Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā
Biatlons Žurnāls: Nr. 298 Toreiz un tagad

Aiziet un atgriezties

Latvijas biatlona lieliskajā četriniekā Gundara Upenieka vārdu parasti min pēdējo, bet bija laiks un reizes, kad viņš šajā kvartetā bija labāks gan par Ilmāru Brici, gan Oļegu Maļuhinu, gan Jēkabu Nākumu, gan par visiem kopā. Gundars pats tūlīt piebilst, ka visas sezonas garumā līderis tomēr nekad nav bijis, runāt var tikai par atsevišķām sacensībām vai posmiem. "Mēs bijām spēkos visai līdzīgi. Kad viens nevarēja, varēja otrs. Mainījāmies," atceras eksbiatlonists, norādot, ka runa ir par laiku līdz Nagano spēlēm, pēc kurām arvien biežāk augstākas vietas sāka izcīnīt Ilmārs Bricis.

Albērvilas spēļu olimpiskajā komandā 1992. gadā Gundars Upenieks 20 gadu vecumā iekļuva kā jaunākais un ceturtais, izturot septiņu astoņu vīru konkurenci sīvās atlases sacensībās. Toreiz ar 13. rezultātu sprintā no mūsējiem labākais bija Oļegs Maļuhins, bet Upenieks izcīnīja otru augstāko vietu, 20 km klasiskajā biatlonā ar vienu soda minūti finišējot 35. pozīcijā no 94 dalībniekiem. Lillehammeres spēlēs šajā disciplīnā viņš bija neprecīzs divas reizes, bet izcīnīja 19. vietu. Pārējie latvieši individuālajās sacensībās palika vismaz 20 vietas tālāk.

1998. gadā Nagano bija mūsu biatlona zvaigžņu spēles. 20 km — piektais Ilmārs Bricis, 10 km — piektais Jēkabs Nākums, sestais Oļegs Maļuhins! Vairāk individuālo disciplīnu tolaik programmā vēl nebija. Bet 4×7,5 km stafetē… Pirmo posmu Maļuhins beidza otrais, nākamajā Bricis Latviju izvirzīja vadībā! Tālāko Upenieks atceras ar zināmu rūgtumu: "Man bija tas gods piecas sešas minūtes visai pasaulei slēpot pa priekšu. Stafetē ļoti reti esmu nopelnījis soda apli, bet tieši olimpiskajās spēlēs nopelnīju! Turklāt, šaujot stāvus, kas man parasti padevās vislabāk. Tātad nebiju gatavs… Mēs vēl nebijām iepriekš pamēģinājuši skriet pasaulei pa priekšu. Pirmā reize pienāca olimpiskajās spēlēs." Upenieks savu posmu beidza piektais, Nākums, arī nopelnījis soda apli, komandai atnesa sesto vietu. Pēc tam pasaules mačos Latvija stafetē tiešām vairākkārt bija vadībā, un Upenieks komandu nepievīla. Neveiksmes vajāja citus biedrus.

Pēdējo reizi savu vārdu Pasaules kausa izcīņas sacensību protokolā Upenieks ierakstīja 2002. gada ziemas beigās pēc Soltleiksitijas spēlēm Lahti. "Tas bija priekšpēdējais posms, bet zināju jau, ka man tas būs pēdējais. Gāja smagi, nevarēju saņemties, nebija vairs motivācijas. Kājas mīkstas, galvā migla. Neatceros vairs, pat kādu vietu izcīnīju, bet pēdējais nepaliku. Uzklāju komandas biedriem galdu un pieliku punktu," stāsta Gundars, piebilstot, ka jau pirms šīs sezonas izlēmis, ka tā būs pēdējā, neatkarīgi no tā, kā veiksies olimpiskajās spēlēs. Bet Soltleiksitijā pat bez sevišķi lielas veiksmes no mūsu biatlonistiem pamatoti tika gaidīts daudz.

1999. gada pasaules čempionātā Kontiolahti 10 km sprintā četriem latviešiem sliktākā vieta bija četrpadsmitā, un to, starp citu, izcīnīja Upenieks. Stafetē visi kopā finišēja piektie. 2001. gadā Bricis 20 km izcīnīja savu pirmo pasaules čempionāta bronzas medaļu. Arī olimpiskā ziema bija veiksmīga, izņemot… olimpiskās spēles Soltleiksitijā, kurās labākais rezultāts bija Oļega Maļuhina 30. vieta iedzīšanā. Visa komanda sportiskās formas virsotnes vietā bija iekritusi tās bedrē.

