Skrējiens līdz kliņķim

"Brīvību Latvijai!" — 1989. gadā tie bija ļoti aktuāli vārdi, un ar šādu moto tovasar notika Jāņa Daliņa fonda organizētais skrējiensoļojums no Brīvības pieminekļa Rīgā līdz Sīmaņa baznīcai Valmierā, kas tika rīkots piecus gadus pēc kārtas. Tāds pats moto saglabāts pērn ultramaratona atjaunotajā versijā. Skrējiensoļojums šogad kļuva arī par labdarības akciju, kuras laikā tika vākti līdzekļi sešus gadus vecās Undīnes Ozoliņas ārstēšanai. Kas dzina sportiskus vīrus un sievas nakts melnumā ne tajos labākajos laikapstākļos 107 km garā distancē toreiz un tagad?

Šogad 28. marta pusnaktī pie Brīvības pieminekļa, dalībnieku, brīvprātīgo un pavadītāju kopkorim dziedot Latvijas himnu, startēja 109 dalībnieki. Finišu, pieskaroties pie Valmieras Svētā Sīmaņa baznīcas durvju roktura (tautā saukta par kliņķi), sasniedza 101, visas 27 startējušās sievietes ieskaitot.

KĀ TAS SĀKĀS?

Lūk, ko vēsta Jāņa Motivāna stāstījums, kas fiksēts žurnāla Liesma 1989. gada oktobra numurā: “Divi valmierieši saderējuši uz tūkstoš rubļiem: vai viens no viņiem (Juris Šteinarts) spēs diennakts laikā aiziet līdz Brīvības piemineklim?" Pirmajā mirklī tas šķitis joks, taču pārdomājot tapis skaidrs, ka šādā apņēmībā ir daudz simboliskas jēgas, un Daliņa piemiņas fonds uzņēmies organizēšanu un aicinājis pieteikties visus, kuri vēlētos 1989. gadā 24 stundās veikt 110 kilometrus — no Brīvības pieminekļa līdz Valmierai, kur 1992. gadā bija paredzētas Pasaules latviešu spēles. Pieteikušies vairāk nekā 70 dalībnieku. Līdz finišam togad nokļuva 57.

SKRĒJIENS AR PIEVIENOTO VĒRTĪBU

Pirms skrējiena atjaunošanas tika veikti vairāki ģenerālmēģinājumi — dažādos formātos, dažādos sastāvos, pat vienatnē. Stāsta viens no skrējiensoļojuma atjaunotājiem Matīss Vecvagaris: "Doma radās 2012. gadā, kad ar Laimoni Skadiņu skrējām uz Positivus Salacgrīvā. Prātoju, ka, piemēram, maksāt par dalību 100 km distancē Viļņā un riņķot apļos ir dumji, bet, ja kāds sponsors samaksātu par katru manu noskrieto kilometru labdarībai — kādam bērnu namam, tad tas būtu jēdzīgi. Atminos kāda sportista gājienu, kad nācija ziedoja viņa startam otrā pasaules malā, kurā, par laimi, viņš palika dzīvs un atgriezās mājās. Šajā gadījumā man likās, ka kaut kas nav pareizi, jo skrējējs var pats par sevi parūpēties, jādomā par tiem, kuriem kaut kā trūkst.

Pērnais atjaunotais skrējiensoļojums tika organizēts steigā, tāpēc šogad varējām ķerties pie lietas. Imantam Antužānam un pārējiem iepatikās šī doma — paši esam kustīgi, tāpēc jāpalīdz cilvēkam ar kustību traucējumiem. Sigita Vāce sazinājās ar Ziedot.lv, un atradām Undīni. Pirmo reizi Latvijā sacensībās bija ierobežots dalībnieku skaits, un tas nostrādāja. Kad aizpildījās visas 107 vietas un nākamajam jau vajadzēja maksāt lielo dalības naudu (107 eiro), tad atradās 9 ziedotāji. Plus no katra skrējēja vēl pa eiro un no maksas par īpašajiem numuriem (skrējējs par papildus maksu varēja pasūtīt numuru ar īpašu vārdu, piemēram, Trakais, Maikijs). Tika ziedota drošības nauda par neizmantoto evakuāciju no trases. Ziedoja brīvprātīgie. Citi ziedoja vienkārši tāpat, pārskaitot naudu uz biedrības kontu."

Preses konferencē, kas notika pēc skrējiensoļojuma Latvijas Sporta muzejā, Ziedot.lv pārstāvei tika nodots čeks par summu 2695,07 eiro. Par šo naudu Undīnei būs iespēja atkārtoti doties uz delfīnterapiju. Pēc iepriekšējās terapijas kursa viņa tika spērusi savus pirmos neveiklos solīšus.

