Dejas ar bumbu

Kāda omīte varbūt lies asaras, uzzinot, ka mazmeita no baleta pārgājusi uz futbolu, bet vecajiem stereotipiem ir jāpaliek vēsturē — futbols jau sen vairs nav tikai vīriešu nodarbošanās. Arī Latvijā vairāki simti daiļā dzimuma pārstāvju spēlē futbolu, bet labākās no viņām Latvijas izlases sastāvā cer izcīnīt vietu arī uz Eiropas skatuves. Latvijas sieviešu izlases galvenais treneris jau piecus gadus ir Didzis Matīss. Turklāt viņa dzīvesbiedre Olga Matīsa pagājušajā gadā tika atzīta par Latvijas labāko futbolisti.

EKSKURSS VĒSTURĒ

Kā jau pienākas, sieviešu futbola saknes pasaulē ir meklējamas futbola dzimtenē Lielbritānijā, kur jau 19. gadsimta beigās notika pirmās oficiālās spēles. Pēc Pirmā pasaules kara sieviešu futbols Anglijā izpelnījās arvien lielāku publikas interesi, pulcējot tribīnēs tūkstošiem skatītāju, bet 1921. gadā Anglijas futbola federācija aizliedza dāmu futbolu, paziņojot, ka šis sporta veids nav piemērots sievietēm. Protams, arī pēc tam gan Britu salās, gan citur pasaulē dāmas turpināja spēlēt futbolu, bet pilnvērtīgu futbola dzīvi sieviešu futbols atsāka astoņdesmitajos gados, kad notika pirmie Eiropas čempionāti.

Pirmais dāmu futbola pasaules čempionāts risinājās 1991. gadā, bet kopš 1996. gada daiļā dzimuma futbolistes sacenšas arī olimpiskajās spēlēs. Pagājušajā pasaules čempionātā, kas 2011. gadā risinājās Vācijā, triumfēja Japānas izlase, bet vidējā spēļu apmeklētība bija 26 tūkstoši skatītāju. Savukārt olimpisko čempionu godā ir ASV futbolistes.

Arī Latvija neatpalika no jaunajām vēsmām — vēl padomju laikā astoņdesmito gadu beigās izveidojās komanda Latvija, kas 1989. gadā savā debijas sezonā uzreiz iekļuva PSRS augstākajā līgā. Pēc gada komanda tika pārdēvēta par Jelgavas RAF. Pārsvarā spēlētājas tika ataicinātas no citiem sporta veidiem, tāpēc komandai bija laba fiziskā sagatavotība, tāpat palīgā tika pieaicinātas vairākas futbolistes no Lietuvas. Pēc PSRS sabrukuma RAF profesionālā komanda drīz vien izjuka, un līdz ar to arī sieviešu futbols Latvijā panīka.

Jauna dzīve Latvijas dāmu futbolā sākās 1998. gadā, kad, pateicoties Latvijas Futbola federācijas darbiniekam Vilnim Kļaviņam, sāka veidoties meiteņu jaunatnes līga dažādās vecuma grupās, bet 2002. gadā pēc daudzu gadu pārtraukuma atkal notika Latvijas čempionāts sievietēm.

„Futbols ir tas pats, kas dejošana. Nav jau tā, ka tur sit vai lauž, futbols nebūt nav tas traumatiskākais sporta veids. Sports ir tā lieta, kas dzīvē var daudz palīdzēt. Tas disciplinē un dod kādu mācību turpmākajai dzīvei. Dejošana meitenēm ir skaista, un abas lietas var apvienot. Tas pat ir ieteicams. Futbolā ir tā pati ritma izjūta, tikai te dejo ar bumbu. Figūru futbols arī nebojā,” uzskata Didzis Matīss.

„Ar ko atšķiras sieviešu futbols no vīriešu? Meitenes cīnās līdz galam, viņas kritīs, bet neraudās un nesimulēs. Ja arī mēs zaudējam 0:3, tad viņas tāpat skries un cīnīsies līdz beigām. Tas ir pats foršākais mūsu futbolā, ka tas vēl nav sabojāts.”