Pēc 2002. gada ziemas Gundars Upenieks turpināja dienēt Drošības policijā, bet bez šautenes plecos un vienlaikus līdz nākamajām spēlēm Turīnā strādāja par Latvijas Biatlona federācijas ģenerālsekretāru, iegūstot arī otru augstāko izglītību Policijas akadēmijā. Pēc tam viņu iepazinām kā daudzveidīgo SPORTLAT sacīkšu sēriju organizatoru. Pirms Vankūveras spēlēm Upenieks pastrādāja arī kā izlases koordinators. Pēc četru gadu pauzes pērn Gundars Upenieks biatlonā atkal atgriezās, šoreiz jau kā federācijas viceprezidents.

Viņš uz savas ādas izjutis, cik ilgs un sarežģīts ceļš biatlonā ejams, lai kaut uz brīdi spētu slēpot visai pasaulei pa priekšu. Albērvilas spēlēs Latvijas komanda bija visjaunākā, tās vidējais vecums nepārsniedza 23 gadus. Lai tā kļūtu konkurētspējīga visaugstākajā līmenī, bija nepieciešams gudrs darbs un sešas pilnvērtīgas sezonas Pasaules kausa izcīņas apritē. Tagad līderis — Andrejs Rastorgujevs — mums jau ir, un pēdējais laiks komplektēt komandu, ko sūtīt viņam līdzi šajā garajā ceļā.

 

Gundars UPENIEKS

Dzimis

1971. gada 31. martā Madonā.

STATUSS

Toreiz: Profesionāls biatlonists, 1999. gadā bakalaura grāds LSPA, 2001. gadā Drošības policijas kapteinis.

Tagad: SPORTLATkompānijas vadītājs, Latvijas Biatlona federācijas viceprezidents, 2009. gadā bakalaura grāds Latvijas Policijas akadēmijā.

SVARS, AUGUMS

Toreiz: 84 kg, 187 cm.

Tagad: 96 kg, 187 cm.

FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI

Toreiz: 3 km krosu varēju noskriet ātrāk par deviņām minūtēm.

Tagad: Vispār vēl spēju noskriet 3 km.

ĢIMENES STĀVOKLIS

Toreiz un tagad: Precējies, sieva Gunita, dziedāšanas skolotāja Mežciema pamatskolā, kura, uzvarot konkursā, uz olimpisko Pekinu aizveda savu audzināmo klasi. Meitas — Gerda un Guntra. Mums visiem ģimenē vārdi sākas ar G. Vēl ir suns — Greksis.

INVENTĀRS

Toreiz: Fischerslēpes, slidsolim — 195 cm, Exel nūjas — 170 cm, Salomon zābaki, 45. izmērs. Visi biatlonisti treniņos slēpo arī klasiskajā solī. Lai nepaliktu greizi pēc asimetriskā slidsoļa un nodarbinātu arī citas muskuļu grupas. Klasikai man vajadzēja 205 cm garas slēpes, bet iztiku ar 210 cm slēpēm, kuras ļoti labi slīdēja. Šīs slēpes Nagano aizdevu Robertam Raimo, un viņš ar tām, būdams par mani 20 kg vieglāks un sprīdi īsāks, olimpiskajās spēlēs startēja distanču slēpošanā.

Slidsolim bija kādi 15—20 pāri slēpju, bet izcili labi slīdēja tikai viens, ar kuru arī gandrīz vienmēr startēju sacensībās. Pārējie, kā mēs smejamies, bija malka. Savu izcilo pāri esmu kādam aizdevis, bet neatceros, kam. Lai lietotājs atsaucas! Es to gribētu atpakaļ — uz tā ir tik daudzu pasaules maču marķējumu, ka tādas slēpes jāliek pie sienas.

Tagad: Madshusslēpes (195 cm), Atomic zābaki, tās pašas Exel nūjas. Ir arī tas pats klasikas komplekts, bet labu laiku neesmu izmantojis.

MĒRĶI

Toreiz: 1991. gadā — dalība olimpiskajās spēlēs, 2001. gadā — cīņa par olimpiskajām medaļām stafetē. Individuāli uz tik augstu vietu es nevarēju cerēt. Diemžēl kopēja sagatavošanās kļūda Soltleiksitijā mūs visus nometa protokola otrā galā.

Tagad: 2018. gada olimpiskajās spēlēs Latvijai stafetē atgriezties labāko desmitniekā. Lai arī šobrīd tas liekas neticami, es jūtu, ka tas ir iespējami. Aiz Andreja Rastorgujeva ir jauni puiši, kas trijos gados var līdz tādai meistarībai nobriest. Tiesa, ar sportistiem vien nepietiek. Vajadzīgs treneris, tehniskais personāls, kvalitatīvs inventārs — pilns komplekts, ieskaitot fizioterapeitu, psihologu un attiecīgu farmakoloģiju.