GINTS JONASS — UZ VALMIERU RATIŅOS

Gints distanci 1992. gadā veicis ratiņkrēslā. Klubam "Optimists" pienākuši četri sporta maratona rati, un, ja ir rati, kādam arī jābrauc. Tolaik pa priekšu līderim brauca policijas mašīna. Togad ar sporta ratiem startējuši trīs dalībnieki. Līdz Sēnītei Gints bijis līderos, tad Murjāņu kalniņos skrējēji garām aizgājuši.

Sprāgušas riepas, bet tikai viena bijusi rezervē. Kad izstājies biedrs, no viņa dabūjis vēl vienu riepu, lai varētu finišēt. No ratiņniekiem finišējis otrais. Pusotru nedēļu nācies atkopties. Kalnā braucot, nežēlīgi jāstrādā, braucot lejā — jābaidās, jo ar bremzēšanu bijis švaki. Gints startējis arī trijos Tautasdziesmas maratonos, starptautiskajā Rīgas maratonā, Frankfurtes maratonā. Tagad nodarbojas ar loka šaušanu.

KĀRLIS PAKĀRKLIS — CILVĒKS AR KAMERU

Skrējis uz Valmieru un finišējis divas reizes. Pirmo reizi bijis grūti, jo nezinājis, kā būs, brālis ar mašīnu braucis līdzi. Otro reizi dēls ar riteni pavadījis, tad jau bijis vieglāk, jo viss zināms, bet rezultāts tomēr bijis sliktāks. Kontrolpunkti bija, bet ne tādi kā tagad. Tad piebrauca mikroautobuss Latvija, paēdināja un brauca tālāk. Piedāvāti bulciņu kalni, banāni. Kārlis spiedis uz līdzņemtopārtiku — rupjmaizi ar karbonādēm, lai gan pie ceļmalas mājām bijis dabūjams piens, medus, maize. Grūtākais bijis pie Straupes. Abus gadus bijuši labi laikapstākļi.

Tagad Kārlis ar fotokameru redzams vai visos skriešanas pasākumos. Arī skrējiensoļojuma laikā tika iemūžināti neaizmirstami kadri.

LEĢENDU DUELIS

Georgs Jermolajevs skrējis visus septiņus skrējienus. Par Georga pirmo skrējienu Jāņa Motivāna stāstījums: "Georgs Jermolajevs, zaļumsaimniecības strādnieks no Jūrmalas, finišē pēc 8 stundām un 45 minūtēm, apsveic savu ar divriteni līdzbraukušo dzīvesbiedri un tūdaļ pie mikrofona sagaidītājiem teic: "Man prieks, ka šis skrējiens veltīts brīvai Latvijai. Mani vecāki ir krievi, dzimuši Latvijā. Es atbalstu latviešu tautas centienus. Par to, par ko cīnāmies mēs, cīnās jebkura tauta pasaulē.""

Georgs joprojām ir trases rekordists ar rezultātu 8.01:38 (1992). Uzskata, ka šādu rezultātu izdevies uzstādīt, pateicoties sparingpartnerim Viktoram Suborinam, kuram piederēja iepriekšējais trases rekords 8.03:45 (1991). Viktors nav skrējis pirmos divus skrējienus, jo gājis jūrā.

Georgs trasē gājis uz ātrumu (viņa labākais maratona rezultāts 2.24:24), Viktors (Latvijas rekordists 24 stundu skrējienā ar rezultātu 258,845 km) uz izturību. Gadā, kad Georgs labojis trases rekordu, arī citu rezultāti bijuši augsti, pateicoties līdera vilkmei.

Viktors stāsta, ka reiz mēģinājis pat Georgu mānīt. Tuvojoties kontrolpunktam, sapratis, ka vajag atrauties. Rādījis, ka tuvojas galdiņam, pat izstiepis roku, bet tad aizskrējis garām, ar domu, ka Georgs apstāsies, bet Georgs vienalga bijis ātrāks. Tā viens otru dzinuši. Viktors saka, ka jābūt stipram līderim, ar ko cīnīties, tad rezultāti ies uz augšu. Konkurenci vajag. Nav konkurences, sāk mīlēt sevi — uzvara ir, pietiek.

Viktors atzīst, ka par rezultātu varējis cīnīties līdz 45—46 gadu vecumam, jo nu jau rezultāts pasliktinās. 2014. gadā tas bijis 12.07, šogad — 13.20.

Viktors saka, — kamēr būs uz kājām un pie veselības, tikmēr piedalīsies. Patīk būt starp jaunajiem, tāpēc turpina skriet: "Paskatos rezultātos — o, esmu pirmajā pusē! Un uzreiz gandarījums."