RĪGAS SKOLA

Pagājušajā sezonā Latvijas Sieviešu futbola līgā piedalījās septiņas komandas: Rīgas Futbola skola, FK Liepāja/LSSS, FK Olaine/Cerība 46.vsk., VRS-Optimists-R (Rēzekne), SK Progress BJSS-NOOK (Rēzekne), Pļaviņas DM-VSS, SK Imanta (Rīga). Vēl piecas komandas startēja pirmajā līgā. Par Latvijas čempionēm otro gadu pēc kārtas ļoti pārliecinoši kļuva Karīnas Šakurovas trenētās Rīgas Futbola skolas futbolistes, kuras svinēja uzvaru visās 12 spēlēs. Sudraba godalgas ar 24 punktiem izcīnīja liepājnieces, par diviem punktiem apsteidzot FK Olaine/Cerība-46. vsk. Sanāk, ka šobrīd RFS futbolistes Latvijā ir ārpus konkurences?

„Šobrīd jā. Ja vēlies attīstīt klubu un iziet ārpus Latvijas robežām, tad ir jābūt stiprai komandai. To pierāda lietuviešu piemērs, kuru čempionvienība Gintra/Universitetas pagājušajā gadā pirmo reizi paņēma ārzemnieces no Āfrikas. Tad arī viņām izdevās pārvarēt Čempionu līgas kvalifikācijas kārtu, bet pēc tam tikt arī 1/16 finālā (RFS Čempionu līgas kvalifikācijā savā grupā palika pēdējā vietā, zaudējot visus trīs mačus — K. G.). Futbola federācijas attīstības plānā ir noteikts, ka ar 2016. gadu katram virslīgas klubam būs jābūt noteikta vecuma meitenēm. Tai nebūs jābūt noteikti virslīgas komandai,” stāsta Matīss.

„Mums arī vairāk jāsniedz informācija par sieviešu futbolu, jo, ja kādam prasīs, vai mums ir sieviešu futbols, lielākā daļa teiks, ka nezina. Tāpēc arī, ja agrāk federācija bija tikai viens cilvēks, kas atbildēja par sieviešu futbolu, tad tagad jau esam divatā. Pieaicinājām Ņinu Travkinu, bijušo Latvijas izlases spēlētāju. Tādā jomā mēs augam. Šogad gribam atjaunot Baltijas klubu kausu. Perspektīvā ļoti labi būtu akadēmijas izveide uz kāda kluba bāzes. Domas ir dažādas, bet tām domām ir jāsakrīt ar iespējām.”

EIROPAS BARJERA

Latvijas sieviešu izlase regulāri piedalās Eiropas un pasaules čempionātu atlases turnīros, taču, tā kā mūsu komanda atrodas Eiropas ranga apakšgalā, tad, lai tiktu lielajā kvalifikācijas turnīrā, vispirms vēl ir jāpārvar pirmā priekšsacīkšu kārta. Līdz šim mums tas vēl nav izdevies, tāpēc Latvijas izlases futbola dāmas izjūt lielu oficiālo maču deficītu — atlases mači ir ik pēc diviem gadiem, kad nedēļas laikā tiek izspēlētas trīs spēles, bet tad atkal ir klusums. Labi, ka vēl katru gadu vismaz notiek Baltijas kauss.

„Esam runājuši ar UEFA pārstāvjiem par šo situāciju, bet viņi tomēr paliek pie sava un saka, ka spēcīgākajām lielvalstīm nav interesanti spēlēt ar mums. Tad ir jāmeklē kaut kādi risinājumi. Tāpēc mēs esam pārņēmuši Igaunijas modeli — mēs satiekamies regulārāk uz treniņiem. Tas ir obligāti, jo šeit labākās spēlētājas tomēr iegūst vairāk nekā klubos. Ja viņas ir labākās, jo klubos tomēr tās labākās var nedaudz paslinkot, bet šeit darbs notiek jau stingrāk,” saka Latvijas sieviešu izlases galvenais treneris.