VĒRTĪBAS

Toreiz un tagad: Godīgums, uzticēšanās, dotā vārda turēšana.

PROBLĒMU RISINĀŠANAS METODES

Toreiz: Galvenokārt tās dedzināju sevī.

Tagad: Esmu kļuvis atklātāks. Neceru, ka problēmas atrisināsies pašas no sevis. Nebēgu no tām, eju pretī, runāju, domāju un risinu.

LIELĀKĀ KĻŪDA

Toreiz: Stāvus šaušana Nagano olimpiskajā stafetē, nopelnot soda apli. Nekas cits tik neizprotami briesmīgs prātā nenāk. Nereti gadījies, ka paliek trīs rezerves patronas un trīs mērķi, vienmēr esmu ar tiem ticis galā. Bet ne toreiz…

Vēl ir kuriozs, ko droši vien atceras daudzi televīzijas skatītāji. 2000. gada pasaules čempionātā Oslo stafetē Ilmārs atslēpo otrais, bet… nav kam nodot maiņu! Es nevaru un nevaru pielikt slēpes. Paskaidrošu, kāpēc. Es jau ar slēpēm pie kājām Ilmāru gaidīju pirms maiņas koridora, televīzijas ekrānos redzēju, ka viņš nāk otrais. Bet pēkšņi pamanīju, ka manai šautenei nav tiesnešu marķējuma! Tinu filmu atpakaļ — es taču tiesnešiem savu šauteni rādīju, viņi to pārbaudīja, bet… marķējuma uzlīmes nav!? Ja ar nepārbaudītu ieroci es dotos distancē, diskvalificētu visu komandu. Ņēmu slēpes nost un skriešus metos pie tiesnešiem. Izrādījās, — viss pareizi, šautene pārbaudīta, nomarķēta, tikai uzlīme nokritusi. Pa mitro sniegu skrienot šurpu turpu, zābaku zolē starp stiprinājumu stieni izveidojās ledus, ko ātrumā nevarēju izdauzīt ārā. Bet Ilmārs jau slēpo šurp! Ir atslēpojis! Apstājas… un gaida! Tik daudz adrenalīna man dzīvē nekad nav izdalījies. Pirmo apli līdz šautuvei es novicoju tādā ātrumā, ka pat aizelsties nepaguvu, šāvu labi un savu posmu tādā pat pozīcijā pabeidzu — otrais trešais…

Tajā stafetē mēs bijām izcīnījuši medaļu, kuru mums nozaga. Ješka pēdējā posmā arī aizgāja otrais trešais, kādas minūtes divas pirms ceturtā. Viņš varēja atļauties gandrīz vai garām šaut. Bet pirms stāvus šautuves sacensības pārtrauca miglas dēļ. Pēc pašreizējiem IBU noteikumiem šādā situācijā komandām tiek fiksētas tās vietas, kurās tās tobrīd atrodas. Toreiz rezultātus vienkārši anulēja un šo pasaules čempionāta disciplīnu izspēlēja vēlāk — Lahti. Tur arī mēs bijām ļoti tuvu medaļām. Es trešo posmu pabeidzu otrais, sekundi aiz krieva Dračova, bet tajā dienā neveicās Ilmāram, kuram nācās izmantot papildpatronas. Palikām piektie.

Tagad: Organizējot SPORTLAT sacensības, kļūdas gadās, bet lielākoties spējam rīkoties tā, ka dalībnieki tās pat nemana. Jā, reiz gan velosacensību rezultātus Ventspilī nācās anulēt, jo distance nebija pienācīgi nomarķēta. Kā vadītājam atbildību par to nācās uzņemties man.

LIELĀKAIS SASNIEGUMS

Toreiz: Statistiski augstākais punkts ir tā pati nelaimīgā Nagano stafete. Visi priecājas, sit uz pleca un apsveic ar sesto vietu olimpiskajās spēlēs, bet es jūtos kā lielākais neveiksminieks. Bijām taču pirmie! Un es esmu vainīgs, ka palikām bez medaļām…

Ar gandarījumu atceros 19. vietu Lillehammerē. Iepriekš man ļoti neveicās. Mocījos un izmisīgi cīnījos par vietu olimpiskajā komandā, ar sāpošu sirdi mājās atstājot Ješku jeb Jēkabu Nākumu. Arī pēdējā atlases mačā es nostartēju slikti, bet viņš vēl sliktāk. Labākais rezultāts no mūsējiem spēlēs man deva lielu mierinājumu.