GRŪTĀKS PAR TRIATLONU

Triatlonists valmierietis Māris Babris šogad skrējienu veica visātrāk — 8.35:06. Patīkot jauni izaicinājumi, tāpēc rudenī ienācis prātā, ka vajag pamēģināt aizskriet uz Valmieru. Skrējiens nācis tuvāk, sabijies, ka taču jātrenējas. Laika trūkuma dēļ skrējis pa naktīm, kas varbūt palīdzējis pārvarēt nakts posmu. Rezultātus iepriekš nezinājis, nav sapratis, kad lūzums iestāsies, kas būs grūtākais. Kontrolpunktos apzināti nav apstājies — Romāns Melderis savulaik iemācījis, ka tās ir zaudētas sekundes. Skrējis uz želejām, tāpēc finišā ļoti gribējies siļķi. Emocionāls mirklis finišā bijis, ieraugot savus trīs bērnus ar pašzīmētiem plakātiem un sievu.

Startējis ar domu, ka varētu arī izstāties. Kad kļuvis par līderi, tad gribējies iet līdz galam. Plīsiens iestājies ap 70. kilometru aiz Braslas. Visgrūtākā bijusi skriešana lejup no kalna. Atzīst, ka uz Valmieru aizskriet ir grūtāk, nekā startēt triatlonā.

Daudz laika zaudēts Rīgā pie luksoforiem — Māris rēķina, ka ap 15 minūtēm. No 1989. līdz 1993. gadam skrējējiem bija priekšrocība, ka tos pavadīja policijas eskorts, līdz ar to nebija problēmu ar piespiedu dīkstāvēm krustojumos. Tas varbūt daļēji izskaidro arī to, ka uzvarētāju rezultāti pēc skrējiensoļojuma atjaunošanas nav tik augsti un grūti pietuvoties rekordam.

Māris gatavs kaut kad vēl šo distanci skriet, bet ne nākamgad.

ŅERGU PRINCESE — JAUNĀ TRASES REKORDISTE

Marta Zumberga šogad sasniedza jaunu trases rekordu sievietēm — 10.49:53. Iepriekš izpētījusi, ka iepriekšējais ir ņemams rezultāts. Izvirzījusi mērķi finišēt pirms 11 stundām. Martai patīk lieli mērķi, pat ja neizdosies tos sasniegt, vismaz ir centusies.

Izvēlētā stratēģija līdz šim izrādījusies pareiza: ja konkurenti nav supercilvēki, tad sākumā ļauj visiem aizmukt, pēc tam ķer rokā. Naktī ļoti nācis miegs, meklējusi kādu grāvi, kur seju nomazgāt, pēc Suborina metodes iepļaukājusi sevi, bet nekas nelīdzējis. Garkalnē tētis ar mašīnu apmaldījies, bijis jāskrien meklēt, jo pie viņa bijušas tik ļoti vajadzīgās želejas. Pēdējo konkurenti apdzinusi 82. kilometrā: "Kad apdzen, tad palido tā, lai nevienam nerodas vēlme sekot."

Marta uzskata, ka līdz Valmierai ir reāli aizskriet arī ātrāk par desmitarpus stundām. Tas paliekot nākamajam gadam.

KALNU KARALIS KRISTAPS

Iepriekšējās sezonas Kalnu karaļa titula, skrējiensoļojuma otrās vietas ieguvējs Kristaps Broks atklāj, ka pirmie 60 km, kurus sanācis skriet tumsā, bijuši normāli. Kad palicis gaišs un viss uz priekšu redzams kilometriem, tas bijis garlaicīgi un demotivējoši. Šogad skrējis bez īpaša mērķa, bet izcīnīta otrā vieta. Pērn bijis mērķis, bet sanācis izstāties Raganā.

Gaidījis Murjāņus un to izslavētos kalnus, bet nepamanījis. Raganā sapratis, ka trasē kalnu nemaz nav. Pērn ievērojis gavēni, šogad ne. Kopā 25 minūtes pavadītas kontrolpunktos. Sējā tikai pēc trešā pamudinājuma spējis atgriezties trasē. Braslā sapratis, ka ir otrais, bet vienalga neliedzis sev atpūtu Rubenes kontrolpunktā.

Kristaps nākamgad piedalīties neplāno — jūtas emocionāli iztukšojies: "Jāpaiet laikam, lai atkal nobriestu. Un tad jāgatavojas rezultātam zem 8.01."