Tagad Latvijas izlase gatavojas Eiropas čempionāta priekšsacīkšu turnīram, kas notiks aprīļa sākumā Moldovā. Tā ir pirmā atlases kārta, kur astoņas komandas ir sadalītas divās grupās pa četrām. Mūsu pretinieces bez laukuma saimniecēm būs vēl Lietuvas un Luksemburgas futbolistes. Tikai grupu uzvarētājas tiks jau galvenajā kvalifikācijas turnīrā, kur sacentīsies 40 komandas, sadalītas astoņās grupās pa piecām. Pagājušajā nedēļas nogalē gada pirmajā spēlē Latvijas izlase ar 2:1 apspēlēja Šauļu Gintra/Universitetas (mūsējām vārtus guva Elīza Spruntule un Renāte Fedotova).

„Tās astoņas priekšsacīkšu komandas var sarindot šādā reitingā: Fēru salas, Malta, Gruzija, Lietuva, mēs, Moldova, Luksemburga un pastarīte Andora. Sagatavošanās posms mums ir trīs mēneši. Pēc spēles ar Šauļiem februārī vēl būs spēles ar Igaunijas izlasi un Pērnavas komandu, tad martā lidosim uz Kipru, kur būs astoņu komandu turnīrs ar interesantu dalībnieku sastāvu — Kuveita, Grieķija, Kipra, Malta, Arābu Emirāti. Pirmo reizi varētu trāpīties spēlēt ar pretiniecēm parandžās.”

KAIMIŅU BŪŠANA

Baltijas kausā mums pēdējo reizi izdevās uzvarēt 2011. gadā, bet pagājušajā turnīrā palikām trešajā vietā.

„Kad uzvarējām 2011. gadā, tas bija vēsturisks panākums, jo pirms tam Baltijas kausu bijām ieguvuši tikai 1997. gadā, kad vēl spēlēja bijušās RAF futbolistes. Šobrīd Baltijā stiprākā ir Igaunijas izlase. Ar Lietuvu mēs cīnāmies vienādi, bet vienmēr mums kaut kā pietrūkst. It kā pārsvars ir mums, bumbas kontrole, momentu ir vairāk, bet viens pretuzbrukums un zaudējam vārtus. Toties lietuvietes vispār nekad nav uzvarējušas Igauniju, bet mums tas ir izdevies. Mums ir viļņveidīgs sniegums, jāiegūst stabilitāte, bet to var iegūt, tikai regulāri spēlējot. Tas ir lielākais mīnus, kas nacionālajai izlasei vēl nav. Tagad ir tāds pārejas posms, jo izlase tika atjaunota un tā ir ļoti jauna. Vecākajai spēlētājai ir 28 gadi, bet pārējās pārsvarā ir jaunākas par 20 gadiem. Viņām vēl ir jānobriest,” atzīst Matīss.

Kuras futbolistes Latvijas izlasē spēlē vadošās lomas?

„Līderēm ir jābūt visām. Uzskatu, ka viņas visas ir labas, bet ir jānobriest un jācenšas vēl vairāk. Varu nosaukt katrā pozīcijā pa kādai spēlētājai. Anna Propošina, Olga Matīsa, lai gan viņu nemaz nedrīkst minēt, jo sanāk interešu konflikts. Renāte Fedotova, bet arī negribu viņu celt zvaigznēs, jo viņai vēl ir jāstrādā un jāstrādā. Tāds motoriņš komandā ir Anastasija Ročāne, tagad no traumas cenšas atgūties Ieva Bidermane, kura ir viena no vecākajām spēlētājām un ir spēlējusi ārzemēs — Zviedrijā un Francijā. Olgai Ivanovai ir labi dotumi, lai spēlētu kaut kur ārzemju klubos. Tāds ir mums kodols, bet tas arī vēl tiek veidots. Patīk, ka meitenēm iekšā ir tas mērķis, ka viņas grib kaut ko sasniegt. Viņas vienmēr cīnās līdz galam. Mums ir konkurence — uz katru pozīciju ir divas kandidātes,” klāsta Matīss.