Tagad: 2006. gadā Ilmāra Briča ceturtā vieta Turīnas olimpisko spēļu iedzīšanas distancē. Madara Līduma bija desmitā un vēl divas reizes finišēja divdesmitniekā, Ilmāram arī bija trīs vietas divdesmitniekā. Mums bija pilna dāmu un kungu komanda. Četrus gadus biju Biatlona federācijas ģenerālsekretārs, un tas bija liels komandas darbs. Četrus gadus strādā, strādā un… ir tas auglis! Žēl, ka atkal tik maz pietrūka līdz medaļai. Protams, tāds darbs izdedzina.

Savus sasniegumus varu vērtēt vairākās jomās. Dienestu es beidzu kā Drošības policijas majors. Pērn Rīgas starptautiskais triatlons, kura direktors es biju, tika atzīts par galvaspilsētas lielāko sporta notikumu, apsteidzot Nordea Rīgas maratonu. Savukārt Valmierā par gada notikumu pasludināts SPORTLAT maratons, lai arī tur pērn notika gan Deivisa kausa izcīņa tenisā, gan tradicionālā Prezidenta balvas izcīņa vieglatlētikā.

LIELĀKĀ VEIKSME

Toreiz: Joprojām atceros tās sajūtas — 1998. gads, Eiropas čempionāts Raubičos, piezvana sieva un saka, ka… mums būs bēbis. Likās, ka nākamajā dienā sprintā pa gaisu lidošu, visus vinnēšu! Iekšā tāda enerģija! Tagad meitām stāstu, ka ne vienmēr ir tik tieša sakarība starp to, kā tu jūties un ko tu spēj. Nākamajā dienā vinnēja Ješka un kļuva par pirmo Latvijas biatlonistu — Eiropas čempionu, es paliku tālu — labi ja trīsdesmitais. Savukārt Lillehammerē jutos ne pārāk spoži, toties izcīnīju savu augstāko individuālo vietu olimpiskajās spēlēs.

Faktiski lielākā veiksme ir laiks, kurā dzīvojam. 1991. gads, Latvija brīva, mēs varam braukt uz olimpiskajām spēlēm! Ja nebūtu šo politisko notikumu, mēs savas biatlonistu karjeras labākajā gadījumā beigtu kādas sporta biedrības vissavienības izlasē. Bet man un visai komandai radās pavisam citas iespējas apliecināt sevi, un Vitālijam Urbanovičam pierādīt, ka viņš ir izcils treneris. Gandrīz mums visiem došanās uz Albērvilas spēlēm bija pirmais brauciens uz Rietumu pasauli. Banānus vedām uz mājām kā suvenīrus.

Tagad: Mana ģimene. Ir mīlestība, bērni, darbs… Dzīvojam harmonijā. Ko gan vairāk var vēlēties?

DIENAS REŽĪMS

Toreiz: Klasisks un ierasts. Celies, stunda rīta rosmei brīvā improvizācijā. Skrien, vingro vai soļo — paša izvēle, galvenais, kusties. Pēc brokastīm pirmais treniņš. Atkarībā no uzdevuma pusotru līdz trīs stundas ilgs. Pēc pusdienām diendusa. Jau toreiz iedomājos, ka nākamajā dzīves periodā tik daudz gulēt, turklāt dienas vidū, nebūs iespējams.

Ap pieciem sešiem otrais treniņš, kas parasti bija vieglāks un īsāks. Vakaros reizēm vēl tukššaušana, citreiz pirts. Tomēr, salīdzinot ar mūsdienām, kopējais apjoms nemaz nebija tik liels — gadā noslēpoju kādus divus tūkstošus kilometru, līdz trīs tūkstošiem nobraucu ar rolleriem, velosipēdu un noskrēju. Lai varētu samērot, riteņbraukšanā veikto kilometrāžu dalīja ar četri. Izšāvu 10—12 tūkstošus patronu.

Tagad: Dienu sāku bez rīta rosmes pusastoņos, mājās atgriežos ne agrāk par septiņiem. Sacensības organizējot, nereti strādāt sākam jau pirms septiņiem rītā, turklāt tas notiek nedēļas nogalēs. No tām parasti atgūties var tikai otrdienās. Kad rodas izdevība, uzkāpju uz slēpēm vai citādi izkustos. Bet šīm aktivitātēm nav sistēmiskuma, regularitātes, trūkst motivācijas, mērķa, uz ko tiekties. Tas vēl jāatrod.

Vaļasprieki

Toreiz un tagad: Biatlonista gaitās anketās šajā ailē es vienmēr rakstīju — makšķerēšana, kaut gan daudzmaz nopietni ar to nodarbojies nekad nebiju. Man vienkārši likās, ka makšķerēšana varētu būt ļoti interesanta nodarbe. Vajadzēs reiz to pārbaudīt.