (2—5), 7. Ungārija (1—6), 8. Somija (0—7)
Latvijas rezultāti: ar Lietuvu — 36:37, ar Ungāriju — 58:24, ar Somiju — 108:7, ar Itāliju — 38:23, ar Franciju — 45:26, ar Igauniju — 25:26 (pag.), ar Poliju —43:20
Latvija: Kārlis Ārens (7, 54), Jānis Graudiņš (7, 15), Alfrēds Hermanovskis (2, 0), Teodors Grīnbergs (4, 15), Alfons Justs (1, 2), Maksis Kazāks (5, 3), Alfrēds Krauklis (7, 39), Indulis Laukēvics (1, 6), Visvaldis Melderis (7, 87), Kārlis Sātiņš (1), Juris Silarājs (3, 13), Voldemārs Šmits (7, 110), Aleksandrs Vanags (4, 9). Treneris Valdemārs Baumanis