„Sieviešu futbolu Latvijā nevaram uzskatīt par profesionālu sportu, jo neviena meitene Latvijā nepelna ar to naudu, tā ir tīrā mīlestība pret futbolu. Futbolistes varētu spēlēt ārzemēs, bet vēl viena problēma mums ir aģentu trūkums, kas nopietni nodarbojas ar meiteņu piedāvāšanu citvalstu klubiem. Šeit Latvijā sieviešu futbolā tas vēl nav izveidojies. Vēl viens variants ir doties mācīties uz ASV, kur universitātēs ir labi attīstīts arī sieviešu futbols. Tādu ceļu mums izgājusi Liene Vāciete (viņa ir arī viena no labākajām Latvijas regbistēm — K. G.).”

FUTBOLA ĢIMENE

Didzis Matīss pie Latvijas sieviešu izlases stūres stājās 2010. gadā. Kā radās doma par sieviešu futbolu?

„Nevar stāstīt — interešu konflikts. 2007. gadā Juris Docenko mani uzaicināja par treneri uz FK Alberts, kur biju galvenais treneris otrajā līgā, pēc tam pirmajā līgā uz dažiem mēnešiem biju par galveno treneri pirmās līgas komandā Auda. Jau 2006. gadā futbola turnīrā Nīderlandē iepazinos ar nākamo sievu, gāju uz spēlēm, visa sabiedrība mani pazina, bet 2010. gadā tika izsludināts konkurss uz sieviešu izlases galvenā trenera amatu. Tagad manas dzīves romantiskie vakari ir otrdienās un trešdienās, skatoties Čempionu līgas mačus. Laimīgs cilvēks, jo sieva mani saprot. Mana sieva arī ir beigusi treneru kursus un pēc profesijas ir sporta skolotāja. Viņai futbols patīk. Arī pēc tam, kad piedzima bērns, viņa atgriezās laukumā,” atklāj Didzis.

Cik viegli vai grūti ir trenēt sievietes?

„Protams, ka ir savas īpatnības. Nezinu, vai meitenes neapvainosies, bet teikšu, ka viņas ir kā bērni. Viņas izpilda, ko prasa, viņas cenšas, varbūt citreiz aizvainojas ātrāk nekā džeki. Bet nav nepārvaramu grūtību. Man ir prieks strādāt ar viņām, jo ir izveidojies labs darba kolektīvs, kur vienai daļai ir labas tehniskās un taktiskās iemaņas, kuras tikai jāpilnveido.”

LATVIJAS GADA FUTBOLISTE

2014.  Olga Matīsa

2013.  Olga Ivanova

2012.  Guna Āboliņa

2011.  Olga Ivanova

2010. Anna Propošina

2009.  Sintija Greijere

2008. Ieva Bidermane

2007.  Guna Āboliņa

2006. Guna Āboliņa

2005. Sintija Grāviņa-Grēve

LATVIJAS SIEVIEŠU IZLASES KANDIDĀTES

Marija Ibragimova, Elīza Spruntule, Anastasija Ročāne, Karīna Lūse, Tatjana Baličeva, Olga Matīsa, Kristīne Giržda, Renāte Fedotova, Viktorija Zaičikova, Anastasija Čemertāne (visas Rīgas Futbola skola), Anastasija Čumika, Anastasija Romanova, Ieva Bidermane (visas Cerība 46. vsk.), Enija Anna Vaivode, Liene Vāciete (abas Riga United), Anna Propošina, Karlīna Miksone, Džuljeta Tamsone, Rebeka Tīle, Anastasija Tarasova, Jekaterina Antipina (Liepājas SSS), Sandra Voitāne, Greta Guseva (abas VRK/Optimists-R), Olga Ivanova (Parnu JK, Igaunija), Kristiāna Pumpure (ASV).

Didzis MATĪSS

Latvijas sieviešu izlases galvenais treneris

Dzimis; 1980. gada 10. decembrī Limbažos

Sportā           spēlējis Staiceles Bebros, FK Auda, Policijas FK, trenējis FK Auda, JDFS Alberts

Izglītība: tiesību zinātņu maģistrs

Darbavieta: Valsts policija

Ģimene: dzīvesbiedre Olga, meita Evelīna