SKRĒJIENS UZ BALLĪTI

Pērnā gada uzvarētāja sievietēm Dace Veipa: "Pērn dzina ziņkāre, nezināmais — nakts, šoseja, leģendārs skrējiens, vai es to varu… Šoreiz tā vairāk bija izprieca — zināms maršruts, laba kompānija, ballīte galā, un visbeidzot gribēju noskaidrot, vai pa šo gadu esmu progresējusi un varu šo gabaliņu pieveikt ātrāk nekā pērn." Dacei izdevās uzlabot rezultātu par vairāk nekā pusotru stundu, šogad finišējot pēc 11.51. Labs treniņš pirms došanās uz pasaules čempionātu 24 stundu skrējienā!

ATTĪRA UN BAGĀTINA

Pagājušā gada brīvprātīgā Lelde Broka dalību šīgada skrējienā laimēja pērnā skrējiena loterijā, un nebija variantu nemēģināt. Pati smej, ka uztver šo startu kā treniņu ūdens padošanai, lai labāk izprastu, kas un kā dalībniekam distancē nepieciešams. Atklāj, ka šis skrējiens pielīdzināms svētceļojumam. Tas paņēmis daudz, bet daudz arī devis. Lūzums, kā vairumam, iestājies Braslā. Paspējusi paraudāt, izsmieties — attīrošs un emocijām piesātināts pasākums. Uzskata, ka vienreiz mūžā tas katram jāizdara. Lelde ir skrējusi trīs ultragarās distances, bet joprojām nav pieveikusi nevienu klasisko maratonu. Cer to beidzot izdarīt maijā, Lattelecom Rīgas maratonā.

KĀDAM ARĪ ŪDENS JĀPADOD

Pavisam trasē dalībniekus apkalpoja vairāk nekā 40 brīvprātīgie 6 kontrolpunktos, kas atšķirībā no skrējiena pirmsākumiem bija stacionāri (Garkalnē, Sēnītes tuvumā, Raganā, pie Braslas tilta, Stalbē un Rubenē) un, protams, startā un finišā. Rubenē dalībniekus apčubināja skrējējas, kuras pašas sevi dēvē par divplākšņiem un skrien vairāk labsajūtai koptreniņos ar novadpētniecības elementiem. Kad jau decembrī pie organizatoriem interesējušās par iespējām paņemt kādu kontrolpunktu, Vecvagaris atbildējis: "Ņemiet Rubeni! Tur visi nonāk divplākšņu tempā." Domāts — darīts! Šajā kontrolpunktā darba laiks bija visgarākais, jo tas atradās trases 94. kilometrā, tikai 13 km pirms finiša, kur skrējēji jau pamatīgi izretojušies. Līderis garām paskrēja 7.24 no rīta. Tiesa, neapstājoties, bet pēdējais dalībnieks pēc četriem pēcpusdienā.

Darba pienākumi — gatavot tēju, buljonu, bieži vien no acīm nolasīt dalībnieka vēlmes un tās izpildīt. Īsajā atpūtas pauzē pasniegt pledu, paturēt lietussargu, palīdzēt apsēsties un pēc tam tikt atkal vertikālā stāvoklī, dažu sagaidīt ar dziesmu, dažam veikt medicīniskas manipulācijas. Par galveno uzdevumu tika uzskatīts gādāt par dalībnieku maksimālu labsajūtas veicināšanu un iespējami ātru atgriešanu trasē. Vidējam brīvprātīgajam sanāca negulēt 40 stundas.

KATRAM SAVS SVĒTCEĻOJUMS

Vai mēģināt piedalīties kādā no turpmākajiem skrējiensoļojumiem Rīga—Valmiera, tas katra paša ziņā. Taku skrējienu seriāla Stirnu buks tēvs Rimants Liepiņš atzīst, ka Valmierā gājis forši, tikai trasē čābīgāk — trases otrā daļa gan bijusi vieglāka par nakts murgu tumsā ar fūrēm un citām garām braucošām mašīnām. Viņš uzskata, ka šoseju skrējieni ir bīstami, tāpēc pats labāk pievēršas taku skrējieniem.

Arī raksta autori no dalības attur šoseja, nakts, fūres, džigiti arBMW (kāda dalībnieka dots epitets nekulturāliem braucējiem), taču nebiedē kilometri, jo 19 stundu kontrollaikā var iekļauties arī soļojot, kā šogad to pierādīja Edgars Endzeliņš. Ja arī kārosies pieveikt kādu ultru, bet ultra, kā zināms, ir jebkura distance, kas garāka par klasisko maratonu — 42,195 km, tad tiks izvēlēts kāds omulīgs taku skrējiens.

Bet katram savs svētceļojums! Uz tikšanos pie kliņķa 2016. gada 19. martā!